Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jurists Aldons Vrubļevskis bija viens no iniciatoriem Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanas idejai, kas 1988. gadā arī tika īstenota, un 1991. gada septembrī tika atjaunotas LOK tiesības Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā. Sešpadsmit gadus Vrubļevskis bija LOK ģenerālsekretārs, nākamos sešpadsmit – prezidents. Kopā ar savu pirmo riteņbraukšanas treneri Jāni Siliņu nodibināja BMX federāciju un bija tās prezidents, arī Riteņbraukšanas federācijas viceprezidents. Viens no Latvijas Gada balvas sportā iniciatoriem. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tie ir tikai daži no pieturas punktiem, kas ierakstīti Aldona Vrubļevska ar sportu saistītajā biogrāfijā. Kopā ar mūsu sportistiem viņš bijis piecpadsmit olimpiskajās spēlēs, un tās viņa atmiņās ierakstītas uz mūžu.
Pirmās medaļas – Barselonā un Turīnā
«Pēc neatkarības atgūšanas Latvijai pirmās olimpiskās spēles bija 1992. gada februārī Albērvilā. Tās sajūtas, kad mēs, Latvijā šūtos mēteļos, sarkanbalti austās šallēs un mums speciāli taisītās hūtēs, atklāšanas ceremonijā stadionā izgājām aiz mūsu karognesēja Jāņa Ķipura – tādi paši, kā 1936. gadā bijām aizgājuši, – nav vārdos aprakstāmas,» Aldona balsī arī tagad skan aizkustinājums.
«Pēc Albērvilas spēlēm mēs izdevām grāmatu Latvija atgriežas. Lai arī medaļu Latvijai nebija, tās spēles mums varbūt bija visnozīmīgākās. Pēc dažiem mēnešiem vasaras olimpiskajās spēlēs Barselonā mums bija trīs medaļas: sudrabs Afanasijam Kuzminam šaušanā, Ivanam Klementjevam kanoe airēšanā un bronza Dainim Ozolam riteņbraukšanā. Man bija milzīgs prieks par Daini. Viņš ir smiltenietis, un es esmu smiltenietis. Mans treneris Jānis Akmentiņš bija arī Ozola treneris.
Mans ceļš uz olimpisko kustību sākās jau bērnībā Smiltenē, un kopš tā laika vienmēr atceros, ka nevajag baidīties izvirzīt augstus mērķus.
To man iemācīja mans pirmais riteņbraukšanas treneris Jānis Siliņš, un es visu dzīvi esmu tiecies uz augstiem mērķiem. Doma, ka es varētu aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm, man nelikās neiespējama. Biju sporta meistarkandidāts, un, lai gan tolaik bija jācīnās par vietu ne tikai Latvijas, bet arī PSRS izlasē, kas pavēra iespēju tikt uz olimpiskajām spēlēm – latviešiem gan tā reti trāpījās –, mums bija mērķis un ticība, ka tas ir iespējams. Sacentos ar čaļiem, kuri bija tikuši. Treka riteņbraukšanā mūsējiem bija labi rezultāti. Vēl skolas laikā iekļuvu Latvijas jauniešu un junioru izlasē. Man bija uzvaras gan šosejas riteņbraukšanā, gan trekā.
Ilgu laiku man piederēja Latvijas jauniešu rekords 500 metru hītā.
Ziemas olimpiskajās spēlēs pirmo medaļu Latvijai atnesa Mārtiņš Rubenis 2006. gadā Turīnā – kamaniņu sportā. Dabūja bronzu, un tās bija manas pirmās olimpiskās spēles LOK prezidenta statusā. Uz tām atbrauca arī mana sieva Zaiga, un tās bija vienīgās spēles, uz kurām viņa bija prezidenta kundzes statusā. Visas citas skatījās mājās televizorā.
No Turīnas spēlēm glabāju kādu vēsturisku fotogrāfiju, kurā kopā ar valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, tā laika izglītības ministri Inu Druvieti, LOK ģenerālsekretāru Eināru Fogeli un mani stāv Mārtiņš Rubenis. Tas ir vesels stāsts, kā līdz šai bildei nonācām. Mēs visi bijām kamaniņu trases VIP tribīnē, kas nav finiša vietā. Lai līdz tai tiktu, nācās skriet diezgan lielu gabalu un kāpt pa kāpnēm. Es aizskrēju pirmais, nobrīdināju Mārtiņu, lai paliek finišā un gaida, jo viņu apsveikt nāk prezidente. Mārtiņš sagaidīja, Vaira sirsnīgi ar viņu apmīļojās. Kārtīgu svinīgumu vakarā iedeva apbalvošanas ceremonija. Tā ir tradīcija, ka, izcīnot medaļu, sportistu ciematā pēc vakariņām sapulcējas visa komanda, apsveic laureātu, dāvina viņam kādu olimpisko suvenīru vai spēlēm raksturīgāko talismanu, nodzied apsveikuma dziesmu. Mūsējie, protams, dzied Sveiks lai dzīvo!»
Gaviles Sidnejā
«Pirmo zelta medaļu mums izcīnīja Igors Vihrovs vingrošanā 2000. gada vasaras spēlēs Sidnejā. Kad viņš startēja, es jau biju atbraucis mājās. Sacensības pēc Latvijas laika notika agri no rīta, piecēlos skatīties. Bija skaidrs, ka Igors labi novingroja, bet nebija saprotams, kāpēc tiesneši vilcinās ar atzīmi. Redzams, kā viņi zvanās pa telefoniem, un tas radīja aizdomas. Ar ko viņi konsultējas? Kāpēc nevar izlemt? Pēc krietnas pauzes paziņoja uzvaru, un Igors lēca no prieka gaisā. Mēs mājās kliedzām.
Jautājums vienalga ir palicis, kāpēc tiesnesis zvanīja un kam? Konsultējās, vai drīkst mazas valsts pārstāvim dot zeltu, ja otrajā vietā paliek krievs?
Ja atmiņa neviļ, Aleksejs Ņemovs pēc četriem gadiem Atēnās dabūja zeltu.
Sidnejā sudrabu milzīgā karstumā piecdesmit kilometru soļošanā mums izcīnīja Aigars Fadejevs, bet bija lielas bažas, vai viņu nenoņems no trases. Bija diezgan daudz aizrādījumu par soļošanas tehniku. Vairākās sacensībās Aigars jau bija diskvalificēts. Sporta soļošanā pamata noteikums ir tāds, ka kustas viss, izņemot galvu. Ja soļotājam uzliktu uz galvas ūdens glāzi, ķermenim kustoties, ūdens nedrīkstētu izšļakstīties. Tā ir pareiza soļošana, bet Fadejevs soļoja palēkdamies, un vizuāli tas radīja iespaidu, ka viņš lec un skrien. Vai nu viņam sporta gaitu sākumā nebija pareizi iemācīts solis, vai tā bija viņa auguma un ķermeņa motorikas īpatnība. Viņa galvenais konkurents, kurš ieguva zeltu, polis Roberts Koržeņevskis, soļoja ļoti līdzeni, viņam kustējās viss, galvai paliekot pilnīgi nekustīgai.
Subjektīvās tiesāšanas dēļ soļošanu ik pa brīdim ir mēģināts izmest no olimpisko spēļu programmas. Fadejeva pirmais starts olimpiskajās spēlēs bija 1996. gadā Atlantā, kur viņš dabūja astoto vietu, bet Sidneja bija viņa slavas stunda.
Fadejeva soļojums bija epohāls. Finišā viņš izvilka sava bērniņa bildi un pateica, ka soļojumu veltījis viņam. Tas bija līdz asarām aizkustinoši.
Sidnejā mums bija pilns medaļu komplekts. Arī bronza, ko džudo izcīnīja Vsevolods Zeļonijs.»
Štromberga zelts
«Par katru medaļu ir milzīgs prieks, bet emocijas par Māra Štromberga zeltu Pekinā 2008. gada vasaras olimpiskajās spēlēs BMX sacensībās nav izstāstāmas. Man tik tuvais BMX, kurā Ivo Lakuču un Māri Štrombergu zinu no bērna kājas, esmu viņus pie rokas vadājis, redzējis, kā viņi izaug šajā sporta veidā, kas vienā mirklī nokļuva slavas zenītā. Mēs kopā ar Jāni Siliņu nodibinājām BMX federāciju. Tolaik strādāju Rīgas rajona tiesā par priekšsēdētāju, Siliņš mani sameklēja. Bija uzzinājis, ka Eiropā kopš septiņdesmito gadu beigām eksistē amerikāņu radītais BMX, un teica, lai es kā jurists palīdzu noformēt federāciju, kas nav atkarīga no Maskavas.
Mēs to izdarījām, un mūsu federācija jau bija neatkarīga, pirms Latvijas Tautas frontes kongresā deklarēja mērķi par neatkarīgu Latviju.
BMX federācija bija pirmā, kuru 1989. gada augustā atzina starptautiskā federācija. Atceros, kādu šoku izraisījām, kad togad maijā pirmo reizi ieradāmies Holandē tikties ar tās pārstāvjiem. Aizbraucām ar Latvijas karogu un dažiem puikām, kuriem bija paštaisīti BMX velosipēdi, kas rietumniekus burtiski satrieca. Kurš tad varēja iedomāties, pie kā tas novedīs? Pie divām olimpiskajām zelta medaļām Latvijai pēc divdesmit gadiem!
2008. gads Mārim bija veiksmīgs. Lai gan viņam bija tikai divdesmit viens gads, viņš bija kļuvis gan par Eiropas, gan pasaules čempionu. Kā līderis arī brauca uz olimpiskajām spēlēm. Ne velti pusstundu pēc Māra ierašanās olimpiskajā ciematā dopinga kontrole bija klāt un stāvēja pie viņa durvīm. Pirms sacensībām, ejot uz VIP tribīnēm, starptautiskās federācijas Goda grāmatā, kas tur bija nolikta un kurā katrs varēja kaut ko ierakstīt, es ierakstīju: «The best will win.» (Uzvarēs vislabākais.)
Aiz manis stāvēja viens austrālietis, viņš izlasīja un pajautāja: «Who is the best?» (Kurš ir vislabākais?) Es teicu: «We are!» (Mēs esam.) Tā arī notika.
Vislielākie pārdzīvojumi, kad Māris uzvarēja, protams, bija Jānim Siliņam. Viņš sēdēja tribīnēs un raudāja. Man arī asaras bija acīs. Taču tas, kas notika pēc četriem gadiem Londonā, bija kaut kas neiespējams. Sportistam tādā dinamiskā sporta veidā divas zelta medaļas divās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas ir ārpus jebkādām cerībām. Pekinas spēlēs lielās valstis BMX vēl nebija īsti pieņēmušas, bet nākamajām jau nopietni gatavojās.
Mārim pirms Londonas gāja kā pa celmiem. Gadu pirms spēlēm sacensībās Amerikā viņš guva nopietnu traumu, nācās pusi sezonas izlaist, un neviens neticēja, ka līdz spēlēm viņš spēs atkopties. Pēdējie starti pirms olimpiādes Mārim sanāca ne visai veiksmīgi. Arī spēlēs ne priekšbraucieni, ne pusfināli nebija tie spožākie. Lakučs kliedza. Bukmeikeri zeltu paredzēja anglim. Fināla braucienā tribīnēs sēdēja princese Anna, Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons, viņu augstākā sporta vadība. Visi gaidīja zeltu anglim. Viņš labi sāka, ejot trasē uz pirmo šķērsli, bija Mārim priekšā pusriteni, bet starp pirmo un otro šķērsli notika kas tāds, ka Māris aizgāja kā bulta. Anglis palika vispār bez medaļas.
Par šo Māra uzvaru es pārbļāvu un samaitāju balss saites, vēl tagad mokos un jūtu sekas.
Ceļš līdz otrajam zeltam Mārim bija smags, bet viņš bija gatavs uzvarai. To uzvaru vienmēr gribas. 2016. gadā Rio arī gribējās medaļu, bet trešā reize Mārim nesanāca. Viņam bija bail no tās trases. Tur bija dīvaini šķēršļi, kam viņš starta taisnē netika pāri. Reizēm tā gadās. To pat nevar izskaidrot. Sportists jūt – tas nav viņa, un viss.»
Lido, lido, lido!…
«Pekinā ieguvām visu kalumu medaļas: Štrombergs zeltu, Ainārs Kovals sudrabu šķēpmešanā, Viktors Ščerbatihs bronzu svarcelšanā. Tās bija spēles, kurās pirmo un vienīgo reizi mums vasaras spēlēs bija sieviešu basketbola komanda. Jaudīga ar savu attieksmi un gribēšanu cīnīties, ko pierādīja, grūtās cīņās izcīnot dalību olimpiādē. Protams, gribējās meitenēm olimpiskajās spēlēs kādu uzvaru vairāk un nebija nemaz tik tālu no Ķīnas vai Krievijas apspēlēšanas, bet jāskatās arī, kāda masa stāv aiz katras komandas un kāda ir katras jauda.
Tās bija spēles, kurās pirmo reizi piedalījās arī mūsu pludmales volejbolisti. Toreiz kopā spēlēja Aleksandrs Samoilovs ar Mārtiņu Pļaviņu, izcīnot devīto vietu, bet negaidītu pārsteigumu sagādāja Kovals, ar savu pēdējo metienu tiekot pie sudraba medaļas. Netālu no mums sēdēja Somijas prezidente Tarja Halonena, un varēja redzēt, somi tribīnēs jau priecājas, ka divi somi ir trijniekā – ar zeltu un bronzu. Un tad bija Kovala pēdējais metiens. Man vēl tagad atmiņā, kā viņš izmeta un tas šķēps lidoja – laidās jau uz zemi, bet paralēli zemei turpināja lidot. Man blakus sēdēja Vilnis Baltiņš un čukstēja: «Lido, lido, lido!…», un šķēps lidoja. Kad nokrita, bija skaidrs, ka Kovalam ir sudrabs! Ak vai, kā somi pārdzīvoja!
Pekinā bija divi gadījumi, kas parādīja, ka nedrīkst medaļas kārt kaklā, pirms sacensības nav noslēgušās.
Otrs bija svarcelšanā, kad krievs cīņā ar vācieti uzcēla svaru, kas viņam dotu zelta medaļu, un varēja redzēt – viņš jau ir noticējis, ka viņam ir zelts. Bet tad vācietis pieteica svaru uz zelta medaļu. Neviens neticēja, ka viņš to var uzcelt, taču uzcēla! Krievam bija sudraba medaļa, un viņš to briesmīgi pārdzīvoja, jo domās jau bija uzkāris sev kaklā zeltu.
Tā bija svara kategorija, kurā startēja arī Viktors Ščerbatihs, un dabūja bronzu. Par viņu arī ir stāsts. Viktors varēja paņemt zeltu, bet pirmo reizi pacēla balsi pret treneri, ar viņu strīdoties, zaudēja laiku, lai pieteiktu svaru nākamajam mēģinājumam, un zaudēja zeltu.
Nekad līdz tam, iekams nebija ievēlēts par Saeimas deputātu, Ščerbatihs ar treneri nestrīdējās.
Aizbrauca uz spēlēm kā Saeimas deputāts, sāka strīdēties ar treneri un pazaudēja zeltu. Pats sevi pēc tam šaustīja.
Sportā otrā un ceturtā vieta ir visnežēlīgākās. Otrajā esi zaudējis zeltu, ceturtajā – pjedestālu. Mums olimpiskajās spēlēs ir bijušas vairākas ceturtās vietas. 2016. gadā Rio Rebekai Kohai svarcelšanā un Laurai Ikauniecei septiņcīņā. Bija arī viena piektā un viena sestā vieta, kas ir ļoti augsti rezultāti, bet atbraucām no Rio, un mums teica – esat izgāzušies! Kauns Latvijai! Nevienas medaļas! Lūzeri! Tā nenovērtēšana latviešiem ir raksturīga. Ceturtā vieta olimpiskajās spēlēs! Lielākajai daļai valstu tas ir nesasniedzams sapnis.»
Nedrīkst salīdzināties
«Man vienmēr tuvāki bijuši tie sporta veidi, kuros redzami sportistu centieni ar smagu, mērķtiecīgu darbu sasniegt mērķi. Pat ne vienmēr viņi iegūst medaļas, bet, ja redzu, ka sportisti atdod sevi visu, kā, piemēram, mūsu šķēpmetēji, viņi ir pelnījuši atbalstu. Vai vēl kādā valstī ir tik daudz olimpisko medaļnieku šķēpmešanā? Inese Jaunzeme un Dainis Kūla ar zeltu, Jānis Lūsis ar pilnu medaļu komplektu, sudraba medaļnieki Vadims Vasiļevskis un Ainārs Kovals. Šķēpmešanai bijis LOK atbalsts, finansējot šķēpmetēju kluba programmu, sākot no 2008. gada līdz šim brīdim, tāpēc arī ir tie regulārie panākumi.
Ja tiek ieguldīti līdzekļi un tas dod rezultātus, ir vērts to darīt.
Pekinā atklāšanas ceremonijā Latvijas karogu nesa Vadims Vasiļevskis. Pirms četriem gadiem Atēnās viņš bija izcīnījis sudraba medaļu. Latvijas šķēpmetējiem tajās bija viena vieta, un bija jāizšķiras, ko 2000. gadā sūtīt uz Atēnām. Tajā gadā Vasiļevskim bija labi rezultāti, aizsūtījām viņu, un ar pirmo metienu Vadims dabūja sudraba medaļu. Viņu nesaistīja nekādas cerības un pienākumi izcīnīt medaļu. Jaunais pirmo reizi atbrauc uz spēlēm, uzmet, un ir medaļa! Visi bija pārsteigti – kas tas tāds? No kurienes? Tāpat kā no Kovala negaidīja medaļu Pekinā. Kovals ļoti gribēja braukt uz Atēnām un jutās, ka viņam ir nodarīts pāri, kad viņu uz tām nepalaida. Uzskatīja, ka viņš bija pelnījis braukt, un savu dzīvi sportā pēc Atēnām nodzīvoja ar pāridarījuma sajūtu.
Kovalu neapmierināja arī sporta finansēšanas modeļi, kādi Latvijā ir individuālajiem sporta veidiem. Viņa brālis spēlēja otršķirīgā volejbola komandā, lielākoties paliekot uz rezervistu soliņa, bet saņēma trīs reizes lielāku algu, nekā bija atbalsts Kovalam, sudraba medaļniekam. Viņš nespēja saprast, kā tas var būt, bet komandas īpašnieks maksā tik, cik uzskata un vēlas, jo tam nav nekāda sakara ar valsts sporta finansēšanas sistēmu.
Salīdzināt sporta veidus vai pretstatīt valsts finansējuma iespējas individuāliem mērķiem ir viena no lielām kļūdām.
Tas nekad nevar novest pie pozitīvas attieksmes.Tiklīdz sāc salīdzināties, tas sāk tevi grauzt, un ceļš vairs neved uz attīstību. Viens mans kolēģis teica, ka viss ļaunums ceļas no salīdzināšanas.
Esmu ļoti labi iepazinis sportistu raksturus, tāpēc saku, ka veiksme uzsmaida stiprajiem, kas nopietni attiecas pret to, ko viņi dara. Atliek tikai drusku atslābināties, un veiksme aizgriežas. Tam ir pietiekami daudz piemēru. Latvijā censoņu ir daudz, un daudzi guvuši pasaules līmeņa panākumus, pateicoties savai ģimenei, nevis valsts atbalstam. Mūsu tenisisti, hokejisti, kas spēlē NHL, basketbolisti, kas tikuši NBA. Sportisti Latvijā panākumus gūst tādēļ, ka viņi to grib, viņus atbalsta ģimenes, viņi izvirza sev augstus mērķus, un cilvēku, kas iet uz mērķi, nekas nevar apturēt. Lai kāda būtu valsts un politiķu attieksme, piešķirtie vai nepiešķirtie līdzekļi, viņš to sasniegs.
Vadims Vasiļevskis joprojām izrāda interesi par šķēpmešanu, piedalās veterānu jeb amatieru sacensībās, ir ļoti labā formā. Mēs meklējam finanses, lai viņu piesaistītu atpakaļ šķēpmešanā par treneri, jo viņam ir atbilstoša izglītība. Viņa prasības ir ļoti samērīgas, tikai lai varētu nodrošināt ģimeni. Šobrīd Vieglatlētikas savienība kopā ar Šķēpmetēju klubu un Olimpisko vienību meklē tam iespējas.
Valentīna Eiduka arī gribētu redzēt Vadimu par sava darba turpinātāju un nodot viņam savus audzēkņus.
Arī Vadims ir viņas audzēknis un ieinteresēts turpināt savas treneres darbu.»
Mieles, kas paliek
«LOK pēc katrām spēlēm izdod grāmatu, mēs gatavojam Olimpisko enciklopēdiju (Olympic encyclopedia), kurai izdoti jau astoņi sējumi. Tajā ir fakti, notikumi, sportisti, viņu uzvaras un arī kritieni pasaules sportā kopš 1894. gada. Arī Inetas Radevičas gadījums 2012. gadā Londonā, kad viens centimetrs šķīra no bronzas medaļas, kas bija ļoti sāpīgi gan viņai, gan Olimpiskajai komitejai, gan valstij.
Tajā brīdī pārdzīvojums mums bija par to, pēc tam pārdzīvojām, kad pēc vairākiem gadiem viņas analīzēs atklāja dopinga klātbūtni. Kad bija modernizētas analīžu metodes, vienā analīzē tika atrasts viens tūkstošgrams aizliegtas vielas. Ineta nestrīdējās, jo ķīmisko analīžu rezultāti liecina to, ko tie liecina, bet mums šis gadījums lika domāt, kā ir ar treneri, kas tajā laikā Krievijā trenēja Inetu. Vēl divas viņa audzēknes tika sodītas par līdzīgām lietām. Vai tas nebija saistīts ar tās Krievijas treniņa grupas apkalpošanu, medicīnisko servisu, par ko Ineta varēja pat nezināt? Kad Londonā viņai paņēma analīzes, viss bija kārtībā. Tikai pēc sešiem gadiem atklājās, ka bijusi dopinga klātbūtne.
Analīzes šobrīd glabā desmit gadus, izlases kārtībā atkārtoti pārbauda, un visu laiku kaut kas atklājas.
Laura Ikauniece septiņcīņā Londonā izcīnīja devīto vietu. Pagājušajā gadā no Starptautiskās Olimpiskās komitejas saņēmu diplomu, ka Laura ir septītā. Tātad divas sportistes, kas bijušas Laurai priekšā, kādu apstākļu dēļ savas vietas ir zaudējušas. Svarcēlājam Artūram Plēsniekam Londonā bija septītā vieta, atsūtīja diplomu par piekto. Teicu viņam – vēl divi izkrīt, un tev ir medaļa! Tas tomēr parāda to absurdu, ka jābūt laika limitam, kad pārbaudes pēc spēlēm beigt.
Manā skatījumā būtu taisnīgi – ja četri gadi jeb viens olimpiskais cikls ir pagājis, taisām to bodīti ciet.
Nekur nepazudīs Inetas mums dotās emocijas. Tās mūsos paliks. Viņai paliek Eiropas čempiones tituls un pasaules vicečempiones tituls, Latvijas rekordistes tituls. Tos viņai nevar atņemt. Viņa ir sodīta par vienu faktu.
Rūgtas mieles mums visiem palikušas pēc Soču spēlēm 2014. gadā. Olimpiskajā kustībā tās ir nebijis gadījums. Domāju, ka Soču vēsture vēl nav uzrakstīta… Tur vēl var atklāties visādas lietas, bet Krievija nekādus pārmetumus nekad neatzīst. Ja viņus starptautiski par kaut ko tiesā, viņi uz to nereaģē. Mieles un pēcgarša pēc tam, kas atklājās Krievijas dopinga pārkāpumos, bija ļoti rūgtas. Domāju, ka arī Krievijas sportistiem.
Mana attieksme šajā ziņā ir vairāk no jurista viedokļa, un uzskatu, ka prasības par Krievijas kā valsts diskvalifikāciju, kad desmit vai simts sportisti bijuši negodīgi, nav tiesiska, jo kolektīva atbildība ir bezatbildība. Ja var pierādīt, ka konkrēts sportists ir kaut ko pārkāpis, vajag sodīt viņu, nevis valsti un nāciju tādēļ, ka valsts, medicīnas vai drošības dienesti ir krāpušies. Kad tagad taisām Olympic encyclopedia, publicējam olimpisko spēļu rezultātus, visu laiku jāliek piezīmes – pēc izmaiņām, kas veiktas ar SOK izpildkomitejas lēmumu pēc atkārtotām dopinga analīzēm tajā un tajā brīdī. Mēs nezinām, vai pēc pusgada vai gada tiesājoties nebūs cits lēmums.»
Kā viena ģimene
«Olimpiskajā komandā visi ir mūsējie, savējie, kas pārstāv Latviju, un neviens netiek dalīts pēc tautības. Viņi visi mums ir latvieši, mūsu valsts pilsoņi, un es redzu, ar kādu patriotismu visi aizstāv Latvijas vārdu un godu. Tādos lielos pasākumos kā olimpiskās spēles tas izpaužas visuzskatāmāk. Daudzi sportisti viens otru ierauga tikai olimpiskajās spēlēs, jo ikdienā katrs sporta veids dzīvo savu dzīvi. Kopības sajūta un komandas gars izveidojas tajā brīdī, kad visi satiekas, vienādos tērpos sapulcējas zem Latvijas karoga un visa pasaule ierauga, cik Latvijas komanda ir skaista.
Kad Rio spēļu atklāšanā gāja mūsu komanda, blogeru tīklus pārpludināja teksti: kopš kura laika olimpiskajās spēlēs uzstājas modeles?
Mūsu meitenes bija tik skaistas, ka daudzi nespēja noticēt – viņas patiešām ir sportistes.
Mūsu sportistu kopību es izjūtu kā ģimeni, un citādi nemaz nevar, jo sportā cilvēki ir kopā gan priekos, gan bēdās, gan sviedros, gan asinīs, gan asarās, gan zaudējumos, gan uzvarās. Mums katram savā ģimenē bieži vien notiek kas tāds, ko ārpus ģimenes nenes, un sportā ir tieši tāpat. Daudz kas paliek citu acīm neatklāts. Cilvēki redz prieka un slavas brīdi, sportistam saņemot medaļu, priecājas, kā tas bija šoziem Siguldā, kad mūsu bobslejisti saņēma Soču olimpiādes medaļas, bet nevar izstāstīt, kas aiz tā palika. Viņiem un mums visiem tās bija Sočos nozagtās emocijas, un tas nav ne aprakstāms, ne izstāstāms. Tādi pārdzīvojumi rada tuvības sajūtu ar katru, ar kuru kopā tas ir izdzīvots.
Tagad gatavojamies Tokijas spēlēm, bet pasauli satricinājušā koronavīrusa dēļ ir milzīga neziņa (jau zināms, ka 2020. gada vasaras olimpiskās spēles ir pārceltas uz 2021. gadu – red.). Ceram, ka vīruss tiks uzveikts, olimpiskās spēles notiks, kā paredzēts, un mūsu sportisti tajās parādīs savu labāko sniegumu. Vienu gan līdzjutējiem gribu pateikt – tā medaļu gaidīšana sportistus šausmīgi nomāc.
Žurnālisti bieži vien, pirms sacensībām uzdodot jautājumus, kādu medaļu gaidīt, sportistam rada milzīgu stresu.
Vai jūs cīnīsieties par zeltu? Protams, neviens sportists neiet uz starta, lai zaudētu! Iet, lai cīnītos, lai uzrādītu kaut vai savu personisko rekordu. Uz sportistu liktās cerības bieži vien rada pārpratumus un sarūgtinājumu abām pusēm, tāpēc saku – priecājieties par to, kas ir, nevis bēdājaties par to, kā nav!
Mana atziņa pēc trīsdesmit diviem gadiem LOK ģenerālsekretāra un prezidenta amatā – mēs esam ļoti daudz ko sasnieguši un izdarījuši. Gribu, lai mana pieredze un zināšanas neaiziet nebūtībā. Olimpiskajai kustībai un sportam var kalpot, arī neesot amatā, un es noteikti to darīšu. Piemērs tam ir mans priekšgājējs Vilnis Baltiņš, kuru pēc sešpadsmit gadiem LOK prezidenta amatā nomainīju, bet Vilnis ir palicis ieinteresēts un līdzdalīgs sporta procesos, un arī mana dzīve turpināsies, palīdzot mūsu sporta ģimenei turēties kopā un iet uz priekšu.»
Materiāls publicēts žurnāla Ievas Stāsti 2020. gada 3. aprīļa numurā.
