Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Par kuksando uzzina kalnos
Ikdienā viņa vada privātu grāmatvedības pakalpojumu uzņēmumu Neimane un Zosule, bet Ilzes sirdslieta ir labdarības organizācija hospiss.lv, kur darbojas kopā ar kolēģi Ilzi Zosuli, Latvia Tours vadītāju Ievu Keišu un citiem domubiedriem. Šajā došanas un dalīšanās ceļā viņai jau vairākus gadus palīdz korejiešu joga kuksando. Korejieši to sauc par ceļu, kas cilvēku aizved līdz viņa patiesajai būtībai.
«Kuksando ilgu laiku bija slepens, lai gan ir jau teju 10 000 gadu sens. Plašākam cilvēku lokam tas tika atklāts vien 1967. gadā. Tas ir garīgās un fiziskās atveseļošanās ceļš, un šīs jogas pamatā ir elpošana un darbs ar ķermeņa enerģiju, tās transformācija apziņas un dvēseles spēkā,» skaidro Ilze.
Viņas interese par jogu sākās pirms daudziem gadiem.
Citi lasa
«Savulaik gāju uz jogas nodarbībām, pievērsos tām ļoti nopietni un regulāri nodarbojos ar jogu arī mājās. Ar laiku sāku padziļināti pētīt jogas būtību un secināju, ka Latvijā ir vairākas skolas, kur cilvēki pamācās un pēc tam strādā par jogas pasniedzējiem. Katram ir sava grupa, bet šajā visā nav sistēmiskas pilnības, bieži vien dominē materiālās intereses. Lai gan patiesā jogas būtība ir sasniegt ķermeņa stabilitāti un prāta mierīgumu,» stāsta viņa.
Pirms 12 gadiem Ilze ar kādu grupu devās kalnos un pārgājiena laikā novēroja – daļa cilvēku, kas ikdienā arī nodarbojas ar jogu, bija pietiekami lokani, taču ātri pagura, savukārt citi spēja ilgi saglabāt žirgtumu.
Šobrīd lasa
«No šiem cilvēkiem arī uzzināju par kuksando. Sapratu – lokanība man ir, bet veselība šķobās, tāpēc kuksando ir tas, kas man vajadzīgs,» atceras Ilze.
«Latvijā par to neviens nerunāja, tāpēc devos uz semināru Ukrainā.
Triju dienu laikā kuksando iemīlējos līdz ausīm.
Tur septiņpadsmit minūšu iesildīšanās ir līdzvērtīga divām stundām trenažieru zālē, bet – nekādu sviedru, nekādas pārpūles! Četrdesmit minūtes ir elpošanas vingrinājumi, pusotrā minūtē tiek nomainītas dažādas pozīcijas jeb āsanas. Fonā skan speciāla mūzika, kuras ritmā cilvēks elpo,» atminas viņa.
Tā sākās Ilzes ceļš uz kuksando, pagājušā gada nogalē tas vainagojās ar melno jostu.
«Eiropā ir tikai daži meistari, kuriem ir melnā josta. Lai to iegūtu, četrus piecus gadus katru dienu jāpraktizē un šajā procesā jāattīstās kā personībai. Melnā josta nozīmē to, ka tagad esmu Kuksando asociācijas atzīts sertificēts meistars un skolotājs. Tā ir goda lieta, īpaši Korejā. Iegūtā josta apliecina, ka ir izieti visi elpošanas un vingrojumu līmeņi, uzrakstīts referāts un aizstāvēta disertācija,» lepojas Ilze.
«Es to darīju tāpēc, ka tas palīdz manam ķermenim, kas tagad kļuvis spēcīgs, lunkans un veselīgs. Melnā josta ir loģisks noslēgums ilgu gadu darbam,» teic viņa un piebilst – Latvijā tie, kas praktizē šo korejiešu jogu, esot uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, kamēr tepat kaimiņos Lietuvā teju katrā pilsētā ir sava kuksando grupa. «Varbūt kādreiz pati Latvijā dibināšu kuksando centru,» spriež Ilze.
Misija – cienīga mūža nogale ikvienam
Ilze uzsver – labdarība un kuksando iet roku rokā.
«Esmu mēģinājusi iesaistīt savos projektos paziņas, kas arī nodarbojas ar dažādām Austrumu praksēm, taču neveiksmīgi. Uzskatu, ka visu šo mācību dziļākā un galvenā būtība ir dalīties ar to, kas tev ir,» atzīmē Neimane-Nešpora.
Viņai tas izdodas. Pandēmijā par hospiss.lv uzzināja visa Latvija. Labdarības projekts kopējā akcijā Galds savējiem apvienoja restorānus un kafejnīcas, kas tobrīd bija slēgtas. Tā mediķiem smagākajā darba posmā tika sagādātas kvalitatīvas pusdienas. Nesen hospiss.lv uzsācis jaunu akciju – Atelpa mediķiem, kurā iesaistīti Latvijas viesu nami. «Tagad arī medmāsām un ārstu palīgiem, kuri pandēmijā no pārslodzes bijuši uz izdegšanas robežas, būs iespēja atpūsties,» stāsta Ilze.
Taču hospiss.lv galvenais mērķis ir nodrošināt kvalitatīvu aprūpi cilvēkam viņa dzīve izskaņā. Ilze, kas pati savulaik pavadīja aizsaulē mammu, pārliecinājusies, cik svarīgi ir dot iespēju cilvēkam humāni un cienīgos apstākļos aizvadīt mūža pēdējo cēlienu.
«Ceļojot pa Eiropu, esmu redzējusi hospisus, kas iekārtoti skaistā vidē. Tie nav kā stacionāri, bet gan kā mājas mirstošam cilvēkam, kur pie viņa var būt arī visa ģimene. Vairākas ir arī Krievijā, bet Latvijā vēl ne. Tur ir personāls, kas rūpējas, speciāls aprīkojums, īpašas ar pulti vadāmas gultas, ar kurām var izbraukt ārā, piemēram, skatīties saulrietu,» saka viņa.
«Mūsu mērķis ir panākt, lai arī Latvijā ikvienam mūža izskaņā būtu pieejama cienīga bezmaksas paliatīvā aprūpe.
Divu gadu laikā organizējām brīvprātīgo kursus, un arī tagad brīvdienās skolojas 80 cilvēki. Viņi klausās lekcijas par sērām, mācās komunicēt ar cilvēku, kurš vada pēdējās dienas, sarunāties ar viņa ģimeni. Tas ir mans dvēseles darbs,» teic Ilze.
«Esam viesojušies paliatīvajās nodaļās, un neaprakstāmi labi ir redzēt prieku to cilvēku acīs, kas kaut vai mielojas ar gardām uzkodām, klausās dziedam Žoržu Siksnu vai aktrises Karīnas Tatarinovas izpildīto Mežrozīti. Tik daudziem taču dienas paiet slēgtās telpās, pat netiekot svaigā gaisā…» Ilze ir apņēmības pilna īstenot savas dzīves lielo misiju – savākt ziedojumus, lai uzbūvētu hospisa māju Latvijā.
