Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Gribu būt mācītāja!
«Es esmu Anna. Tāda vienmēr ir mana pirmā atbilde uz jautājumu, kas esmu. Esmu dzimusi Liepājā un joprojām uzskatu sevi par liepājnieci, lai gan dzīvoju Rīgā. Tur joprojām dzīvo mani vecāki, joprojām precējušies. Man ir divus gadus jaunāks brālis un mazā māsa, kurai šogad aprit divdesmit. Arī pirmo augstskolu pabeidzu Liepājā – Liepājas Universitātē studēju angļu un vācu valodu, un kultūru.
Bērnībā mūs – gan mani un brāli, gan māsīcas – veda uz svētdienas skolu, mamma kādu laiku bija arī svētdienas skolas skolotāja, un var pat teikt, ka mēs baznīcā uzaugām.
Šķiet, četru gadu vecumā pirmoreiz paziņoju, ka gribu būt mācītāja.
Vēlāk gan domas mainījās, un ik reizi, kad man vaicāja, par ko gribu kļūt, atbildēju ko citu.
Mūsējā bija metodistu baznīca un draudze. Metodistu baznīca ir diezgan jauna un maza. Latvijā tā aktīvi sāka darboties pēc Pirmā pasaules kara, un pirmā draudze nodibinājās tieši Liepājā. Starpkaru periodā metodistu baznīca ļoti daudz nodarbojās ar sociālo darbu bērnu namos, zupas virtuvēs. Piemēram, Rīgas Pirmās draudzes telpās Akas ielā 13 siltas pusdienas katru dienu nodrošināja trūcīgajiem Latvijas Universitātes studentiem. Padomju savienībā metodistu baznīcu uzskatīja par ārvalstīs izveidotu pretvalstisku organizāciju un tās darbība tika aizliegta. Latvijā tas notika 1948. gadā, metodisti bija spiesti pievienoties luterāņu vai baptistu draudzēm. Akas ielas dievnamā ierīkoja sporta namu ar boksa ringu, bet draudzes telpās ēkas augšējos stāvos – komunālos dzīvokļus. Beidzoties padomju savienībai, metodistu baznīcu atjaunoja. Viena no pirmajām atjaunotajām draudzēm bija Liepājā, un mana ģimene ar vectētiņu priekšgalā iesaistījās baznīcas dzīvē.
Jau no piecpadsmit sešpadsmit gadu vecuma arī pati darbojos baznīcā ar bērniem un jauniešiem, vēlāk sāku strādāt Latvijas Apvienotajā metodistu baznīcā kā jauniešu darba koordinatore. Manos pienākumos ietilpa organizēt nometnes, līderu apmācības un tamlīdzīgas lietas. Tas notika laikā, kad studēju Liepājas Universitātē. Kad bakalaura programma tuvojās beigām, gudroju, ko gribētu darīt tālāk un kāds ir mans mērķis tieši karjeras izvēlē. Izlēmu, ka uzsākšu studijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Jo tas būtu labs padziļināts pamats darbam baznīcā, izpratnei par Bībeli, par ticību, par citām reliģijām. Likās, ka tas būtu gan man pašai, gan arī kaut kas, ko varu dot tālāk jauniešiem, ar kuriem strādāju. Taču pēc pirmā studiju gada atgriezos pie sava agrās bērnības sapņa, – ka gribu būt mācītāja.
Metodistu baznīcā pasaulē sievietes mācītājas ir jau no sešdesmitajiem gadiem. Arī Latvijā metodistu baznīcā ir sievietes mācītājas. Jau 1948. gadā, kad baznīcu slēdza, starp sludinātājiem bija sieviete – Olga Geide. Tā ka tas nav nekas īpašs, ja sieviete ir mācītāja. Jau pašā sākumā, kad metodistu kustība sāka veidoties, uzstādījums bija tāds: ja Dievs tevi aicina kalpot, tad nav nozīmes tavam dzimumam.
Kā gan cilvēki varētu stāties pretī Dieva aicinājumam? Tomēr interesanti, ka, piemēram, Igaunijā, kur metodistu baznīca darbojās arī padomju laikā, ļoti ilgi neatbalstīja domu, ka sievietes varētu būt ordinētas mācītājas. Un viens no stimuliem, kāpēc galu galā nolēma sievietes ordinēt, bija tieši tas, ka viena no metodistu baznīcas pārstāvēm bija armijas kapelāne. Šķiet, Igaunija bija pēdējā no Baltijas un Ziemeļeiropas valstīm, kur pieņēma šo lēmumu. Jau studiju laikā sāku strādāt kā lokālmācītāja – kalpoju Rīgas Pirmajā draudzē, daru to vēl šodien un esmu ceļā uz ordināciju.»
Pēkšņi – kapelāne
«Studiju laikā praktiskās teoloģijas kursā iepazināmies arī ar kapelānu darbu – slimnīcā, cietumā, armijā. Domāju, vai es gribētu būt kapelāne? Slimnīcu kā savu vidi īsti nejutu un arī cietumu ne – tā tomēr ir ļoti specifiska, noslēgta vide. Un armijā – nu, ko gan es kā sieviete darīšu armijā?.. Taču notika tā, ka 2019. gada vasarā, kad pabeidzu studijas Teoloģijas fakultātē, man atrakstīja Estere Tumoviča – viņu es pazinu jau studiju laikā. Estere jau strādāja par kapelāni – viņa bija pirmā sieviete kapelāne Latvijas armijā un vēlāk kļuva par Nacionālo Bruņoto Spēku virskapelāni – vai arī mani tas interesētu? Likās, ka varētu mēģināt.
Viss notika ļoti strauji – vecākus biju satikusi dienā, bet jau pēcpusdienā zvanīju viņiem: «Rīt braucu uz darba pārrunām!» – «Uz kādām darba pārrunām?» – «Lai kļūtu par armijas kapelānu.» Tētim likās, ka tas ir forši, mammai varbūt pārdzīvojums bija lielāks. Bet mūsu ģimenē viens no, manuprāt, svarīgākajiem principiem ir – pat tad, ja mēs īsti nepiekrītam tam, ko tu taisies darīt, mēs tik un tā centīsimies tevi atbalstīt. Man šķiet, ka tā ir tāda laba ģimenes vērtība, ko es kādu dienu, kad man būs savi bērni, gribētu viņiem iemācīt. Pat, ja es nepiekrītu līdz galam, tik un tā esmu gatava tevi atbalstīt.
Divu nedēļu laikā jau biju tikusies ar komandieri, izgājusi medicīnisko pārbaudi, psiholoģijas testus, ko iziet cilvēki pirms profesionālā dienesta, nokārtojusi fiziskos normatīvus… Vārdu sakot, izturējusi atlasi, kāda paredzēta arī citu civilo jomu speciālistiem – mediķiem, psihologiem, IT speciālistiem, juristiem – lai varētu iesaistīties armijā. Viss notika tik ātri un operatīvi, ka nebija laika domāt: varbūt tomēr nevajag?
Man vispār nebija nekāda priekšstata par armiju. Neesmu bijusi ne zemessardzē, ne jaunsardzē, tā ka tas vien jau bija ļoti liels izaicinājums – saprast vispār, kas armija ir.
Kapelāns ir arī karavīrs, man ir dienesta pakāpe – esmu virsleitnante.
Lai iegūtu virsnieka pakāpi, jāiziet virsnieku speciālistu pamatapmācības kurss. Tas ir ļoti kompakts un koncentrēts – trīs mēneši – vispirms kājnieku skolā Alūksnē, pēc tam instruktoru skolā Cēsīs un beigās Aizsardzības akadēmijā. Alūksnē tu iemācies, kas ir karavīrs. Ir rīta rosme, rīta junda, ierindas apmācība, kur tu mācies soļot. Atspiesties un pievilkties pie stieņa arī vajag – pat, ja esmu speciālists armijā, esmu karavīrs, un man tāpat kā citiem karavīriem katru gadu jākārto fiziskie normatīvi. Protams, tie atšķiras vecuma grupām un dzimumiem. Lai gan kapelāns ieroci nenēsā, pamatapmācības kursā jāiemācās izjaukt un salikt ieroci un arī šaut.»
Ugunskristības
«Jau pašas pamatapmācības cilvēkam, kas armijā ienācis no civilās dzīves, savā ziņā ir kā ugunskristības. Guli, zvana modinātājs, un tu vaicā sev: nu, kāpēc man jāceļas, kam man to vajag? Gulta jāsaklāj perfekti, bez nevienas krunciņas, jo ir standarti, kā tas jāizdara, un es atkal domāju: kāpēc man tas vajadzīgs? Nav gan gluži tā, ka apģērbties jāpagūst, pirms paspēj izdegt sērkociņš, taču noteiktā laikā jāpaspēj gan. Un nav jau arī tā, ka tas būtu neiespējami. Drīzāk liek jau laikus sagatavoties, kā labāk sakārtot apģērbu, visu salikt, lai ātrāk varētu apģērbties. Mazliet pieradina pie kārtības un disciplīnas. Man ļoti patika, kā vienā no savām uzrunām tieši par to gultu klāšanu izteicās kāds amerikāņu ģenerālis: «Ja mēs mazās lietas varam izdarīt perfekti, tad arī lielās lietas izdarīsim perfekti.» Mazie, apnicīgie, kaitinošie sīkumiņi īstenībā ir ceļš uz kaut ko daudz lielāku un daudz vērtīgāku, lai gan sākumā tā nebūt nešķiet.
Mana dzīves filozofija ir tāda, ka es no katras lietas cenšos paņemt kaut ko pozitīvu. Mēs dažkārt ļoti daudz kurnam par visu, kas mums nepatīk. Bet pat tad, ja ir bijis grūti, ir vismaz viena lieta, ko paņemt pozitīvu un pēc tam izmantot tālāk. Protams, ir bijušas daži īpaši notikumi. Piemēram, ziemas pelde kapelānu dienesta mācībās. Turklāt bija mana dzimšanas diena, 10. februāris, un to es atcerēšos ļoti ilgi, jo vēl nekad dzimšanas dienā nebiju peldējusi.
Bet kapelānam jau jābūt tur, kur ir karavīri. Ja karavīri ir mežā, arī kapelānam ir jāmāk mežā izdzīvot ziemas apstākļos.
Iepakot lielajā mugursomā, ko mēs saucam par «trīsdiennieku», sausas drēbes, zābakus, guļammaisu un visu citu, kas trim dienām vajadzīgs, un šķērsot ūdens šķērsli no viena krasta līdz otram. Tāds «trīsdiennieks» sver 15–20 kilogramu. Lai gan tā ir apmēram trešā daļa no mana svara, to panest nav neiespējami. Un nav arī tā, ka aukstā ūdenī nevarētu izturēt. Gaisa temperatūra bija, šķiet, mīnus viens vai divi grādi, bet, ja ūdens ir ūdens, nevis ledus, tad tas ir plusos vai vismaz nulle grādu. Dodies iekšā un saproti, ka nav jau nemaz tik traki. Tavs uzdevums ir koncentrēties uz elpošanu un aiziet līdz galam. Kad to paveic, tad esi iemācījies kaut ko jaunu un vērtīgu, un ātri velc sausas drēbes. Nav jau tā, ka pasaka uzdevumu un vienkārši jāiet. Pirms tam instruktori pastāsta, kā sapakot somu, kā labāk un ātrāk nomainīt slapjās drēbes pret sausām. Jautājums, cik uzmanīgi tu klausies.
Savukārt, lai godam nopelnītu savu virsnieka bereti ar kokardi, jaunam vienības dalībniekam jānoiet berešu maršs. Tie ir vidēji 50 kilometri 24 stundās – ar lielo mugursomu mugurā, ķiveri galvā, uzkabi un ieroci, pa ceļam veicot desmit dažādus uzdevumus. Arī tas man bija jāizdara. Pirmoreiz pavasarī vienkārši gāju līdzi karavīriem, lai saprastu, kas tas ir, kādi ir uzdevumi. Savu berešu maršu nogāju 2020. gada oktobrī. Kad izdari to kopā ar karavīriem, daudz labāk saproti, kā tas ir – būt karavīram. Nākamajā pavasarī atkal gāju līdzi – kā kapelāne, kas atbalsta karavīrus. Ejot, īstajā brīdī iedodot plāksteri vai šokolādes batoniņu un reizē arī iepazīstot cilvēkus. Kapelāna mērķis nav pievērst kādu savai ticībai vai ticībai vispār, bet vienkārši būt blakus un sniegt atbalstu – tādu, kāds katrā brīdī visvairāk vajadzīgs.»
Pirmā misija
Pavisam nesen Anna ir atgriezusies no savas pirmās starptautiskās misijas Kosovā. «Mamma noteikti pārdzīvoja, jo tas vārds «misija» lielākoties saistās ar Afganistānu vai Irāku, kur apšaudes varēja notikt katru otro trešo dienu. Tādas lietas Kosovā, protams, nenotika. Kosovā uzdevums ir pavisam cits, un lielākais izaicinājums gan karavīriem, gan man bija tas, ka astoņus mēnešus bijām prom no mājām. Es tik ilgi projām nebiju bijusi nekad. Un tad uznāk ilgas pēc mājām vai vienkārši kārojas kādu mājas gardumu, ko tur nevar dabūt.
Dažkārt mājās notiek kādas pilnīgi sadzīviskas lietas, un tev jāmāk atbalstīt sava otrā pusīte, savi ģimenes locekļi no attāluma, attālināti kaut ko atrisināt. Tas var izsist no sliedēm, – ka jāizdomā, kā atrisināt lietas mājās, kad pats esi tālu prom. Bet apstākļi Kosovā nav tādi kā Afganistānā vai Irākā. Ir pieejams internets, ar mājiniekiem var sazināties. Ne visiem varbūt mājās ģimenes locekļi, otrās pusītes, ir saprotoši. Arī rutīna ir izaicinājums. Visu laiku jāuzturas bāzē, ir uzdevumi, lietas, kas jāizdara, bet aktivitāšu iespējas brīvajā laikā ir ierobežotas – var sportot, bet ne visi ir tik aizrautīgi sportisti un atlēti, un arī tas kādā brīdī var apnikt vai arī saproti, ka esi vienu un to pašu darījis ļoti ilgi un gribas ko citu. Izaicinājumi jau ir katram savi. Kapelānam jābūt vērīgam un radošam. Redzēt, kāda palīdzība ir nepieciešama. Ne vienmēr tu sniegsi atbalstu runājot. Varbūt piedāvāsi praktisku lietu, kā kaut ko uzlabot vai mainīt. Varbūt piedāvāt sarīkot ekskursiju, kas jau ļauj izdarīt kaut ko ne tā kā katru dienu, izrauties no rutīnas.
Protams, bāzē bija kapela, kuru izmantoja arī citu valstu kapelāni. Tur notika svētbrīži, Bībeles lasījumi, lūgšanas, pārdomas par Vārdu. Tādi minidievkalpojumi, uz kuriem karavīri varēja nākt, ja gribēja. Un vienmēr kāds arī atnāca.
Ja kaut vienam cilvēkam svētbrīdis bija vajadzīgs, tad bija tā vērts.
Vadot svētbrīžus, negribējās, lai sajūta būtu ļoti oficiāla vai svinīga. Likās, ka vislabākais ir vienkāršs civilais ikdienas apģērbs. Reizēs, kad gribējās, lai būtu svinīgāk, piemēram, Ziemassvētku dievkalpojumā, uzvilku «pikseļaino» formastērpu. No karavīra formas tas atšķiras tikai ar krustiņu un kapelānu dienesta uzšuvi. Parādes forma man nemaz nebija līdzi. Tā stāv skapī mājās. Līdzi man bija arī mans mācītāja korālkrekls, ko velku arī šeit, svētdienā vadot dievkalpojumu draudzē. Bet to ne reizi tā arī neuzvilku.
Varbūt dažkārt karavīriem gribētos, lai kapelāns ir pieredzējušāks cilvēks gados. Kapelāna uzdevums ir sniegt garīgo atbalstu, un ļoti svarīgs kapelāna darba aspekts ir iegūt cilvēku uzticēšanos. Drīzāk es pieiešu un pajautāšu vienkārši, kā tev šodien iet vai ko tu šodien darīji, nevis uzreiz jautāšu par ticības vai dziļiem dvēseliskiem jautājumiem. Pati nekad neesmu uzdevusi jautājumus par to, vai cilvēks tic un kādai reliģiskajai konfesijai pieder. Par to runāju tikai tad, ja man uzdod šos jautājumus, un bieži vien tas aizved pie sarunām, kuras nav tik vienkāršas kā «Kur nomazgāt zābakus? Kā tev iet? Kas šodien bija pusdienās?» Tā iesākas sarunas. Misijā bija gan cilvēki, kas ir vecāki par mani, gan tādi, kas ir jaunāki par mani. Bet man nav problēmu saprasties ne ar vienas paaudzes cilvēkiem. Arī draudzē man vienmēr paticis runāt gan ar senioriem, gan bērniem. Varu atrast, par ko parunāt ar jebkura vecuma cilvēkiem. Jebkurš ir cilvēks, un man jābūt viņam līdzās. Jāizrāda empātija, jāiedrošina. Zinu, ka daži mani iedēvējuši par Māsu Annu, un arī tā uz mani var skatīties.»
Gods būt latvietei
Annas aizraušanās ir tautasdejas. «Rīgā es dejoju tautas deju kolektīvā «Zalktis», piedalījos arī divos iepriekšējos Dziesmu un deju svētkos. Tas ir ļoti skaisti. Svētkos izjūtu, kāds tas ir gods – būt latvietei. Kopš sākās kovids, man gan īsti vairs nav laika dejošanai. Esmu kapelāne, esmu mācītāja, studēju teoloģiju maģistra programmā. Tomēr ļoti ilgojos pēc dejošanas, tās man ļoti pietrūkst. Tāpat kā laika lasīšanai. Taču man ir to grāmatu saraksts, ko gribētu. Un saraksta augšgalā ir Džeimsa Džoisa «Uliss». Pagaidām varbūt mani baida tas, ka esmu dzirdējusi – tā ir ļoti sarežģīta grāmata. Bet, no otras puses, mani tieši tas ļoti interesē. Vēl neesmu izdomājusi, kurā valodā lasīšu – latviešu vai angļu. Plauktā gaida arī Aleksandra Grīna «Dvēseļu putenis». Pagaidām esmu redzējusi tikai filmu.
Patriotisms ir daļa no manas identitātes. Bet kas mani padara par patriotu? Kad viss ir kārtībā, ir viegli būt patriotam. Pēdējās nedēļas likušas aizdomāties – ja viss būtu slikti, vai es joprojām būtu patriote? Man liekas, tas ir daudz grūtāk atbildams. Vai patriotismu mūsdienās var salīdzināt ar divdesmitā gadsimta sākuma, «Dvēseļu puteņa» Latviju, kad auga un veidojās latviešu nācija? Mēs dzīvojam globālā laikmetā, kad ir pieejams tik ļoti daudz kas. Mēs varam dzīvot, kur gribam, un strādāt, no kuras vietas gribam. Tad kāpēc man vispār jābūt patriotam, cilvēkam, kurš mīl vienu valsti? Es domāju, ka atbilde slēpjas vērtībās, par kurām ikdienā neaizdomājamies un aizmirstam tās. Es savu dzīvi nevaru iedomāties bez saulrieta jūrā un priežu meža smaržas, bez Dziesmu un deju svētkiem, bez saviem cilvēkiem.
Ja es nebūtu armijā, vai es būtu no cilvēkiem, kas kritiskā brīdī dodas projām, vai no tiem, kas paliek un cīnās? Man liekas, ka pat tad, ja es nebūtu armijā, kur mans pienākums ir šeit būt un šeit palikt, es paliktu. Ja ne es, tad kurš?
Es noteikti atrastu, kā palīdzēt.
Šī ir mana valsts. Šī ir mana vēsture. Šī ir mana piederība. Šeit ir uzauguši mani vecāki, mani vecvecāki un gājuši cauri visam kam. Un mans pilsoņa pienākums ir būt vienam no tiem, kas aizstāv vērtības. Vēsturi. Kultūru. Valodu. Un cilvēkus, kuri nevar to izdarīt. Krievijas iebrukums Ukrainā bija brīdis, kas lika par to padomāt.»
