Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
2
-
1
-
1
-
0
-
0
-
Ada jau no bērnu dienām
Dizainers Pols Hīsermeiers, kuram ir vien 25 gadi, no okeāna viņa krasta Latvijā ieradās pērn septembrī, un iemesls tam ir visai prozaisks – viņš izvēlējies pētīt mūsu valsts adīšanas tradīcijas. «Ieguvu Fulbraita stipendiju un rakstu savu pirmo grāmatu. Tā ir par vietējām adīšanas tradīcijām,» par to, ko dara Latvijā, PDz teic Pols. Viņam bijuši varianti doties arī uz Norvēģiju vai Zviedriju, bet tomēr izvēlējies Latviju. «Viens no iemesliem, kāpēc Latvija, ir tas, ka Londonā dzīvojošā latviešu dizainere Žanete Husaina, kas veido adīšanas žurnālu Radåm, publicēja mana džempera rakstu. Bet otrs – Latvijā tomēr ir mazāka konkurence rakstīt grāmatas par adīšana,» noskaidrojis jaunietis.
Viņam adīšana ir asinīs, ar to aizraujas gan mamma, gan vecmamma, bet viņš pats, itin neraksturīgi mūsdienu jaunatnei, adot jau no septiņu gadu vecuma. Sākumā dzija, adatas un adījuma tapšana viņam bija hobijs, taču nu tas ir profesionālā līmenī. Pats viņš dzimis Montānas štatā, bet Indiānas štatā Vabaša koledžā izstudējis scenogrāfiju ar specializāciju tērpu dizainā.
Dažas minūtes ar Umu
Tas, ka tieši adīšana un viss ar to saistītais tagad kļuvis par Pola mūža darbu, lielā mērā saistīts ar kādu vairāk nekā četrus gadus senu notikumu, kurā iesaistīta pasaulslavenā aktrise Uma Tūrmane. «Bija tā – es Ņujorkā malkoju kafiju kopā ar Viljamstaunas teātra festivāla menedžeri. Un viņš man pēkšņi pajautāja: «Klau, Pol, tu varētu noadīt šalli Umai Tūrmanei? Henrika Ibsena lugā Spoki viņai ir jāspēlē adītāja Helēna Alvinga, un mums ir nepieciešama šalle, kuru viņa varētu uz skatuves adīt.» Es nedomājot piekritu,» stāsta Pols.
Viņš ne tikai uzadījis mežģīņu raksta šalli, kas izmantota izrādē, bet saticis arī aktrisi.
«Tūrmane ir apburoša! Viņa ir ļoti mīļa, jauka un cieņpilna, viņa atstāja patīkama cilvēka iespaidu.
Man arī patika tas, ka viņa zina, ko grib,» par īso tikšanos ar aktrisi saka Hīsermeiers. Par to, ka jātiekas ar Tūrmani, viņu informējis menedžeris. «Viņš man paziņoja, ka Uma grib mani redzēt. Biju sabijies, bet gāju. Manām bailēm galīgi nebija pamata, jo viņa tikai gribēja pateikt dažus ierosinājumus par šalli. Tie bija loģiski,» atmiņās gremdējas Pols. Tikšanās viņas garderobē bijusi vien dažas minūtes, bet šajā laikā pie Umas ienācis gan izrādes kostīmu mākslinieks, kurš bijis neizpratnē, ko Pols tur dara, gan arī izrādes režisors. «Atceros, kad ģērbtuvē ienāca režisors, mēs ar Umu teju vienbalsīgi jau teicām, ka esmu te, jo adu šalli,» smejas Pols.
Šalle, kuru aktrise izrādē turēja rokās, esot tapusi 40 stundu laikā.
Pols zina stāstīt, ka par dziju samaksāti 125 ASV dolāri. «Kad biju pabeidzis šalli, Umai tā patika. Pēc tam attēls ar šalli tika nopublicēts avīzē The New York Times. Nebiju gaidījis, ka šalles noadīšana man atnesīs atpazīstamību. Lai arī pēc tā gadījuma pagājuši jau daži gadi, joprojām tieku aicināts uz intervijām,» saka Hīsermeiers. Kur tagad ir šalle, viņam ziņu nav, bet jaunietis pieļauj, ka tā joprojām atrodama teātra rekvizītu glabātuvē.
Iemīlējis desiņas un dievina ķirbju zupu
Stāstot par Latvijā nodzīvoto aptuveni pusgadu, Pols atzīst, ka te bauda pilna laika mākslinieka dzīvi, raksta grāmatu, kā arī iepazīst jaunus cilvēkus un ļaujas piedzīvojumiem. «Latvijā viss ir pilnīgi citādāk nekā ASV, tāpēc sākotnēji piedzīvoja nelielu kultūršoku. Lielveikalā man pat bija panikas lēkme.
Gribēju ēst, bet, tā kā nezināju latviešu valodu, nepratu izlasīt produktu nosaukumus.
Produkti šķita pazīstami, bet man nebija ne jausmas, kas tur iekšā. Lai kaut nedaudz orientētos, izmantoju tulkotāju,» atceras dizainers.
Tagad jau viņš zinot vairākas vietas, kur var palutināt savas garšas kārpiņas. «Esmu bijis Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, nopirku latviešu nacionālo ēdienu – pelēkos zirņus, sautētus kāpostus un desiņas. Man tie patiešām garšoja,» saka amerikānis. Viņam patīkot folkklubs Ala, arī kafejnīca Andalūzijas suns. «Pēc bezglutēna maizes un bulciņām dodos uz maiznīcu Better Bread.
Atbraucot uz Latviju, man bija misija pagaršot slaveno auksto zupu.
To esmu piepildījis. Sākumā man tā šķita nedaudz neparasta, bet iegaršojās. Vēl es dievinu ķirbju zupu,» teic viņš. Amerikānim uz kārā zoba tīk likt arī biešu un siera salātus, krekerus, marinētus gurķus un Ādažu čipsus ar diļļu garšu.
Uzteic latviešu strādīgumu
Dzīvo viņš nelielā miteklī Vecrīgā, kur gan ada, gan raksta grāmatu. «Te ir kluss. Vienīgais, ko dzīvoklī dzirdu, ir tas, kā no jumta krīt ledus. Šīs ir manas mājas un darbavieta,» saka Pols. Viņš priecājas, ka tuvu ir Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija un autoosta, no kurienes var izbraukāt pie adītājiem visā Latvijā. «Visur var nokļūt ar sabiedrisko transportu, kas turklāt ir lēts, toties Amerikā bez mašīnas esi gluži kā bez rokām,» saka viņš.
Pols jau iepazinis vairākas Latvijas adītājas, viņu vidū arī tautas daiļamatu meistari Inu Valteri un tekstilmākslinieci Anneli Slišāni. Viņš atzinīgi izsakās par Pāces vilnas fabriku un tās dzijas kvalitāti. «Kad šurp braucu, man teica, ka latvieši neesot pārāk atsaucīgi. Tā nav! Iepazīstoties man tikai atliek pateikt, ka adu, un sarunas raisās brīvi un dabiski. Latvieši vienkārši nav tik skaļi kā amerikāņi, bet ir tiešāki un godīgāki. Un tik strādīgus cilvēkus citur pasaulē ir grūti atrast. Vienīgā vieta, kur vēl ir tikpat čakli cilvēki, ir mana dzimtā Montāna. Arī mums ir līdzīga attieksme pret dzīvi – smagi strādāt, virzīties uz saviem mērķiem un nejaukties citu darīšanās,» saka Hīsermeiers.
Polu pārsteidz, ka teju katrs latvietis savā ziņā ir amatnieks. «Ja amerikānis kaut ko vēlas, viņš to nopērk, bet, ja latvietis vēlas, viņš to prot arī pats uztaisīt.
Interesanti ir tas, ka dzijas veikalu skaits Ņujorkā ir precīzi tāds pats kā Rīgā.
Starpība tik tā, ka Ņujorkā ir 8 miljoni iedzīvotāji, bet Rīgā – 680 tūkstoši,» nosaka Pols.
