Latvietis Alfrēds Ceigers. Boļševiks, avantūrisks uzņēmējs, ASV prezidenta ievēlētājs

Cietumā viņš dabūja pasēdēt gandrīz pie katras varas: vispirms Padomju Krievijā un abu okupāciju varu laikā arī Latvijā. Brīnums vēl, ka Alfrēds Ceigers (1895 – 1969) tika sveikā cauri, no boļševiku paradīzes atgriežoties Latvijas brīvvalstī, un Amerikas Savienotajās Valstīs, kur 20.gadu beigās bija aizdevies labākas dzīves meklējumos.

Ar cietumu viņam parasti beidzās uzsāktie biznesplāni. Tas gan nav nekāds brīnums, ja ņem vērā, ka šie plāni tika kalti tajās iekārtās, kurās privātā iniciatīva tika uzskatīta par noziedzīgu. Īsti nepalīdzēja arī tas, ka Ceigers bija nodibinājis labas attiecības gan ar vienu no ASV prezidentiem, kura ievēlēšanā paguva pielikt savu roku, gan ar Padomju Savienības atkušņa līderi Ņikitu Hruščovu, un ar abiem satikās Latvijā. Ja nebūtu padomju okupācijas 1940.gadā, varbūt tagad ciematu attīstītāji godinātu Alfrēdu Ceigeru kā savu patriarhu. 

Kājām uz Rīgu

Alfrēds Ceigers piedzima 1895. gada 6. martā Ainažu pagastā kurpnieka ģimenē. Ģimenē bija pieci bērni: četri brāļi un viena māsa. Tajos laikos jaunākajiem brāļiem nācās meklēt laimi ārpus tēva mājām.

Pusaudža gados Alfrēds izlēma doties uz Rīgu un viens pats kājām atnāca uz pilsētu — vilciena biļetei naudas nebija. Rīgā viņš atrada darbu rūpnīcā Provodņik pretī vēlākajai rūpnīcai VEF. Domādams par tālāku izglītību, Ceigers mācījās Rīgas Politehniskajos kursos.

Tāpat kā daudzus citus latviešus, arī Ceigeru Pirmais Pasaules karš aizveda bēgļu gaitās uz Krieviju.

1915.gadā rūpnīca tika evakuēta uz Kijevu. Uz turieni viņš, kā pats rakstījis atmiņu burtnīcā, brauca vienā vagonā ar strādnieka Bērziņa ģimeni – tēvu, māti un meitu Emmu.

Vēlāk šī meita kļuva par pulkveža Jāņa Bērziņa dzīvesbiedri. Šis Bērziņš (īstajā vārdā Pēteris Ķuzis) bija diezgan svarīga figūra boļševiku militārajā hierarhijā – padomju militārā izlūkdienesta GRU vadītājs 20. – 30.gados, Padomju Savienības varonis, daudzu slavenu rezidentu vadītājs.

Viens no viņa rezidentiem bija filmu un anekdošu varoņa Isajeva – Štirlica prototips Kristaps Salniņš, otrs – slavenais aģents Japānā Rihards Zorge. Stāsta, ka Putins, nolēmis kļūt par izlūku, esot uz sava rakstāmgalda nolicis Jāņa Bērziņa fotogrāfiju.

Ievērojamā izlūka sieva bija pirmā no daudzajām prominencēm, kuras savā mūžā bija lemts pazīt Ceigeram.

Boļševiks Ukrainā

1915. gadā ieradies Kijevā, viņš vispirms strādāja kā tehniķis, piedalīdamies stratēģiska tilta būvē pār Dņepru. Trīs kilometrus garais tilts bija paredzēts krievu armijas atkāpšanās vajadzībām.

Pēc šīs būves beigām Ceigers sāka strādāt Demņevas lādiņu rūpnīcā. 1917.gadā tūlīt pēc boļševiku apvērsuma šajā rūpnīcā tika noorganizēts Sarkanās gvardes štābs. Būdams jauns un aktīvs, Ceigers strauji iesaistījās revolūcijā, kā to darīja ne viens vien latvietis. Viņš tika sūtīts uz Harkovu kā Doņeckas un Krivoirogas baseina padomju kongresa delegāts.

Tur Harkovas revolucionārās komitejas priekšsēdētājs Artjoms Ceigeram uzticēja citu atbraukušo delegātu izmitināšanu. Tā kā visas viesnīcas bija pārpildītas, Artjoms devis rīkojumu iekārtot delegātus atbrīvotajā Harkovas cietumā. Cik var spriest no Ceigera atmiņām, cietumi tolaik bijuši ne sliktāki kā tagad: telpas vēdinātas, apkurināmas, netrūka tīras veļas.

Pa dienu delegāti bijušajā muižnieku pilī risinājuši padomju varas organizācijas jautājumus, bet naktis pavadījuši cietumā.      

Tā kā uz Harkovas kongresu bija ieradusies arī daļa Kijevas kongresa, tika nolemts, ka šis būs Visukrainas padomju kongress. Ceigers tobrīd bija ticis pie faktiski Ukrainas pirmās padomju valdības ministra amata – nozīmēts par Centrālās izpildkomitejas sakaru komisijas priekšsēdētāju. Latvietim tika godpilnais uzdevums pēc iespējas ātrāk paziņot boļševiku revolūcijas vadonim, ka padomju vara Ukrainā ir uzvarējusi.

Atbildes telegrammā Ļeņins informēja revolūcijas taisītājus, ka Sovnarkoms — Tautas komisāru padome — atzīst Harkovas kongresu kā likumīgu Ukrainas padomju kongresu.  

Kad 1967. gadā Ukrainā tika svinēta padomju varas 50.gadadiena, svinību rīkotāji meklēja padomju Ukrainas pirmās valdības locekļus un konstatēja, ka Alfrēds Ceigers ir vienīgais, kas palicis dzīvs, pārējie gājuši bojā 30. gadu beigu Staļina represijās.

Svinīgi sagaidījuši veco boļševiku un viņa kundzi Hildu, ukraiņi jautājuši, kur Ceigeram izdevies paslēpties no represijām. Ceigers paskaidroja: „Buržuāziskajā Latvijā. Mani uz turieni izsūtīja trimdā.”

Nepa upuris

Taču šāda trimda, par kuru droši vien sapņotu daudzi boļševiku Krievijā likteņa aiznestie latvieši, bija jānopelna. Dažus gadus Ceigers vēl bija aktīvs revolūcijas darbonis. Kad Austroungārijas armija okupēja Ukrainu, viņš devās uz Saratovu, tur noorganizēja latviešu strēlnieku pulku, kurš apspieda „balto saaģitētā” vietējā garnizona sacelšanos.

Sekoja darbs Maskavā boļševiku centrālajos orgānos, pēc tam nosūtījums uz Omsku cīnīties pret Kolčaku – 1919.gada decembrī Ceigers tika iecelts par Sibīrijas apgabala Kara inženieru pārvaldes priekšnieku. No turienes padomju karavadonis Tuhačevskis viņu paņēma līdzi uz Rietumu fronti boļševikiem neveiksmīgajās cīņās pret baltpoļiem.

Atgriezies Maskavā, Ceigers iestājās Kalnu akadēmijā, turpat strādādams par šīs akadēmijas rabfaka jeb strādnieku fakultātes sekretāru.

Rabfakā mazizglītoti boļševiku partijas aktīvisti tika gatavoti augstskolai. Te Ceigers sapazinās ar vairākiem rabfaka audzēkņiem, tai skaitā arī ar Ņikitu Hruščovu.        

Vienlaikus Ceigers bija arī viens no Maskavas Zamoskvorečjes rajona partijas sekretāriem. Šim rajonam bija pieskaitīta arī Kremļa partijas organizācija, tāpēc Ceigeram nācās saņemt arī Ļeņina biedru naudu, kuru gan viņa vietā nesusi boļševice Fotijeva. 60.gados Ceigeru kā vecu boļševiku aicināja uz skolām stāstīt par tikšanos ar Ļeņinu. „Pēc tikšanās ar revolūcijas vadoni ap sirdi palika vieglāk,” viņš atcerējās reizes, kad bija nācies revolūcijas vadonim ziņot par Kalnu akadēmijas finansu stāvokli.     

Kad beidzās skarbie pilsoņu kara gadi, un boļševiku vara Krievijā nostiprinājās, pareizāk sakot, sapratusi, ka pašu izpostīto saimniecību var glābt tikai privātās iniciatīvas pieļaušana, sākās jaunās ekonomiskās politikas jeb nepa gadi. Arī Ceigers, kuram Maskavā bija labi sakari partijas augstākajās aprindās, it īpaši latviešu starpā, sāka domāt par biznesu. Patiesībā būtu dīvaini, ja tik enerģisks cilvēks kā viņš tā nebūtu darījis. Taču rezultāts bija laime nelaimē: 1921.gadā viņš tika izslēgts no partijas „par karjerismu”, toties izvairījās no Krievijā palikušo latviešu traģiskā likteņa 30.gados.   

Ceigera biznesplāns bija globāls: Ivanovā bija lielas tekstilrūpnīcas, taču tām trūka izejvielu. Ceigers bija sameklējis kādu latvieti, kam Argentīnā piederēja daudz aitu, un slēdza ar viņu līgumu par vilnas piegādi Ivanovas tekstiluzņēmumam, – sievastēva stāstus atceras ārsts, profesors Andrejs Skaģers. Šajā līgumā Ceigers bija ierakstījis arī sev starpniecības procentus. Taču čekas kontrolētajā Krievijā Ceigeram ar valsts un privāto interešu savienošanu nesekmējās tik labi kā dažam latvju polituzņēmējam šodien. 1924. gadā viņš tika arestēts kā nepmanis un ieslodzīts Butirku cietumā.

Labi zinādams boļševiku metodes, Ceigers neloloja lielas cerības dzīvs tik laukā.

Bēdu sagrauzts, viņš staigāja pa cietumu, te ieraudzīja kādu večuku kurinām krāsni. Izrādījies, ka večuks ir latvietis. Sākuši runāties, Ceigers izstāstījis savu sāpi. Večuks atteicis: labi, parunāšu. Izrādījies, ka večuks ir nevis vienkāršs latvietis, bet kaut kas vairāk – augsta čekas priekšnieka tēvs. Kādu nakti pie Ceigera atnāca apsargi un teica: ātri savāc savas pekeles un nāc! Neveiksmīgais biznesmenis jau nospriedis, ka tiks vests uz nošaušanu. Taču ielikts tumšā vilciena kupejā un izvests laukā no boļševiku paradīzes.              

Ievēlēja Hūveru

Latvijā Ceigeram biznesa lietas iesākumā diezko negāja, tāpēc 20.gadu nogalē viņš nolēma doties uz otru pasaules malu – Ameriku. Arī tur sākums nebija nekāds spožais, Ceigeram nācās strādāt par oficiantu un citu vienkāršu darbu veicēju.

1928.gadā, ASV prezidenta vēlēšanām tuvojoties, viņš kopā ar komponistu Alfrēdu Kalniņu, kurš ar aizbraukšanu uz Ameriku bija reaģējis uz savu neievēlēšanu Pēterbaznīcas ērģelnieka amatā, nolēma izmēģināt roku politiskās aktivitātēs – dibināt latviešu līgu republikāņu kandidāta Herberta Hūvera atbalstam.

Hūvers tika ievēlēts, un pēc vēlēšanu rezultātu analīzes izrādījās, ka būtisks bijis mazākumtautību līgu atbalsts. Pirmie šādu līgu bija nodibinājuši latvieši.

Ceigers ar Alfrēdu Kalniņu tika izsaukts uz Balto namu. Te Ceigers ar ASV 31.prezidentu atrada kopēju valodu pa profesijas līniju – abi bija kalnu inženieri. Hūvers apsolījis atbalstu, ja Ceigers sadomātu celt spēkstaciju. Savācis vairāku ietekmīgu un bagātu amerikāņu parakstītu atbalsta aicinājumu Kārlim Ulmanim, Ceigers atgriezās Latvijā un uzsāka pie Doles ceļamas hidroelektrostacijas izpētes darbus.    

Hūvers kļuva arī par pirmo ASV prezidentu, tiesa, bijušo, kurš ieradies Rīgā, 1938.gada martā Eiropas apmeklējuma laikā braukdams cauri Baltijas valstīm. „Man bija desmit gadu, kad Hūvers ieradās Rīgā, es viņam stacijā pasniedzu ziedus,” tagad atceras Ceigera meita Rasma Savaļniece. Hūveram tika uzdāvināta arī Kuzņecova fabrikā darināta porcelāna tautumeita. „Rīgas vecajā stacijā bija slēgtais jumts. Vilciens iebrauca stacijā, Hūvers izkāpa ārā, tika apsveikts un devās tālāk.” Atgriezies Amerikā, Hūvers uzrakstīja cildinošu rakstu par Latvijas attīstību

Pēc Amerikas, kur viņa uzvārds bija grūti izrunājams — „sīdžār”, Ceigers nolēma to mainīt un kļuva par Ramleju. „Mister Ramly” skanēja daudz labāk. Uzvārda maiņas otrs iemesls bija nepatika pret vāciskiem uzvārdiem pirmskara Latvijā.

Ceigera brālis Ēriks pārcēlās uz Ameriku pavisam un kļuva par ASV pilsoni. Būdams jūrnieks, viņš cieta no apstarojuma Hirosimas atombombardēšanas laikā, kad kuģis, uz kura viņš bija, nepietiekami tālu no sprādziena vietas. Pēc brāļa nāves 60.gadu sākumā Alfrēds saņēma viņa apdrošināšanas naudu, kuru padomju pilsonim, protams, izmaksāja nevis dolāros, bet Vņešposiltorg čekos.

Jau padomju laikos Latvijā, būdams bez nopietna darba, Ceigers atcerējās savu pazīšanos ar Hūveru un uzrakstīja vēstuli toreizējam FBI priekšniekam Edgaram Hūveram, pieņēmis, ka tas varētu būt bijušā prezidenta radinieks.

Protams, šī vēstule nenonāca tālāk par FBI padomju analoga VDK darbinieku rakstāmgaldu, un Ceigers ne pirmo reizi dabūja skaidroties ar čeku.  

Ciematu attīstītājs

Amerikā iemācījies, kā pārdot zemes gabalus, Ceigers Latvijā mēģināja kļūt par, šodienas valodā runājot, ciematu attīstītāju. Meitai Rasmai viņš bija stāstījis, kā tādas lietas tiek darītas Amerikā: izliek sludinājumu, ka noteiktā vietā tiek pārdoti zemesgabali, tad noorganizē autobusu un interesentus aizved uz vietu, kur atrodas pārdodamie gabali. Tur interesenti tiek arī ēdināti un dzirdīti par velti. Pēc šādiem pasākumiem vienmēr kāds kādu zemesgabalu nopircis, tātad šāds pasākums atmaksājies.

Līdzīgi Ceigers darīja arī, atgriezies Latvijā. Kā mērnieks viņš pieteicās sadalīt Šampētera muižas zemes, būtībā kļuva par pirmo ciematu attīstītāju Rīgā, stāsta Ceigera mazmeita Sandra Treija. 1939.gadā Ceigers te uzcēla četras mājas ar nelieliem īres dzīvoklīšiem un katram mazdārziņu klāt.  

Viņš bija domājis pirmās mājas pārdot un jau bija noskatījis pirkšanai divas ēkas Rīgas centrā.

Meita Rasma stāsta, ka tēvam bijusi arī iecere pie Gaisa tilta būvēt modernas dzīvokļu ēkas strādniekiem. Taču šiem plāniem pārvilka svītru varas maiņa Latvijā.

Ciematu attīstīšana nebija vienīgais Ceigera bizness 30.gados. Latvijā tika lietoti vairāki viņa patentēti izgudrojumi: masāžai domāta gumijas veselības birste Sana, hermētiskie pudeļu kaklu gumijas korķi un gumijas, kas uzmauc uz karstā un aukstā ūdens krāna, lai ūdeņus varētu sajaukt, kā arī kaklasaišu gludinātājs Dendijs – finieris, uz kura uzvelk saburzītu kaklasaiti, tai virsū samitrinātu „krekliņu”. To pakar, lai izžūst, un kaklasaite nav jāgludina, rezultātā netiek bojātas tās malas. 30.gados Ceigers bija arī viens no Aviācijas veicināšanas biedrības dibinātājiem un vadītājiem.

Hruščovs nepalīdzēja

Viens no Ceigera labiem paziņām bija mikrobiologs un 1940. gada okupētās Latvijas leļļu valdības Ministru prezidents Augusts Kirhenšteins (šīs pazīšanās dēļ Ceigers dabūja pasēdēt cietumā arī vācu laikā, toties pēc kara acīmredzot ar viņa protekciju kļuva par Latvijas valsts universitātes saimniecības prorektoru).

Abus vienoja darbība pretalkohola biedrībā. Pēc 1940. gada okupācijas Kirhenšteins Ceigeram ieteicis, ka mazināt nacionalizācijas postu: visas Šampētera mājas paturēt viņš nevarēšot, bet vajagot uzrakstīt, ka divas viņš dāvina krievu virsniekiem, tad Kirhenšteins iedošot zīmi, ka trešo māju Ceigeram atņemt nedrīkst. Tā tas arī notika, kamēr 50.gados pēc konflikta ar Ļeņina rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju Ceigeram tika atņemta arī viņa pēdējā māja.

1953. gada 18. februārī, tātad vēl Staļinam dzīvam esot, Ceigers, kurš tobrīd bija brigadieris celtniecības artelī, tika arestēts kā angļu spiegs.

Kāds Elmārs Eihfūss bija par viņu šādi liecinājis. Pusgadu Ceigers pavadīja čekas pagrabos, katru dienu pratināts. Beigās Eihfūss atzinies, ka tomēr esot sajaucis, un Ceigers tika brīvībā.  

1959. gada jūnijā, kad Rīgā ieradās toreizējais PSRS vadītājs Hruščovs, Ceigers nolēma izmantot pazīšanos un pasūdzēties par grūto dzīvi. Zinādams, ka Hruščovu vedīs uz Dziesmu svētkiem Mežaparkā, jau laikus aizgājis un nostājies pirmajā rindā. Kad Hruščovs nācis, Ceigers spēris soli uz priekšu un sveicinājis: Zdravstvuiķe, Ņikita Sergejevič! Hruščovs viņu pazinis: Zdravstvui, Alfred Janovič, kak ģela? Kad Ceigers teicis, ka neiet labi, Hruščovs noteicis, lai braucot pie viņa uz Maskavu. Ar to saruna beidzās.

Ceigers Hruščova aicinājumu ņēma vērā un devās uz Maskavu, taču padomju līderim klāt vairs netika. Uzņēmējdarbībai 50. – 60.gadu mijas Latvijas vide nebija piemērota pat cilvēkam ar plašiem sakariem. Šajos gados Ceigers vēl piedalījās vairākās filmās (mani arī viņš ielika divās filmās: Satikšanās pie Elbas un Rainis,” atceras meita Rasma). Mūža nogalē Ceigers bieži bija redzams Rīgas centra āra kafejnīcā Putnu dārzs. Pie kafijas tases viņam bija, ko atcerēties.