Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
15
-
1
-
1
-
2
-
1
-
0
-
1
-
Pirmā intervija skaipā
Ar zīlēšanu Silvija nodarbojas jau vairāk nekā 20 gadu. Viņai izveidojies savs klientu loks, darba netrūkst, un lielāka popularitāte neesot vajadzīga. Taču, ieraugot sludinājumu, ka tiek meklēti dalībnieki šova Ekstrasensu cīņas 20. sezonai, latviete tomēr nolēma pieteikties. «Ar lielu interesi esmu skatījusies visas šova 19 sezonas.
Reizēm uzdevumus, kas ekstrasensiem tiek doti, esmu uzlikusi uz pauzes, lai pati mēģinātu atrast pareizo atbildi.
Īpaši man patika vērot tos ekstrasensus, kuri, tāpat kā es, strādā ar kārtīm,» stāsta Silvija. «Vienmēr esmu uzskatījusi – tie, kas nāk uz šovu ar kārtīm, nevar būt feiki. Viņiem līdzi ir darba instruments, un ar kārtīm tiešām var nolasīt ļoti daudz. Aizdomājos – pag, es taču arī esmu ekstrasenss, tarologs! Tāpēc aizsūtīju savu pieteikumu, jo man ir aizdomas, ka šī būs šova pēdējā sezona. Nepagāja ilgs laiks, kad producenti man zvanīja,» atceras viņa. Pavasarī noticis kastings skaipā. Intervija ilga stundu, un man vajadzēja stāstīt ne tikai par sevi, bet arī par meiteni, kura mani intervēja. Šajā uzdevumā sevi vērtēju ar septiņām ballēm. Tas bija kā eksāmens, tajā tev citiem kaut kas ir jāpierāda, tāpēc bija neliels uztraukums,» stāsta zīlniece. Pēc dažiem mēnešiem Silvija saņēma zvanu no šova veidotājiem.
Uz Maskavu ar kroni
«Jūlijā šova veidotāji rīkoja dalībnieku atlases otro kārtu Rīgā. Ierodoties ļoti uztraucos, jo biju ārpus savas komforta zonas,» neslēpj Silvija. Atlase notika centrā Bowlero, bet cilvēku nebijis daudz. «Tur pavadīju aptuveni trīs stundas un šajā laikā redzēju tikai kādus 20 cilvēkus. Mūs pa vienam sauca iekšā un pratināja. Redaktori skatījās uz mani ar skepsi, mēģināja maldināt, iegāzt, izsist no sliedēm. Man uznāca dusmas.
Domāju – kāda velna pēc te vispār esmu atnākusi?
Bet tad man iedeva lielu, melnu aploksni un lika pateikt, kas redzams tur esošajā fotogrāfijā. Kārtis izmantot aizliedza. Pieliku aploksni pie galvas, un man kļuva karsti. Teicu, ka tur attēloti vairāki cilvēki. Man bija taisnība. Domāju, šī aploksne arī bija mana ceļazīme uz Maskavu,» spriež Silvija.
Nedēļu pirms šova filmēšanas Silviju uzaicināja uz šova filmēšanu Maskavā. «Pa galvu pa kaklu skrēju kārtot vīzu. Vajadzēja pagūt nopirkt Aeroflot biļetes, rezervēt viesnīcu, sagatavoties, bet laika bija tik maz! Taču es biju nolēmusi braukt,» atceras zīlniece. Šova dalībnieki mēdz izskatīties ļoti ekscentriski, un, lai uz viņu fona nepazustu, arī Silvija nolēma, ka viņas tēlam vajadzīgs kāds spilgts akcents. «Vienmēr esmu domājusi – cik skaisti grupas Tautumeitas dalībniecēm izskatās tie kroņi! Sazinājos ar Brigitu Strodu, kas tos taisa, un viņa ļāva izvēlēties no jau esošajiem, jo jauna kroņa pagatavošanai laika vairs nebija. Tā es tiku pie skaistas galvas rotas,» stāsta viņa. «Gribēju skaisti izskatīties,» piebilst Silvija.
Starp raganām un magiem
«Godīgi sakot, tas viss ir liels šovs,» par pieredzēto Ekstrasensu cīņās saka Silvija. Pirmās sērijas filmēšana notika vienā no Maskavas parkiem. «Desmitos no rīta mums tur vajadzēja pulcēties. Kad atnācu, biju šokā – bija ieradušās raganas ar slotām un magi ar skeletgalvām rokās, dažiem rokās bija zižļi, bet vienam puisim uz galvas bija antena. Vēl kāds bija atnācis rozā peldšortos, norādot, ka te ir karsti. Vienu vārdu sakot – bija jautri,» smejas viņa. Kopumā bija savākušies ap 200 ekstrasensu no visas pasaules. «Sadraudzējos ar meiteni no Arhangeļskas, kura redz viedos sapņus. Turējāmies kopā, jo, godīgi sakot, tas, kā visi mēģināja sevi parādīt, bija īsts cirks!
Kamolus mētāja, viens otru nolādēja, kaut ko zem deguna murmināja un zīlēja, raganas dzēra, daži pat izģērbās kaili!
Sapratu, ka man jāsaglabā pašcieņa un labi jāizskatās, jo es taču pārstāvēju Latviju.» Silvija neļāva sevi provocēt un vēroja visu no malas. «Gājiena filmēšanā man bija skaidrs, ka redaktori jau ir izvēlējušies dalībniekus, kurus vēlas redzēt finālistu divpadsmitniekā. Viņi uzreiz nonāca priekšplānā un tika filmēti,» atceras latviete.
Pārbaudījums trijos naktī
Pēc dīvainā karnevāla parkā sekoja pārbaudījums teātrī. «Kad beidzot nokļuvām teātrī, jau bija vēls vakars. Vairāki ekstrasensi atteicās no tālākas dalības, jo bija pārguruši. Mans mērķis bija izturēt līdz galam. Nebijām ne ēduši, ne dzēruši. Nemitīgās pārfilmēšanas, stress un negatīvisms visapkārt. Bija grūti,» atzīst Silvija. Ekstrasensiem bija jāuzmin, kas slēpjas aiz priekškara teātra zālē. Katram tika dotas divas minūtes laika. «Varu daudz ko pateikt, taču man ir grūti strādāt vēlu vakaros un naktīs. Parasti zīlēju dienas pirmajā pusē, jo tad labi nāk informācija. Taču, kad beidzot tiku pie uzdevuma, bija jau pulksten trīs naktī. Jutos draņķīgi un ļoti gribēju gulēt. Miglaini atceros, kā aprakstīju savas vīzijas par to, kas slēpjas aiz priekškara. Laikam īpaši precīza nebiju, ja tālāk netiku. Taču nebēdājos par to.
Tas bija lielisks piedzīvojums. Unikāla pieredze.
Pirms pārbaudījuma teātra zālē, kur gaidīju savu kārtu, man kreisajā pusē sēdēja puisis, kurš tikko bija veicis rituālu kapos, bet labajā – meitene, kura jau astoņus gadus runā ar džinu. Taču mums izveidojās labs kontakts. Trijos naktī iztenterēju no teātra un biju priecīga, ka mana viesnīca ir 300 metru attālumā. Netālu sēdēja raganas un gaidīja taksi. Teicu – ņemiet taču savas slotas un lidojiet,» smejot atceras Silvija.
Zīlēja jau skolas laikā
Ar zīlēšanu Silvija nodarbojas jau daudzus gadus. «Īpašās spējas sevī atklāju nejauši. Biju skolniece un mācījos Olaines vidusskolā. Kā jau daudzi bērni 90. gados, arī es skolas starpbrīžos spēlēju kārtis. Taču vienā brīdī atklāju, ka caur kāršu simboliem uztveru informāciju. Sāku interesēties par kāršu nozīmi, atradu nelielu brošūru, kur bija aprakstīti dažādi kāršu izlikumi zīlēšanai. Joka pēc ar parastajām spēļu kārtīm sāku zīlēt skolas draudzenēm. Un man tiešām sanāca, jo draudzenes sāka jautāt – no kurienes tu to visu zini? Sapratu, ka tā ir lieta, kuru attīstīt,» atminas Silvija. «Vienā brīdī gan pati nobijos no savām spējām. Tās tomēr parādījās no nekurienes, jo rados neviens nav bijis nedz zīlnieks, nedz dziednieks, nedz ekstrasenss. Tāpēc savu pirmo zīlēšanas kāršu kavu iemetu plītī, un šo soli nožēloju joprojām,» stāsta viņa.
Runājot par savu bērnību, Silvijas acīs sariešas asaras. «Man bija ļoti skarbi 90. gadi. Divu gadu laikā apglabāju visu ģimeni – tēti, vecmammu un mammu. Pati knapi izdzīvoju. Nezinu, varbūt mūsu ģimenei bija uzlikts lāsts… Pēc vecāku nāves, kad uz šīs pasaules paliku viena, informāciju no kārtīm spēju saredzēt vēl spilgtāk. It kā spēki no augšas man palīdzētu.»
Vēlāk Silvija nonākusi līdz taro kārtīm, kas ir galvenais viņas darba instruments.
«Lielu gandarījumu man dod tas, ka varu palīdzēt cilvēkiem. Ar melno maģiju nenodarbojos, uz kapiem neeju un nekādus rituālus tur neveicu. Man nepatīk! Mirušos neaiztieku. Man palīdz dabas spēki. Nekad neko ļaunu citam nedarīšu, eju uz baznīcu un savos seansos izmantoju baznīcas sveces. Vienmēr klientiem saku: «Es lūgšu par jums.».»
Runājot par savu privāto dzīvi, Silvija pasmaida: «Man veicas kārtīs, bet neveicas mīlestībā. Esmu šķīrusies, man aug burvīgs dēls, taču esmu pārliecināta, ka man viss vēl būs!»
