Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Diez vai pats Rotko gleznas tapšanas brīdī 1961. gadā domāja, ka pusgadsimtu vēlāk tas būs viens no pasaulē apjūsmotākajiem un iekārotākajiem mākslas darbiem. Visdrīzāk jau ne. Tā uzskata viņa meita Keita Rotko. Viņas atmiņās un stāstos tēvs ir īsts ideālists. Bagātība, atzinība, slava, vara – visas tās lietas, kuru dēļ daudzi dzīvo – Rotko bija vienaldzīgas. Viņš dzīvoja tikai mākslai. No maza Latgales ebreju zēna Marks Rotko izauga par vienu no pasaules ietekmīgākajiem 20. gadsimta māksliniekiem. Savu skaisto, bet skumjo dzīvi viņš pilnībā ziedoja mākslai, taču, šķiet, tā īsti nenojauta, kādu grandiozu ieguldījumu tās attīstībā ir devis.
Vai latvietis?
Vai Marks Rotko bija latviešu mākslinieks? Diez vai. Tad jau drīzāk krievu – jo Krievijas impērijā dzimis (Daugavpils tolaik bija Vitebskas guberņas pilsēta Dvinska). Vai arī ebreju – jo nācis no ebreju ģimenes. Bet oficiāli tiek saukts par amerikāni, jo kopš desmit gadu vecuma visu mūžu bija nodzīvojis, mācījies un strādājis Amerikā. Toties viņa darbos Latvijas ir papilnam. Tā vismaz spriež mākslas pazinēji.
Sulīgās krāsas, siltās, vitālās noskaņas un, galvenais, horizontālās līnijas – nekā tāda neesot citu ņujorkiešu darbos.
Citi lasa
Tur viss parasti ir vertikāls kā Ņujorkas leģendārie debesskrāpji. Turpretī Rotko gleznās esot iekodēta Latgales zeme un Latgales mākoņainie padebeši.
Desmit Daugavas krastos aizvadītie gadi mazajam Markum Rotkovičam bija laimīgi. Viņa tēvs Jakovs Rotkovičs, pēc profesijas farmaceits, necik turīgs gan neesot bijis, toties inteliģents gan. Četri Jakova bērni caurus vakarus aizvadījuši, rātni mācoties un lasot – tālredzīgs un apdomīgs vīrs būdams, Jakovs saprata, cik liels spēks ir izglītībai. Tāpēc Markus jau no bērna kājas raiti runāja vismaz trijās valodās, turklāt pastarītis, atšķirībā no brāļiem un māsām, mācījās tradicionālajā ebreju skolā, kur pastiprināti studēja Talmuda tekstus – laikā, kad viņš sāka skolas gaitas, tēvs bija pievērsies ortodoksālajam jūdaismam.
Tukls un neveikls zēns
Ģimene ar trūkumu gan necīnījās, tomēr gaisā bija jaušams nemiers. Krievijas impērijā, jo īpaši nomalē, ebreju dzīvošanu par saldu nosaukt nevarēja, turklāt brieda karš. Jakovs nolēma negaidīt, līdz vecākos dēlus iesauks karadienestā, un sākt jaunu dzīvi Amerikā, kur jau bija apmeties viņa brālis. Viņš pameta Daugavpili kopā ar Markus brāļiem, bet pastarītis kopā ar mammu un māsu Sofiju palika mājās, gaidot ziņas. Jakovam izdevās iekārtoties Oregonas štata Portlendā, un drīz vien, 1913. gada ziemā ar kārtējo emigrantu kuģi Markus Rotkovičs ieradās Ņujorkas ostā.
Pirmajos gados ģimenei klājās ļoti grūti. Kaut gan Jakova brālis Samuels darīja visu, lai palīdzētu, Jakovs smagi saslima un nomira nepilnu gadu pēc Markus atbraukšanas. Lai iztiktu, visi Rotkoviču zēni strādāja. Vecākie palīdzēja tēvocim apģērbu veikalā, bet mazajam Markum nācās uz ielas tirgot avīzes, kā to tolaik darīja visi mazi un nabadzīgi zēni. Nekāds spriganais avīžpuika no Markus gan nesanāca.
Viņš bija sapņains zēns, turklāt apaļīgs un neveikls, tāpēc tika iekaustīts un apzagts turpat katru dienu.
Pamazām dzīve iegāja sliedēs. Ģimene nostājās uz kājām, līdzās vienmēr bija radu un kaimiņu stiprais plecs. Markus sāka iet skolā, turklāt vien dažas nedēļas vēlāk no trešās klases tika pārcelts uz piekto.
Trūka ambīciju
Galva puisim bijusi gaiša, tomēr trūcis ambīciju, godkārības, aizrautības. Viņš dzīvoja tā, it kā šis būtu tikai sagatavošanās darbs. It kā tūlīt, tūlīt viņu gaidītu kaut kas daudz lielāks un nozīmīgāks. Tā par Marku vēlāk stāstīja arī viņa koledžas un universitātes biedri. Pārāk patstāvīgs, pārāk brīvdomīgs. Izpildīja visu, kas jādara, un iedziļinājās tikai tajās jomās, kas tam šķita interesantas. Politika, cilvēktiesības, strādnieku tiesības, sieviešu tiesības – šie bija jautājumi, kas nodarbināja jauno Marku. Viņš apmeklēja politisko diskusiju vakarus un dažādas lekcijas, lai pēcāk slīgtu kaismīgās diskusijās par kareivīgajām idejām, kas sludināja naudas un varas verdzības sabrukumu. Šīs idejas mākslinieku pavadīja visu dzīvi, un laikā, kad viņa darbi sāka ienest miljonus, darīja viņu ļoti grūtsirdīgu.
Iekļūšana ārkārtīgi prestižajā Jeila Universitātē (turklāt ar stipendiju!) viņam īpašu sajūsmu nesagādāja. Inženierzinātnes vai jurisprudence – puisis īsti nespēja izvēlēties, jo neviena no šīm disciplīnām nekādu baudu viņam nesagādāja. Turklāt pārējo studentu snobisms, izšķērdīgais dzīvesveids un plātīšanās viņam bija tik derdzīgi, ka otrajā kursā puisis mācības pameta. Un atgriezās Jeila Universitātē tikai četrdesmit sešus gadus vēlāk, lai saņemtu goda doktora grādu.
Liktenīgs pavērsiens
Nespēdams atrast savu vietu, tobrīd divdesmit gadus vecais jauneklis devās uz Ņujorku apciemot draugus. Kā tas parasti šādos stāstos notiek – šis bija viņa dzīves liktenīgais pavērsiens. Vēlāk, atsaucot atmiņā 1923. gada notikumus, Rotko pat skaidri atcerējās mirkli, kad viņa dzīve mainījās. Tas nebija nekas grandiozs, nekas traģisks.
Viņš gluži vienkārši iegāja sava drauga mākslas skolas gleznošanas darbnīcā un kādu brīdi vēroja studentus zīmējam modeli. Ar to pietika.
Markus nekavējoties iestājās Ņujorkas Dizaina skolā, bet par viņa lielo skolotāju kļuva leģendārs krievu izcelsmes ebreju mākslinieks Makss Vēbers. Kubists, modernists, avangardists. Kaismīgs mākslinieks ar Parīzes rūdījumu, Matisa un Pikaso draugs, biedrs un sāncensis. Markum viņš iemācīja ne vien to, kā top mākslas darbs, bet arī – ka māksla var nest ideju, kļūt par cīņas ieroci, par karogu, lāpu. Reliģiozu atklāsmi un emocionālu katarsi. Vēbers Rotkovičam atklāja jaunu pasauli.
Pliķis ģimenei sejā
Markus bija nokļuvis ideālā augsnē – īstajā vietā un īstajā laikā. Divdesmito gadu Ņujorka bija pārpilna dzīvesprieka un cerību, un, galvenais, mākslas. Modē bija modernisms, un jauno censoņu izstādes tika rīkotas vai uz katra otrā Manhetenas stūra. Rotko pirmā izstāde kopā ar citiem gleznotājiem notika 1928. gadā. Tajā bija aplūkojamas drūmas urbānas ainavas un ekspresionistiski interjeri.
Diemžēl, par spīti aizvien pieaugošajai sabiedrības atzinībai, Markus ģimene tā arī nespēja samierināties ar dēla izvēli. Māksla – tas, viņuprāt, nebija nekāds darbs. Gleznošanu viņi uzskatīja par dāmu vaļasprieku, kamēr vīrietim vajadzēja nodarboties ar īstām lietām. Pārņemt ģimenes rūpalu apģērbu veikalā, piemēram. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tobrīd bija pienākuši trīsdesmitie un kopā ar tiem draudīgi tuvojās Lielā depresija. Rotkoviči jau tā knapi pamanījās savilkt galus un labākajās ebreju ģimeņu tradīcijās turējās kopā kā spītīgi savilkta dūre. Katrs ieguldīja savu artavu ģimenes lietā, kā vien mācēdams, tāpēc Markus dzīve Ņujorkā, gleznojot un spriežot par mākslas būtību, ģimenei bija kā pliķis sejā. Viņiem pat prātā nenāca, ka Markum patiesībā vairs nebija izvēles. Māksla nu bija visa viņa dzīve, un tā tas būs līdz pat viņa nāves stundai. Tāpēc turpmāk viņi tikās aizvien retāk, vēstules kļuva aizvien vēsākas, un aiza starp viņiem auga.
Uz pjedestāla – māksla
Tikmēr Markus radošā dzīve piedzīvoja strauju uzplaukumu. Jaunais mākslinieks sāka pasniegt glezniecību un skulptūru Ņujorkas Centra akadēmijā, sāka rakstīt grāmatu (ko gan tā arī nepabeidza), viņam bija izstādes, taču vissvarīgākais – viņš satika… nē, nevis mīlestību, bet domubiedrus. The Ten jeb Desmit, tā dēvēja modernistu un abstrakto ekspresionistu grupiņu, kuras lielais iedvesmotājs bija par amerikāņu Matisu dēvētais Miltons Eiverijs. Viņi organizēja izstādes, iedvesmoja cits citu, bet vasarās kopīgi devās brīvdienās ārpus pilsētas putekļiem, lai caurām dienām plenērā strādātu, bet naktīs spriestu par mākslu. Nē, bohēmas zaņķis tiem bija svešs. Māksla bija viņu narkotika.
Bet bija arī mīlestība. 1932. gadā Markus satika jaunu un pievilcīgu rotaslietu dizaineri Edīti Sahari, un, ilgi neprātodams, viņu apprecēja. Viņu attiecības nebija neko saskanīgas, kaut kaislības liesmas dega strauji. Markus vērtību pjedestālā visas pirmās vietas vienmēr tika atdotas mākslai, un pārējam īsti neatlika ne laika, ne spēka. Viņš gan publiski to neatzina, taču viņam rīvēja kanti sievas snobiskais dzīvesveids – karjera, ienākumi un turīgie klienti. Piecus gadus vēlāk viņi izšķīrās.
Markus pāršķīra jaunu lappusi savā biogrāfijā, turklāt – ar jaunu vārdu. Smagnējais, ebrejiskais Markus Rotkovičs bija par smagu, par senilu modernisma lakoniskajam, drosmīgajam laikmetam. Viņš kļuva par Marku Rotko, Ņujorkas uzlecošo zvaigzni. Tomēr tas nebija vienīgais iemesls. Vēl bija bailes. Eiropā auga augumā nacistu ietekme, tāpēc bailēs par deportāciju Marks beidzot ieguva Amerikas pilsonību, un Austrumeiropas ebreju zēns Markus palika aizmirstībā.
Paraugdzīve
Viņš apprecējās otrreiz. Bērnu grāmatu autori Mēriju Alisi Beistlu viņš no tiesas mīlēja līdz pat savai nāves stundai, kaut arī šī laulība bija smaga un beidzās ar rūgtu šķiršanos. Viņi nodzīvoja kopā vairāk nekā divdesmit gadus, un šajā laikā Rotko daiļrade izauga līdz pilnībai, bet diemžēl auga arī depresija. Iesākumā viņi bija perfekts mākslinieku pāris. Viņi ticēja mākslai, kopā ceļoja pa Eiropu un iedvesmojās. Tad piedzima viņu bērni, Keita un Kristofers, un ģimene ievācās glaunā Manhetenas dzīvoklī virs Marka darbnīcas. Caurām dienām viņš gleznoja, bet uz vakariņu laiku nāca mājās kā kārtīgs ģimenes tēvs. Bet nedēļas nogalēs ņēma pie rokas meitu Keitu un gāja uz muzejiem.
Tomēr nekāda paraugģimene viņi nebija. Rotko visu mūžu bija depresīvs. Viņu plosīja nesavienojama pretruna – no vienas puses viņš alka atzinības un normālas dzīves, kā viņam tik ļoti vienmēr bija trūcis. Bet no otras – viņam derdzās visa šī Manhetenas publika, panākumu nasta, galeriju naudasmaisi, ar ko aizvien biežāk nācās saskarties. Turklāt gan Marks, gan Mela, kā viņš sievu mīļi mēdza saukt, daudz dzēra. Un, kad dzēra, tad strīdējās tik rūgti, ka Keita atrada iespēju mācīties Čikāgā, lai tikai būtu tālāk no mājām.
Vai pārpratums?
Dzīves pēdējos gados grūtsirdība Marku Rotko pamazām aprija. Sarežģītie emocionālie stāvokļi lasāmi arī viņa darbos – aizvien tumšākos, askētiskākos, lakoniskākos. Pirmā smagā melanholijas krīze viņu skāra 1961. gadā. Togad Amerikas Modernās mākslas muzejā notika Rotko līdz tam lielākā izstāde, turklāt astoņi darbi tika pārdoti par ievērojamām summām. Tā nebija sakritība.
Viņa panākumi bija sasnieguši tādus mērogus, ko Rotko pats vairs nespēja ne īsti apjēgt, ne kontrolēt.
Viņš bija iekļuvis mākslas industrijā, ko patiesībā kritizēja un no sirds ienīda. Viņa darbi no mākslas pasaules bija aizceļojuši uz naudas un ieguldījumu pasauli – sfēru, kas tam bija sveša un neinteresanta.
Piecdesmito gadu nogalē Rotko bija strādājis pie grandioza projekta – četrdesmit freskām, ko pasūtīja kompānija Seagram’s. Uzzinājis, ka freskas dižojas pie grezna Manhetenas restorāna Four Seasons sienām, mākslinieks sarīkoja kolosālu skandālu un atteicās pieņemt samaksu par darbu.
Tomēr visvairāk sāpēja biedru un līdzgaitnieku skaudība. Klifords Stills un Bārnets Ņūmens, kuru panākumi bija krietni vien pieticīgāki, apvainoja līdz tam cienīto kolēģi par pārdošanos naudasmaisiem un piedēvēja dažādu intrigu vērpšanu. Jo dārgāki kļuva Rotko darbi, jo mazāk patiesu draugu palika viņam līdzās. Rotko bija dziļi vīlies, taču viņš pat nenojauta, kādu nodevību viņa biedri tam gatavoja. Toties visas šīs naidpilnās ķildas māksliniekā nostiprināja pārliecību, ka viņš kā mākslinieks tiek nepareizi saprasts. Ka visa viņa daiļrade ir viens liels pārpratums.
Milzīga vilšanās
Rotko nomāca arī tas, par ko pamazām pārvērtās māksla – tobrīd publikas pielūgsmi baudīja popārts, kas viņa vērtējumā bija ne vairāk, ne mazāk kā čiks, tukša skaņa. Mākslinieks gan turpināja aktīvi strādāt, un sešdesmitie gadi bija viņa auglīgākais laiks. Cits pēc cita tapa šedevri, ieskaitot Hjūstonas kapelu – nelielu baznīciņu Hjūstonā, Teksasā, kuras sienas klāj četrpadsmit Rotko lielformāta darbi. Šis projekts bija Marka Rotko gulbja dziesma. Veselība strauji pasliktinājās, viņš daudz dzēra un smēķēja, un nepārtraukti gleznoja, piemirsdams pat paēst. 1970. gada 25. februāra rītā Rotko asistents atrada mākslinieku mirušu virtuvē pie izlietnes, kas bija pilna asiņu. Antidepresantu pārdozēšana un pārgrieztas vēnas, secināja autopsija.
Mākslinieka tuvinieki bija šokēti. Kaut arī pēdējos gados ārkārtīgi nomākts, Marks Rotko bija arī dziļi dievbijīgs cilvēks. Radošo iedvesmu viņš drīzāk meklēja baznīcas solā, ne krogus kņadā. Raksturojot savus darbus, viņš allaž apliecināja, ka izcilākie no tiem ir viņa reliģisko atklāsmju liecinieki. Rotko meita uzskata – vilšanās un vientulības sajūta bijušas pārāk spēcīgas, tēvam vairs nav bijis spēka ar tām cīnīties.
No aitām par vilkiem
Marka Rotko meitai tēva nāve bija neaprakstāms pārbaudījums, turklāt sešus mēnešus pēc vīra nāves ar sirdstrieku nomira arī Keitas māte Mela.
Deviņpadsmit gadus vecā meitene palika pilnīgi viena, turklāt atbildīga arī par sešgadīgo brālīti Kristoferu.
Taču smagākais vēl tikai stāvēja priekšā. Tēva kolēģi un mūža līdzgaitnieki, kam Rotko bija uzticējis savu fondu un līdzekļu pārraudzīšanu, bez liekām ceremonijām pievāca visu, ko mākslinieks savā mūžā bija radījis.
Tie paši kolēģi, kas savulaik Rotko pārmeta pārāk lielo peļņu un sadarbošanos ar Manhetenas magnātiem. Tie paši, kam tik ļoti kremta viņa panākumi. Ne domas par diviem Rotko likumīgajiem mantiniekiem, kur nu vēl par principiem, ko viņi visi, The Ten aktīvisti, bija aizstāvējuši. Nemaz nerunājot par paša Rotko vēlmēm – viņš vairākkārt bija apliecinājis, ka vislabprātāk redzētu savu bagātību pārvēršamies par pabalstiem nabadzīgiem un talantīgiem māksliniekiem, bet savus darbus – pieejamus sabiedrībai. Tā vietā tapa aizmuguriska vienošanās ar elitāro Marlborough Fine Art mākslas galeriju, kam tika nodoti 798 Rotko darbi, un visi šī slepenā pakta rezultātā iegūtie līdzekļi tika sadalīti starp galerijas bagātajiem īpašniekiem un Rotko nodevīgajiem kolēģiem. Trīsdesmit miljoni dolāru, no kuriem ne māksliniekiem, ne autora ģimenei netika neviens pats dolārs…
Rotko process
Tomēr šis traģiskais stāsts beidzās kā filmā – pārsteidzoši laimīgi. Keita Rotko blēžiem pieteica karu. Iesūdzēja tiesā. Tas bija pārdrošs, izmisuma pilns solis, ko neviens nebija gaidījis un kas jurisprudences mācību grāmatās ir iegājis ar nosaukumu Rotko lieta. Tā nebija gluži vienkārši cīņa par miljonus vērtiem mākslas darbiem, bet gan cīņa ar veselu industriju, kas centās uz mākslinieku darba iedzīvoties. Patiesībā – tieši par to visu mūžu bija cīnījies arī pats Rotko. Tomēr procesa gaitā atklājās, ka Marlborough galerija, kā arī apsūdzētie Rotko fonda pārraudzītāji jau dzīves laikā tika viņu smagi maldinājuši: dažādu mahināciju rezultātā māksliniekam tika radīts iespaids, ka viņa darbu vērtība ir krietni mazāka par to, kas patiesībā par tiem maksāts. Šī pārliecība bija pamudinājusi Rotko noslēgt neizdevīgu sadarbības līgumu ar Marlborough, un uz šī līguma pamata tad arī bija notikušas visas pārējās mahinācijas. Nodarījums bija acīmredzams, taču galerijas un mākslinieku pusē strādāja paši labākie un pieredzes bagātākie Ņujorkas juristi. Neviens neticēja, ka medicīnas studente šo brālību varētu uzveikt.
Pārsteidzošs triumfs
Arī pati Keita apliecināja, ka vienmēr jutusies pārliecināta par savu taisnību, izņemot brīžus tiesas zālē, kad savām acīm vērojusi, ar kādu pārliecību rīkojas pretējās puses pārstāvji, cik ciešas, pat familiāras attiecības tos vieno ar tiesnešiem un citiem juristiem. Viņa bija iesaistījusies ļoti bīstamā, netīrā spēlē. Tomēr meiteni vadīja cieša pārliecība, pat misijas apziņa par to, ko būtu vēlējies tēvs. Process ilga desmit gadus, taču Keita uzvarēja.
Nolasot spriedumu, tiesnese notiesāto nodarījumu raksturoja kā «acīmredzami nepareizu un no tiesas šokējošu rīcību». Vainīgajiem piesprieda bargus naudassodus, un visi mākslas darbi (kas vēl nebija pārdoti) tika atdoti ģimenei, turklāt izrādījās, ka to ir daudz vairāk, nekā sākotnēji novērtēts. Vairāk nekā divi tūkstoši gleznu apmēram piecdesmit miljonu dolāru vērtībā nonāca nu jau mākslinieka bērnu pārvaldītā Rotko fonda īpašumā. Bet sāpju nauda, ko saņēma Keita, bija deviņi miljoni dolāru – tam laikam nedzirdēti liela summa.
Galvenie vaininieki – galerijas īpašnieks Frenks Loids, antropologs Mortons Levins un gleznotājs Teodors Stamoss tā arī neatguvās pēc šī procesa. Pēc tiesas sprieduma Loids vairākus gadus bēguļoja, līdz tika apcietināts. Viņam piesprieda četru gadu cietumsodu, kas reāli gan netika izciests. Bet pats galvenais – Rotko darbi atgriezās mājās.
