Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Klavieres un velns parāvis!
Pēckara laika Pārdaugavas meitenes Lāsma Avotiņa un Ārija Gulīte satikās Rīgas 32. septiņgadīgajā skolā. Vispirms klasesbiedrenes ārpus stundām vienoja klavieres – Ārija gāja pie Lāsmas uz netālo Friča Brīvzemnieka ielu spēlēt klavieres. Ārija bija vienīgā māsa trijiem brāļiem, savukārt Lāsma auga viena. Varbūt arī tāpēc abas tik ļoti sadraudzējās? Klavieru spēle gan nevienu no viņām neaizrāva. Lielākie kreņķi par to tika Lāsmas vecmāmiņai, kas bija pacietīgi krājusi naudiņu instrumenta iegādei. Vecmāmiņa audzināja un loloja Lāsmu no visas sirds, apliecinot, ka mīlestībai nav nepieciešama asinsradniecība. Pēc papīriem meitene nebija viņas īstā mazmeita. Lāsmas vectētiņš pēc sievas pāragrās nāves palika ar mazu meitiņu un apprecējās otrreiz. Jaunajā laulībā bērnu nebija, bet otrā sieva ne vien izaudzināja vīra meitu Annu, bet vēlāk arī viņas meitu Lāsmu, kas piedzima 1942. gadā. Anna kļuva par aktrisi, un dzīve tā iegrozījās, ka viņa dzīvoja Rīgas centrā, bet vecmāmiņa ar Lāsmu – klusajā Pārdaugavā. Tolaik tās bija divas bezgala atšķirīgas pasaules. Kustīgajam meitēnam bija, kur izvērsties – blakus Arkādijas parks un Māras dīķis, savukārt vecmāmiņa kopa mazdārziņu, kur izaugušais skarbajos pēckara gados abām lieti noderēja. Ārija joprojām atceras, kā ar jaunākajiem brāļiem, dvīņiem, gājuši pie draudzenes uz dzimšanas dienu – vecmāmiņa uzcepusi tāāādu torti!
To, kas ar mūsu tautu notika varas maiņās, Lāsma lieliski zināja jau no agras bērnības. Jo meitenei bija septiņi gadi, kad no izsūtījuma Sibīrijā atgriezās viņas tēvs.
Protams, ieraugot atnācēju, meitēns to noturēja par svešinieku un, tēvam par pārdzīvojumiem, uzrunāja uz jūs. Tā jau tolaik bija liela laime – atgriezties dzīvam.
Hermanis Saltups savu vārdu ierakstījis Latvijas sporta vēsturē. Viņš ir viens no futbolistiem, kuri piedalījās Latvijas izlases pirmajā starptautiskajā spēlē pret Igauniju 1922. gada rudenī. Tūlīt pēc tam gan jaunietis pārtrauca sportot, jo uzsāka medicīnas studijas un kļuva par atzītu psihiatru. Protams, kā jau represētais, padomju varas acīs viņš nebija uzticams cilvēks, tāpēc Lāsmas tēvam neļāva palikt Rīgā. Tā nu dakteris devās uz Jelgavu, kur strādāja Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Tās teritorijā viņam piešķīra arī dzīvokli. Lāsma tur gan ciemojās, gan vadīja vasaras, tēvs viņu ņēma līdzi vizītēs pie slimniekiem, cerot, ka meita studēs medicīnu. Taču redzētais panāca pretējo, jo drīz vien Lāsma skaidri zināja – nē, nē, viņa neies tēva pēdās! Dzīvei patīk jokot – Lāsmas draudzene Ārija kopš mazām dienām vēlējās kļūt par ārsti. «Lāsmas tēvs bija ļoti inteliģents, patīkams cilvēks. Mani, padsmitgadīgu skuķi, viņš uzrunāja uz jūs un par Ārijas jaunkundzi. Atceros, braucām viņa pobedā gar Arkādijas parku, bija lijis, un vienā lielā peļķē auto noslāpa. Es izsaucos: «Velns parāvis, lai mašīnu iestumtu, būs jākāpj ūdenī!» Viņš pagriezās un teica: «Ārijas jaunkundz, tā gan nekad nesakiet – velns parāvis!»
No iesācējām – izlasē
Abas draudzenes ar lielu prieku sportoja – allaž piedalījās vieglatlētikas sacensībās, ziemās slēpoja, izmēģināja spēlēt basketbolu, volejbolu. 7. klasē, padzirdējušas, ka no izsūtījuma atgriezies Ulmaņlaika Latvijas slavenais sportists, Eiropas čempions ātrslidošanā Alfons Bērziņš un uzsācis trenēt jauniešus, devās līdzi bariņam klasesbiedru uz Daugavas stadionu, kur notika treniņi. «Es taču nemaz nemācēju slidot!» smejas Ārija. Taču meitenēm ātrslidošana tik ļoti iepatikās, ka nešķita par grūtu ne tālais ceļš no Pārdaugavas līdz Daugavas stadionam, ne sevis piespiešana regulāri trenēties. «Mēs jau bijām ļoti apzinīgas,» vēl joprojām senās dienas spilgti atceras Ārija. «Ja treneris bija pateicis, piemēram, ka dienā jāskrien viena stunda, tad mēs skrējām ilgāk, bet nekad kaut minūti mazāk. Tolaik vasarā treniņi nenotika, un mēs abas apnikām trenerim, jo visu laiku zvanījām un prasījām, kad beidzot sāksies treniņi.» Lāsma piekrīt: «Tas, ka trenējāmies kopā, ļoti palīdzēja ātri tikt pie labiem rezultātiem, jo nedrīkstējām taču no otras atpalikt.»
Meitenes nemulsināja arī tas, ka pēckara laikā ar inventāru un sporta tērpiem nācās knapināties. Slidojušas pat ar tādām slidām, kas četrus izmērus par lielu, vecās, savu laiku sen nokalpojušās biksēs. Toties kāda dūša abām! Drīz vien sacensībās pusaudzes slidoja pa priekšu par sevi desmit gadus vecākām sportistēm. Protams, jaunās censones sūtīja uz vissavienības sacensībām, arī tur rezultāti neizpalika, un drīz vien abas nokļuva PSRS izlasē. Gandrīz neticami – tikai piecus gadus pēc treniņu sākšanas! Turklāt divas jaunas latvietes Padomju Savienības izlasē – tas jau bija īpašs panākums. «Uz mums patiešām skatījās kā uz ārzemniecēm,» atceras Ārija. «Kad slavenajā Medeo slidotavā, kas atrodas netālu no Kazahijas galvaspilsētas, notika sacensības, krievu sportisti nevarēja saprast, kāpēc mūs, divus svešus skuķus, vietējie tik sirsnīgi atbalsta. Kad slidojām, kā par mums kliedza kazahi, kā priecājās, ja uzvarējām!» Skaidrs, ka tolaik par to skaļi nerunāja, tomēr meitenes saprata iemeslu.
«Tie cilvēki taču zināja, kas ar mūsu tautu noticis, tikai pirms desmit gadiem bija notikušas izvešanas, un kā gan citādāk viņi varēja pateikt, ka jūt mums līdzi?!»
Jaunībā taču raksturīgi priecāties – vai gan draudzenes, jaunas, smukas meitenes, tikai trenējās vien? «Krievu sportisti laikam neuzdrošinājās mums tuvoties,» Ārija, kas no abām ir runīgākā, nosmejas. Lāsma piebilst: «Puišiem jau nebija nekādas vainas, feini, labi zēni, kas pret mums ļoti labi izturējās. Taču izlasē mums mīlestības nebija, toties bija sava kompānija.» Ārijai par to jāsmaida: «Atceros, gatavojoties pasaules čempionātam, mūs aizveda uz treniņnometni Angarskā, pieteica, lai nekur vakaros neejam, un gandrīz vai sargu pielika. Bet man gribējās vakarā aiziet padejot! Salasījāmies bariņš un aizlavījāmies. Lāsmu neizdevās pierunāt – viņai jau tolaik brūtgāns bija. Izrādās, treneris kaut kā to pamanījis, naktī stāvējis pie savas istabiņas loga, lai redzētu noteikumu pārkāpējus atgriežamies un par sodu varētu aizsūtīt uz mājām. Vienu puisi arī aizsūtīja! Taču Lāsma mūsu istabiņas durvis bija atstājusi vaļā, man izdevās iešmaukt tik veikli, ka mani nepieķēra.»
Kāpēc Lāsma negāja līdzi draudzenei? Tad jau viņa ballē pēc Latvijas un Igaunijas ātrslidotāju sacensībām bija iepazinusies ar Toivo Kaunisti, ātrslidotāju no Igaunijas. Pēc tam no Tallinas uz Rīgu un atpakaļ sāka ceļot vēstules – Toivo rakstīja igauniski, Lāsma atbildēja latviski. «Kā sapratām? Tulkojām vēstules ar vārdnīcas palīdzību! Par laimi, izlasē bija igaunis Ants Antsons. Kad neko nesapratu, skrēju pie viņa un devu vēstuli, lai iztulko. Bet Toivo ātri iemācījās latviešu valodu. Es gan tik veikla nebiju – igauniski saprotu, bet nerunāju. Jo – ja nevaru pateikt pilnīgi pareizi, labāk klusēju.»
Mamma čempione. Mamma – studente
Lāsma bija iecerējusi studēt latviešu valodu, bet Ārija – medicīnu. Tomēr, kad abas beidza vidusskolu, saprata, ka, tik aktīvi trenējoties un braukājot apkārt pa sacensībām, ir tikai viena iespēja mācīties, proti, Fizkultūras institūtā. Tā nu abas tur iestājās un šo augstskolu arī pabeidza. Drīz vien abas draudzenes apprecējās. Lāsma pieņēma vīra uzvārdu un kļuva par Kaunisti, kā arī pārvilināja Toivo pārcelties uz Latviju. Savukārt par Ārijas dzīvesbiedru kļuva žurnālists Arnolds Markss. Abām draudzenēm piedzima dēli.
Pirmais pasaulē nāca Raivo Kauniste. Kas zina, vai mēs varētu lepoties ar savu joprojām vienīgo pasaules čempioni ātrslidošanā, ja ne viņas vīrs. «Toivo uzskatīja, ka man noteikti jāatgriežas sportā, ka es vēl neesmu visu paveikusi. Kad aizgāja mana vecmāmiņa, vīrs beidza savu sportista karjeru un uzņēmās rūpes par dēlu un mājām. Toivo teica – tu esi sasniegusi vairāk par mani, tev ir jāturpina! Un es to darīju,» stāsta Lāsma. «Toivo Lāsmai vienmēr bijis un joprojām ir tas stiprais plecs, par kura atbalstu viņai nekad nav jāšaubās. Vīrs viņai ir arī lielisks draugs,» ar cieņu teic Ārija. Savukārt viņa pēc bērna piedzimšanas nolēma slidotavā neatgriezties: «Es biju nogurusi no tā visa, man bija apnicis braukāt apkārt, uztraukties, pierādīt. Es gribēju būt mājās, pie bērna, un nospriedu – viss, pietiek sportot!»
Lāsma neslēpj: «Pirmie gadi, kad Ārija aizgāja no komandas, man bija grūti. Pēkšņi paliku viena. Biju pieradusi, ka no pirmās dienas ātrslidošanā, viena otru uzmundrinot, trenējāmies kopā, abas braucām uz sacensībām, treniņnometnēm un dzīvojām vienā istabiņā. Turklāt Ārijai varēju pilnībā uzticēties, bet nu tāda cilvēka man komandā vairs nebija.» Draudzene piekrīt: «To, cik ļoti mēs viena otrai palīdzam, sapratu, kad Lāsma gaidīja Raivo. Aizbraucu viena uz izlasi, jāiet trenēties, bet komandas biedre saka – klau, nav taču kur steigties, šodien atpūšamies! Biju pārsteigta, ka var arī tā rīkoties. Jo ar Lāsmu bijām pieradušas visu darīt kārtīgi, mums nevajadzēja uzraugu. Sezona pirms olimpiskajām spēlēm Insbrukā man izvērtās neveiksmīga, un es uz spēlēm pat netiku…»
Lāsma Kauniste pēc dēla piedzimšanas, ieguldot lielu darbu, sāka gūt izcilus rezultātus. Savukārt Ārijas dzīvi kardināli mainīja… dēla slimība. «Ardim bija divi gadiņi, kad viņš smagi saslima ar nieru kaiti, nācās pusgadu ārstēties slimnīcā, valdīja pilnīga neziņa, kas ar mazo notiks. Tādos brīžos mēs meklējam iemeslus, kāpēc tā notiek, atceros, ka es sev pārmetu pat to, ka dēlam neieliku iecerēto vārdu. Biju izdomājusi, ka saukšu viņu par Agri. Kad puika piedzima, daktere nopriecājās, kāds foršs, liels bērns, un, zinot, ka esmu ātrslidotāja un tikko pasaules čempionātā uzvarēja Ards Šenks, teica: «Jums dēls jāsauc par Ardi!» Es tā arī izdarīju, bet, kad puika saslima, izmisumā domāju – varbūt tas tāpēc, ka viņam nenovēlēju īsto vārdu? Par laimi, dēls atveseļojās, bet es sapratu, ka gribu kļūt par bērnu ārsti. Tolaik strādāju par Latvijas izlases treneri, man bija mazs bērns un 27 gadi, tomēr saņēmos un iestājos Medicīnas institūtā. Sākumā jutos šausmīgi! Gan tāpēc, ka vajadzēja daudz mācīties, gan iesākumā nespēju iejusties kolektīvā – biju gandrīz desmit gadus vecāka par pārējiem, viņi runāja par ballītēm, mīlas romāniem, bastošanu, bet man jāskrien pie bērna un vīra! Pirmajos kursos gāja kā pa celmiem, reizēm pat domāju – vai man to vajag, vai nevajag mest mieru? Tomēr pati sev uzreiz sacīju – tev ir jāiztur!» Ārija Medicīnas institūtu pabeidza, būdama jau divu dēlu mamma, jo studiju laikā piedzima otrs dēls, Agris.
Tikmēr Lāsma braukāja pa sacensībām un priecēja savus līdzjutējus, un jo īpaši tos divus, kas gaidīja mājās, – vīru un dēliņu. Bet kā gan padomju iekārtas vērīgie uzraugi ļāva doties uz ārzemēm sportistei, kuras tēvu izsūtīja uz Sibīriju? Atbilde uz šo jautājumu meklējama kārtējā traģiskajā epizodē mūsu tautas vēsturē.
Hermanis Saltups savulaik bija precējies, ģimenē auga divi puikas. Kara beigās, tuvojoties padomju armijai, viņa sieva ar bērniem devās bēgļa gaitās. Vēstures grieži visus trīs aizveda uz Austrāliju. Hermanis palika Latvijā un turēja sievai doto vārdu – vairs oficiāli neprecēties. Tāpēc Lāsmai dzimšanas apliecībā ierakstīja mammas uzvārdu, ierakstīja arī tēva vārdu, tomēr ailītē tēvs ievilka svītriņu. Līdz ar to dokumentos viņai oficiālas saistības ar represēto tēvu nebija, un arī varas vīrus tas apmierināja. Jo sportiste Kauniste bija izcila, viņas rezultātus varēja ierakstīt atskaitēs un ar tiem lepoties.
To, ka viņai ir brāļi, Lāsma zināja vienmēr, bet, izrādās, viņi gan nenojauta, ka Latvijā dzīvo pusmāsa, turklāt tā ir slavenā ātrslidotāja Lāsma Kauniste. Tikai tad, kad sākās Atmoda un invazīvais kardiologs, angioplastijas pamatlicējs Austrālijā profesors Andris Saltups 1993. gadā posās uz Rīgu, lai piedalītos Pasaules latviešu ārstu kongresā, māte viņam izstāstīja, ko dēls varētu dzimtenē satikt. Lāsma atceras: «Tas bija tik savādi… Mēs ar Andri, divi pieauguši cilvēki, pirmo reizi satikāmies, un man uzreiz radās sajūta, ka tas ir savējais, ka es viņu jau sen pazīstu…»
Ārija piebilst: «Ar Andra ģimeni izceļojāmies pa Latviju. Kad viņa sievu aizvedām uz dzimtas mājām, kas tolaik bija nolaistas, apsistas ar papi, Vita apsēdās un tik gauži raudāja… Lāsmas brālis ir daudz palīdzējis Latvijas mediķiem, piemēram, savulaik pie viņa Melburnā vairākus mēnešus dzīvoja un mācījās tagad atzītais ķirurgs Andrejs Ērglis.»
Arī otrs brālis, arhitekts Jānis Saltups, ir pabijis Latvijā. Savukārt Lāsma ir ciemojusies pie brāļiem Melburnā.
Dzīves veiksmes
Kad 1969. gadā Grenoblē notika pasaules čempionāts ātrslidošanā, ziņas no šīs Francijas pilsētas Latvijā gaidīja ar lielu nepacietību. Jo tur taču startēja mūsu lielā cerība – Lāsma Kauniste. Visiem par prieku, viņa daudzcīņā uzvarēja un kļuva par pasaules čempioni ātrslidošanā! Bet kā jutās Ārija? Vai nenožēloja, ka beigusi sportot? «Nē, nekādā gadījumā! Es tā priecājos par Lāsmu, zināju, cik daudz viņa darījusi, lai sasniegtu tādu rezultātu, bet man jau bija cita dzīve. Uzskatu – tas, ka saņēmos un kļuvu par ārsti, ir manas dzīves veiksme. Ja cilvēks dara to, kas patīk un ir tuvs sirdij, tad ir arī rezultāti.»
Arī Lāsma darīja to, kas viņai patika, – pēc aiziešanas no lielā sporta kļuva par treneri, strādāja par Rīgas 7. bērnu un jaunatnes sporta skolas direktori. Kad vecākajam dēlam bija trīspadsmit gadi, ģimenē piedzima otrs dēls – Gints.
«Visu mūžu mēs esam turējušās kopā. Gājām viena uz otras kāzām, esam svinējušas visas jubilejas, kopā uz teātri un kino gājušas, uzticējušas otrai savas raizes… Es esmu Lāsmas vecākā dēla Raivo krustmāte, viņa ir krustmāte manam jaunākajam dēlam Agrim,» stāsta Ārija. «Arī dzīve mūs vienmēr saveda kopā! Lāsma dabūja dzīvokli Ķengaragā, un arī manam vīram tur to piešķīra, bijām gandrīz kaimiņienes. Ziniet, tā ir lieliska sajūta – man līdzās jebkurā situācijā ir uzticams, pamatīgs cilvēks. Dzīvē jau gājis visādi, esmu pie Lāsmas arī mazliet padzīvojusi. Man neizdevās kā Lāsmai vienā laulībā nodzīvot. Manu pirmo ģimeni izjauca alkohols. To jau tikai kādu laiku var pieciest…» Ārija apprecējās otrreiz, ar kolēģi, ko ļoti cienīja un mīlēja, izcilo pediatru Ivaru Ebelu. Nodzīvoja skaistus, saskanīgus astoņpadsmit gadus līdz vīra aiziešanai mūžībā…
«Man joprojām ļoti patīk mans darbs. Tik ļoti, ka vēl bišķi piestrādāju,» Ārija teic. Lāsma gan ar Toivo vada rāmu ikdienu, kā ierasts teikt, pelnītā atpūtā. Kad draudzenes satiekas, viņas uzzina, kā klājas dēliem, mazbērniem, pašām, bet noteikti parunā arī par sportu.
