Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Es joprojām atceros, kā iepazinos ar savu pirmo bērnības draugu. Uzaugu daudzstāvu mājā mazpilsētā. Es dzīvoju trešajā stāvā. Kādu dienu, nākot no bērnudārza, apstājos trepēs, pārliecos pār margām, lai paskatītos, kas ievācies otrā stāva dzīvoklī, kurš kādu laiku stāvēja tukšs, neapdzīvots. Durvis vaļā slēdza sieviete. Viņai blakus stāvēja puika manā vecumā.
Daudz nevilcinājos un uzrunāju zēnu, jautājot, vai viņš vēlas vēlāk iziet sētā paspēlēties. Viņš piekrita. Tā sākās mana draudzība ar cilvēku, ar kuru joprojām izjūtu ļoti dziļu emocionālu saikni, gluži kā ar brāli. Domāju, šāda draudzības forma var būt tikai ar tiem, kurus esam sastapuši jau ļoti agrā bērnībā.
Mūsu draudzībā bijušas dažādas ēras. Esam bijuši labākie draugi, lielākie sāncenši, istabas biedri, esmu arī pret viņu nostājies, jo nenobriedušā vecumā apkārtējo diktāts liek pieslieties vairākumam. Un tagad viņš ir prom, dzīvo Vācijā. Mēs tiekamies reti, labi ja reizi gadā. Lai gan mūsdienās it kā nav nekādu problēmu sildīt draudzību, pat dzīvojot otrā pasaules malā, jo tehnoloģijas to pieļauj, mēs reti sarakstāmies vai sazvanāmies. Patiesībā tehnoloģijas un to iespējas neko nemaina.
Draudzību maina ikdienas pienākumi un laika trūkums. Varētu domāt, ka tas skar tikai paviršus ļaudis, bet dažkārt neatliek nekas cits, kā izvēlēties savu laiku ziedot ģimenei.
Atceros, pirms dažiem gadiem pāris manu draugu grasījās braukt uz Vāciju apciemot manu bērnības draugu. Meita tobrīd bija nepilnus divus gadus veca. Viņa bija ļoti prasīgs bērns, turklāt mēs dzīvojām konstantā naudas trūkumā.
Es tikko biju sācis rakstīt, reizēm gadījās, ka rakstus pārcēla uz nākamo numuru. Tad vajadzēja iet mājās un teikt sievai, ka šomēnes mums būs jāiztiek ar summu, kura mums liks būt ļoti radošiem, lai izdzīvotu. Lūk, un uz šā fona mani draugi gatavojās braucienam un visādos veidos centās pierunāt arī mani braukt līdzi. Saprotams, man nebija viegli pateikt, ka nevaru to atļauties. Visdrīzāk jau viņi to nojauta. Taču bija kāds vēl svarīgāks iemesls. Es nevarēju atstāt sievu ar mazu bērnu vairākas dienas divatā, kamēr pats ālētos pa Berlīnes krogiem. Man bija jābūt kopā ar ģimeni.
Kādu vakaru pie durvīm klauvēja. Es atvēru. Kāpņu laukumā stāvēja trīs mani draugi. Vienam rokā bija bundža ar šprotēm, otram alus plastmasas pudelē, bet trešajam maize. Viņi sniedza man šīs lietas un vērsās pie manas sievas, lūdzot, lai ļauj man braukt. Es gan teicu, ka sieva man nav aizliegusi braukt, taču tas neko nelīdzēja.
Visbeidzot viens no viņiem paziņoja, ka esmu zem sievas tupeles, viņi pagriezās un gāja prom.
Pēc šā gājiena kaut kas mainījās. Arvien vairāk bija tikai es un mana ģimene.
Iedomājieties divus svaru kausus. Vienā ir ģimene, otrā draugi. Tas ir viens no vīrieša dzīves spēka pārbaudījumiem – noturēt šos kausus līdzsvarā tā, lai viens no tiem otru neparauj gaisā. Es pat nezinu, kā ir pareizi.
Mēģināt saglabāt attiecības visās frontēs vai pilnībā nodoties tikai ģimenei, cerot, ka draugi nekur nepazudīs. Bet draugi pazūd. Varbūt draugi, vīrietim nobriestot, vairs nav vajadzīgi? Nē, es tomēr šaubos. Tad jau draudzība nemaz nebūtu izdomāta.
Skolas gados man ik gadu klasē bija jauns labākais draugs. Sākumskolā tas bija sola biedrs, nākamajā gadā dvīņubrāļi, kurus viņu līdzības dēļ izstūma no kolektīva, pamatskolā bija cieša, teju nešķirama draudzība ar ģeogrāfijas skolotājas dēlu, pēc tam tikpat nešķirams biju ar savu klasesbiedru, kurš dzīvoja man kaimiņos. Tā varētu turpināt ilgi. Bet tās visas bija draudzības, kuras sākās un beidzās. Vairumu no šiem cilvēkiem neesmu saticis gadu desmitiem. Vidusskolas sākumā mans draugu loks pilnībā mainījās.
Parādījās draugi ar kopīgām interesēm. Mēs dibinājām pankroka grupu, kopā radījām mūziku. Mūs vienoja kopīgas intereses. Kad pēc vairākiem gadiem grupa pajuka, pajuka arī draudzības. Tikai nepārprotiet, neviens no manis minētajiem draugiem tagad nav mans ienaidnieks. Nekādā ziņā.
Vesels bars
Pēc vidusskolas pārvācos uz dzīvi Baldonē, tur atkal uzradās jauni draugi. Pirmo reizi starp draugiem vīriešiem bija arī draugi – sievietes, kuras tiešām bija tikai draugi un nekas vairāk. Šo draugu kopu saucu par Baldones draugiem. Un viņi ir fenomenāli. Piemērs tam, kā vajag draudzēties. Arī viņiem gājis visādi. Ik pa laikam kāds bijis izstumtais vai favorīts. Tomēr, lai nu kā, bet viņi prot turēties kopā. Skatoties uz šo draugu baru, var izdarīt dažus secinājumus – lai draudzība būtu, tai jāspēj atrast laiku. Un nav obligāti jāapmeklē katrs kopīgais pasākums.
Tu vari pievienoties reizi pusgadā, bet būsi gaidīts. Būs ok, ja vasarā atbrauksi uz vienu, diviem dārza svētkiem. Tāpēc neviens neiedomāsies izvirzīt konspirācijas teoriju, ka centies izvairīties, vai neapgalvos, ka esi pazudis vai nonācis zem sievas tupeles. Otrkārt, neviens nevienam neko neuzspiež un neizvirza. Tā ir kompānija, kurā nav kādi ļoti svarīgi principi, kuriem jāpakļaujas.
Gribi – runā, negribi – nerunā. Gribi – dzer alu, gribi – neēd gaļu. Tas nevienam nav svarīgi. Laba draudzības saistviela ir humora izjūta. Pat ja barā kāds tiek vilkts uz zoba.
Intrigas nokauj draudzību. Bet tas ir audzināšanas jautājums jeb, citiem vārdiem sakot, – svarīgi, kādu piemēru esam aizguvuši no saviem vecākiem. Tiem, kuru vecāki pēc dzimšanas dienas pie ģimenes draugiem ierodas mājās un bērnu klātbūtnē pārrunā, kādi klātesošie bija muļķi, nav lielas cerības izaugt par citādiem cilvēkiem. Vēl draudzību nokauj privātīpašnieciskums uz otru cilvēku. Tas nozīmē, ka kāds vienmēr būs izstumtais.
Varbūt
Tas, par ko runāju iepriekšējā nodaļā, nav mainījies. Es joprojām varu pievienoties baldoniešiem un justies kā savējais. Taču man tā tomēr ir cita veida draudzība nekā tā, ko jūtu pret draugiem, ar kuriem kopā esmu uzaudzis. Šie cilvēki man ir zuduši vairāk. Agrāk bieži sazvanījāmies, tikāmies, dzērām alu, apsveicām cits citu svētkos (lai gan tas notiek joprojām).
Kad pavisam nejauši kādu vakaru, sēžot vienatnē pustumšā virtuvē, iedomājos par jēdzienu draugi, sajutos ļoti vientuļš. Es nezinu, vai varu kādam no vecajiem draugiem tagad piezvanīt, lai uzaicinātu satikties tāpat vien. Šķiet, tā klusā atsvešināšanās mūsos ir dēstījusi sajūtu, ka otrs par kaut ko jūtas aizvainots. Mani nedaudz māc bažas par to, vai mēs spētu vienoties, ka ilgās netikšanās pamatā ir vienkāršs laika trūkums un nekas vairāk. Nekas šo desmit, divdesmit gadu laikā nav mainījies.
Varbūt tā ir kaut kāda kurzemnieku iezīme. Man vispār šķiet, ka kurzemnieki ir daudz kašķīgāki ļaudis, vienmēr meklē, kur piesieties, un tādā garā.
Jo tuvāk Rīgai, jo cilvēki ir atvērtāki, brīvāki, gatavāki dažādiem scenārijiem. Rīdzinieku draugu loki nereti ir ļoti plaši. Laikam jau loģiski – jo vairāk cilvēku, jo lielāka iespēja, ka viņus vienos kopīgas intereses. Mazpilsētā cilvēku ir mazāk, taču interešu skaits nemainās, tāpēc domubiedru grupiņas jeb draugu kopas ir šaurākas.
Lai vai kā, atziņa, ka savā ziņā esmu palicis viens bez draugiem, ar kuriem kādreiz vismaz stundu dienā runāju pa telefonu, man lika sajusties nospiedoši. Jā, protams, man ir ģimene. Tie ir mani paši tuvākie. Bet cilvēkiem vajag dažādību. Vismaz man vajag. Draudzība ir jālaista. Tu nevari siltā vasaras dienā vai aukstā ziemas vakarā piezvanīt sen nesatiktam draugam, lai piedāvātu iedzert alu, nemaz nešauboties par to, ka viņš nebūs aizņemts.
Starp citu, vasarā satiku kādu jaunības draugu, ar kuru kopā neesam ēduši sāli, bet mēs labprāt pasēžam un parunājam par dzīvi. Lūk, es viņam teicu: «Kā būtu, ja tu nākamajā nedēļas nogalē atbrauktu pie mums ar sievu un meitu uz dārzu?» Viņš atbildēja, ka noteikti to grib izdarīt, bet nākamās piecas nedēļas jau ir ieplānotas. Lūk, tāda ir pieaugušo dzīve. Dažkārt šķiet, ka mums ir dots laiks, lai nokomplektētu savu komandu. Pēc zināma vecuma sasniegšanas nekas prātīgs vairs neizdosies.
Es neticu draudzībai, kas izveidojusies jau brieduma gados. Draugiem ir nepieciešama kopīga vēsture, notikums, pārdzīvojums vai atmiņas, kurās atgriezties.
Šo visu stāstot, man sagribējās uzrakstīt dažiem veciem cīņubiedriem, kurus sastopot pat pēc tik ilga pārtraukuma diez vai rastos sajūta, ka esam kļuvuši par svešiniekiem. Dažiem gribētos pateikt: «Šķiet, mums vajadzētu pasēdēt un parunāt.» Bet vai tas ir svarīgi? Varbūt nemaz nav. Varbūt tā ir daļa no dzīves – sajūta, ka kļūsti arvien vientuļāks, līdz visbeidzot paliec tikai tu un trīs saujas smilšu.
Varbūt pietiek ar retām, bet sulīgām tikšanās reizēm? Varbūt tāda ir dzīve. Viss mainās. Arī laiks, ko pavadām kopā ar draugiem. Varbūt pāri visam stāv apziņa, ka pasaulē ir cilvēki, kuri tevi pieņem un saprot. Un ar to pietiek. Varbūt. Tomēr man no prāta nepazūd kāda absolūti infantila un pārgudra frāze, kuru kaimiņiene ierakstīja manā bērnības atmiņu albumā: «Draudzība ir zelta stīga. Pārrausi – vairs nesasiesi. Pat ja arī sasiet spēsi, mezgls paliks atmiņā.» Skan drausmīgi stulbi – kā no Koelju pamācībām.
Tāpēc man prātā ienāca vēl viena doma – varbūt tikai jaunībā mums lemts satikt cilvēkus, ar kuriem vadīsim kopā neticami daudz laika, mācoties attiecības, personību dīvainības un tamlīdzīgi. Varbūt tas ir tikai tāds posms, kurā mums ir laiks ar to nodarboties. Iespējams, viss, kas notiek ar mums pēc trīsdesmit, ir normāli. Daļa no pieaugšanas. Varbūt tiešām mums ir jāizvēlas – draugi vai ģimene, jo arī ģimene ir draugi. Bet varbūt jābeidz saspringt. Vienkārši jāpieņem, ka dzīve mainās un draugi nekur nepazūd. Viņi tikai nav ilgi satikti.
Un vēl viena lieta. Nesen uzsprāga māja, kurā dzīvo viens mans draugs. Mēs neesam baigi tuvie, bet mūs kaut kas vieno. Un tajā naktī es viņam zvanīju, lai noskaidrotu, vai viņš nav cietis. Es neatceros, kad pēdējo reiz būtu viņam zvanījis tāpat vien. Tāpēc laikam nevajadzētu gaidīt sprādzienu, bet vienkārši ņemt un piezvanīt – tāpat vien.
