«Šobrīd darba sporta žurnālistikā tikpat kā nav. Viss ir apstājies, nenotiek nekādi lielie sporta pasākumi un sacensības, kuros parasti darbojos. Sporta dzīve ir paralizēta, taču naudu dzīvošanai vajag,» stāsta žurnālists. Tāpēc pirms kāda laika Lauris feisbukā paziņoja, ka meklē papildu darbu. Viņa sludinājumam atsaucās Laura draugs Kristaps Caune.
«Viņš dzīvo Suntažos un nodarbojas ar mežu stādīšanu. Puspajokam, puspanopietnam Kristaps teica, lai nāku kopā ar viņu kārtīgu darbu strādāt. Tā es nonācu mežā,» stāsta Lauris. 20. aprīlī viņam bija pirmā darba diena.
«Stādām gan priežu, gan egļu stādus. Pa šīm dienām esmu jau simtiem stādu sastādījis,» atklāj viņš.
Uz jautājumu, kas ir grūtākais šajā procesā, Lauris teic: «Astoņu stundu darbdiena. Cirsmā ir daudz slīkšņu un dubļu, izcirtumi ir pilni ar celmiem un zariem, tāpēc ir grūta pārvietošanās. Tas ir kārtīgs fizisks darbs!»
Lizbovskis stāsta, ka darbdiena viņam sākas ap septiņiem no rīta. «Es dzīvoju Rīgā, bet cirsmas, kur jāstāda mežs, lielākoties atrodas ārpus galvaspilsētas robežām. Tagad esmu bez sava auto, tāpēc uz darbu braucu ar vilcienu. Lai tur nokļūtu laikā, man ir jāceļas četros no rīta,» neslēpj Lauris.
Viņš gan nesūdzas, jo agrajiem rītiem ir daudz plusu. Var redzēt, gan kā daba mostas, gan meža zvērus, ko citkārt neizdotos ieraudzīt.