Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Starp Ameriku un Šveici
Ārzemēs rakstnieks dzīvoja gana labklājīgu dzīvi. Lai gan viņš nebija daudzrakstītājs un neviena no grāmatām neatkārtoja Rietumu frontes panākumus, pārticību tās nodrošināja. Turklāt īsti nevarēja saprast, kad viņš vispār raksta, jo gana daudz laika aizņēma arī mīlas romāni un saviesīgā dzīve. To gan ierobežoja japāņu uzbrukums Pērlhārborai 1941. gada 7. decembrī un Amerikas iesaistīšanās karā. Neraugoties uz to, ka nacisti bija viņam atņēmuši pavalstniecību un dedzināja viņa grāmatas, Remarks bija un palika vācietis. Turklāt dzīvoja Rietumkrastā, Kalifornijā, vistuvāk Pērlhārborai, un arī viņam nācās ievērot karalaika likumus, kas Vācijas pavalstniekiem liedza pēc pulksten astoņiem vakarā iziet no mājas. Šādos apstākļos jau pēc pāris nedēļām Remarks no mājas, ko īrēja, pārcēlās uz viesnīcu, kur vismaz varēja apstaigāt halli, bāru un restorānu.
Tomēr dziļi sirdī viņš esot vēlējies kļūt par kara korespondentu un apskaudis Hemingveju, kurš daudzos kara notikumos varēja būt klāt.
Ruta gan apšauba, ka būtu atradies kaut viens ārsts, kurš jau tad – tikai nedaudz vairāk nekā četrdesmit gadu vecumā – atzītu Remarku par derīgu karam, kaut vai tikai korespondenta statusā. Viņš ne jau tikai aprakstīja Jamaikas rumu, kas divkārt vecāks par trīsdesmitgadīgo Robertu Lokampu (Trīs draugi) un «mirdzēja kā dzintars». Vai noslēpumaino kalvadosu, ko katrs padomju lasītājs jutās spiests nogaršot, lai labāk saprastu doktoru Raviku (Triumfa arka), un arī mazlietiņ vīlās, jo tas garšoja pēc kandžas… Viņš tiešām bija no paaudzes, kas «dzer par daudz». Lai gan – kura paaudze tāda nav? Kad bija piedzēries, spēja būt agresīvs un nepatīkams, asiņu pieplūdušām acīm un atslābušiem sejas pantiem. Kalifornijā priekšroku deva selestēnam (konjaka šķirne), Ņujorkā dzēra galvenokārt sarkano bordo un vienā vakarā mierīgi varēja izdzert divas pudeles. Pēc katras iedzeršanas viņam bija bailes pamosties vienam. Varbūt patiesībā tās bija bailes nepamosties vispār.
Un galu galā atklājās, ka viņam ir aknu ciroze. Šķiet, nebija šaubu, kāds ir tās iemesls.
Tomēr viņš rakstīja. Ar roku uz līniju lapām kārtīgā, skaistā rokrakstā ar zīmuli, lai varētu dzēst un labot. Daudzkārt laboja arī mašīnrakstu, un, ja manuskripts nebūtu jānodod izdevējam, droši vien turpinātu to bezgalīgi. Attiecībā uz rakstīšanu viņa iemīļotā frāze bijusi: «Lai rakstītu, nepieciešami 10 procenti talanta un 90 procenti dibena.» Un: «Ģēnijs sastāv no dibena un centības.» Turklāt šo rakstniecībā svarīgo ķermeņa daļu viņš saucis visos tajos daudzajos vārdos, ko pieņemts uzskatīt par nepieklājīgiem un sabiedrībā skaļi neizrunāt. 1938. gadā iznāca Trīs draugi, 1941. gadā – Mīli savu tuvāko, 1946. gadā – Triumfa arka…
Visu stāstu par rakstnieku Ērihu Mariju Remarku lasi lasi žurnālā Ievas Stāsti, kurš preses tirdzniecības vietās pieejams no 7. maija.
