Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
1
-
1
-
7
-
1
-
1
-
0
-
Aiva: Ir tik daudz filmu par attiecībām – kā tev šķiet: ko tu vari pateikt citādi?
Alise: Negribētos teikt, ka filma ir tikai par attiecībām, gribētos ticēt, ka tā ir par vispārējo dzīves un paaudzes sajūtu. Es gribēju kaut ko vieglu un cilvēcīgu. Sākumā man bija ambicioza doma, ka tam jābūt stāstam par šķiršanos, pēc tam sapratu, ka vieglu, nedaudz komisku un cilvēcisku stāstu par šķiršanos es varētu veidot nedaudz vēlāk. (Smejas.)
Man liekas, mēs Latvijas kinovidē izteikti dalām – šis ir kino tautai, bet šis ir smalkais ēteriskais festivālu kino. Un nemeklējam vidusceļu. Man gribētos atrast to kompromisu. Jo man nepatīk, ka skatītāju uzskata par muļķi. Un man nepatīk, ja kino rada sev. Ja tu iesaisti tik ārkārtīgi lielus resursus – gan cilvēciskus, gan finansiālus –, tu nedrīksti galarezultātu radīt sev, tev jādomā par skatītāju.
Tu teici, ka filma tapa divu nedēļu laikā un ar mikrobudžetu. Tiešām?
Mēs dabūjām naudu Kultūrkapitāla mikrobudžeta konkursā – sākumā tāds finansējums bija domāts eksperimentālām filmām, kuras var uzfilmēt vienā istabā. Mēs arī zinājām, ka ieliksim filmā savus līdzekļus. Un uzfilmējām divās nedēļās, kopā ar visiem piefilmējumiem – 16 dienās. Turklāt lauzām tradīciju par virsstundām un katru vakaru beidzām laikā. Filmā tiešām ir ainas, kas uzfilmētas 5 vai 10 minūtēs ar domu – tagad vai nekad!
Man patīk joks, kā mums vajadzēja bezvadu aifona austiņu, un mēs vienkārši nogriezām vecas austiņas. Un cilvēki ļoti daudz strādāja vai nu par mazām naudām, vai par velti. Tāpat kā Baltu ciltīs ļoti daudzi filmējušies par velti. Kinobrīvprātīgie – tas ir Latvijas fenomens. Tā tam nevajadzētu būt.
Skatoties šķiet, ka galvenajā varonē ir ļoti daudz no tevis pašas. Tā ir?
Kaut kas no manis viņā ir, bet daudz vairāk – ar lietām, ko es varbūt gribētu, piemēram, tetovējumu. Filmā aktrisei Antai Aizupei ap kaklu ir mana ķēdīte (Alise pagroza kaklā iekārto ķēdīti ar kaķa piekariņu), bet tajā nav nekā simboliska. Vienkārši likās, ka kaut ko vajadzētu.
Tu teici par paaudzes sajūtu – kā tad šī trīsdesmitgadnieku paaudze veido attiecības?
Pirmkārt, mēs gribam ilgāk palikt jauni. Kā kāda mana draudzene izteicās par vīrieti, ko bija satikusi: «Ja es būtu viņu satikusi vēlāk, tad starp mums varētu kaut kas notikt, bet tagad vēl ne!» Es to saucu par atlikto paaudzi. Mums ir šīs daudzās izvēles, un mēs tās aizvien labāk apzināmies. Man liekas, ka manu vecāku un par viņiem nedaudz jaunākajās paaudzēs milzīgais šķiršanās procents skaidrojams tieši ar to, ka vienā brīdī viņi attopas un sāk sev jautāt. Mēs sev sākam jautāt agrāk, un tas apmulsums iestājas agrāk. Un rodas jautājums: vai tas, kas ir tagad, ir labākais, vai varbūt var labāk?
Kādreiz bija tāds muļķīgs randiņu šovs, kur pieci cilvēki pa vienam kāpa ārā no autobusa. Izkāpa pirmais, un bija jāizvēlas, vai ej uz randiņu ar pirmo un neuzzini, kas ir autobusā, vai arī gaidi pārējos. Un tas bieži vien beidzās tā, ka izkāpa piektais un bija skaidrs, ka labāk būtu pirmais vai otrais. Kaut kādā ziņā tāpat notiek dzīvē.
Trīsdesmit nav nekādi jaunie divdesmit, bet šis posms ir iedots, lai kaut ko saprastu un domātu.
Salīdzinoši maz cilvēku precas un laiž pasaulē bērnus tā uzreiz. Pirms tam viss tiek ļoti apsmadzeņots. Un tajā pašā laikā ir bezgalīga romantika ar domu, ka tu satiksi savu īsto un vienīgo un viņš tevi izglābs. Ja tev dzīvē neiet, tad liekas, ka otrs cilvēks spēs izglābt.
Zinu, ka tev ir rozā krekliņš ar uzrakstu feministe. Kāpēc tev tas ir svarīgi?
Kas man ir feminisms? Tas nozīmē, ka sieviete un vīrietis var darīt visu, ko vēlas, kamēr tas nedara pāri citiem.
Taču tagad parādījies tāds pretējais vilnis – ar cilvēkiem, kas sludina tradicionālo sievišķību, un tagad man diezgan izteikti uzbrūk par uzskatiem.
Man ir teikts, ka drīkstu būt feministe, jo esmu jauna un glīta. Man liekas svarīgi pateikt, ka apsolu kļūt gan resnāka, gan neglītāka, gan vecāka, un tik un tā gribētu, lai arī tad klausītos manā viedoklī.
Tavam draugam Dainim ir kāds ieguvums no tā, ka tu esi feministe? Tu vienā mierā uzņemies mājās grūtākos darbus?
Tas vienmēr ir labs iemesls visu veidu jokiem, kad vajag, lai mājās kāds kaut ko izdara. Gan jau daudzi domā, ka viņš, nabags, vienkārši ir zem tupeles. (Smejas.) Bet es domāju, ka viņš daudzās lietās ir lielāks feminists nekā es.
Lielā mērā feminisms nav cīņa ar sabiedrību, bet cīņa ar saviem ieaudzinātajiem priekšstatiem – ko tu sagaidi no otra cilvēka? Tas liek uzdot jautājumus par attiecībām un nepadara to vieglāku. Tā ir arī apzināta atteikšanās no kādām privilēģijām, lai dabūtu ko citu.
Es nedomāju, ka drīkstu no vīrieša sagaidīt, lai viņš man atver durvis, palīdz uzvilkt mēteli, izturas kā pret trauslu puķi un vienlaikus respektē manu viedokli, un gatavo ēst.
Lai arī mans draugs ir praktiskāka būtne, kas gatavo ēst un nīgri mazgā traukus, jokodamies par feminismu.
Bet man ir grūti iztēloties attiecības ar vīrieti, kas pret mani primāri mēģinātu izturēties kā pret sievieti. Iepriekšējās attiecībās mans draugs reiz teica, ka jautājis padomu džekiem: ko uzdāvināt sievietei? Kā tu vari attiecībās domāt, nevis ko uzdāvināt šim cilvēkam, bet ko uzdāvināt sievietei kā būtnei?
Man tas nozīmē jautājumu uzdošanu. Piemēram, kāpēc es pati sev nevaru ieliet dzērienu no šīs pudeles? Nav jau tā, ka es joprojām nesagaidu kaut ko no tā. Un es to drīkstu, bet man ir jāzina – kāpēc? Es nevaru vēlēties, lai citi mainās, bet es ne.
Bija laiks, kad man likās, ka esmu mačo meitene, jo neesmu tāda kā pārējās – es neesmu sievišķīga un lepojos, ka skatos futbolu un daru lietas ar džekiem. Vajadzēja izaugt līdz tam, lai saprastu, ka neviena sieviete nejūtas kā sievietes, kā cilvēki ar pie lūpām pielipušu lūpukrāsu. Vieglāk izvēlēties to ceļu – hei, es esmu īpaša, nevis mēģināt saprast to, ka pastāv aizspriedumi.
Tas pats par Me Too – visas pašas vainīgas, un ko gan viņas domāja, ja bija tā ģērbušās?
Tu pati trīs reizes esi piedzīvojusi izvarošanas mēģinājumu. Portālā Satori.lv tu rakstīji, ka vainoji sevi, jo biji nepareizi saģērbusies. Tagad ir citādi?
Tagad es nevainotu sevi. Bet kādā brīdī tu arī vairs neesi tik jauns un ievainojams. Kad es par to uzrakstīju, cilvēki sāka nākt pie manis un stāstīt savu pieredzi – tas bija vienlaikus ļoti atbrīvojoši un ļoti baisi, jo es kaut ko biju parāvusi vaļā. Stāstus vieno tas, ka savulaik bijis ļoti liels kauns par to stāstīt.
Bet tāda taustāma rezultāta jau nav. Nav jau nekā vairāk par sajūtu – hei, tu neesi viena!
Esmu vairākkārt dzirdējusi lepni sakām, ka Latvijas kino un teātros nav Me Too gadījumu. Ko es atļaušos ļoti apšaubīt.
Protams, pateikt, ka viņa pati bija vainīga ir atbrīvojoši arī citām sievietēm – tad es varu rīkoties citādi un nenokļūt šajā situācijā. Un vīriešus tas atbrīvo no atbildības. Arī valodā – sievietes tiek izvarotas, nevis sievietes izvaro. Tas, kurš to dara vai uzmācas – tas pazūd. Tas ir neredzamais tēls.
Jā, es arī ģērbos izaicinoši, bet tas, ka 19 gados sākas sevis apziņa un vēlme eksperimentēt, jau neattaisno seksuālu uzmākšanos.
Kad tu saprati, ka neesi vainīga, vai tu meklēji savus pāridarītājus?
Man tie ir bijuši svešinieki, atšķirībā no stāstiem par draugiem un tuviem cilvēkiem. Man bija gadījumu sērija – sveši cilvēki, tumšas ielas, nepareiza vieta.
Vienu brīdi mēs ar draugu dzīvojam Grīziņkalnā, un, kad es vēlu naktī atgriezos mājās, pēc trim uzmākšanās mēģinājumiem zvanīju un lūdzu, lai viņš atnāk pretī. Viņš brīnījās: es nezināju, ka tev ir bail no tumsas!
Bērnībā tu esi daudz dzīvojusies pa slimnīcām. Vai tas tevi pieradināja rakstīt un daudz domāt?
Tas man radīja vēlmi mainīt sistēmu. Slimnīcas ir baisa vieta, kas liek apzināties savu vājumu. Tur rodas vēlme kaut ko mainīt, un tur liek saprast, cik tas ir grūti. Jo tu esi maziņš un atrodies sava vājuma augstākajā vilnī. Par slimnīcām man gribētos kaut ko uzfilmēt. Tā ir vieta, ar kuru mēs agrāk vai vēlāk sastopamies visi. Un tā ir tāda jocīga vara.
Maza es biju ļoti kautrīga un introverta un baidījos iebilst. Slimnīcā man bija nepareizs uzvārds, jo ārste bija pārlasījusies un nolēma mani tā saukt. Un pārējie bērni sacīja: bet ārste teica, ka tevi sauc tā! Un visi arī tā sauca.
Tu esi stāstījusi par savu ēšanas traucējumu pieredzi. Kā tu tiki no tā laukā?
Tas bija ļoti sen, un man ļoti kauns par to. Man sākumā bija viegla anoreksija, kas pārauga bulīmijā.
Maza es jutos kā bumbulītis, un tas parasti paliek uz visu dzīvi. Bet pēc tam niekojos ar modeļu aģentūru. Man nevienā brīdī neteica: ej un notievē šausmīgi tieva! Bet, esot tajā vidē, es pati pieņēmu lēmumu. Un tā bija maniakāla tievēšana, kas pārauga ēšanas traucējumos.
Plus vienā brīdī tas man bija tāds izlādēšanās veids – tu pārēdies un esi iemācījies atbrīvoties no ēdiena, no sekām.
Parastie cilvēki pārēdas un saka: vai, kā es esmu pārēdies! Bet es zināju triku. Es vienkārši visu vēmu ārā.
Es uzskatu, ka ēšanas traucējumi paliek uz visu dzīvi – kā jebkura cita atkarība. Tu vari to nedarīt, bet tev par to ir domas. Man ir veselīgākas attiecības ar ēdienu, bet tās joprojām nav dabiskas. Un es joprojām 10 sekunžu laikā atpazīstu cilvēkus ar ēšanas traucējumiem. Pēc attieksmes pret ēdienu, pēc tā, ka šis vēl vienu gabaliņu ir ārkārtīgi zaglīgs, ar tādu kā vainas sajūtu…
Feministe manī var pamosties un teikt: kamēr mēs teiksim sajūsminātus komplimentus sievietēm, kas ir notievējušas, šī būs problēma. Jo mēs to uztveram kā savu vērtību un visas to darām, un tā nav jaunu meiteņu problēma. Lielākā daļa pieaugušu sieviešu, ko es pazīstu, arī ir mazliet neveselīgās attiecībās ar savu figūru.
Bet man tas lēnām atkāpās.
Tu rakstīji, ka griezi sev mutes kaktiņus, lai būtu sāpīgi vemt?
Ir arī citi paņēmieni. Es sev atklāju bulīmijas un anoreksijas lapas ar padomiem.
Turklāt vienā brīdī tas vairs nestrādāja, jo es biju pārdedzinājusi savu ķermeni un tas sāka veidot enerģijas rezerves.
Pēc tam sāku saprast, ka nevar likt savu vērtību izskatā. Lai gan man tas joprojām ir svarīgi – ja kāds man grib ļoti iebliezt pa pašapziņu, viņš var mani nosaukt par resnu. Tā nevajadzētu būt.
Un es vienā brīdī atsāku ēst. Jo kādu laiku tu vienkārši neēd saldumus vai citas resnās lietas – ja tu tām pieskaries, tad no tām jāatbrīvojas.
Bet man joprojām nedaudz ir iekšējas bailes no Ziemassvētkiem vai citiem pārēšanās svētkiem. Ēšanas traucējumi no alkoholisma atšķiras ar to, ka alkoholu tu vari atmest, bet tu nevari beigt ēst. Ēdiens nav ienaidnieks, un tas kaut kā jāpieņem.
Nesen, gatavojoties iet uz prezentāciju, skatījos spogulī un teicu, ka izskatos resna. Un tā vietā, lai teiktu: «Nē, tu izskaties tieviņa!» – kolēģe pagriezās un mani nolamāja: «Tev tiešām liekas, ka prezentācijā, kur stāstīsim tavas idejas, kādam būs svarīgi, vai tu esi resna vai neesi? Tas vispār uz to neattiecas.» Jo tas nav kritērijs. Tas ir kritērijs dažām uz skaistumu vērstām profesijām.
Es nezinu, vai mēs varam nevērtēt cilvēkus pēc izskata – bet varam kaut ko mainīt tajā veidā, kā runājam par viņiem.
Tev ir dokumentālā filmiņa par meiteni, kas glābj kaķēnus. Bet tev pašai mājās ir četri runči!
Tas tā elastīgi, viņi reizēm padzīvo laukos. Bet pašlaik ir vēl viens – tikko pieklīda skaista kaķenīte Esmeralda. Tik burvīga. Viņu bija izmetuši uz ielas, un es meklēju viņai mājas.
Pašā sākumā es ļoti gribēju kaķīti, bet baidījos, ka tā būs pārāk liela atbildība. Ja nu kaķis man atņem visas dzīves lielās iespējas? Un tad maza iekšējā balstiņa teica: jā, tagad tevi uzaicinās uz Holivudu, bet tad tu sapratīsi – nē, es nevaru braukt, jo man ir kaķis! Tad es saņēmos un paņēmu kaķi.
Tava dzīve nav tikai kino. Tu strādā arī reklāmas jomā.
Ir cilvēki, kas domā, ka es esmu publiciste, cilvēki, kas domā, ka strādāju kino, un cilvēki, kas domā, ka strādāju reklāmā. Bet lielākā daļa domā, ka es nedaru neko un strīdos internetā.
Man patīk reklāma. Es arī joprojām cenšos uz kino paspēt tā, lai redzētu visas reklāmas. Kādreiz kinoteātros tās bija īpaši izsmalcinātas. Reklāma ir radošuma, disciplīnas un kompromisu māksla un labs treniņš, lai audzinātu zināmu pazemību un pēc tam, strādājot mākslas projektos, labāk disciplinētu sevi. Jo tas nav mākslinieka stils: «Atsperu durvis ar kāju, un te ir mana vīzija!» Nē, tā ir sadarbošanās. Un tu iemācies pēc pasūtījuma būt radošs, kas ir ļoti labi – galu galā, kad tu sēdi pie baltas lapas un raksti scenāriju, tev pašam pēc sava pasūtījuma jābūt radošam.
Ir kāda reklāma, par kuru tev pašai bija sevišķs prieks?
Mūsu aģentūra ir daudz strādājusi ar TELE2 un Zelta zivtiņu – tur brīžiem var padauzīties. Esam arī ieguvuši balvas festivālos.
Kad tikko sāku strādāt aģentūrā un biju uzrakstījusi pirmo reklāmas saukli, kas bija aizgājis, es to ieraudzīju benzīntankā, uzrakstītu uz naudas paliktņa. Mani pārņēma mežonīgs prieks, un es pavēstīju pārdevējam: «Es šito rakstīju!» Bet viņš skatījās lielām acīm un nesaprata. Izgāju ārā un pastāstīju to kolēģim. Viņš teica: pag, iesim līdz galam! Iegāja, kaut ko nopirka un jautāja pārdevējam: kāds labs teksts – kas to ir rakstījis!?
Tu studēji Tallinā Baltijas filmu un mediju skolā un tagad esi iestājusies Kultūras akadēmijā. Taču tavā dzīvē bija arī laiks, kad tu Parīzē studēji reklāmu?
Tas bija mans romantiskais posms, pēc kura es uzrakstīju savu dzejoļu krājumiņu. Es aizbraucu ļoti, ļoti jauna un ļoti gatava iekarot pasauli. No vienas puses, es tur apdedzinājos, no otras, tas ielika pirmo vēlmi iebilst pret stereotipiem. Jo Parīzē es skaitījos austrumeiropiete ar visām no tā izrietošajām sekām. Es biju vienīgā nefrancūziete savā kursā. Un reiz ļoti nikni paziņoju, ka es runāju ar akcentu, bet nedomāju ar akcentu. Studijas nepabeidzu, jo neizturēju spiedienu pusgada laikā kļūt par francūzieti. Bet man tā tik un tā bija liela uzvara, jo, kad ar savu franču liceja izglītību aizbraucu uz turieni, man likās: pietiek, ja māku nopirkt kruasānus. Bet pēc pusgada man bija jāraksta eksāmens franču tiesībās. Bija jāstrādā desmit reižu vairāk, lai izdarītu elementāras lietas. Es tam nebiju gatava.
Studijas pametu un aizgāju strādāt bārā – tur es iemācījos klausīties cilvēkos. Maziņā bāriņā netālu no Monmartras. Tas bija romantiski un ļoti skumji, jo es tiešām ticēju: ja esmu aizgājusi no studijām, tad turpmāko dzīvi strādāšu bārā. Vienīgais, kā es to kompensēju, – kad īpašnieka nebija, skaļi pa visu ielu liku sešdesmito gadu mūziku. Tad man izveidojās klientu loks vecumā ap sešdesmit gadiem, kas nāca un stāstīja, kā braukuši uz Vudstoku.
Arī rasismu es iepazinu. Piemēram, kundze metro man pajautāja, kur viņai kāpt ārā. Es atbildēju. Un mana akcenta dēļ viņa nošaubījās. «Nē, es te dzīvoju, viss kārtībā!» – «Jūs te dzīvojat? No kurienes jūs esat? Ziniet, es jau neesmu rasiste. Ja jūs esat tāda jauna, skaista un pieklājīga, es jums atļauju te dzīvot.»
No šīs Parīzes vientulības es aizgāju uz Tallinas filmu skolu un tur satiku daudz domubiedru un savus tuvākos cilvēkus. Un, kad vispār, vispār nebija naudas, tad mēs no turienes stopējām uz Franciju lasīt vīnogas.
Tava filma ir par attiecībām. Ko tev nozīmē mīlestība?
Kad es rakstīju scenāriju, staigāju apkārt un cilvēkiem jautāju, ko viņiem nozīmē mīlestība.
Man patīk doma par komandu. Spēja paļauties. Arī rakstot scenāriju, es daudz domāju par to romantisko vīziju: tu gaidi, ka atnāks cilvēks, kurš būs piemērojies tev, – tā ir īpaša veida empātija, kas ir daudz grūtāka nekā tā ikdienišķā, kuru tu piedzīvo pret lielāko daļu cilvēku. Tev jāspēj paskatīties caur tām otrām acīm.
Kaut kas starp sadarbību un spēju nepazaudēt sevi, kaut kas ļoti trausls. Un, jo tu ilgāk dzīvo, jo vairāk redzi, cik daudz ir to versiju, un to, cik tās visas ir trauslas. Plus vēl visi tavi ideālie pāri izšķiras. Tu atrodi savu ideālo pāri un domā: jā, šādi es gribu. Bet tad viņi izšķiras un tu domā: bet ko es tagad gribu?
Es arī mēģinu uzminēt to sadzīvisko aspektu, kas ir pats interesantākais un grūtākais. Varbūt tas ir stāsts par cilvēku, kuru es ļoti labi pazīstu un apzinos kā daļu no sevis, bet ik pa brīdim pamostos un apzinos, ka viņš taču ir pilnīgi citāds? Un tas ir forši.
