Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Šajās divpadsmit dienās centos izdarīt maksimālo – uzstājos Bildēs, 15. novembrī biju Viļņā. Tur apmeklēju Elizabetes Mežules-Gricmanes dokumentālās filmas Pēdējais rokenrols pirmizrādi. Filma ir stāsts par tēti. Un tad 18. novembrī, dienu pirms atgriešanās mājās, ar Pērkonu un Trīs tenoriem uzstājāmies Mārupē. Man patīk būt kopā ar Pērkonu, jo tas rada tādu tēta klātesamības sajūtu,» stāsta Justīne, kas ar ģimeni dzīvo, Francijā, Tulūzā.
Uz Latviju Justīne atbrauca viena. «Vīrs ar bērniem palika Tulūzā, lai man būtu vieglāk izskriet šo maratonu,» saka vijolniece. Viņa stāsta, ka tagad strādā, lai realizētu savas idejas saistībā ar tēta atstāto kultūrmantojumu. «Tas ir diezgan apjomīgs, salīdzināms ar aisbergu. Virsotne, ko redz sabiedrība, ir tikai neliela daļiņa no tā, ko tētis izdarījis.
Esmu vienīgā meita, un man šis mantojums ir jāsakārto. Es to uzņemos ar lielāko prieku, jo tā ir arī cieņas izrādīšana tētim,» teic Justīne.
Mūziķe uzsver, ka liels atbalsts šajā periodā ir viņas mamma arhitekte Liene Kulakova. «Viņa man ļoti palīdz. Katru reizi, kad esmu Latvijā, vienmēr pavadām laiku kopā,» tā Justīne. Vijolniece atzīst, ka bijusi arī tēta dzimtajos Līvānos. «Mani braucieni turp ir goda izrādīšana. Biju tur arī vasarā, kad Latvijā padzīvojām ar bērniem. Vispār katru reizi, kad atbraucu, Līvāni man kļuvuši par tādu kā atskaites punktu, kur obligāti jāaizbrauc,» teic Justīne un uzsver – tēta garu izjūt visur, kur atrodas.
Citas ziņas lasiet jaunākajā žurnāla Privātā Dzīve numurā!
