Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
* * *
«Es apzinos, ka nākamā desmitgade nebūs vienkārša, mums būs daudzi izaicinājumi. Zinu, ka tikai tad, kad karš beigsies, es pa īstam varēšu iegūt miera sajūtu. Visi laimes mirkļi šobrīd ir tik īsi, pilnīgi nesalīdzināmi ar tiem laimes mirkļiem, kas bija pirms kara.
Kad karš beigsies, es noteikti aizbraukšu uz Ukrainu, jau domāju, uz kurām vietām, jo valsts ir milzīga.
Bet līdz tam, šajā sarežģītajā laikā, mums jāstiprina gan sevi, gan citi. Tikai tā mēs visi saglabāsim savu stāju un spēku. Sevī saskatu vajadzību rūpēties par citiem, un, kad negaidīti ko tādu saņemu pretī, tas ir pārsteidzoši.
Man gadījās mirklis, kas palika atmiņā: eju pie lielveikala, apkrāvusies ar maisiņiem, aizdomājusies ar milzīgu rūpju rievu pierē, un pēkšņi pieskrien klāt jauna sieviete, saspiež man plecus un saka – es tikai gribēju pateikt, ka tu esi lieliska! Gāju tālāk un sāku smieties balsī.
Tad arī attapos – beidzot es atkal smejos!
It kā sīkums, bet tā sieviete man iedeva dienas kodu, ko joprojām spilgti atceros un, domāju, vēl ilgi atcerēšos. Tagad visi gaidām to lielo lietu, un es ticu, ka sagaidīsim – ukraiņi uzvarēs –, bet atceramies neaizmirst par sīkumiem, ar kuriem varam ikdienā citus iepriecināt un arī paši sevi sapurināt, pacelt. It kā ar sīkumiem.»
Visu rakstu lasi žurnāla «Ievas Stāsti» jaunākajā numurā!
