Sarunu ar Ingrīdu mēģinu sarunāt gadu. Viņa to atliek un atliek – nespējot saņemties sarunai. Mūsu sarakstē Ingrīda vairākkārt raksta – es raudu. Jo saistībā ar Kristapa karjeru neskaitāmas reizes sabrukuši viņas ideāli, tas, kam viņa ticējusi. Izrādījies, ka naudas dēļ cilvēki gatavi melot un nodot. Savukārt Ingrīdas dzīves stūrakmeņi ir pavisam citi – ģimene, godīgums, īsta draudzība, uzticēšanās… Un izdzīvot starp šīm divām tik dažādajām pasaulēm Ingrīdai nav viegli.
– Kā mainījusies jūsu dzīve kopš mūsu tikšanās pirms pieciem gadiem Liepājā nelielajā Velnciema namiņā?
– Mums nekas īpaši nav mainījies. Ir cilvēki, kas veikalā pienāk man klāt, nopēta no galvas līdz kājām un ir vīlušies. Kā es staigāju džinsos un džemperī, tā staigāju arī tagad. Neesmu kļuvusi ne par modes dāmu, ne Ēģiptes princesi. Tāpat joprojām dzīvojam savā mazajā namiņā. Bet šeit, kur tagad tiekamies, viss vēl tikai top.
Citi lasa
Neticēsiet, bet šī ir tā vieta, par kuru mūsu ģimene – visi pieci – zemapziņā vienmēr esam sapņojuši.
Tikai nekad nevarējām iedomāties, ka reiz šeit patiešām dzīvosim. Pirms daudziem gadiem blakus mājā mūsu dēla Jāņa fiziskās sagatavotības treneris vasarās organizēja treniņnometnes. Vienmēr, uz šejieni atbraukuši, sajūsminājāmies, cik te ir kolosāla vieta…
Un tad pirms dažiem gadiem, kad meklējām zemi māju celtniecībai tuvu pie Liepājas, mākleri Tālim piedāvāja zemi Jūrmalciemā. Teicām: nē, nē, tur gan ne. Pirmkārt, tālu. Otrkārt, ceļš grantēts un mašīnas vienmēr būs netīras. Tomēr nolēmām vismaz apskatīties. Izkāpām no mašīnas un sapratām – šī taču ir tā vieta, par kuru sapņojām… Joprojām nespējam noticēt, ka tā ir mūsu. Kristaps toreiz, uz Ameriku lidojot, palūdza: varam vēlreiz tur piebraukt? Te ir kaut kas ļoti īpašs. Jānis teica: nevaru iedomāties, ka kāds tādu vietu pārdod, domāju – cilvēki tādas vietas tikai manto.
Tas, kas te uzbūvēts, arī nav nekas ekskluzīvs, bet ir viss, kas Kristapam vajadzīgs. Viņam vajag labi paēst, tāpēc ir laba virtuves māja. Vēl – liela telpa, kur ir dīvāns, projektors un var skatīties basīti. Liels galds mums vajadzīgs, jo parasti, kad paēdam, pēc tam stundu sēžam un runājam. Lielos vilcienos šis ir tas pats Velnciema dīvāniņš, tikai mazliet lielāks (smejas). Un smukāks skats aiz loga. Varbūt izskatās, ka te tāda glauna, liela telpa – kam tāda vajadzīga. Bet mums jārēķinās, ka kādreiz šurp atbrauks arī Kristapa komandas biedri. Viņi jau sen dzīvo citādos apstākļos nekā mēs savā zaļajā mājiņā Velnciemā. Kristapam vajag trenēties, tāpēc šeit ir arī sporta māja un pirts. Jānim un Kristapam ir pa nelielai mājai, un viss. Te jau nemaz tā nevarēja būvēties, kur grib, te ir Bernātu dabas parks. Mājas varēja celt vienīgi vietās, kur jau bijuši pamati.
– Kristaps vienā mirklī kļuva par miljonāru…
– Cena par to ir viņa veselība. Viss, kas šeit, ir tikai un vienīgi Krišeļa nopelns, viņa darba augļi, kurus varam baudīt arī mēs. Solīti pa solītim viss ir gājis. Es gan nebiju domājusi, ka viss notiks tik strauji, ka viņš uzreiz nonāks NBA. Nu īsts Lauva, neko vairāk es nevaru piebilst.
Kristaps ir malacis, viņam ir ambīcijas.
Un ne tikai ambīcijas – viņš dara visu, lai būtu visaugstākajā līmenī. Vecākais dēls Jānis, cik var, palīdz ar basketbola zināšanām, un Kristaps, cik var, ņem pretī. Nav jau tik vienkārši, kā izskatās no malas, – tu aizbrauc, tevi uzreiz visi pieņem, mīl… Tu esi no Eiropas, līdz ar to neviens tevi nezina. Tos, kuri spēlējuši koledžā, visi redz, zina. Krišeli neviens nebija ne redzējis, ne par viņu dzirdējis. Daudzi bija skeptiski: garš, tievs, izstīdzējis – vai viņš vispār varēs, vai spēs paskriet? Bet Krišelis pierādīja, ka viņš nevienam ceļu negriež. Žēl tikai, ka ieguva traumu (Kristaps sarāva ceļgala krusteniskās saites – red.).
– Tagad jau viss ir labi. Kristaps spēlē.
– Jā, bet visi, kam bijusi kāda nopietna trauma, stāsta – kādu laiku pēc tās galvā ir paņiks, kuru nav iespējams kontrolēt. Īpaši sākumā manīju, ka Kristapam visu laiku bija sajūta – kāds iegrūdīs mugurā, kāds vēl kaut ko. Un tur jau tas notiek jaudīgi, nevis tā pļek, pļek. Tam bija jātiek pāri. Katram tas ir citādi, citi vispār neatjēdzas. Bet Krišelis bija ļoti pacietīgs, neforsēja. Ko lika darīt, to darīja. Un sagaidīja brīdi, kad vadība saprata – viņam drīkst ļaut darīt arī pašam, ne tikai izpildīt to, ko treneris pateicis. Viņš neko nesalaidīs dēlī. Cienu Kristapu par šo pacietību. Nezinu, vai viņa vecumā ir daudz tādu, kas māk būt tik izturēti. Viņš gan ir izskolots. Kad šo skolu iziet, tikai tad tiek pārcelts nākamajā klasē.
– Diezgan skarba skola Kristapam un jums visiem bija jāiziet.
– Teikšu godīgi – es nebiju un joprojām neesmu gatava tam, kas nāca un nāk pār mūsu galvu, pār Kristapu. Skandāli, samazgas…
Mēs esam bijuši naivi, ļoti, ļoti naivi, tāpēc šī skola ir jo grūtāka un sāpīgāka.
Redzot, kas notiek tur, esmu sapratusi – tur izzūd cilvēcīgais, vērtīgs ir tikai materiālais, un naudas dēļ cilvēki gatavi uz visu. Viņi savā starpā vispār nesarunājas, runā tikai par biznesu, jo sarunas par cilvēcisko taču ir izniekots laiks, pa šo laiku iespējams uzlabot savu biznesu… Vērojot, kas notiek Amerikā, saprotu – domāšanai, cilvēku uztverei jāmainās. Esmu pārliecināta – darot sliktu citiem, cilvēki dara sliktu savai zemei un tautai. Un galu galā tas viss atmaksāsies. Par visām cūcībām, kas izdarītas, agri vai vēlu nākas maksāt. Varbūt tāpēc arī tāds vīruss tiek pieļauts. Kaut kā šī ļaunā pasaule jāsakārto.
Taču nenoliedzami visur ir arī labi, izpalīdzīgi cilvēki. Tikai jāprot viņus ieraudzīt. Piemēram, sporta zāles darbinieki meksikāņi, kuri Kristapu, kas labi runā spāniski, uzskata par savu čomu.
– Kā jūs kā mamma jutāties laikā, kad izskanēja izvarošanas skandāls (pagājušā gada pavasarī prese ziņoja: pēc basketbola spēles, kurā Kristaps guva smagu ceļgala savainojumu, viņš uz savu dzīvokli esot uzaicinājis kaimiņieni un viņu izvarojis – red.)?
– Kādas var būt mammas izjūtas, zinot – ir lietas, ko tavs bērns nekad nedarīs, un saprotot, ka nekādā veidā nevaru to atspēkot! Riebīgi. Tas, kas to uzsāka, ir pārāk liels spēks… Šeit kas tāds liekas tāls un neiespējams. Tur… Krišelim tas ir kā zīmogs, pie mazākā pārkāpuma to viņam atkal pierakstīs.
Kristapam aizmainīšana no Ņujorkas Knicks uz Dalasas Mavericks nākusi tikai par labu – ir daudz mierīgāk, var vieglāk elpot. Ņujorkā nekad nebija neviena brīva brīža – jātiekas, jāfotografējas, jāparakstās. Tas izsūc visus spēkus. Kristapam pat nav bijis laika tērēt nopelnīto naudu. No otras puses, mēs jau visi saprotam – kamēr turpināsies viņa basketbola karjera, nebūs viegli. Ne fiziski, ne emocionāli.
– Kā jums bija palaist pastarīti lielajā pasaulē? Kopš dzimšanas esat bijusi blakus Kristapam. Savulaik pat devāties viņam līdzi uz Spāniju.
– Es jau viņu tur neganīju. Vienkārši biju viņa pavāre (smejas).
Bet attiecībā uz Ameriku man bija absolūti mierīga sirds – viņam blakus bija abi vecākie brāļi, kuriem uzticos vairāk nekā sev. Viņi to lietu saprot, zina, ap ko viss grozās. Ko es… Es esmu mamma. Nekad neesmu domājusi, ka esmu baigi svarīgā un man jābūt centra pozīcijā. Savu misiju esmu izpildījusi, gribu tagad no malas paskatīties, kā viss virzās tālāk. Un vēl es, protams, gribētu, lai dēli sagādā mazbērnus, citādi man zūd pielietojums (smejas).
– Pēc visa, kas noticis ar Kristapu, droši vien nevienam no jūsu dēliem attiecībās nav viegli uzticēties sievietei.
(…)
Pilna intervija un citi noderīgi materiāli žurnāla IEVA jaunākajā numurā.