Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
**
1986. gada 19. janvārī Parīzē ar nepacietību gaidīja ielidojam lidmašīnu no Maskavas. Satraukuma iemesls bija divi pasažieri: sieviete gados un viņas mazdēls, pusaudzis – piecpadsmit gadus vecais Andrejs Andreja dēls Tarkovskis. Uzfilmētajos kadros redzams, kā lidostas uzgaidāmajā telpā veras durvis, pirmais ienāk zēns un samulst, ieraugot žurnālistu pūli ar kamerām. Pie viņa piesteidzas sieviete – apskauj, skūpsta, glāsta, raud.
Pusaudzis, joprojām samulsis, smaida. Abus fotogrāfē un filmē, lai pasaulei parādītu brīdi, kā māte pēc četru gadu neredzēšanās beidzot satiekas ar dēlu. Bet kur tad ir tēvs, pasaulslavenais režisors? Tas redzams nākamajos kadros: zēns, joprojām mētelī, ieiet istabā, kur gultā guļ Andrejs Tarkovskis. Puisis pieliecas, tēvs viņu apskauj, skūpsta un satraukti runā, cik viņš izaudzis, kā pārvērties… Vīrietis smaida un kādu mirkli ar plaukstu aizsedz acis, ir skaidrs, ka viņš slēpj asaras.
Tikšanās brīdī zēns nezina, ka tēvs ir nedziedināmi slims un tikai tāpēc beidzot viņam atļāva izbraukt no padomju impērijas un doties pie vecākiem.
**
Andrejs Tarkovskis jaunākais piedzima un izauga Maskavā, bet jau gadu desmitiem dzīvo Florencē. Dzīvoklī, ko Sv. Nikolaja ielā pilsētas mērija savulaik uzdāvināja viņa tēvam kā pielikumu pilsētas Goda pilsoņa titulam. Augustā Andrejam apritēja piecdesmit, un viņš ar lielu pašcieņu turpina savu dzīves uzdevumu – saglabāt tēva piemiņu.
Tas nozīmē, ka Andrejs Tarkovskis jaunākais vada Starptautisko Andreja Tarkovska institūtu, strādā ar režisora iespaidīgo arhīvu (vēstules, piezīmes, dienasgrāmatas, filmu ieceres, scenāriju pieteikumi, videoarhīvs, fotogrāfijas…), pēc izpētes tiek izdotas grāmatas, veidotas dokumentālās filmas. Par ģēniju dēvētā režisora Andreja Tarkovska daiļrade turpina nodarbināt ļaužu prātus, viņa filmas joprojām ietekmē kinopasauli.
**
Skatoties un lasot intervijas ar režisora dēlu, acīmredzams tas, cik ļoti viņš mīl un ciena tēvu, ka viņā nav ne kripatiņas rūgtuma par dzīvi ģēnija ēnā, par to, ka viņš allaž visiem pirmām kārtām ir dižā Tarkovska dēls. Vēl vairāk – Andrejs bez jebkādas koķetērijas atzīst, ka jau kopš bērnības kā pašsaprotamu lietu kārtību pieņēmis, ka visa dzīve griežas ap tēvu. Kad tēvs dodas filmēt, viņam līdzi obligāti dodas mamma. Tad mājās galvenā ir vecmāmiņa, mammas mamma. (Starp citu, šuvēja ar zelta rokām. Viņas darinātos tērpos meita pavadīja vīru arī uz kinofestivāliem un pieņemšanām ārzemēs.) Bet, ja tēvs strādā mājās, visi pieklust, gandrīz vai staigā uz pirkstgaliem, lai tikai netraucētu.
Un kur vēl daudzie viesi! Mazais Andrejs pierod, ka ciemiņus viņš pēc tam redz televīzijas raidījumos vai filmās. Tomēr bērnības atmiņās visspilgtāk palicis Vladimirs Visockis, jo zēnam uzdāvina… salūtu! Tas noticis tā: svētkos Visockis izvedis Andreju uz balkona un teicis, ka tūlīt tūlīt uzdāvinās viņam salūtu, ko tur savās rokās. Sakļāvis kopā plaukstas un, kad uguņošana sākusies, tās atvēris ar vārdiem – tas tev!
Tolaik Visockis ir precējies ar Marinu Vladi. Pēc gadiem franču kinodīva būs tā, kas atbalstīs Tarkovskus, viņas māja būs pirmā, kurā pēc izraušanās aiz dzelzs priekškara ieies režisora dēls un pēc gadiem ieraudzīs tēvu. Bet tas būs krietni vēlāk…
**
Līdz dēla Andreja piedzimšanai 38 gadus vecais režisors Tarkovskis ir uzņēmis tikai divas filmas. Toties kādas! Jau ar savu debijas filmu Ivana bērnība viņš pārsteidz kinopasauli.
Pats Tarkovskis, daudzkārt jautāts par šo filmu, neslēpj, ka pārņēmis izgāzušos darbu, ko neviens cits nav gribējis. Kinostudijā sapratuši, ka līdz pusei uzņemtā filma nekam neder. Filmēšana pārtraukta un meklēts cits režisors. Visi uzrunātie atteikušies. Tikai Tarkovskis, nesen saņēmis kinorežisora diplomu un bez cerībām uz citu projektu, piekritis. Tiesa, ar noteikumu, ka neizmantos neko no jau paveiktā, bet sāks visu no jauna – pārrakstīs scenāriju, nomainīs komandu, aktierus. Tas viņam atļauts, vien bijis jāiztiek ar atlikušo filmas budžetu, kaut lielākā daļa jau bijusi iztērēta.
Ivana bērnība stāsta par divpadsmitgadīgu puiku, kurš, karā zaudējis ģimeni, kļūst par izlūku. Atriebi alkstošs, veikls, izmisis un vientuļš bērns, kurš zaudēto bērnību kaut uz mirkli var atgūt vienīgi sapņos.
Pretēji tolaik padomju valstī ierastajam, režisors neslavina pareizo karu un varonīgos karotājus, bet gan parāda kara šausmas un tā sagrautos cilvēkus.
Taisni brīnums, ka birokrāti nolemj pieteikt filmu Venēcijas filmu festivālam, kur Ivana bērnība kļūst par sensāciju un saņem galveno balvu. Kinoļaudis šo darbu atzīst par pagriezienu poētiskā jeb metaforu kino vēsturē, pār režisoru nobirst ārzemju profesionāļu cildinājuma vārdi un sajūsma.
1962. gads jaunajam režisoram ir īpašs arī tādēļ, ka ģimenē piedzimst dēls Arsēnijs. Dēlam vārds tiek par godu vectēvam, režisora tēvam Arsēnijam Tarkovskim. Dzejniekam ar sarežģītu likteni, kuram – kāda sagadīšanās – vienā gadā ar dēla debijas filmu beidzot iznāk pirmā dzejoļu grāmata.
**
Protams, atzinības spārnots jaunais režisors vēlas strādāt. Kinostudija Mosfiļm beidzot apstiprina Tarkovska ieceri uzņemt filmu par izcilo krievu ikonu gleznotāju Andreju Rubļovu. Scenāriju viņš atkal, tāpat kā debijas filmai, raksta kopā ar savu studiju biedru un draugu Andronu Končalovski. Divus gadus abi pēta viduslaiku vēsturi, hronikas, mākslas darbus, un pamazām top scenārijs. Filmēšana ilgst vēl pusotru gadu.
Vēl aizvien dažādos pasaules labāko 100 filmu sarakstos allaž tiek nosaukts Andrejs Rubļovs. Taču filmas liktenis ir sarežģīts, un tas, protams, ietekmēja arī režisoru. Filmu veido astoņas noveles no klejojošā mūka un ikonu gleznotāja Rubļova dzīves dažādiem posmiem. Andrejs Rubļovs ir melnbalta filma, kas tikai izskaņā, parādoties ikonām, kļūst krāsaina.
Tarkovskis stāstījis, cik atšķirīga noskaņa valdījusi valstī, kad viņš uzņēma pirmo un otro filmu, – atkušņa pacēlumu un cerības nomainījis burtiski sajūtams aukstums. Padomju valstī atkal piegrieza skrūves… Arī padomju ideologus Andrejs Rubļovs neiepriecina, to pieprasa cenzēt – filmu nākas īsināt un īsināt. Tomēr arī tas nelīdz un filma piecus ar pusi gadus noguļ plauktā.
Zinot, ka Tarkovskis ir pabeidzis otro filmu, Kannu kinofestivāla rīkotāji vēlas to iekļaut festivāla programmā. Padomju funkcionāri mānās, ka darbs vēl nav pabeigts. Pēc diviem gadiem organizatori sūta atkārtotu uzaicinājumu. Lai nekristu kaunā ar klajiem meliem, to nākas pieņemt, bet festivālam tiek izvirzīts nosacījums – neiekļaut Andreju Rubļovu konkursa programmā. Ja nu plauktā noturētais darbs uzvarēs, kā tad tas izskatīsies?!
Kad beidzot filmu 1969. gadā parāda Kannās, tā tomēr, kaut nav iekļauta konkursa programmā, tiek pie balvas. Šoreiz tā ir FIPRESCI (Starptautiskās kino kritiķu federācijas) balva. Pēc tam filmu sāk izrādīt Francijā un citās valstīs. Padomju Savienībā filmas cenzētā versija kinoteātros nonāk vēl pēc diviem gadiem. Varam tikai mēģināt iedomāties, cik pazemots, bezpalīdzīgs un nomākts jutās tās režisors, turklāt – joprojām bez iespējas uzņemt jaunu filmu…
**
Vienlaikus Tarkovskis piedzīvo sarežģītu posmu privātajā dzīvē. Viņš atkārto sava tēva izvēli – aiziet no ģimenes… Andrejam ir tikai četri gadi, kad viņa tēvs Arsēnijs pārceļas uz dzīvi pie jaunas mīlestības, atstājot sievu Mariju un divus bērnus. Savulaik Marija un Arsēnijs iepazinās un iemīlējās literārajos kursos, jo abu sapnis bija kļūt par rakstniekiem. Tagad, kad jaunā sieviete paliek viena ar diviem maziem bērniem, viņa ir spiesta pelnīt iztiku.
Marija sadedzina savus manuskriptus, sāk strādāt par korektori tipogrāfijā un to turpina līdz pat pensijai. Pēc gadiem režisors apbrīnos mātes prasmi kara un pēckara grūtībās, nabadzībā nodrošināt dēlu mācības ne vien vispārizglītojošajā, bet arī mākslas un mūzikas skolās. Māte dēlu izglāba arī tad, kad viņš, iestājies Austrumu institūta arābu nodaļā, sapinās ar kompāniju, kura pārkāpa likuma robežas. Viņa neapelēja pie sirdsapziņas, neraudāja un nelūdzās nākt pie prāta, bet gan iekārtoja dēlu ģeologu ekspedīcijā. Smags fizisks darbs Sibīrijā ļāva pārdomāt dzīvi un pieņemt lēmumu, ko turpmāk darīt. Atgriezies no ekspedīcijas, Tarkovskis par nopelnīto naudu nopirka stilīgas drēbes, uzcirtās un tāds, acīs krītošs, ieradās Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā. Kaut dažiem profesoriem tas nešķiet pareizi, jauno cilvēku uzņem institūtā.
Studiju laikā Andrejs apprecas ar kursabiedri Irmu Raušu, bet viņa ir apsteigusi savu laiku –kinorežija tad vēl ir pilnīgs vīriešu lauciņš. Viņai nākas samierināties, ka kinorežisora diploms ir, taču darbu profesijā neviens nedod. Toties vīrs saskata Irmā aktrises talantu, un viņa filmējas abās pirmajās Tarkovska filmās: Ivana bērnībā atveido galvenā varoņa mammu, Andrejā Rubļovā – muļķīti, kura uzticīgi seko ikonu gleznotājam.
Otrās filmas uzņemšanas komandā ir arī Larisa Kizilova. Tas, ka asistente iemīlas režisorā, nevienu neizbrīna. Par Tarkovski jūsmo tik daudzas. Tas, ka Tarkovskis pamana Larisu un pievērš viņai uzmanību, arī nav pārsteigums. Apkārtējie zina – Andrejam patīk sievietes, viņš ir, kā krieviski saka, vļubčevij – tāds, kas ātri iemīlas.
Tomēr pārsteigums ir tas, ka abu romāns pāraug nopietnās attiecībās. Tik nopietnās, ka Tarkovskis izšķiras no sievas un aiziet no ģimenes.
Izdara to pašu, ko savulaik viņa tēvs. «Vairāk par visu man bērnībā pietrūka tēva,» to režisors nekad nav slēpis. Apbrīnoja māti, alka tēva uzmanības un atzinības, ko ļoti reti saņēma.
«Mani pārsteidza, ka, būdams tik jūtīgs cilvēks, Andrejs nesaprata – viņa dēls pārdzīvos tēva aiziešanu tāpat, kā Andrejs pats pārdzīvoja, kad aizgāja viņa tēvs. Tomēr viņš aizgāja, un viss,» tā pēc daudziem gadiem teiks režisora māsa Marina Tarkovska, piebilstot, ka šī brāļa izvēle viņus abas atsvešināja.
Irma Rauša, pretēji Tarkovska mātei, ne vien izaudzina dēlu Arsēniju, kurš kļūst par ārstu, bet izveido savu karjeru – kļūst par pasaku filmu režisori un saraksta bērnu grāmatas.
**
1970. gadā, gadu pirms Andreju Rubļovu beidzot rāda padomju kinoteātros, Andrejam un Larisai piedzimst dēls, kam tiek dots ne vien tēva uzvārds, bet arī vārds, – Andrejs Tarkovskis. Viņš aug, fonā dzirdot sarunas par scenārijiem, gaismām, filmu pieteikumiem, idejām… Dzīvoklī tik bieži skan tēva iemīļotais Bahs, ka četru gadu vecumā puika no galvas zina Mateja pasiju.
Mazais Andrejs saprot, ka dzīvē notiek visādi – viņam ir gan brālis, gan māsa no vecāku pirmajām laulībām. Viņam ir ļoti savdabīgs vectēvs, kuru tēvs bezgala ciena. Dīvaini gan ir tas, ka skolotāji maina tematu, kad puika skolā paziņo – mans mīļākais dzejnieks ir Arsēnijs Tarkovskis. No pavisam agras bērnības viņš miglaini atceras tēva trešās filmas Solāris uzņemšanas laukumu.
Jā, pēc ilga pārtraukuma Tarkovskis beidzot var veidot savu filmu, un tā ir Solāris – pēc poļu rakstnieka Staņislava Lema zinātniski fantastiskā romāna. Iespējams, pašlaik filma ir aktuālāka nekā tās tapšanas laikā, kad daudziem šķita – tā skaisti savīta fantāzija par dzīvi nezināmā nākotnē! Savukārt režisors uzskatīja: «Nokļūstot uz jauna izziņas pakāpiena, ar otru kāju jābalstās uz jauna tikumiskā pakāpiena. Ar savu filmu es vēlējos parādīt, ka morālā gara spēka, morālās tīrības problēma caurstrāvo pilnīgi visu mūsu eksistenci, izpaužoties pat tādās sfērās, kuras it kā nemaz nav saistītas ar morāli, piemēram, tādās kā kosmosa apgūšana, objektīvās pasaules izpēte un tā tālāk.»
Ja režisors cerēja, ka filmai par izdomātu realitāti būs vienkāršāk iziet cauri daudzajiem vērtēšanas sietiem, tad šīs cerības nepiepildās. Aizbildinoties ar to, ka skatītāji nesapratīs, filmai tiek pieprasīti 35 labojumi.
**
Arī nākamā Tarkovska filma Spogulis piedzīvo noraidījumu – Goskino vadība paziņo, ka tā nav saprotama. Dienasgrāmatā režisors raksta: «Tā, protams, nav saprotama tai masai, kas pieradusi pie ķinīša un neprot lasīt grāmatas, klausīties mūziku, baudīt gleznas… Masām māksla nemaz nav vajadzīga, tām vajadzīgs pavisam kas cits – izklaide, moralizējoši sižeti, izrādes atpūtai.» Skaļi viņš to, protams, nesaka, kad kaismīgi aizstāv savu darbu birokrātu kabinetos, līdz panāk, ka filmu ļauj rādīt. Taču to demonstrē reti un nomaļos kinoteātros. Visai milzu valstij esot izgatavotas tikai 73 filmas kopijas!
Atskatoties uz šo laiku, Tarkovskis atcerējās kādu tikšanos Piemaskavas kultūras namā, kur pēc Spoguļa noskatīšanās sekojušas pārrunas par redzēto. Tās ieilgušas, līdz apkopēja, vienkārša sieviete, kas vēlējusies ātrāk tikt pie zāles tīrīšanas, piecēlusies un teikusi, lai taču beidz gudri spriedelēt, filma esot tik vienkārša, kā varot nesaprast?! Jautāta, par ko tad filma ir, sieviete atbildējusi – cilvēks ir slims, viņam šķiet, ka mirs, tāpēc pārdomā dzīvi, atceras, cik daudz slikta izdarījis, un grib par to atvainoties. Atstāstot šo situāciju, režisors piebilst, ka vienkāršā, neizglītota sieviete saprata to, ko ierēdņi nespēja.
**
Arī pēdējā dzimtenē uzņemtā Tarkovska filma Stalkers ir fantastiska drāma, kas risinās izdomātā laikā un vietā. Filmas uzņemšana iestiepās trīs gadu garumā, to vajāja dažādi sarežģījumi jau no pirmās dienas. Grupai vajadzēja doties uz Tadžikistānu, kur netālu no Isfaras bija atrasta filmēšanai piemērota vieta. Taču pilsētu nopostīja zemestrīce. Četrus mēnešus turpinājās jaunas vietas meklējumi. To pilnīgi necerēti atrada Igaunijā – 25 kilometrus no Tallinas, vecas pamestas hidroelektrostacijas apkaimē.
Režisors nemitīgi filmēšanas laikā uzlabo scenāriju, pārtērē budžetu, attīstot uzņemto, zudumā iet filmas pirmais variants, nākas visu pārfilmēt, trīs reizes mainās mākslinieki inscenētāji un operatori. Par spīti visam, 1979. gadā filma ir pabeigta. Tomēr notiek kā allaž ar Tarkovska darbiem – Stalkeru ilgi neļauj rādīt kinoteātros. Beidzot 1980. gada maijā Maskavā to var noskatīties… trijos kinoteātros. Režisora desmitgadīgais dēls Andrejs aizbrauc uz vienu no tiem un sajūsmināts atgriežas dzīvoklī.
Taču tēvs ir skumjš – 20 gadu laikā viņš uzņēmis tikai piecas filmas, kaut pats uzskata, ka varētu uzņemt pa filmai gadā.
Viņš alkst strādāt, bet…
**
Iespēja strādāt rodas, taču ne mājās. Tarkovskis ir pazīstams ar itāļu dramaturgu Tonīno Gverru, un abiem rodas doma uzņemt filmu, kas būtu PSRS un Itālijas kopprojekts. Ideja sākotnēji gūst atbalstu arī padomju ierēdņu vidū, un režisors ar sievu aizbrauc uz Itāliju, lai tur ar līdzautoru strādātu pie filmas scenārija un veiktu sagatavošanās darbus. Andrejs jaunākais ar vecmāmiņu, mammas mammu, paliek Maskavā. Vecāku prombūtni zēns uzņem ar izpratni, jo ir jau pieradis, ka filmas tapšanas laikā abu nav mājās. «Stalkera laikā viņi mēnešiem ilgi bija projām Tallinā, tā kā komandējums uz nenoteiktu laiku man nebija nekas ārkārtējs un nesaprotams.»
Divu gadu laikā top scenārijs filmai Nostalģija, stāstam par krievu rakstnieku, kurš pēta dzimtļaužu komponista gaitas Itālijā, kā arī tiek izvēlētas filmēšanas vietas. Tarkovski apciemo ģimeni un aizbrauc atpakaļ uz Itāliju strādāt. Nevienam neienāk prātā, ka nākamo reizi dēls vecākus ieraudzīs tikai pēc četriem gadiem.
Kad Nostalģija ir uzņemta un 1983. gadā tiek demonstrēta Kannu kinofestivālā, Andrejs Tarkovskis saņem labākā režisora balvu, kā arī izjūt ļoti nelabvēlīgu padomju delegācijas attieksmi.
Klīst dažādas baumas par to, ka tieši padomju pārstāvis žūrijā nav balsojis, lai Nostalģija saņemtu festivāla galveno balvu.
Lai vai kā – filma uzņemta, līdz ar to komandējuma laiks ir beidzies, Larisai un Andrejam Tarkovskiem jāatgriežas Maskavā. Tomēr abi dodas uz Romu. Režisors raksta lūgumu Goskino vadībai atļaut viņam kopā ar sievu un dēlu trīs gadus dzīvot Itālijā, apsolot pēc tam atgriezties PSRS. Viņam neatsaka, bet gan uzstājīgi iesaka ierasties personīgi, lai par visu vienotos. Tarkovskis lieliski saprot, ka tas visdrošāk nozīmē to, ka viņam vairs nekad neļaus braukt uz ārzemēm. Turklāt režisors ir gandrīz pārliecināts, ka viņš atkal paliks bez darba. «No 20 gadiem padomju kino es gandrīz 17 gadus biju bezcerīgs bezdarbnieks,» tā viņš raksta vēstulē tēvam, kurš dēlam pārmet vēlmi palikt Rietumos.
1984. gada 10. jūlijā Milānā notiek preses konference. Andrejs Tarkovskis, kuram līdzās sēž Larisa, paziņo, ka abiem nav pagarināta atļauja izbraukt no valsts un šādā situācijā viņi ar sievu ir nolēmuši neatgriezties Padomju Savienībā. Rietumos par ģēniju sauktā režisora paziņojums ir sensācija, par kuru ziņo visā pasaulē. Itālijā viņš ir kulta personība, tur viņu ciena un atbalsta. Dāvanā saņēmis dzīvokli Florencē, Tarkovskis ar sievu pārceļas turp uz dzīvi, bet atbalstu nākamās filmas uzņemšanai rod Zviedrijā.
**
Diemžēl Tarkovska dēls kļuva par varas ķīlnieku – četrus garus gadus lūgumi ļaut zēnam braukt pie vecākiem palika tikai lūgumi. Andrejam Tarkovskim jaunākajam nācies bieži stāstīt par šo laiku. Kā viņš dzīvoja kopā ar vecmāmiņu, mammas mammu. Kā tēvs piezvanīja un pastāstīja par savu izvēli, un viņš to pieņēma, jo bija redzējis, cik grūti tēvam nākas burtiski izcīnīt katru savu filmu. Pie tā, ka telefonsarunas noklausās un vecāku vēstules pienāk jau izlasītas, zēns bija pieradis.
Kā pēc vecāku palikšanas Rietumos, kas tolaik nozīmēja – pavisam un uz mūžu, pēkšņi no viņa un vecmāmiņas sāka izvairīties tie, kuri vēl nesen tik labprāt un bieži ciemojās pie tēva, sauca viņu par savu draugu. Zēns esot juties kā vakuumā. Par laimi, skolotāji gan neesot mainījuši attieksmi, skolā viss bijis normāli.
«Vecāki bieži zvanīja, un tētis vienmēr teica, ka mēs drīz tiksimies.» Tā arī viņš dzīvojis – ar domām par prombraukšanu kaut kad… Un tad pēkšņi, pēc četriem gadiem, atbraukuši cilvēki no čekas, iesēdinājuši zēnu un vecmāmiņu auto, aizveduši nofotografēties, pēc pāris stundām izsnieguši pases, atveduši mājās un iedevuši lidmašīnas biļetes uz Parīzi, reiss – jau nākamajā dienā… «Es pat nepaspēju no draugiem skolā atvadīties.»
Šeremetjevas lidostā gan abiem vēl nācies panervozēt – tā kā laidīs uz lidmašīnu, tā kā nelaidīs, padzenāti šurp turp. «Uz atvadām mazliet paņirgājās… Protams, es iekāpu lidmašīnā ar domu, ka aizbraucu uz mūžu, ka nekad vairs neatgriezīšos. Tā jau tolaik notika. Ļoti savāda sajūta…» Viņš bija neskaitāmas reizes iztēlojies, kādas ir tās pilsētas, kurās uzturas vecāki, kā viņi satiksies, turpmāk dzīvos. Taču to, kas notiks reālajā dzīvē, Andrejs nebija paredzējis. Lidostā viņu sagaidīja tikai mamma. Tētis esot saslimis ar plaušu karsoni, gaidot mājās. Mājās – tas nozīmēja aktrises Marinas Vladi un viņas vīra mājās Parīzes priekšpilsētā.
Jau no bērnības puisis bija pieradis tikties ar aktieriem, māksliniekiem, mūziķiem, tāpēc viņu nesamulsināja vecāku apmešanās pie Vladi, bet gan tas, kā izskatās tēvs. «Es joprojām nesaprotu, kāpēc man to nepateica iepriekš. Vecmāmiņa jau Maskavā zināja.»
Tas, ko dēlam slēpa, bija tēva diagnoze – plaušu vēzis, turklāt ārsti viņam prognozēja vien mēnesi dzīves.
Tāpēc jau vecāki no Florences bija ieradušies Parīzē – lai tēvs ārstētos, tāpēc mitinājās Marinas Vladi mājā, jo viņas vīrs – onkologs – kļuva par Tarkovska ārstu.
Uzzinot par to, Francijas prezidents sūtīja ziņu Mihailam Gorbačovam – lai taču atļauj dēlam braukt pie tēva. Tam pašam Gorbačovam, kuram bija iespēja dot iespēju Tarkovskim brīvi pārvietoties, strādāt Rietumos, atbraukt uz viņa tik ļoti mīlētajiem laukiem Krievijā, bet kurš to nedarīja. Tagad režisora dēls stāsta, ka pēc gadiem kādā pasākumā ir ticies ar Gorbačovu, un abi esot izrunājušies par to laiku.
Bet todien Parīzē, ieraugot tēvu, zēns saprata uzreiz – tā nav pneimonija, bet kas daudz nopietnāks. Puisis bija satriekts un dusmīgs, kad piespieda mammu pateikt patiesību. «Man nebija laika tam sagatavoties. Es lidoju ar pilnīgi citām domām, bet izrādījās…» Tēva slimība acumirklī nostūma malā neziņu par to, kā pusaudzis no padomju vides iedzīvosies Rietumos, vai iegūs jaunus draugus, kur mācīsies…
«Paldies Dievam, mums kopā tika iedots vēl gads, kaut ārsti bija prognozējuši, ka tēvs nodzīvos tikai mēnesi…»
**
Cīnoties ar slimību, Tarkovskis pabeidz filmu Upurēšana, pirms Kannu kinofestivāla to aprīlī rāda privātā seansā Parīzē, vistuvāko lokā. Tad pirmo reizi to noskatās arī Andrejs, un pēdējos kadros ierauga, ka tēvs to veltījis viņam, kā rakstīts titros – ar cerību un ticību. «Tēvs bija ļoti pārliecināts par atveseļošanos, arī mēs visi cerējām, ka tā notiks. Bet tajā brīdī, kad filmas beigās ieraudzīju šos vārdus, es sapratu, ka mūsu cerības par tēva izveseļošanos… Ka tās diemžēl nepiepildīsies.»
Tolaik ģimene Parīzē dzīvo īrētā dzīvoklī, kas ir tuvāk slimnīcai, kurp regulāri dodas režisors. Tarkovskis turpina strādāt un kalt nākotnes plānus. Viņš iecerējis dēlu ievirzīt kino – jauneklim būšot jāstrādā viņam līdzās filmēšanas laukumā, iekams uzsāks režijas studijas. Tarkovskis jaunākais protestē, ka viņu interesē fizika un vēsture, bet ne kino. Pienāk vasara, ģimene aizbrauc uz Itāliju, kur rit dienas pie jūras.
Oktobrī režisors atgriežas Parīzē. Visu laiku turpina rakstīt dienasgrāmatu, viņam ir tik daudz ieceru. Līdz slimība paņem visus spēkus, sāpes ir milzīgas un visaptverošas, vairs nespēj līdzēt stipri medikamenti. To, ka tēvs ir pārvests uz klīniku, dēlam noklusē. Viņš tikmēr Florencē apmeklē skolu.
«Man atkal nepateica, un es nepaspēju atvadīties…»
Andrejam Tarkovskim ir tikai 55 gadi, kad viņš 1986. gada naktī uz 29. decembri aiziet, apbrīnojami mierīgs un gandrīz smaidot. Pēc viņa vēlmes, režisoru apglabā Parīzē. «Ne dzīvs, ne miris es nevēlos atgriezties valstī, kas man un man tuvajiem sagādājusi tik daudz sāpju, ciešanu un pazemojumu. Es esmu krievu cilvēks, bet padomju – ne.»
**
Tā bija režisora atraitne Larisa, kas kopā ar domubiedriem izveidoja Starptautisko Andreja Tarkovska institūtu un to arī vadīja. «Mamma bezgalīgi mīlēja tēvu. 12 gadus pēc viņa nāves mamma nomira tajā pašā slimnīcā, kur viņš, tikai stāvu augstāk. Apglabāju viņu blakus tēvam. Vecmāmiņa nomira pēc mēneša.»
Laikam jau no sava likteņa neizbēgt – Andrejs studēja vēsturi un tomēr savu dzīvi saistīja ar kino. Pārņēma Starptautisko Andreja Tarkovska institūta vadību, no Parīzes uz Florenci pārveda tēva iespaidīgo arhīvu. Dēls ir autors divām ļoti personiskām dokumentālām filmām par Andreju Tarkovski. «Tēvs ar mani vienmēr runāja kā ar pieaugušo,» viņš atceras bērnību. «Mēs gājām pastaigās, un viņš ļoti daudz man stāstīja. Tēvam patika labi ģērbties, viņš bija ļoti elegants un, kad gāja, izcēlās no tā laika pūļa. Ne tikai ar apģērbu, jo viņš bija absolūti brīvs cilvēks.»
