Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ieva 2010. gada 49. numurā.
Spēlē, spēlē, ko tu spēlē…
Iepriekšējā vakarā ir bijusi Spēlmaņu nakts, ko Maestro paskatījies televīzijā. «Man nav saprotams, kā tās balvas tiek dalītas. Puse izrāžu, kam tās iedeva, ir tādas, ka vispār nezinu, kur tās rāda un kas viņas skatās. Kaut kāda izmeklēta dažu desmitu cilvēku liela publika?» Domāju – tagad šo Paula viedokli uzrakstīšu un noteikti atradīsies kāds, kas to pagriezīs: nevienai izrādei, kas saistīta ar Paulu, balvu neiedeva, tāpēc viņš tā runā. Un nav svarīgi, ka mēnešiem uz priekšu izpārdotā izrāde Leo Kokle. Pēdējā bohēma ir šīs sezonas jaunums, bet Spēlmaņu nakts izvērtēja pagājušo sezonu. Nupat Dailes teātra jubilejas sakarā atjaunotā un tikai vienu vakaru vēlreiz nospēlētā izrāde Melanholiskais valsis gāja absolūti pārpildītā zālē. Abās izrādēs visu vakaru pie klavierēm ir pats Maestro. Cilvēki uz teātri iet viņa dēļ, grib klausīties viņa mūziku. Un tā notiek jau gadu desmitiem.
«Man jādomā, ka visi tie darbi, ko esmu teātrī darījis, nesuši tam milzu peļņu. Pat līdz trīssimt izrādēm ir spēlētas, kā tas bija ar Īsa pamācība mīlēšanā, Šerloks Holmss, vēl citām. Tagad notiek tas pats. Nekad tās izrādes nav nesušas zaudējumus. Var jau dažādi to vērtēt. Var pateikt, kā tas bieži par maniem darbiem noticis, ka tā ir izpatikšana lētai gaumei. Es pie tā esmu pieradis. Nu un?»
Vai tas tomēr neaizskar? «Kaut kas iekšā notiek, protams, bet ar laiku jau notrulinies. Ja ir iekšējs pretspars tādiem uzbrukumiem, ja vari sevi novaldīt vai mēģināt to pārlaist pār galvu, tad vari dzīvot. Lai gan neviens radošs mākslinieks to viegli nepārlaiž. Viņš tajā ir ielicis darbu, bet tad izlasi, ka tas, ko esi izdarījis, dažām snobiskām dāmām nav vajadzīgs, ka tas ir lēti un primitīvi. Tās, kas to saka, lielākoties ir izgāzušās aktrises, kas tagad raksta memuārus, un var tikai brīnīties par tām viņu fantāzijām. Ar laiku pret to visu kļūsti imūns un atmet ar roku: nu, lai jau raksta!… Es arī tagad izlasu, kā recenzijās izcūko mūsu izrādi par Leo Kokli, bet tajā pašā laikā, uz skatuves spēlēdams, redzu publikas reakciju zālē. Mums dažas epizodes izrādē iet pilnīgā nāves klusumā. Kādā izrādē dzirdēju, ka vienas dziesmas laikā kāds večuks zālē raudāja. Tas mani pat izsita no sliedēm. Mēs visi to darbu darījām no sirds un katru izrādi tā spēlējam. Paldies tiem cilvēkiem, kuri to saprot un ar tādu attieksmi mūsu darbu skatās. Rezultātā varbūt tieši viss ir pagriezies otrādi: jo sliktāk par izrādi uzraksta, jo vairāk cilvēki uz to iet. Vai viņus visus nosauksi par muļķiem? Tas tomēr ir riskanti.»
Vai jūs kāds ir gribējis iznīcināt, kā tas savulaik notika ar Emīlu Dārziņu? «Ko nozīmē iznīcināt? Dārziņš bija pārāk jūtīgs. Tajā laikā uz tādām recenzijām, kādas par viņu uzrakstīja Pāvuls Jurjāns, apvainodams Dārziņu plaģiātismā, arī skatījās citādi. Tādi uzbrukumi par plaģiātismu mūzikā bijuši bieži. Es arī par sevi to esmu dabūjis dzirdēt. Tas ir ļoti nepatīkami, bet man raksturs ir drusciņ citāds un atšķirībā no daudziem citiem tādos brīžos man ir viena liela priekšrocība:
Es varu piesēsties pie instrumenta, un tad ar mani kādam sacensties ir ļoti grūti.
Te, Latvijā, noteikti! Ja man instrumenta nebūtu, mana dzīve būtu pavisam citāda, bet, kamēr man ir klavieres un pirksti kustas, tikmēr es dzīvošu. Pārējais mani maz interesē. Redzu, ka tie, kas kādreiz ļoti gudri runāja par lielām mākslas vērtībām, sen jau ir izčākstējuši un pazuduši. Tā tas ir.»
Savu likteni izveidoja pats
Edīte Pauls-Vīgnere uzskata: «Mans brālis savu likteni izveidoja pats. Viņš varēja tagad jau būt aizmirsts, nevienam nezināms vai vispār nebūt, bet viņš ir Raimonds Pauls. No Raimonda laikabiedriem, kas arī bija lieli talanti, daudzu vairs nav. Viņi aizgāja pa to ceļu, pa kuru aizgāja daudzi mūziķi. Tā pretreakcija pret to, ko Raimonds darīja, bija milzīga. Džeza mūzika skaitījās absolūts ļaunums, kas jāaizliedz. Bija iznīcinoši raksti avīzēs. Zvērīgs džeza nīdējs Konservatorijā, kad Raimonds tur mācījās, bija Leonīds Vīgners. «Ā, tur smird pēc kroga!» viņš kliedza, kad dzirdēja Raimondu spēlējam. Kādā reizē Vīgners, domādams, ka pie klavierēm atkal ir Pauls, atrāvis durvis, aiz kurām skanējis džezs, un ieraudzījis, ka spēlē viņa paša dēls Ivars.»
Kad jautāju Maestro par Leonīdu Vīgneru, pēc klusuma brīža viņš nosaka: «Par šo figūru ne sevišķi gribu izteikties. Es viņu mūzikā nevērtēju par lielu personību, kā apgalvo tie, kas par viņu aizrautīgi raksta grāmatas. Kā cilvēks viņš bija pārāk komplicēts: ar lielummāniju, ar citu iznīcināšanu. Tas viņam bija raksturīgi. Viņš ņirgājās par mums, tā sauktajiem krogus muzikantiem. To mēs visu dzirdējām un, kā viņam pašam tā dzīve beidzās, arī ļoti labi zinām.» Savā ziņā ironiski, ka Raimondam Paulam iznāca ar viņu saradoties. Raimonda māsai Edītei Leonīds Vīgners uz desmit gadiem kļuva vīratēvs, un arī viņai tās nebija patīkamākās attiecības. Edīte saka: «Mums bija tāds Monteki–Kapuleti dzimtu variants…»
Visu cieņu!
«Neviens man nav palīdzējis. Visu dzīvē pats esmu sasniedzis. Paldies maniem klavieru skolotājiem Olgai Borovskai un Hermanim Braunam! Viņi bija lieliski cilvēki, glāba mani, kad savā laikā jautri dzīvoju. Kāpēc viņi mani toreiz glāba? Es biju viņu audzēknis, students. Starp citu, ne slikti spēlēju. Kā pianists Konservatoriju pabeidzu ar izcilību. Man ielika augstāko vērtējumu ar ieteikumu mācīties aspirantūrā. To es neizdarīju, jo tajā laikā diemžēl nodarbojos ar citām lietām. Klavieres kā profesiju zināmā mērā pametu. Sāku ķēpāties ar visu ko citu. Vairs neviens man nav palīdzējis, un es arī nevienam palīdzību neesmu lūdzis, bet tā sajūta, kā tas ir, kad nevienam neesi vajadzīgs, nav aizmirstama. To man acīs teica. Vēlāk daudzi vairāk dzīvojuši uz mana rēķina, nevis es uz kāda rēķina, tāpēc man nav, ko atcerēties!» Maestro strupi atcērt uz manu jautājumu, kad lūdzu pastāstīt par cilvēkiem, kas viņam bijuši svarīgi.
Bet Pasternaki?… Klusums. Paula vaibsti atmaigst, bet klusums ieilgst. Domāju jau, ka savā dziļi personiskajā pasaulē Maestro neielaidīs. «Jā, par Pasternakiem jums taisnība! Es tam pagāju garām, bet viņi ir vieni no tiem retajiem cilvēkiem, kas man labu darījuši. Lidija Freimane un Jāzeps Pasternaks savā laikā manā dzīvē nospēlēja lielu lomu. Lai gan mana reputācija bija diezgan drūma, tas bija mans dzeršanas laiks, viņi no manis nenovērsās. Pateicoties viņiem, es nokļuvu dažos ārstniecības objektos, kurus jau pieminēju. Jāzeps mani cienīja par to, ka es spēlēju džezu, tas viņam bija tuvs. Pasternaks, lai gan bijis padomju armijas majors, izgājis karu, bija augstas kultūras cilvēks, ārkārtīgi inteliģents un interesants. Savā laikā Filharmonijā bija direktora vietnieks, vēlāk strādāja Kultūras ministrijā. Viņa laikā tika dibināts pirmais estrādes orķestris Latvijā – REO. Visu cieņu viņam!
Lidija bija ne tikai izcila aktrise, bet vispār liela personība. Piederēja tai aktieru paaudzei, kas bija ar pavisam citu inteliģences pakāpi. Baltezerā, blakus dzīvodams, bieži vien novēroju, kā viņa pavada savu brīvo laiku, ar ko nodarbojas. Freimane rakņājās pa savu dārziņu, kā jau latviešu ģimenēs tas pieņemts, marinēja un visu ko gatavoja. Kad viņa kaut ko garšīgu vārīja vai šmorēja, es tur tuvumā vienmēr grozījos.» Pauls iesmejas.
«Līdz šai dienai mēs Baltezerā turamies kopā. Tagad ar Lidijas un Jāzepa meitu Katrīni Pasternaku un viņas vīru Juri Kalniņu. Mums paldies Dievam ir ļoti normālas kaimiņu attiecības. Tāpat kā ar citu kaimiņu, aktieri Jāni Kubili. Daudz ko abi kopā, mājas celdami, esam būvējuši. Reizēm vēl tagad atceramies padomju laikus, kā mums tajos gāja. Kā tā laika blatu sistēmā visu ko mēģinājām dabūt. Nekā nebija. Pastāvēja priekšraksti, ko drīkst darīt un ko ne. Vasaras mājiņai nedrīkstēja būt divu stāvu, arī nekādas apkures. Ja Rīgā bija dzīvoklis, bet ārpus Rīgas cēla vasarnīcu, dzīvokli vajadzēja atdot valstij. Tas padomju laika idiotisms bija neiedomājams. Bet vienlaikus bija cilvēki, kas mums palīdzēja. Pēteris Strautmanis, tolaik Augstākās padomes priekšsēdētājs, bija pavisam citas inteliģences un domāšanas cilvēks. Pateicoties viņam, mums Baltezerā iedeva zemes gabaliņus. Starp padomju nomenklatūras ierēdņiem bija arī gudri un saprātīgi cilvēki, kas apzinājās padomju sistēmas stulbumu. Strautmanis daudziem māksliniekiem palīdzēja.»
Mīlēja kā dēlu
Katrīnes Pasternakas atmiņās Raimonds Pauls ir jau kopš agras bērnības. «Pirms runāju par saviem vecākiem un Raimondu Paulu, gribu pateikt kādu lietu, par ko bieži esmu domājusi: cilvēkiem ir ļoti gara atmiņa par kļūdām, par kādu nepareizu soli un nenormāli īsa atmiņa par ilgiem, labiem, skaistiem, milzīga darba piepildītiem gadiem. Un to es saku, domājot tieši par Raimondu Paulu. Nešaubos, ka vairākums Latvijā viņu novērtē, bet esam aizdzīvojušies līdz attieksmei, kad vienai daļai gandrīz vai cienījami kļuvis gānīties un noliegt to, ko otrs izdarījis, tāpēc man ļoti svarīgs šķiet atgādinājums, kas patiesībā mums ir Raimonds Pauls un ko viņš nozīmē Latvijas kultūrā.
Manām atmiņām par viņu sākums ir ļoti agrā bērnībā. Varbūt pat jau tādā, ko pati neatceros, bet to man stāstījusi mamma. Kad Pauls mani ieraudzījis, viņš teicis: «Freimanīt, jums būs smuka meita! Gādājiet, lai viņa nav duma!» Domāju, ka man kāda smadzeņu rieva nākusi klāt arī saistībā ar šo absolūti ģeniālo cilvēku, kuru man ir tā laime pazīt. Tam, ko es par viņu teikšu, nenoliedzami klāt būs mana attieksme, un ne mazsvarīga loma šajās izjūtās un atmiņās ir mūzikai.
Cik atceros Paula kungu mūsu mājā, un manā bērnībā tas bija ārkārtīgi bieži, tik atceros viņu pie klavierēm. Mums mājās tās bija. Paps drusku spēlēja, bet darīja to tikai kādos īpašos brīžos un noskaņojumos. Man šķiet, ka papam ar klavierēm saistījās kaut kas ļoti sāpīgs. Viņš pārnāca no kara, un viņam nekā vairs nebija, tikai atmiņas par zaudētajiem vecākiem, māsām un ģimeni, kas aizgāja bojā holokaustā. Paps par to ar mums gandrīz nekad nerunāja. Kad, gribēdama kaut ko uzzināt, jautāju, sapratu – nebūs.
Zinu, ka, gaidot mani, paps cerējis, ka piedzims dēls, un, domājot par viņa attiecībām ar Raimondu Paulu, uzdrošinos apgalvot, ka viņš Raimondu mīlēja kā dēlu. Atceros, ka paps tieši tā arī kādreiz teica: «Raimonds pēc gadiem varētu būt mans dēls…» Pieļauju, ka savā mīlestībā pret Paulu viņš reizēm bija vairāk kā tēvs, nevis draugs. Tajā periodā, kuru viņš jau pieminēja un kurā mans paps aktīvi iesaistījās, viņš noteikti bija kā tēvs. Viņi abi ar mammu bija tie cilvēki, kas Paulam palīdzēja nokļūt zināmajā iestādē, no kuras iznācis viņš kardināli mainīja savu dzīvi. Mamma stāstīja, ka Pauls toreiz no Aptiekas ielas viņai piezvanījis un teicis: «Vai, Freimanīt, cik žēl, ka jūs neredzat tos spaiņus, kas te visiem salikti priekš sliktās dūšas!…»»
Atgriešanās
Katrīnes atmiņās saistībā ar Raimondu Paulu ir viņas tēva gatavošanās forelēšanas braucieniem. «Viņi bija vairāki tuvi draugi: Raimonds Pauls, tēlnieks Alberts Terpilovskis, dakteris Vigdorčiks, mākslinieks Gunārs Kirke, mans paps. Viņi visi bija makšķernieki, absolūtie forelisti. Un tie viņiem nebija tikai spiningi, un tās nebija tikai upes. Tā bija vesela dzīve, kurā viņiem visiem ļoti labi saskanēja. Viņus vienoja makšķerēšana, džezs. Kirkem bija ļoti daudz džeza ierakstu, mans tēvs arī tos krāja, bet mums sākotnēji nebija magnetofona. Paps klausījās radio un centās aiz tiem zāģiem, ko laida virsū, uzķert kādu ārzemju radiostaciju, kas raidīja džezu. Atceros, ka tādās reizēs, kad tas izdevās, tēvs sauca: «Skuķi, klausieties, Ārmstrongs spēlē!…» Kad paps gatavojās makšķerēšanai, tie viņam bija veseli rokdarbu vakari, kuros viņš savam spiningam ar zīda diegu pārtina visus gredzenus un tinumiņus. Paps bija liels estēts itin visā. Viņam bija ļoti garšīgi smiekli un humoriņš, atšķirīgs no Paula, bet viņiem arī tajā saskanēja.
Un tad bija kāds brīdis, kad viņu starpā kaut kas notika un tas kaut kas viņus izšķīra. Negribu zināt, kas tas bija un kurš cilvēks iejaucās viņu attiecībās, tās atsvešinādams, bet zinu, ka tas maniem vecākiem nenormāli sāpēja. Un nevis tāpēc, ka Pauls bija ļoti populārs un maniem vecākiem vajadzētu godu būt Paula draugiem. Viņiem sāpēja zaudēt tuvu cilvēku. Viņi Raimondu mīlēja ļoti, ļoti īpaši. Mums visiem dzīvei pazuda kāda ārkārtīgi būtiska krāsa.
Tajos gados Raimonds un Lana reti atbrauca uz Baltezeru. Viņi paši bija pārcēlušies uz Jūrmalu. Mežrozītēs dzīvoja Raimonda tēvs. Un tad kādu dienu, tā varēja būt 1983. gada vasara, jo manam Krišjānim bija pusotra gada, Raimonds Pauls mums piezvanīja un pajautāja, vai nevajagot kaut ko aizvest, jo braucot uz Baltezeru.
Mums Baltezerā bija pagaidu būdiņa, kurā Kubiļa sievastēvs bija ielicis ēvelsolu, un Pauls gribēja pieiet pie tā ēvelsola kaut ko paēvelēt. Viņš bija atgriezies. Mums bija pilnīgi skaidrs, ka tajā dienā Pauls atgriezās Baltezerā. Tā pazudušā laika, kurā nebija šo skaisto attiecību, it kā vairs nebija. Atceros, ka mamma teica: «Ak Dievs, cik jocīgi, it kā nebūtu bijis to gadu pa vidu!…» Viss pamazām atkal nostājās savās vietās, un tad, kad atgriežas kaut kas īpašs un dārgs, negribas cilāt to, kas noticis, un jautāt, kāpēc…
Tikai pirms gadiem pieciem, septiņiem es uzdrošinājos Paula kungam pajautāt par viņa attiecībām ar manu papu. Jāzeps Pasternaks visiem draugiem, kas tolaik turējās kopā, un vispār tai paaudzei esot bijis paraugs, kā vajag ģērbties, uzvesties, izturēties pret sievieti. Maestro teica, ka tajā kopā pavadītajā laikā no mana tēva esot ļoti daudz mācījies. Par atsvešinātības iemesliem nejautāju. Var jau būt, ka nekā – vārdos nosaucama un izstāstāma – tur arī nebija. Un gribu domāt, ka mani vecāki tur, zvaigžņu tālumos, zina, ka arī viņi Raimondam Paulam, kuru tik ļoti mīlēja, bija īpaši cilvēki, kurus viņš nekad nav aizmirsis.»
