Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2019. gada 20. martā
(..)
Agnese: Jūs esat no tie mūziķiem, pie kuriem nemitīgi nāk jauni skaņdarbi?
Mārtiņš: Noteikti nē. Lai tie rastos, jābūt motivācijai. Šai ziņā mani mācēja lieliski motivēt režsisors Uģis Brikmanis. Tagad… Man Jānis Peters atsūtīja divus brīnišķīgus dzejoļus par skolēnu divīziju, kas savulaik devās pret Bermontu. Bet, ja taisīšu divas kordziesmas, kas tās sapratīs? Beigās izdomāju, ka jātaisa dramatisks vēstījums, kurā šie dzejoļi iekļauti. Bet vispār esmu no tiem, kam vajadzīgs iedvesmotājs.
Joprojām pa Latviju braukāju ar programma Darbi un nedarbi, taču nu esmu ieplānojis, ka katrs koncerts būs citāds – katrā no tiem būs vismaz pieci jauni skaņdarbi, vai tādi, kas skanējuši retāk, ko cilvēki nav dzirdējuši, bet otrajā daļā būs populārākas, dejojamas, līdzdziedamas vai plaukšķināmas dziesmas.
(..)
– Runā, ka māksliniekiem jācieš, lai rastos iedvesma.
– Jā. Es, piemēram, pirms koncerta neēdu – ciešu (smejas). Paēdusi lakstīgala nedzied! Ja es paēdu, es gribu gulēt, nevis spēlēt. Kas attiecas uz komfortabliem apstākļiem… Ir maz gadījumu, kad kaut kas labs tādos rodas. Pieredzei ir jābūt, tikai vēlams pagātnē. Ja kaut ko mēģini rakstīt ciešanu brīdī… Puņķi nevienam nav vajadzīgi. Bet, ja pieredzēts kas stipri traģisks, tevī rodas kaut kas ļoti gaišs – pilnīgi pretējs traģiskumam. Acīmredzot, rāpdamies laukā no sliktā, tu tver kaut ko gaišu.
Kad tikko sāku komponēt, kāds mana tēva draugs sacīja – tev viss ir, bet tev pietrūkst nelaimīga mīlestība, lai tu būtu pilnvērtīgs komponists.
Manuprāt, nelaimīga mīlestība vispār nav iespējama. Var būt nesaprašanās, vilšanās, kļūdas, pārmaiņu laiki, bet lielos vilcienos mīlestība vienmēr ir laimīga un tāda arī dzīvo visās atmiņās. Dzīvē pieredzēts viss – mīlestība, tuvu cilvēku aiziešana, alkohols, cīņa ar to… Bet tas viss pārciests, un ar to jādzīvo.
Tiešā veidā manu mūziku traģiski notikumi gan nav iniciējuši. Drīzāk gan mani domubiedri, režisori, diriģenti. Man ir maz dziesmu, kuras esmu rakstījis pats no sevis. Agrā jaunībā esmu spēlējis un spēlējies, bet spriedu tā – kāpēc pierakstīt? Nevajag!
Ja runa ir par cīņubiedriem, kas palīdzējuši tapt manām kompozīcijām, es varētu saukt daudzus. Bet pieminēšu tikai vienu – Uģi Brikmani. Vienmēr varēju viņam piezvanīt un palūgt, lai atnāk paklausīties. Turklāt ne tikai viņa pasūtītus darbus, bet arī tādus, kas it kā uz viņu nemaz neattiecās. Viņš ar klausījās ar dziļu ieinteresētību, un bieži vien aizbrauca priecīgs. Priecīgs par maniem panākumiem!
Savukārt citreiz viņš godīgi pateica, ka skaņdarba beigas ir tā ne visai, ka nav interesantas. Viņam es varēju ticēt. Kad attiecīgo vietu izmainīja, bija cits spriegums, un gabals kļuva interesantāks. Bez Uģa ir ļoti grūti. Zini, un viņam bija miljonāra atvēziens – šo vajag pilī, un tur jāuzbūvē simts metru augstus torņus. Pamazām iecere piezemējās un tāpat viss izvērtās fantastiski. Reizēm viņš atkal bija pilnīgi askētisks.
Un Niks… (mūžībā aizgājušais dziedātājs Niks Matvejevs – red.). Viņš bija mana labā rokā. Kad kaut ko uzrakstīju, zināju – viņš to izdarīs. Niks bija tik dažāds. Varēju palūgt, lai viņš dzied maigi, lai dara to agresīvi. Visas nianses izauklējām kopā.
– Jūs esat zaudējis ļoti daudz tuvu cilvēku. Kas paliek viņu vietā?
– Tukšums. Ir grūti, negribas neko darīt. Labi, ka daži draugi vēl ir palikuši.
Uģis, Valentīns Maculēvičs, Kaspars Putniņš, Sigvards Kļava – tie visi bijuši mani iedvesmotāji. Protams, arī Ivars Bērziņš, kas mani ievilka Sindi putnu dārzā. Pēc Sīpoliem biju nolēmis rokmūzikai pielikt punktu – viss, savu vārdu esmu pateicis. Nepagāja ne mēnesis, kad Ivars mani uzrunāja. Bet es negribēju akadēmisku kordziedāšanu, vēlējos, lai koris nevis dzied, bet dzīvo. Gribēju, lai tas nevis taisa vingrojumus, bet kā kantātē Catulli Carmina, pa īstam pakaujas. Vai, ja ir mīlas skats, kāpēc koristi nevarētu dziedāt guļus? Tas viss bija ar jaunu estētiku. Pieaicinājām vēl Uģi Brikmani un tā mums kaut kas sanāca. Bet vienam… nē. Es esmu tikai izpildītājs.
– Tie ir cilvēki, kas jums bija līdzās vēlākos gados. Bet kādi bija tie cilvēki, kas jūs veidoja? Jūsu ģimene?
– Mani vecāki bija stipri aizņemti, abi bija dakteri. Es biju luteklītis, man vispār nekā netrūka. Tiklīdz konstatēja manus muzikālos talantus, man tūlīt bija jāmācās mūzika. Godīgi sakot, man nekas nebija pret. Tikai klavieres negribējās spēlēt, jo bija ļoti daudz jāspēlē. Trešajā klasītē pārgāju uz kora klasi. Negribēju četras stundas dienā spēlēt to, kas man nepatīk. Vēlāk, kad parādījās aizliegtais blūzs, džezs, tad gan mani vairs nevarēja atraut no klavierēm.
Mamma bija laba organizatore, visu ko varēja izsist cauri. Man, šķiet, ka zemes gabals, uz kura tika uzcelta mūsu māja, arī ir viņas nopelns. Tēvs atkal bija ārkārtīgi godīgs. Ja mēs braucām gar kukurūzas lauku un mamma gribēja paņemt dažas vālītes, lai mājās uzvārītu, tēvs sacīja: «Nu nevajadzētu zagt…». Zināms godīgums iedzimis arī manī. Man šķiet, vissliktākais ir melot.
Vienu grēku gan uz sevi esmu uzņēmies. Mamma bija Rīgas rajona poliklīnikas galvenā ārste. Toreiz, kad viņa par tādu kļuva, radās jautājums – kā bezpartejisks cilvēks var būt galvenais ārsts? Es mammai teicu: «Stājies partijā!». Domāju tā – lai latvieši sastājas partijā un nelaiž pie varas īstos komunistus. Ienaidnieka aizmugurē ļoti labi iespējams darboties. Godīgi sakot, domāju – toreiz daudz lielāku ļaunumu varēja izdarīt kāds skolnieciņš, kurš savam skolotājam nostučīja, ka klasesbiedrs izdarīja to un to. Stučīdams viņš izaug par stukaču pēc būtības, viņam tāpēc nav jāstājas partijā vai čekas kalpībā. Tas ir cilvēciskās atbildības jautājums. Diemžēl šodien cilvēcisko atbildību mēģina formalizēt un novērst. Šai sakarā man nav nekāda optimisma.
– Jā, bet optimismu jau grauj pieredzētais. Par ko domājāt jaunībā?
– Dabā tā ir iekārtots – un tas ir dabiski un skaisti -, ka cilvēks agrā jaunībā ir lopiņš. Pirmajā vietā ir sekss, seksuālais instinkts. Tikai tad mīlestība. Jo kāpēc gan ir tieksme būt pirmajā vietā, būt kaut kam? Seksuālā instinkta dēļ. Lai izraisītu to meiteņu interesi, kuras pašam patīk.
Un tad pienāk laiks, kad nekas nevienam nav jāpierāda. Briedums. Es zinu, ko es varu un ko nevaru.
Ja es nepatīku, aiziešu prom, necīnīšos, lai iepatiktos. Ja es patīku vai man patīk otrs cilvēks, cenšos rast kopīgu valodu.
Vai arī jūtos ar šo cilvēku tik labi, ka varu apsēsties blakus un paklusēt.
Vēl man aktuāla bija brīvās Latvijas problēma. Skolas informācijai neticēju, un tas jau arī nebūtu iespējams, jo mājās tika izstāstīts, kas ir kas. Protams, tika arī piekodināts turēt muti, un es to darīju.
Un vēl man vienmēr bijusi svarīga daba.
– Bieži vien, lai kaut ko sasniegtu, cilvēki nodara pāri sev vai citiem. Esat to piedzīvojis?
– Tā gan nav bijis, ka esmu cīnījies ar elkoņiem vai pakāpies uz citu galvām, citu nelaimes, lai tikai izsistos. Man tas nav raksturīgi. Bet ir tādi cilvēki, kas to grib, un viņi, piemēram, čekai savulaik nemaz nebija jāvervē, viņi uz citu cilvēku galvām kāpa paši. Tādi ir arī lielākā daļa nekustinātāju, kas iepērk zemi, lai normāls cilvēks to vairs nevarētu nopirkt. Ir cilvēki, kas uz citu grūtībām uzceļ savu bagātību. Mēs taču zinām veikalu ķēdes, kur darbinieki strādā ilgas stundas, saņem smieklīgu summu un dažkārt dara arī darbus ārpus pienākumiem, bet īpašnieks prāto, kurā no salām vēl nopirkt īpašumu. Par laimi es neatceros, ka līdzīgi būtu rīkojies.
Dzīvojam ļoti interesantā laikā – neesam piedzīvojuši izsūtīšanas ārprātu un visu, kas sekoja pēc tam, bet zinām, kas ir liekulīgā morāle un sociālisms. Zinām, cik grūti bijis tikt uz ārzemēm un cik skaisti izskatās ārzemju maisiņš ar uzrakstiem.
Mazliet bail no tā laika, kas nāk. Ja bērns ar pirkstu kustību mācēs uzvarēt cīņu datorā, nevis paņemt zobenu un rīkoties… Kas notiks? Esmu domājis par to, kāpēc savulaik bija mēris. Varbūt tāpēc, ka tas bija vajadzīgs. Ja nebūtu mēra, varbūt zeme būtu iznīkusi pārapdzīvotības dēļ. Varbūt tieši tāpēc notikuši tik daudzi kari, varbūt tāpēc ir tik daudz slimību? Vienīgais, ko nevaru izprast – kāpēc daba tā iekārtojusi, ka maz attīstītās kultūrās cilvēki tik strauji vairojas, bet civilizētās tas notiek ļoti lēnām. Jo mēs neesam tik bagāti, lai būtu divi bērni… Bet cik bagātam tev jābūt?! Ir, ko ēst, ko vilkt mugurā un kur dzīvot un lai tev ir līdzekļi, par kuriem var atļauties dot bērniem kvalitatīvu izglītību. Es, piemēram, uzskatu – man viss ir. Viss un vēl vairāk, jo ik pa laikam varu atļauties aizbraukt ceļojumā. Bet vai es nesaslimtu ar azarta slimību, ja strādātu Saeimā? Ja man būtu miljons, tad vajadzētu divus, ja būtu divi, tad tiektos pēc pieciem. Tā ir slimība un alkatība. Atkarība.
– Pirms tam pieminējāt seksuālo instinktu un mīlestību. Kā jaunībā atšķirt instinktu no mīlestības?
– Man šķiet, ka sākotnēji to nevar atšķirt. Jo jaunībā cilvēkā ir divas dabas – no vienas puses viņu interesē tas, kas nav atļauts, tas, ko nedrīkst. No otras – siltas attiecības. Var gadīties tā – šīs siltās attiecības izdodas atrast, tomēr kaut kā it kā pietrūkst. Jo… Instinkts vairāk sakņojas nepareizībā, nevis cilvēciskajā. Faktiski cilvēks sadalās it kā divās daļās, kuras savā starpā cīnās. Vīrietim var iepatikties kādas sievietes kājas, kaut pati sieviete nemaz nesimpatizē. Viņam fiziski var iepatikties kāda sieviete un abiem kopā varbūt ir labi. Bet paiet diena, mēnesis vai gads un viņš konstatē, ka abiem nav par ko runāt. Ka katram ir savas intereses un viss.
Taču auru laikā cilvēciskais, garīgais līmenis var aiziet otrā plānā. Es to esmu piedzīvojis, neesmu nekāds baltais.
Par laimi, šis periods nav pārāk ilgs. Un drīz vien iespējams sajust – šis ir īstais cilvēks vai nav.
Par laimi esmu arī piedzīvojis, cik labi ir, kad tev iepatīkas kāds cilvēks gan fiziski, gan garīgi. Tu viņu iemīli, un mīļi tev kļūst arī viņa mīnusiņi, arī viņa sliktās īpašības. Salīdzinājumam – ja tu guli ar līdzās cilvēkam, ar kuru tevi nekas nesaista un viņš šņāc, tu esi gatavs uzsprāgt. Savukārt, ja blakus šņāc kāds, ko mīli, tad šī šņākšana tevi nomierina. Rada sajūtu – es esmu mājās, viss ir kārtībā.
– Viss notiek it kā pats no sevis?
– Nē, nekas no sevis nenotiek arī tad, ja ir mīlestība un fiziska patika. Nekas nav iespējams bez abu pretimnākšanas ne fiziskā, ne emocionālā ziņā. Bez pretimnākšanas ir tikai plakans neinteresants zīmējums, nevis attiecības. Jā, un tam, vai cilvēki ir precējušies vai nav, nav lielas nozīmes. Galvenais – vai viņi māk paiet otram soli pretī vai nē.
– Runājāt par cilvēka divām dabām. Jaunībā tas šķita normāli – būt precētam un tomēr aiziet ar kādu citu?
– Nebiju nobriedis, mana puiciskā instinktīvā puse visu laiku gribēja aizliegto. Man gribējās šaut pa kreisi, lai sev pierādītu, ka varu dabūt vēl kādu. Arī tāpēc, lai apliecinātos citu čaļu priekšā. Bet zināmā mērā tas bija arī fantāzijas lidojums, vienkārša interese par neiepazīto, jauno. Toreiz uzskatīju, ka tā ir meistarība, tagad domāju, ka tas ir grēks.
– Jaunībā pēc sānsoļiem sirdsapziņa negrauž?
– Nē, jo nav simtprocentīgas pārliecības par to, ka otrs arī nav izdarījis to pašu. Turklāt toreiz šķita – vīrietim tas ir pieļaujams. Lūk, ja sieviete laiž pa kreisi, tad gan…
– Un kāpēc precējāties toreiz, jaunībā, ar Ivetu?
– Starp mums bija mīlestība – tam laikam un briedumam atbilstoša. Starp citu, toreiz gribējām laulāties baznīcā. Taču nobijāmies – bija taču gan partija, gan čeka, tas mums abiem slikti varēja beigties. Bet varbūt vajadzēja rīkoties citādi. Uz zagsu braucām gar baznīcu, kur bijām iecerējuši laulāties. Tai brīdī sākās baigā krusa, pērkons, negaiss… Tā interesanti.
Nodzīvojām kopā ilgus gadus, tagad vairs precīzi neatceros – septiņus, varbūt vairāk. Pie tā, ka izšķīrāmies, abi bijām vainīgi.
Liels satricinājums bija tas, ka pusotra gada vecuma aizgāja mūsu dēliņš – viņam bija vēzis.
Bet tas mūs neizšķīra. Galvenais šķiršanās iemesls laikam bija tas, ka reti bijām kopā. Uz tik sliktiem instrumentiem, kādi bija padomju laikā, labu skaņu dabūt nevarēja. Kaut ko jau varēja, bet tas neatbilda maniem sapņiem, kādai jābūt skaņai ansamblī. Tā bija nepieciešamība. Visi Sīpolos nolēmām – lai tiktu pie labākas aparatūras, jāpelna nauda. Labs sintezators tolaik bija automašīnas cenā un man bija mērķis tādu nopirkt. Sāku strādāt Jūras pērlē, bet tur – darbs vakaros un naktī. Iveta bija izlēmusi, ka negrib dzīvot «kolhozā» – kopā ar manu mammu, tēti, māsu. Līdz ar to tikām pie dzīvoklīša Katlakalnā. Bet tas nozīmēja – atbraucot ar pēdējo vilcienu uz Rīgu, man vēl kaut kā jātiek uz Katlakalnu. Tas nozīmētu, ka braucienam ar taksi notērētu visu savu dzeramnaudu un nebūtu jēgas manam kroga darbam. Es no stacijas ar kājām gāju nakšņot pie mammas Brīvības ielā. Pie Ivetas varēju braukt tikai pirmdienās, kad bija brīvdiena. Tas noveda pie tā, ka pienāca tāda grūta diena, kad bija jāšķiras pavisam.
Vēl jau tas, ka tai laikā mēdzu iedzert.
Lai cik interesanti, lielāku dzeramnaudu varēja nopelnīt, ja esi iedzēris.
Reizēm dzērumā to taksi tomēr paņēmu un aizbraucu pie Ivetas. Tāpēc es neticu distances attiecībām – agri vai vēlu tas izjauc attiecības. Ir fiziskās vajadzības, kas jāapmierina. Tāpat, ja viens tur tāds vientuļš grozās, agri vai vēlu ap viņu sāk spietot pretējais dzimum.
Bet vispār jau mums ar Ivetu saskanēja, arī muzikālā izjūta bija diezgan tuva. Faktiski palikām draugi līdz pēdējam brīdim. Kā gan citādi – viņa taču man bija tuvs cilvēks, mana, kaut arī mirušā, dēla māte.
– Ar kādām izjūtām vēlāk sagaidījāt savu meitu?
– Esmu ļoti pateicīgs meitas mammai par viņu.
– Pirms gadiem izlēmāt slēgt laulību ar Jutu, savu dzīvesdraudzeni. Kāpēc?
– Pirmkārt, uzskatu – lietas jāsakārto juridiski. Otrkārt, man bija svarīgi laulāties baznīcā. Augstākā saprāta priekšā apzināti savienoties divām pusēm, apzināti un labprātīgi, arī abpusēji dot savu godavārdu – tas ir kaut kas īpašs. Laulībai ir liela garīga nozīme – tā es to izjutu.
Zini, kas man ļoti patīk? Ka mēs ar Jutu esam vienaudži. Es nesaprotu tos, kas apņem trīsdesmit gadu jaunāku sievu. Vīrietim vajag trofeju, bet sieviete meklē tēvu, kurš varbūt viņai nav bijis.
Bet, ja attiecības ir patiesas, ja esi tās piedzīvojis, tev zūd vēlme laist pa kreisi. Tu pat nevari iedomāties, ka varētu kaut kas būt ar kādu citu. Un šobrīd es tiešām varu teikt, ka man ir viss – mans cilvēks blakus. Man ir, kur dzīvot, ir, ko ēst, es varu labi apģērbties… Un par to, kā būs pēc gada, diviem vai desmit, nav jāraizējas, vajag paļauties uz Augstākiem spēkiem. Mācos paļauties.
