Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
PIETURZĪMES
* Kārlis ir komponists, Vineta strādā par ekonomikas ministra padomnieci.
* Laulībā abi ir 22 gadus.
* Vecāki dēliem Francim Gustavam (21) un Hugo Ričardam (14).
* Skrien kopā ar Džeka Rasela terjeru – Zāru, dāmu gados.
* Bijuši Eiropas Sporta nedēļas vēstneši.
* Savos sociālajos kontos iedvesmo citus aktīvai dzīvei.
GUNDEGA: Pēdējā laikā sabiedrība dalījusies divās daļās – vieni skumjās par zudušo veco dzīvi un jaunajiem ierobežojumiem ēd bulciņas, savukārt citi arvien vairāk novērtē fizisko aktivitāšu nozīmīgumu. Kā gājis jūsu ģimenē – cik slinki vai aktīvi esat?
VINETA: Mēs gan ēdam bulciņas, gan skrienam un kustamies (smejas)! No pavasara līdz pat vasaras beigām dzīvojām laukos, kur bija vairāk iespēju fiziskām aktivitātēm, bet vispār jau sports mūsu ģimenē ir aktuāls jau gadus desmit vai pat ilgāk. Kārlis sporto vēl senāk, viņš arī mani ievilka ģimeņu sportošanā.
– Tātad Kārlis ģimenē ir sportiskais vilcējspēks?
VINETA: Noteikti. Kārlis jau kopš bērnības daudz sporto, arī tagad viņam ir savs skriešanas grafiks, un, tā kā arī es gribu sevi uzturēt formā, tad pielāgojos vīra grafikam. Zinu, ka citādi atrastu miljons iemeslu, lai to nedarītu. Mēs sportojam paši sev, mums nevienam nekas nav jāpierāda.
KĀRLIS: Ikdienā skrienam sešus, septiņus kilometrus. Mums visur ir savas ierastās trases – Mežaparkā, laukos, gar jūru. Kaut kas ir jādara, jo citādi es daudz sēžu, pīpēju un kļūstu resns. Skriešana gan manam svaram neko daudz nedod, taču uztur ķermeni tonusā. Noteikti noderētu arī riteņbraukšana, bet es māku tikai skriet un orientēties.
– Kur ir tas foršums – sportot pārī?
KĀRLIS: Varu lēnāk skriet, jo man taču ir jāpagaida sieva! Jo man pēdējā laikā ir kreņķis, ka nevaru vairs tik ātri paskriet, bet tad es it kā pagaidu sievu. Es gan mēdzu skriet arī vienatnē.
VINETA: Tā ir iegājies jau no kopdzīves sākuma – mums ir kopīgi hobiji, draugi, un līdz ar to kaut kā visu esam sākuši darīt kopā. Vēl mēs esam orientēšanās kustībā Magnēts – orientējamies Pierīgas mežos. Paskatāmies kartē, kur un kas šoreiz notiek, lecam mašīnā un braucam uz konkrēto vietu.
Magnēts vispār ir ļoti demokrātiska sportošana, jo vienīgais, kas vajadzīgs, ir labas skriešanas botas. Neviens neskatās, cik smalks tev apģērbs, – vai tev ir jaunākā modeļa jaka vai arī nez cik reižu jau lāpīta (mežā, lienot cauri brikšņiem, bieži gadās saplēst drēbes).
Vēl priekšrocība ir tāda, ka Magnētā tiek dota laika zona, piemēram, no trijiem dienā līdz deviņiem vakarā. Aizņemti cilvēki var pielāgot starta laiku savam darba laikam. Tas ir baigi forši, jo dzīve daudziem ir saplānota pa minūtēm.
– Ir arī kādi personiskie rekordi sasniegti?
VINETA: Pērn rogaininga sacensībās kopā noskrējām 21 kilometru (rogainigs ir komandu orientēšanās sports īpaši garā distancē). Nosacījums bija skriet trīs stundas, un finālā ieraudzīju – 21 kilometrs! Man tas ir liels sasniegums – rekords! Bet vispār ir tā, ka mēs parasti jau iepriekš noskaņojamies un vienojamies, cik šodien skriesim. Piecus, sešus, septiņus kilometrus? Tad es mobilizējos – šodien tik un tik, un es to varu izturēt. Kad bija tas garais gabals, es arī noskaņojos, lai nav tā, ka – ai, apnika, ejam no trases nost! Tiek noteikts mērķis, kas ir jāsasniedz, un tad to var izdarīt.
KĀRLIS: Vinetai toreiz tas bija baigais notikums. Es kādu laiku biju drusku palaidies, bet nu jau kopš pērnā oktobra esam tādā labā un regulārā ritmā iegājuši.
– 21 kilometrs – tas jau ir pusmaratona svarā!
VINETA: Jā, tomēr drusku citādi. Kad notiek orientēšanās un jāmeklē punkti, tad ir nedaudz cits temps, cita filozofija. Pa ceļam vari nedaudz atpūsties, paslinkot, piemēram, kalnā nevis uzskriet, bet uzkāpt. Līdz ar to pieeja ir tāda relaksētāka. Es vispār skrienu relaksēti – nevis rezultātam, bet lai ir baudiņa. Tā – nepārpūloties!
– Arī tādā garajā skrējienā saglabājat politiku skriet blakus?
VINETA: Es saglabāju politiku sekoju Lācim. Viņš uztur tempu, un es tajā mēģinu noturēties.
– Kā tiekat galā ar slinkumu un kārdinājumu – varbūt šodien ne?
VINETA: Šis ir regulārs izaicinājums. Tad skatāmies viens uz otru: «Šodien neskrienam? Varbūt rīt? Nē, es rīt nevaru.» Nu tad skaidrs, ka jāskrien šodien!
Tā arī notiek tā mūsu salāgošanās divatā – ja jāskrien, tad jāskrien, gribi vai negribi.
Vispār jau man bieži gribas izsprukt, bet, ja nedēļas darbu grafikā redzu, ka citas iespējas nebūs, – nu tad jāskrien šodien. Bet, kad atskrienam, ir prieks – forši, ka saņēmāmies! Man ļoti patīk skriet gar jūru. Orientēšanās maršruti ir grūtāki, taču interesantāki, jo visu laiku mainās ainava – augšā, lejā, meži, purvi, izcirtumi. Nekad neesmu skrējusi garos maršrutus pa Rīgu, pāri tiltiem – pieļauju, ka tas arī varētu būt ļoti interesanti. Tas man vēl ir darāmo darbu sarakstā. Mežaparkā mums ir tāds savs aplītis – astoņus kilometrus garš un baigi foršs. Jau tik pazīstams, ka zinu katru uzkalniņu.
– Kāds no skriešanas ir ieguvums mentālajam procesam?
KĀRLIS: Izvēdina galvu. Tikai rūpīgi jāsaplāno, lai tad, kad ir gan skriešana, gan koncerti, visam pietiktu bateriju.
VINETA: Tā ir vesela pievienotā vērtība – man skriešana ļoti palīdz sakārtot galvu. Citreiz darbdiena ministrijā sagriežas tā, ka liekas – no visas tās informācijas gūzmas un risināmajiem jautājumiem galva tūlīt uzsprāgs! Kad sāku skriet, domas vēl maisās pa galvu, bet tad tās pamazām izlīdzinās. Skrienot tiešām varu atrast atbildes uz daudziem jautājumiem. Man tas ir ļoti produktīvi tieši darbam. Orientējoties Kārlis lasa karti un nosaka virzienu, man tikmēr ir vairāk iespēju domāt savas domas, iztīrīt galvu. Sanāk, ka drusku veģetēju uz to pāru skriešanu!
– Kā sevi apbalvojat pēc labi padarīta darba?
KĀRLIS: Iebraucam veikalā un izpērkam to tukšu!
VINETA: Nē, tā nav (smejas)! Tas jau nav nekas īpašs, fiziskā kustība ir ikdiena. Mums arī abi bērni ir sportiski, abi ir basketbolisti. Vecākais dēls studē Amerikā, spēlē basketbolu savas universitātes komandā un ir sasniedzis jau diezgan augstus rezultātus. Tas ļoti motivē jaunāko. Un neviens no viņiem nebija mudināms uz sportošanu, tas bija pašsaprotami. Tiesa, iesaistīt dēlus mūsu abu skriešanā un orientēšanās pasākumos gan joprojām nav izdevies. Viņiem basketbols tuvāks.
– Kāda jums vispār šķiet – cilvēki sākuši kustēties vairāk?
KĀRLIS: Man jau liekas, ka ir ļoti daudz aktīvu cilvēku.
VINETA: Dzīvojam Čaka ielā un rītos, kad ejam staigāt ar savu suni, redzam ļoti daudz skrējēju. Arī mežā sastopam citus skrējējus, daudzi skrien gar jūru. Arī daudzi mūsu draugi ir ļoti sportiski un sporto nevis tāpēc, ka tas ir moderni, bet – apzinoties, ka ir šis sēdošais, stresainais darbs un arī sasniegts kaut kāds zināms vecums.
– Kārli, bet kā tad ar bohēmu, pēckoncertu ballītēm? Kā visu sabalansēt, lai būtu formā?
KĀRLIS: Bohēma bija jaunībā. Manā vecumā pēc ballītes tā īsti vairs nevari paskriet. Jāpagaida kāda diena, tad atkal var sportot. Bet visi jau kļūstam vecāki – gan es, gan mūsu mērķauditorija –, koncerti vairs nesākas tik vēlu vakarā. Draugi arī jaunāki nepaliek, tāpēc ballītes rīko nevis pa nakti, bet pa dienu (smejas). Visi pielāgojamies. Patiesībā, lai izturētu šo slodzi, jābūt disciplīnai, un mums tā ir.
VINETA: Bohēmas vietā mēs tagad izvēlamies palikt mājās un uzlikt kādu Netflix filmu, labi atpūsties, izgulēties.
– Ikdienā droši vien daudz stundu jāpavada pie klavierēm vai datora?
KĀRLIS: Tas vairāk attiecas uz periodiem, kad top kāds darbs, – tad sēžu dienām un nedēļām. Kad sāku just muguru, noteikti jādodas izskriet.
– Ko izdevies izdarīt pa šo vasaru? Zinu, ka tapusi jauna dziesma Atnākšana četrām tavām mīļākajām latviešu dziedātājām.
KĀRLIS: Jā, tāda arī tapa. Šovasar jūlijā un augustā arī kopā ar Intaru Busuli nospēlējām ļoti daudz koncertu, jo pašvaldības sāka visu strauji organizēt. Tad vēl arī komponēju – tapis balets Mauglis un svīta kamerorķestrim. Kopā ar dziedātāju Aiju Vītoliņu sagatavojām un oktobrī ierakstīsim jaunu programmu Divatā. Bet mana sieva strādā un sēž pie datora vairāk nekā es.
VINETA: Tev jau viss tas process notiek citādi – sākumā visu saliec kopā galvā, pēc tam atliek tikai piesēsties un uzrakstīt. Tā ka galva visu laiku ir nodarbināta.
KĀRLIS: Paiet kāds laiks, kamēr tu ar to ideju dzīvo un vispār tiec līdz pirmajai notij. Ja rakstu ko lielu, pirmo nedēļu ieskrienos, tad sākas lielā rakstīšana, un tad ir tā, it kā manis nebūtu mājās. Pagulēt nevaru, domu pilna galva. Kad lielie darbi galā, jūtu, ka galvā pēkšņi atbrīvojusies vieta citām domām, jo tā tur ir tikai notis. To grūti izstāstīt.
– Kāds ir rekords nepārtrauktam darbam pie klavierēm vai datora?
KĀRLIS: Četras diennaktis. Nu labi, pa vidu ir arī drusku kāda miega stunda. Tas ir grūti, jo ieeju darbā pilnībā – fiziski un mentāli. Daudzās lietās esmu tāds negausis – ja sāku, tad gribu pabeigt, citādi tas darbs nelaiž mani vaļā. Pēc četrām diennaktīm darba, protams, ir sviests. Fiziski tas ir diezgan nepatīkams laiks. Tu sakoncentrējies, izliec visu, un tad pēkšņi vairs nav tā radošā mērķa, jo tas tikko sasniegts. Tad vajag, lai organisms savācas atpakaļ.
– Tad fiziskās aktivitātes ilgtermiņā iegūst lielu jēgu!
KĀRLIS: Tad, protams, vajag kaut ko ar sevi darīt – jāizguļas, un tad var iet paskriet, vasarā – noteikti peldēt. Un tas jau nemaz neprasa daudz laika. Piemēram, šovasar laukos: ātri uzvelku peldbikses, uzvelku botas, un aiziet – aiz mājas uz mežu skriet! Pēc četrdesmit minūtēm esmu atpakaļ.
– Vai lietojat kādas lietotnes, gadžetus, kas palīdz sportot?
KĀRLIS: Mums abiem ir Garmin viedpulkstenis – tur ir GPS, reģistrējas visi mūsu skrējieni, varam redzēt, kādā fiziskajā kondīcijā esam un kā tā mainās, varam kontrolēt, vai nepārpūlamies.
VINETA: Vasarā viedpulkstenis rādīja, ka Kārlis sporto tā, it kā viņam būtu tikai divdesmit gadu! Pulkstenis padarīja viņu jaunāku. Tas motivē (smejas). Tajā pulkstenī ir visādi rādījumi, bet es jau tos nemaz nemāku nolasīt. Vēl mums skriešanā vienmēr ļoti liels sabiedrotais ir mūsu suns Zāra. Fakts, ka suns nav izskrējies, bieži mums ir izšķirīgā motivācija, jo tad – gribi negribi – ir jādodas ārā. Mēs skrienam trijatā!
– Ja nu pasaule atkal nospiedīs bremzes – kā tas ietekmēs jūsu sportiskās aktivitātes?
KĀRLIS: Mums tur nekas neapstāsies!
VINETA: Mežs un jūra vienmēr ir atvērti! Galvenais ir skriešanas botas, un – uz priekšu!
