Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pārvākusies uz mazu pilsētiņu Amerikā
Evija ārzemēs dzīvo jau desmit gadu, četrus – Lielbritānijā, beidzamos sešus – ASV. Neilgi pirms pandēmijas viņa pārvācās uz Hobokenu – pilsētu Hudzonas upes labajā krastā pretī Manhetenai. Tur Evija pasniedz klavierspēles, vijoles un dziedāšanas privātstundas. Kad viņa iekārtojās jaunajā dzīvesvietā, Evijai viss bija svešs. Lai iepazītu pilsētu un atrastu jaunus draugus, viņa nolēma uzsākt darbu vietējā kafijas veikaliņā. «Tā ir diezgan stilīga vieta ar foršu atmosfēru. No rītiem tiku arī pie gardas kafijas,» atminas viņa.
Mūziķe atklāj – pandēmijā daudzi ņujorkieši pārvākušies uz mazākām pilsētām, arī Hobokenu. «Tā ir pavisam neliela pilsēta, tikai pieci tūkstoši hektāru. Ļoti eiropeiska, ar daudziem jaukiem restorāniem. Te dzīvot ir foršāk nekā Ņujorkā, jo visur var aiziet kājām,» secinājusi Evija. «Tā kā pēdējos gados šī pilsēta kļūst aizvien populārāka, cenas aug strauji un drīz būs tādas kā Ņujorkā,» piebilst viņa. Turklāt metropole ir tepat blakus – piecu minūšu attālumā, jo pāri upei regulāri kursē prāmis. «Man patīk arī Ņujorka, gribas turp aizbraukt biežāk. Draugs gan visu laiku teic, lai nebraucu viena, jo kopš pandēmijas metropole kļuvusi par ne tik drošu vietu,» neslēpj viņa.
Iekaro policista sirdi
«Kādu rītu pirms darba laika sākuma pa kafejnīcas durvīm ienāca mans tagadējais draugs Niks. Mēs ļoti ātri iepazināmies,» atklāj Evija. «Kafijas veikaliņā nostrādāju neilgu laiku. Šķiet, man tur bija lemts pastrādāt vien tik ilgi, lai satiktu Niku,» stāsta viņa. Janvārī būs trīs gadi, kopš Evijai blakus ir iznesīgais amerikāņu policists.
«Mani nekad nav saistījuši slinki cilvēki. Niks noteikti tāds nav, viņš ir drosmīgs, vīrišķīgs, spēcīgs un fiziski ļoti aktīvs cilvēks.
Vīrišķība bija pirmā, kas mani piesaistīja. Kad iepazināmies tuvāk, jutu arī lielas rūpes un mīļumu,» par draugu stāsta latviete.
Evija nāk no radošas vides, bet viņas draugs – no strikti disciplinētas, kurā viss ir pēc stingriem noteikumiem. «Mēdz teikt, ka pretstati pievelkas, un tas ir forši, Nikam ir interesantāk, ja līdzās radošs cilvēks, savukārt man ir liela drošības sajūta,» atzīst Evija.
Patīk ekstrēmas izklaides
Eviju un Niku vieno kopējas intereses – abiem patīk aktīvs dzīvesveids. «Draugam labi padodas golfs, vasarā viņš to sāka mācīt arī man. Man vēl nedaudz jāpatrenējas, bet ceru, ka nākamajā sezonā varēsim kopā uzspēlēt,» saka mūziķe. Abu kopējais hobijs ir slēpošana. Februārī pāris devās uz Montānas štatu, kur atrodas Amerikā slavena slēpošanas trase. «Mums ļoti patīk braukt slēpot kalnos, un tā jau ir tradīcija – katru gadu izmēģināt arvien jaunus kalnus. Šogad brauksim uz Kolorādo,» stāsta Evija, kura vienmēr izjutusi vilkmi būt kalnos. Tāpēc arī kalnos kāpšana viņai šķiet patiesi aizraujoša nodarbe. Ņujorkas štatā, tikai divu stundu braucienā no Hobokenas, ir latviešu biedrībai piederošs zemesgabals ar ezeru un kalniem. Arī turp Evija mēdz doties, lai izvēdinātu galvu. «Tā ir ļoti skaista vieta, kur ir strautiņi, ūdenskritumi, ezers, kalni un svaigs gaiss – viss, ko vien dabas mīlētājs var kārot. Reiz izrādījās, ka mums blakus bija lācis, bet to uzzinājām tikai nākamajā dienā,» atceras viņa.
Evija teic – Amerika ir ļoti liela, līdz ar to arī dažāda. Ir gan modernas pilsētas ar augstiem debesskrāpjiem, gan dabā gleznainas vietas, kas šķiet civilizācijas neskartas. Pērn Niks un Evija metās galvu reibinošā piedzīvojumā. Viņi devās nedēļu ilgā atpūtā uz Lielā kanjona nacionālo parku Arizonas ziemeļrietumos. «Ar lielu piepūšamo laivu braucām cauri Kolorādo upes krācēm. Kanjonā ir bīstami lielas upes krāces, un katru gadu kāds tur arī noslīkst. Kad brauc pa upi, jūties pilnībā izolēts no modernās pasaules. Visu nedēļu pavadījām vietā, kurā telefonam nav zonas,» atceras Sloka.
Kanjons, kas, lūkojoties no augšas, atgādina tuksnešainu un neapdzīvotu vietu, patiesībā esot ļoti vilinošs atpūtniekiem. Upes krastos ir glītas pludmales, kurā piedzīvojumu meklētāji var pārlaist nakti kempingā. «Mēs bijām 20 cilvēku liela grupa, un brauciena beigās piedzīvojām tiešām baisu mirkli – mūsu gids, kurš vadīja laivu, iekrita krācē. Paveicās, ka tas notika pašās krāču beigās. Ja tas būtu noticis sākumā, laivu apmestu uz otru pusi,» atceras Evija.
Jau vairākas nedēļas uz kruķiem
Draugs Evijai augustā pasniedza lielisku dzimšanas dienas dāvanu – lidojumu uz Nešvilu. Taču prieku par skaisto ceļojumu sabojāja neveiksmīgs kritiens. «Mēs izdomājām, ka uz svētku vakariņām varētu doties ar elektriskajiem skrejriteņiem. Man kājās bija apavi ar nelieliem papēžiem, un nelikās, ka tā varētu būt problēma. Kad mēģināju apstāties, papēdis iesprūda starp skrejriteni un asfaltu. Ļoti neveiksmīgi nokritu,» atklāj viņa. Pēc kritiena tika izsaukta ātrā palīdzība, kas aizveda jubilāri uz slimnīcu. Tur uztaisīts rentgens un paziņots – nekas neesot lauzts. «Mani aizsūtīja mājās, un piecas dienas pavadīju ar lauztu augšstilbu, līdz brīdim, kad cits ārsts uztaisīja rentgenu un to pamanīja. Man pazīstami ārsti par šādu nolaidību bija šokā – pastāvēja varbūtība, ka lūzuma dēļ man izveidotos trombi un asais, pārlauztais kauls varēja pārgriezt artēriju,» ar šausmām atceras mūziķe. Dziedātāja vēl aizvien pārvietojas, atbalstoties uz kruķiem, taču jūtas jau krietni labāk. «Mana kļūda bija tā, ka es kāpu uz skrejriteņa ar nepiemērotiem apaviem. Un tas bija mans pirmais brauciens ar šo braucamo. Māsa ieminējās, ka šis notikums ir tā vērts, lai ar to padalītos un citi cilvēki saprastu, cik patiesībā skrejriteņi var būt bīstami. Man lidojums no Nešvilas uz mājām bija ar lauztu kāju…» tā Evija.
