Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jadviga bija viena no pirmajām sievietēm Latvijā, kas sāka nodarboties ar vindsērfingu, un iedvesmojusi jau vairākas ūdenssportistu paaudzes. Viņai ir apbrīnojami daudz enerģijas! Tagad Jadviga izīrē ekipējumu un māca peldēt, braukt ar ūdensslēpēm, ūdensmotociklu, vindsērfingu, SUP dēli un veikbordu. «Par spīti konkurencei, klientu man netrūkst,» smejas Jadviga. «Nāk arī jauni interesenti, kuri agrāk nav bijuši. Es jums teikšu – ūdens ļoti noņem nogurumu, slikto enerģiju, arī saule, silts vējš – tas viss uzlabo pašsajūtu un veselību. Un nekādas depresijas! Ar daudziem esmu sadraudzējusies, sazvanāmies, kopā peldamies, dodamies uz kalniem slēpot. Vairāki pāri manā klubā ir iepazinušies un izveidojuši ģimenes. Vārda dienās man tik daudzi zvana un sūta telefona īsziņas, ka nespēju pat atbildēt! Ir draugi, kas pie manis apguvuši kādu no ūdenssporta veidiem, pēc tam atvēruši paši savus ūdenssporta klubus un biedrības.»
No kurienes viņai tā dzirkstele, ar kuru kā iekšdedzes motoru Jadviga darbina gan sevi, gan citus?
Iemācījos sevi aizstāvēt
«Maniem vecākiem Latgalē, Kārsavas pusē, bija ap 60 hektāriem zemes. Tagad tur neviens no mūsu ģimenes vairs nedzīvo, brālis atdeva zemi citiem nomā. Dzīvojām skaistā vietā. Ģimenē bijām septiņi bērni, bet vairāki nomira, jo nebija pieejama medicīniskā palīdzība. Tētis un mamma daudz strādāja, un arī mums, bērniem, vajadzēja palīdzēt saimniecības darbos. Pamatskolas laikā iemācījos peldēt. Netālu no mājām bija neliela upīte, kurā peldējos. Jau bērnībā man patika ūdens.
Lai gan man ir gaišas bērnības atmiņas, tomēr gribēju tikt no Kārsavas prom. Man paveicās, jo, kad bija sešpadsmit gadi, tante Magdalēna mani un manu dvīņumāsu Beati paņēma sev līdzi uz Rīgu. Protams, lielpilsēta nesagaidīja mūs atplestām rokām. Vienistabas dzīvoklī kopā ar tanti, viņas dēlu un vedeklu nebija nekāda labā dzīve. Gribēju iestāties celtniecības tehnikumā, lai varētu dzīvot kopmītnē. Bet, tā kā uz Rīgu atbraucu septembrī, visas grupas jau bija nokomplektētas. Tomēr atgriezties mājās negribējās. Devos pie direktora ar vecāku līdzi dotajiem āboliem un speķi, un, par laimi, izdevās viņu pierunāt uzņemt mani tehnikumā.
Arī tālāk negāja viegli. Dzīvoju vienā istabā kopā ar divdesmit piecām meitenēm, viņas bija no bērnunamiem, lamājās, smēķēja, veda uz kopmītnēm puišus. Turējos kopā ar draudzeni no Rēzeknes, abas bijām kārtīgas, kautrīgas meitenes. Citām likās, ka var mūs apbižot, un reizēm mums nācās sevi pat aizstāvēt ar dūrēm, neļāvām sev darīt pāri. Tā bija laba skola! Pa vakariem abas remontējām dzīvokļus, lai nopelnītu naudu.»
Jauna dzīve – uz ūdensslēpēm!
«Pēc tam iestājos Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātē. Studiju laikā strādāju poliklīnikā par sanitāri, lai nopelnītu naudu iztikai. Vecāki nebija tik pārtikuši, lai daudz palīdzētu. Iedeva kādu cūkgaļas gabalu, taču par pārējo vajadzēja gādāt pašai.
Divdesmit piecu gadu vecumā iemācījos vadīt automašīnu. Sākumā braucu ar pirmo, pēc tam vienpadsmito un vēlāk ar devīto žiguli. Automašīnu man patīk vadīt joprojām. Kad pabeidzu augstskolu, strādāju Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF) par ekonomisti un nodibināju ūdenssporta klubu. Pārliecināju arodbiedrību, ka uzņēmumam nepieciešama sava sporta bāze, ko izveidoja Carnikavā pie Gaujas – VEF atpūtas bāzes teritorijā. Rūpnīcas vadība klubam nopirka inventāru – ūdensslēpes, pirmo kuteri Amur M, katamarānus, vindsērfinga dēļus un daudz ko citu. Vefiešiem tolaik pienācās bezmaksas peldbaseins ziemā un lieliskas sportošanas iespējas vasarā.
Strādājot Vefā, iepazinos un 1967. gadā apprecējos ar elektromehāniskā ceha priekšnieku Vilni Reneslāci, kas bija deviņarpus gadus vecāks. Man ar viņu bija ļoti interesanti. Vilnis ne tikai iemācīja man braukt ar ūdensslēpēm, bet arī aizrāva ar vairākām citām ūdenssporta disciplīnām, un tā sākās mana interese par sportu. Gluži vai saslimu ar ūdeni. Tā bija pavisam cita dzīve! Paralēli darbam abi ar vīru sportojām. Kad piedzima dēls Eduards, viņu vienmēr uz nodarbībām un sacensībām ņēmām līdzi. Un tā arī viņš apguva un iemīlēja ūdenssportu.
Mans Vilnis bija ļoti labs, tāds mierīgs un nosvērts, bet es – ātra, karstasinīga un enerģiska. Nodzīvojām kopā 35 laimīgus gadus. Viņš aizgāja no manis tai saulē ar divpadsmitpirkstu zarnas vēzi 1999. gada novembrī. Droši vien tāpēc, ka smēķēja. Ilgi neko nenojauta, taču pēkšņi sāka trūkt elpas. Pēc trim neveiksmīgām operācijām viņa stiprais organisms cīņu neizturēja.
Paralēli darbam Vefā desmit gadus strādāju arī apdrošināšanas kompānijā Gosstrah, lai varētu atļauties nodarboties ar ūdenssportu, celt vasarnīcu un ceļot. Pēc darba pa telefonu vervēju klientus un ļoti labi nopelnīju. Kolēģi apskauda, ka tieku galā ar abiem darbiem.
Trenējos pie PSRS čempiona Kārļa Zāles, saņēmu neskaitāmas medaļas un diplomus, tostarp tramplīnlēkšanā. Man ļoti patīk arī kalnu slēpošana. Līdz pat šai dienai izvēlos melnās trases, lai izaicinātu sevi. Daudzus gadus regulāri slēpoju Itālijas un Francijas Alpos, arī Šveicē un Andorā. Agrāk savācu 15–20 cilvēku lielas grupas un vedu uz 10 vai pat vairāk dienām slēpot. Strādājot Vefā, gana bieži vadīju arī ekskursantus uz Maskavu un Ļeņingradu. Vefā nostrādāju divdesmit trīs gadus līdz pat tā pastāvēšanas beigām.
Kad uzņēmumu deviņdesmitajos gados slēdza, 55 gadu vecumā aizgāju pensijā un sāku domāt kā nopelnīt naudu. Vispirms nodarbojos ar vairumtirdzniecību. Man tas labi padevās, bet īsti nepatika, un nolēmu labāk pievērsties savam mīļajam ūdenssportam. Mantojumā no Vefa man palika kuteris un pieci vējdēļi. Protams, sākumā gāja grūti. Tolaik man vēl nebija konteineru, tāpēc par dārgu naudu īrēju telpas blakus esošajā viesnīcā. Pamazām nopelnīju naudu un nopirku inventāru. Tagad man ir 25 vindsērfinga dēļi, 20 SUP dēļi, ūdens motocikls, laivas, katamarāni. Katru gadu vispirms samaksāju nomu par zemi, tad pērku un remontēju inventāru.»
Darbīgās ziemas Ēģiptē
«Ūdenssporta sezona Latvijā ilgst no aprīļa līdz oktobrim, taču gadās, ka visa vasara ir lietaina un vēsa. Taču es Latviju mīlu, citā valstī negribētu dzīvot. Agrāk kādu laiku gan domāju, ka varētu pārcelties uz Vāciju, jo tur ir daudz ezeru. Taču pārdomāju – tur līdz ezeram jābrauc kādi piecdesmit kilometri, bet mums ūdeņi ir tuvu pilsētām. Svešā zemē būtu grūti uzsākt biznesu.
Lai pa ziemu nevajadzētu nīkt mājās bez darba, kāda ikgadējā atvaļinājuma laikā Ēģiptē, Hurgadā, pieteicos strādāt vācu vindsērfinga klubā par instruktori, kur pārsvarā trenēju vāciešus, krievus un citus interesentus. Kad vācu klubs bankrotēja, nemetu plinti krūmos un dabūju darbu kādā arābu klubā. Biju tur vienīgā vindsērfinga trenere sieviete, pārējie – ēģiptiešu puiši. Dzīvojot viesnīcā, runājos ar cilvēkiem un pati sagādāju sev klientus. Sākumā mācīju burāt slēgtā kanālā, kur nebija stipra vēja, un piektajā nodarbībā laidu sērfot jūrā.
Nu jau pirms gandrīz desmit gadiem Ēģiptē iepazinos ar savu draugu vācieti Horstu, un atklājām, ka mums ir daudz kā kopīga – ne tikai tas, ka abiem patīk ūdenssports.
Pa dienu nodarbojāmies ar ūdensslēpošanu un burāšanu, bet pa vakariem dejojām. Man patīk uzpucēties – sataisīt frizūru, uzvilkt skaistu kleitu un augstpapēžu kurpes. Šeit pie ezera nav iespēju tā smuki saģērbties.
Ēģiptē es varētu strādāt arī citur, piemēram, Dahabā, taču tur var nodarboties tikai ar vindsērfingu, bet vakaros nav, kur dejot. Kovida dēļ Ēģiptē neesmu bijusi divus gadus, bet varbūt nākamgad atkal varēšu tur strādāt. Ziemā ir ļoti garlaicīgi sēdēt mājās.
Horsts ir stiprs vīrietis, nedaudz jaunāks par mani, līdzīgs Vilnim, tikai raženāks augumā. Viņš desmit gadus ārstēja leikēmiju, bet tagad jūtas labi, tikai iet uz pārbaudēm. Kā jau vācu vīrieši, ir akurāts, precīzs un stabils. Pats saviem spēkiem uztur perfektā kārtībā savu māju, kas atrodas netālu no Berlīnes.
Pirms kovida kopā ar Horstu regulāri braucām arī uz Alpiem slēpot, bet tagad sazvanāmies katru nedēļu. Lai gan kopā ar Horstu jūtos labi, kad padzīvoju pie viņa pāris mēnešus, gribu mājās.»
Ūdenī jūtos kā zivs
«Man ļoti patīk ūdens. Salīdzinājums kā zivs ūdenī ir par mani. Ja kaut kas iesāpas, paguļu vannā. Ūdens atslābina. Kad biju jauna, daudz peldēju, kādu kilometru un atpakaļ. Tas nav grūti, tikai vajag to darīt mierīgi, nedomājot neko sliktu un nebaidoties. Vēl nesen peldēju arī ziemā, bet tagad gan – vairs ne.
Daudzus gadus man vislabāk patika ūdensslēpošana, taču, kad sāku nodarboties ar vindsērfingu, galvenokārt aizrāvos ar to. Burāšanu ar vējdēli apgūst gan sievietes, gan vīrieši, gan bērni no astoņu gadu vecuma. Tagad tā ir ļoti populāra, tāpat kā supošana, kas ir vienkāršāka. Vindsērfingu iespējams iemācīties 4–5 nodarbībās. Vislabāk to darīt ezerā, kur ir vienmērīgāks vējš un mierīgāks ūdens nekā jūrā. Ja cilvēkam nav lielu veselības traucējumu un viņš prot peldēt, to var apgūt ikviens. Drošībai obligāti izsniedzu glābšanas vesti, kas noturēs virs ūdens.
Vienmēr skatos norvēģu laika prognozes visai nedēļai. Vindsērfingam ir labvēlīgs ziemeļvējš 5–10 metri sekundē. Četri metri sekundē ir par maz, taču, lai mācītos, ar to pietiek.»
Pati sev daktere
«Man 7. poliklīnikas (Aura – red.) reģistratūrā ir pacienta kartīte, taču ārstus neapmeklēju. Protams, ja aizietu, varbūt atrastu kādu vainu. Man nemēdz sāpēt galva, un es nelietoju medikamentus. Asinsspiedienu sev izmēru pati, tas man visu mūžu ir nedaudz pazemināts. Pārbaudu arī cukura līmeni. Nekādu īpašu diētu neievēroju, taču neēdu daudz. Nedzeru paku sulas, kas ir tīra ķīmija – tikai ūdeni, kuram pielieku pašas vārītu ievārījumu labākai garšai, vai arī izspiežu apelsīnu sulu. Paturu prātā, ka pensijas vecumā gandrīz visi cilvēki pieņemas svarā, jo mainās vielmaiņa, un ar to ir jārēķinās.
Reiz, slēpojot Alpos, guvu meniska traumu. Ārsts ieteica operēt, bet es nepiekritu. Ārstējos pati ar kāpostu lapām, pašmasāžu, vingrinājumiem, un sāpes pārgāja. Mans organisms pats labi jūt, kas tam vajadzīgs. Uzskatu, ka liela nozīme ir arī gēniem. Mani vecāki tikpat kā neslimoja, un es arī – ļoti reti. Vienīgi dažkārt, ja esmu nosalusi, kalnos slēpojot, ir bijušas iesnas un paaugstināta temperatūra.
Vienu ziemu stipri sāpēja mugura – tā, ka nevarēju pat piecelties. Taču, sākoties sportošanas sezonai, pārgāja. Kāds vīrietis, vārdā Sergejs, pēc mugurkaula operācijas nebija pie manis nācis piecus gadus. Taču pamazām atkal sāka nodarboties ar vindsērfingu. To var darīt arī tad, ja sāp mugura, tikai iesākumā vajag izvēlēties mazāku buras izmēru. Burājot sāpes pāriet, jo tiek nostiprināti muskuļi un skriemeļi nostājas savās vietās. Taču, ja ir problēmas ar plecu locītavām, īpaši ieteicama peldēšana. Apgūt kādu no ūdenssporta veidiem var jebkurā vecumā, piemēram, senioriem un pat grūtniecēm ir piemēroti SUP dēļi. Ja grūti uz tā nostāvēt, var arī sēdēt.»
Enerģijas netrūkst
«Man vienmēr gribas kustēties, jo tikai tad jūtos labi. Tiklīdz pāris stundas pasēžu pie televizora, visas maliņas sāk sāpēt. Vasarā augas dienas pavadu laukā pie ezera, svaigs gaiss nodrošina labu apetīti un saldu miegu. No rīta vingroju, vismaz 20 minūtes. Griežos uz diska, izpildu dažādus vingrojumus. Varu ar pirkstu galiem aizsniegt zemi, nesaliecot kājas ceļos. Pēc tam eju kontrastdušā – kādas 10–15 minūtes, beigās aplaistos ar aukstu ūdeni tonusam un pēc tam norīvējos. Vakaros iekurinu pirtiņu. Izkarsējos, trīs četras reizes nopeldos ezerā un pēc tam atkal noperos.
Ziemā pāris reižu nedēļā eju uz baseinu un sporta zāli. Cilāju svarus, darbojos uz trenažieriem, pastaigāju pa celiņu un beigās vēl peldu baseinā, kārtīgi izsvīstot. Tiklīdz cilvēks nekustas, tā muskuļi pazūd un kilogrami nāk klāt.
Enerģiju gūstu no saules, ūdens un cilvēkiem. Priecājos par katru sportotāju, kas pie manis atnāk. Pat, ja sezonas sākumā vai beigās dienā piesakās tikai viens klients, braucu uz ezeru, lai ar viņu nodarbotos.
Lai gan no malas varbūt mans darbs izskatās pēc atpūtas, tā gluži nav, jo cilāju un nēsāju vējdēļus, kas ir diezgan smagi – sver ap 20 kilogramiem. Klienti gan arī palīdz nest, bet tomēr biežāk visu pārvietoju pati. Domāju, ka es gar Ķīšezera krastu ik gadu mēroju tūkstošiem kilometru, jo katru dienu noeju pāris desmitus. Eju kājām arī tad, kad neesmu klubā, piemēram, pagājušajā ziemā ar māsu bijām Jaunķemeru sanatorijā uz sporta rehabilitācijas programmu. Pēc pusdienām negājām vis gulēt, bet staigājām pa pludmali – ar nūjām vai tāpat.
Jūtu, ka man tomēr ir nedaudz mazāk enerģijas nekā agrāk, jo gadi dara savu, bet vismaz šovasar vēl noteikti strādāšu. Galvenais, lai būtu labs laiks un saule. Kad spīd saulīte, man ir vairāk enerģijas un labāks noskaņojums.
Dzīvoju viena, man patīk, ka neviens netraucē, nesaka, ko un kā darīt. Vientuļa nejūtos, jo dēls man zvana katru dienu un mazbērni vatsapā pastāsta vai atraksta, ko dara. Reizēm aizbraucu kādu nedēļu padzīvot pie viņiem uz Jūrmalu. Bija laiks, ka dažkārt līdz trijiem naktī strādāju dārzā. Arī tas man dod enerģiju! Ne velti cilvēki mēdz visu sezonu pavadīt vasarnīcā, jo, tur darbojoties un atpūšoties, labi jūtas. Atceros, kad, vēl strādājot Vefā, biju atbildīgā amatā – rūpnīcas direktora vietniece, kā jokoja tautā, slīcēju glābšanas jautājumos, bet pēc oficiālā nosaukuma VEF Osvod jeb organizācijas Cilvēku glābšanai uz ūdeņiem priekšsēdētāja, darbā nācās būt agri: astoņos un dažkārt pat septiņos. Tad pēc vakara noslēguma uz ūdeņiem, VEF atpūtas bāzē Gauja Carnikavā, braucām nevis uz Rīgu, bet uz savu vasarnīcu Pabažos, kur visus pabaroju, noliku gulēt un tad ar lukturīšiem dārzā ravēju un novācu ražu. Ap pussešiem no rīta devos uz Saulkrastiem vai Zvejniekciema kempingiem, kur mani gaidīja tūristi, lai nopirktu manas gardās zemenes, gurķīšus un tomātus. Tad braucu uz Vefu, bet pēcpusdienā atkal uz atpūtas bāzi Gauja, un tā katru vasaru.
Arī tagad gulēšanai man reizēm paliek ne vairāk kā piecas, reizēm pat tikai trīs stundas, bet, kad esmu ar kaut ko aizņemta, tad ar to pietiek. Kad aizlasos grāmatu, eju gulēt divos naktī. Pārsvarā lasu par mīlestību vai kriminālromānus. Patīk Ernesta Hemingveja un Aleksandra Dimā darbi. Vakaros skatos ziņas, lai zinātu, kas notiek valstī. Agrāk, kad nebija kovida, mēs ar māsu bieži gājām arī uz teātri – gan Daili, gan Krievu drāmas teātri, kur mums bija abonements.»
Par cigarešu naudu – sporta inventāru
«Manā laikā jaunieši bija fiziski aktīvāki, nesmēķēja, nelietoja narkotikas, ko tagad var iegādāties pat skolās. Vecāki bērniem bieži dod naudu, tādējādi izpērkot savus grēkus, un neizkontrolē tēriņus. Jauniešiem vajag nodarboties ar sportu, lai mazāk slaistās apkārt. Kad Latvijā parādījās narkotikas, ļoti cīnījos pret jauniešu narkomāniju. Priecājos, ka vismaz viens puisis un viena meitene, sākot pie manis nodarboties ar ūdenssportu, pārstāja tos draņķus lietot un kļuva par labu piemēru citiem.
Cīnos arī par to, lai cilvēki nesmēķētu. Šeit, bāzē, to neļauju darīt, tāpat kā ņemt līdzi grādīgos dzērienus. Man tas nepatīk!
Pati svētkos iedzeru pa glāzītei konjaciņa vai glāzi laba vīna, taču īpašas vēlēšanās pēc alkohola nav. Ne reizi dzīvē neesmu cigareti turējusi pirkstos, dēls arī nesmēķē, lai gan 17 gadu vecumā pamēģināja. Tēvs viņam šajā ziņā bija slikts paraugs, jo pīpēja. Smēķēšana ir kā slimība. Nemaz nerunājot par kaitīgumu veselībai, tam aiziet tik daudz naudas! Labāk to naudu atlicināt ceļošanai vai sporta inventāram.»
Sporto no paaudzes paaudzē
«Diemžēl ne visi sporta veidi ir pieejami bez maksas kā padomju laikos, taču tomēr daudz ko var darīt par brīvu. Ja nav naudas baseina apmeklēšanai, vasarā vari peldēt upē, ezerā vai jūrā. Arī pastaigas pa mežu nemaksā neko. Daudzi, kas apguvuši vindsērfingu, paši nopērk dēli, buru un nodarbojas pastāvīgi. Kas reiz sācis burāt, ar to aizraujas uz visu mūžu. Tas ir tik brīnišķīgs sporta veids – gan tehniski izzinošs, jo daudz jādarbojas ar inventāra uzturēšanu un pilnveidošanu, gan spēku un gribasspēku izkopjošs, jo paliec viens ezera vai jūras vidū ar dabas izpausmēm – stipru vēju un dažkārt bangojošu ūdeni.
Katrā ģimenē vecākiem vajag iemācīt bērniem nodarboties ar sportu. Vēl tagad atceros, kā mana mazmeita Linda kliedza un raudāja, kad astoņu gadu vecumā uzliku viņu uz vējdēļa! Tagad Lindai ir 31 gads, un viņa labi prot ūdensslēpošanu, veikbordu, vindsērfingu un snovbordu. Arī desmitgadīgā Elza un deviņgadīgais Otto brauc ar ūdensslēpēm, nodarbojas ar kalnu slēpošanu un snovbordu, bet vislielākie sasniegumi viņiem ir burāšanā ar Optimist klases jahtiņām. Elziņa pagājušo gadu pabeidza kā trešā stiprākā meitene savā vecuma grupā Latvijas čempionāta posmu reitingā, bet Otto kļuva par absolūto čempionu gan zēniem, gan kopvērtējumā savā C vecuma grupā. Mazie nebaidās burāt ne Lielupē, ne līcī, pat ne atklātā jūrā Liepājā, kur norisinās Latvijas čempionāta posmi un apstākļi dažkārt ir tik skarbi, ka starp viļņu ieplakām uz fotogrāfijām nevar redzēt ne laivas, ne buras.»
Jadviga iesaka tev
- Piespied sevi kustēties, trenē gribasspēku! Kaut vai ņem nūjas un ej 1–2 stundas staigāt. Bez kustībām cilvēks panīkst.
- Neuzaudzē tik lielu svaru, ka kļūst grūti kustēties! Neēd daudz, tikai – gabaliņu! Nevis uzreiz visu tomātu, bet pusīti, nevis visu gurķi, bet – dažas šķēlītes. Nesēdi tikai uz dārzeņiem, jo tad organismam pietrūks balansa – olbaltumvielu, ogļhidrātu un taukvielu.
- Ja ziemā nevari aizbraukt uz dienvidu zemēm smelties saulīti, ej staigāt uz mežu! Apķeries kokam, vislabāk bērzam, kas tev dos enerģiju!
Vecums nav šķērslis
Dēls Eduards Reneslācis par mammu:
– Mamma allaž bijusi darbaholiķe, un pat šajā vecumā – savā 81. mūža gadā –ir neapturama! Pirms gadiem desmit mēģināju viņu atrunāt no darba, aicināju: «Met mieru, nāc auklēt mazbērnus, pabaudi dzīvi!» Mamma atbildēja: «Es tak sarūsēšu un sakaltīšu, ja nekustēšos un nebūšu darbībā, es neesmu mazbērnu aukle, es esmu biznesa vecmāmiņa!» Beigās metu mieru atrunāšanai, jo sapratu, ka vecums nav šķērslis, lai mamma darītu to, kas viņai patīk.
Manai mammai ir strauja daba. Ja kaut kas nav pēc viņas prāta, var uzsprāgt. Spēj pateikt arī stingrāku vārdu ne tikai tuvākiem, bet pilnīgi svešiem cilvēkiem, kaut vai kādam nevīžam uz ielas. Jadvigas skaļā, uzstājīgi spalgā balss Ķīšezera krastā ir dzirdama pa krietnu gabalu.
Viņa ir arī liela ceļotāja. Cik vien sevi atceros, mums allaž ir bijuši vismaz divi ceļojumi gadā – uz siltajām zemēm un ziemas prieku vietām. Bērnībā mamma man asociējās ar disciplīnu, kārtību un tīrību mājās, mīlestības brīžiem ģimenē un strādāšanu trijos darbos. Pēc motorlaivas motora salabošanas vai vējdēļa salīmēšanas ar epoksīdiem un stiklšķiedru viņa paspēja sapucēties un vēl laikus nokļūt teātrī vai restorānā uz ballīti.
Attiecībās ar tēti Vilni nevarēja būt labāka tandēma – ugunsgrēks un ugunsdzēšamais balons –, tēvs ar savu mieru, labestību un viedumu mācēja lieliski tikt galā arī ar savu mīļo fūriju, kā dažkārt sauca mammu.
Omīti novērtē arī mani jaunākie bērni Ottiņš un Elžuks. Viņi salīdzina cilvēkus dažādos vecumos ar omu Jadvigu un jautā, kāpēc citas tantes, kurām ir tikai 60 gadi, nebrauc ar ūdensmoci, stāvot uz vienas kājas, vai netraucas ar vējdēli kā Jadviga savā 81. mūža gadā.
Vecmāmiņa iedvesmo
Linda Reneslāce par vecmāmiņu:
– Agrāk vasarās strādāju pie vecmāmiņas un vakaros palīdzēju vilkt laukā no ezera ūdensmotociklu. Iespējams, bez viņas man nebūtu radusies interese par ūdenssportu. Vecmāmiņa man iemācīja ūdensslēpošanu jau agrā bērnībā. Viņas vadībā apguvu arī veikbordu, vindsērfingu, braukt ne tikai ar ūdensmotociklu un laivu, bet arī par to rūpēties, uzzināju, kur ūdensmotociklam atrodas sveces un citas detaļas.
Mana vecmāmiņa ir leģendāra, jo visu savu dzīvi veltījusi ūdenssportam. Daudzi viņu zina un ir pārsteigti, kad uzzina, ka esmu viņas mazmeita. Vecmāmiņa ir stingra, taču pie viņas ir interesanti mācīties. Kaut tagad ir vairāk ūdenssporta instruktoru nekā agrāk, joprojām draugiem un paziņām iesaku trenēties pie manas vecmāmiņas. Viņa prot iedvesmot un pārliecināt, ka nevajag baidīties un uzreiz padoties, bet censties, kamēr sanāk. No Jadvigas var mācīties arī dzīves sparu un optimismu, nekad nenokārt degunu. Es gribētu, lai man nekad netrūktu enerģijas, tāpat kā viņai.
