Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Varbūt ne visi to pamanījuši, bet Vitālijs Manskis jau sešus gadus ir rīdzinieks. Taču mūsu intervija notika skaipā no Maskavas, kur viņš iestrēdzis pandēmijas ierobežojumu dēļ. Pandēmijas dēļ uz martu nācies pārcelt arī Vitālija izloloto jauno festivālu Artdocfest/Riga un Rīgas pirmizrādi viņa jaunajai filmai Gorbačovs. Paradīze, kura jau ieguvusi godalgu festivālā Amsterdamā.
Vitālijs ir drosmīgs un patiess kā režisors, un tikpat drosmīgs, kad jāaizstāv brīvība un cilvēciskas vērtības. Intervijā jautāju režisoram, vai viņš nebaidās no indes Novičok, bet pāris dienas vēlāk viņš pats jau stāvēja pie Krievijas Drošības dienesta ēkas, protestējot pret mēģinājumu ar apakšbiksēs paslēptu Novičoku noindēt Kremļa opozicionāru Alekseju Navaļniju.
– Pateicoties šai intervijai, esmu viena no pavisam nedaudzajiem Latvijā, kam izdevies redzēt jūsu filmu Gorbačovs. Paradīze. Ļoti spēcīga. Kāpēc jūs izlēmāt uzņemt kino par deviņdesmit gadus vecu vīru?
– Es gribēju uzņemt filmu par to, ka spēks un brīvība ne vienmēr ir jaunība un muskuļi. Tā ir arī cilvēka griba. Ir sens strīds par to, cik liela ir personības nozīme vēsturē – kuros brīžos viena cilvēka rīcība iespaido desmitus, simtus vai miljonus citu cilvēku? Vakar diskutēju ar kādu Krievijā ļoti svarīgu cilvēku, un es viņam teicu: kādas tev ir tiesības baidīties – ja pat tu neesi brīvs, tad kā par brīvību var domāt tie, kas vājāki par tevi?
Bet Gorbačovs izrādījās brīvs. Viņam ir ļoti daudz trūkumu, tomēr ir viena neapstrīdama vērtība – viņš viens pats sāka mainīt milzīgu padomju impēriju. Viens pats!
Ir cilvēki, arī Latvijā, kas saka: ja nebūtu Gorbačova, mēs tāpat būtu ieguvuši brīvību! Blēņas. Bez viņa brīvības nebūtu vēl vismaz gadus desmit. Viņš sašūpoja sistēmu un cilvēkiem Latvijā, kas par šo brīvību sen sapņoja, deva iespēju to skaļi pateikt un iziet ielās. Lūk, arī personības loma vēsturē!
– Kāpēc īsti Gorbačovs piekrita ar jums runāt? Skaidrs, ka viņš nav gatavs stāstīt visu patiesību par to laiku. Turklāt vēl jūsu reputācija – jūs Krievijai galīgi neesat paipuisītis.
– Taisnība. Bet tas tikai parāda, cik ļoti viņš ir brīvs cilvēks. Starp viņa vistuvākajiem bija cilvēki, kas mums teica: tagad izslēdziet kameru, nefilmējiet! Bet Gorbačovs atbildēja: «Nejaucieties, tā nav jūsu darīšana, viņš zina, ko dara. Un, ja es uzticos, tad uzticos.»
Mēs ar Gorbačovu esam pazīstami jau 20 gadus, viņš zina, ka es viņu mīlu, bet tā nav pazemīga un liekulīga mīlestība. Viņš ir gatavs tādām sarunām. Daudzi dokumentālisti nepietiekami novērtē savus varoņus.
Man šķiet, ka pat ar Putinu – lai arī manā ieskatā viņš jau sen nav cilvēks –, pat ar viņu iespējams runāt brīvi.
Mani pārsteidza Olivera Stouna četrsēriju filma par Putinu. Amerikānis, ar amerikāņu pasi, ieguvis Oskaru – kur vēl brīvāks cilvēks! Un gatavs četru sēru garumā laizīt kājas svešam prezidentam!
– Šī ir jūsu otrā filma par Gorbačovu, un pirmā noteikti bija pilnīgi savādāka. Vai viņš pats jau ir redzējis šo, otro?
– Vēl ne. Mēs gribam sarīkot privātu seansu tikai viņam vienam. Nekādu īpašu reakciju negaidu, jo esmu rādījis Gorbačovam citas filmas, tajā skaitā arī ļoti sliktas, kur viņu spēlē aktieri. Un mani sajūsmināja viņa miers un iecietība, tās skatoties, – kā pret maza bērna muļķībām.
– Gorbačova filmu Rīgā bija paredzēts rādīt pērn izveidotajā festivālā Artdocfest/Riga. Taču pandēmijas dēļ to nācās pārcelt uz martu. Ko nozīmē pārcelt kinofestivālu?
– Pirmoreiz mūžā man ir tāda pieredze, kad traucos lielā ātrumā, bet pēkšņi asi jādod pa bremzēm. Atklāšana bija ieplānota Doma baznīcā, bija jau izveidota instalācija no Jura Podnieka filmām, Gidons Krēmers bija sagatavojis speciālu mūzikas programmu, bija paredzēta translācija televīzijā un retranslācija visā pasaulē. Globāls notikums! Bet esam gatavi kinofestivālu atklāt martā. Man ir liela festivālu rīkošanas pieredze – kad Krievijā veidojās Artdocfest, priekšā bija jau divdesmit citi festivāli, visi radīti pēc principa, ka kādā kabinetā kāds aprunājies ar kādu ierēdni.
Vienīgais, kurš tapa citādi, bija Artdocfest – aktuāla kino festivāls. Taču ar laiku daļu no konkursa filmām Krievijā izrādīt vairs nebija iespējams, tāpēc konkursa skati pārcēlām uz Rīgu. Bet šogad izlēmām dibināt jaunu neatkarīgu festivālu Artdocfest/Riga, jo Latvijai nebija sava dokumentālā kino festivāla. Ar visu tās unikālo dokumentālā kino skolu, kas bija lielākā un svarīgākā bijušajā PSRS un savulaik pat Eiropā, jo tās vēsture sākās jau pirms kara!
– Jau sešus gadus esat rīdzinieks. Kā īsti jūs te nonācāt?
– Nekad nebiju domājis, ka nāksies pamest savas mājas Maskavā. Bet Ukrainas notikumi un Krimas aneksija man bija tik spēcīgs emocionāls satricinājums, ka mēs ar Natašu, manu sievu, lēmumu aizbraukt no Krievijas pieņēmām 60 sekunžu laikā. Mēs nebraucām konkrēti uz Latviju, bet, kur acis rāda, tikai projām no Krievijas!
Sagadīšanās pēc paziņa nesen bija stāstījusi, cik vienkārši ieguvusi uzturēšanās atļauju Latvijā. Cita paziņa atrada mums dažus dzīvokļu variantus, atbraucām uz trim dienām, un jau nākamās dienas pusdienlaikā bijām parakstījuši līgumu par dzīvokļa pirkšanu. Kad sākām tur dzīvot, sapratām, ka mums ļoti paveicies – tūkstoš iemeslu dēļ.
Arī tāpēc, ka Latvijā vēl daudz padomiskā, bet es gūstu kaifu no padomiskuma graušanas, un Latvijā vēl ir, ko graut. Latvijā vēl notiks daudz labu pārmaiņu.
– Dzīve bija jāmaina arī jūsu sievai Natālijai. Viņai tas bija tikpat vienkārši?
– Natālijai tas bija daudz sāpīgāk. Man ik gadu ir kādi 50 braucieni pa visu pasauli, gandrīz katru nedēļu, bet sievietei, kas pieradusi pie savas virtuves, sava ikdienas maršruta un draugiem, tas ir sarežģītāk. Taču Nataša strādā par producenti, un darba pietiek. Un seši gadi darīja savu, tagad mēs skaitām dienas, kad atgriezīsimies mājās Rīgā. Redziet. Mājās!
Mūsu meitas nepārcēlās. Viņas apgalvo, ka var dzīvot Krievijā un neredzēt, kas tur patiesībā notiek. Es nevaru to neredzēt. Bet viņas ir pieauguši pastāvīgi cilvēki. Polīna tagad darba dēļ pārcēlusies uz Angliju – viņai ir restorānu bizness, bet Veronika ir arhitekte.
– Jūs sakāt, ka aizbraucāt Krimas dēļ, tomēr arī jūsu festivālam Krievijā vairs nebija vietas, jūsu uzņemtās filmas Kremlim vairs nepatika. Vai jutāt, ka esat tur nevēlams?
– Ne festivāls, ne mans kino nebija mainījušies, bet mainījās valsts ap mani. Es vienmēr biju teicis to, ko domāju, bet agrāk valsts to gribēja dzirdēt un kultūras ministri jautāja manu viedokli. Pēc tam parādījās tādi ierēdņi un tāda valsts, kas vispirms pārstāja uzklausīt ekspertus, bet pēc tam sāka iznīcināt jebkurus ekspertu viedokļus. Piemēram, bija laiks, kad Mihails Hodorkovskis bija galvenais rūpnieciskais eksperts, bet pēc tam viņu par to pašu ekspertīzi, kas agrāk valstij bija vajadzīga, iesēdināja cietumā.
Kādreiz Artdocfest valstij bija vajadzīgs, pēc tam tā sāka to iznīcināt ar legāliem un nelegāliem paņēmieniem – bija arī uzbrukumi un tieši draudi.
Visu Putina valdīšanas laiku viņš ar katru dienu šo valsti maina. No valsts, kura cīnījās un centās attīstīties, Putins to velk atpakaļ autoritārā un impēriskā valstī. Viņš jau ticis tik tālu, ka par valsts pretiniekiem tiek uzskatīti ne vien ļaudis ar liberāliem uzskatiem, bet arī daudzi tie, kas ir politikas virtuves iekšpusē. Viņi jau cenšas cits citu apēst kā zirnekļi burkā.
– Vācu režisora dokumentālajai filmai par Hodorkovski reiz vienkārši nozaga materiālus no studijas. Par laimi tai bija kopija. Vai kādreiz esat jutis, ka apdraudēti ir jūsu filmu materiāli?
– Protams! Piemēram, Putina lieciniekus mēs veidojām pilnā slepenībā. Tikai šaurs cilvēku loks zināja, par ko ir filma. Dokumentos tās nosaukums bija Millenium, un rakstījām, ka tā ir par pasaules gatavošanos 2000. gada sagaidīšanai.
– Jūs esat bīstams cilvēks – jums ir talants, ir ļoti interesanti arhīvi un drosmīgas idejas. Jūs nebaidāties no indes Novičok?
– Protams, baidos. Tikai ceru, ka neesmu viņiem tik svarīgs, lai manis dēļ tērētu tik vērtīgu stratēģisko ieroci.
Bet esmu sevi pieķēris, ka, ieejot kāpņutelpā, vispirms apskatos apkārt, jo galīgi nevēlos, lai man ielauž galvaskausu ar āmuru.
– Filmās par Putinu un Gorbačovu izmantoti jūsu bagātā arhīva materiāli, jo pirms daudziem gadiem jums bija filmu triloģija par trim Krievijas prezidentiem. Kā laika gaitā mainījies jūsu viedoklis par šīm personībām?
– Man ir viedoklis tikai par katru atsevišķi. Gorbačovs savas dzīves paradigmas kaut kādā ziņā nav mainījis, tad Putins ir ne vien mainījies, bet arī pierādījis sevi kā ļoti jaudīgu spiegu, kurš nonāca pie varas kā vilks jēra ādā – kautrīgs, bailīgs, neizlēmīgs kā aitiņa – un izrādījās absolūts plēsējs. Liberāļi, kuri atveda Putinu pie varas, izrādījās īsti auni. Un šis vilks šos aunus pa vienam jau apēdis, un jau pārēdies. Esmu ar šiem liberāļiem atklāti runājis, un mani pārsteidz viņu naivums.
– Mēs jūs dēvējam par krievu režisoru, taču jums neesot ne piles krievu asiņu?
– Tā ir. Un, kopš pārcēlos uz Latviju, pasaulē mani dēvē ļoti komplicēti. Agrāk biju krievu režisors un viss, tagad mani nereti piesaka kā ukraiņu izcelsmes Latvijas režisoru, kurš agrāk dzīvoja Krievijā. Un pakāpeniski sākuši pozicionēt kā latviešu režisoru.
– Jūs uzņēmāt ļoti personisku filmu par Ukrainu Maidana laikā un filmējāt savas mammas ģimeni, kad daļa ģimenes, kas dzīvoja Donbasā un Krimā, kļuva par Krievijas pavalstniekiem. Kas jums šķita vissarežģītāk?
– Man vispār pats sarežģītākais dzīvē ir nestrīdēties. Es viegli iedegos un sāku strīdēties. Kad braucu pie radiniekiem uz Donbasu un Krimu, man bija droši argumenti, lai satriektu viņu apsvērumus, tomēr bija grūti likt sev klusēt un ļaut viņiem izteikties. Daudzi uzskata, ka māksliniekam jāstāv pāri konfliktam. Bet es neredzu jēgu no filmas, kur autors nepauž savu viedokli. Es neslēpju savu nostāju. Cita lieta, ka es to neizrādu propagandistiski.
– Diezgan riskanti būt dokumentālā kino režisora radiniekiem. Putina lieciniekos iekļuvis garš kadrs, kur jūsu meita mazgājas vannā un kliedz, lai nenākat iekšā ar kameru. Vai ģimene jūs par tādiem gājieniem neienīst?
– Kad uzņēmu filmu Radinieki, radinieki uz mani bija apvainojušies, ka viņus filmēju tikai tāpēc, ka Ukrainā sācies karš. Laikam jau bija cerējuši uz skaistu filmu, kur visa ģimene saposusies sēž pie patvāra.
Tad teicu: «Ja ne jūs, tad pie kā lai es eju, kurš vēl mani ielaidīs dvēselē.» Un viņi piekrita.
Dokumentālajā kino svarīgi, lai tu pats būtu atkailināts un atklāts. Fotogrāfs Helmūts Ņūtons fotografēja pasaules skaistākās sievietes kailas. Bet uz kailfoto albuma vāka uzlika fotogrāfiju, kur spogulī nofotografējis kailu pats sevi – jau pavecu, sev neglaimojošu ķermeni.
– Bet meita jums piedeva?
– Domāju, ka galu galā nē. Tās ir viņas tiesības.
– Pirmoreiz jūsu vārdu pa īstam pamanīju, kad noskatījos filmu Saules staros – par Ziemeļkoreju. Jūs devāties turp, kā ziemeļkorejieši cerēja, gatavot skaistu propagandas kino, bet tapa trāpīga filma par neiedomājamu pasauli. Lasīju, ka jums pat bijis nervu sabrukums. Kas jūs Ziemeļkorejā pārsteidza visvairāk?
– Atceros, kā pirmoreiz nonācu Osvencimas koncentrācijas nometnes muzejā. Es neesmu sentimentāls, un no manis ir grūti izspiest asaru. Bet, kad nonācām zālē, kur bija kaudzēs saliktas bojāgājušo cilvēku brilles un ķemmes, sāku raudāt balsī, pats nobijos no savām asarām. Milzīgs emocionāls trieciens.
Visu laiku, kamēr biju Ziemeļkorejā, es it kā staigāju pa šo Osvencimu. Tikai man nebija tiesību raudāt – gan korejiešu, gan savas grupas cilvēku dēļ. Es nevarēju atlaist šīs emocijas, un tās mani iekšpusē burtiski saēda. Kad braucu atpakaļ, man bija īsta lēkme, bija ļoti smagi.
Kad redzu rietumu režisoru filmas, kur Ziemeļkorejas dzīve parādīta kā smieklīga atrakcija, man tas liekas kā kara laikā atbraukt uz Osvencimu ar orķestri.
Ziemeļkorejā cilvēcību cilvēkā sāk iznīcināt jau mātes miesās. Tur valda totalitāra, noziedzīga sekta. Tā ir valsts, kur visi ir upuri.
– Bet meitenīte filmā taču raudāja pa īstam?
– Pirms filmas tapšanas Ziemeļkorejas propagandisti jau bija rūpīgi sagatavojuši šai filmai scenāriju, un tas bija uzrakstīts piecpadsmitgadīgam jauneklim.
Kad man parādīja šos zēnus, sapratu, ka viņiem jau vairs nav dvēseles, jo robota veidošanās process šajā vecumā ir jau beidzies.
Ar milzīgām pūlēm man izdevās pārliecināt, lai par galveno varoni izvēlas astoņgadīgu meiteni. Bet arī viņa jau bija izveidojies produkts, un es ilgi meklēju to brīdi, kad viņai iztecēs, iespējams, pēdējā asara.
– Kā jums šķiet – vai arī Padomju Savienība būtu varējusi kļūt par Ziemeļkoreju?
– Jebkura diktatūra var eksistēt tikai, palielinoties autoritārismam, citādi tā sabrūk. 1982. gadā, kad nomira Brežņevs, Padomju Savienībai līdz Ziemeļkorejai vēl bija ļoti tālu. Ziemeļkoreja ir anomāla parādība, kā divgalvains teļš pēc Černobiļas avārijas.
– Bet kā jums tomēr izdevās pie stingrās kontroles un milzu riska saglabāt safilmētos materiālus, no kuriem izveidot pilnīgi citu filmu, nekā cerēja Ziemeļkoreja?
– Tā bija īsta specoperācija, saistīta ar milzīgu risku un bailēm. Visi materiāli vienmēr bija mugursomā, kuru es nekad nenoņēmu. Kad gulēju, izvēru roku caur lencēm, un katru nakti aizbarikadējām istabiņas burvis. Kad atgriezos Maskavā, uz pleciem bija divi lieli zilumi no lencēm.
Bet bija ļoti bail, pilnīgi dzīvnieciskas bailes.
Mēs taču tur bijām laikā, kad amerikāņu studentu sodīja ar 25 gadiem cietumā par to, ka viņš bija viesnīcā suvenīram paņēmis propagandas plakātu. Pat negribu iedomāties, kas ar mums notiktu, ja mūsu materiālus atrastu.
– Ziemeļkoreja lika filmu aizliegt un jūs sodīt. Vai pret jums bija kādas represijas?
– Represiju nebija, bet tad es jau dzīvoju Latvijā. Taču man ir skumji, ka oficiāli Krievijas valsts nostājās Ziemeļkorejas pusē. Krievijā šī filma nav rādīta.
– Jums bija bail. Bet vai esat domājis, kā bija jūsu sievai – apzināties, ka vīrs atrodas valstī, kur var notikt sazin kas, un pavisam noteikti riskē?
– Domāju, ka viņa ir pieradusi. Turklāt mana sieva ir vēl radikālāka, nekā es. Viņa man vienmēr pārmet, ka es ejot uz kompromisiem. Bet vispār jau cenšos darba procesā viņai par problēmām nestāstīt. Piemēram, to, ka Zimbabvē mani arestēja, izstāstīju tikai pusgadu vēlāk. Tuviniekus nevajag lieki satraukt.
– Kā jūs, puisēns no Ļvovas, vispār izlēmāt kļūt par kinorežisoru?
– Vienkārši – Padomju Savienība atradās aiz dzelzs priekškara, bet Ļvova, tāpat kā Baltija, padomju kinematogrāfā aizvietoja ārzemes. Ļvovā visu laiku filmēja Parīzi, Londonu, Minheni… Kad tu dzīvo filmēšanas laukumā, nevar neiemīlēties kino. Es iemīlējos. Pirmo filmu uzņēmu, kad mācījos otrajā klasē – tas bija detektīvs par bankas aplaupīšanu. Kino ir vienīgais, ar ko varu formulēt savu attieksmi pret pasauli.
– Ko par jūsu profesiju domā jūsu mamma, kuru redzējām arī filmā Radinieki?
– Mamma ir laimīga. Paņēmu viņu līdzi uz kinofestivālu Karlovivaros, kā filmas dalībniece viņa ir intervēta un aiz laimes lidinājās mākoņos.
Man interesanti būtu, ja dzīva būtu mana vecmāmiņa, jo viņa vienmēr bija diametrāli pretējās pozīcijās – pārliecināta komuniste, kurai līdz pēdējam dzīves brīdim pie gultas bija Staļina portrets.
Viņa bija ļoti reakcionāra, 1968. gadā bija dienējusi Čehoslovākijā, draudzējās ar padomju armijas vadītājiem un uzskatīja, ka man jākļūst par militāristu. Ar viņu es gribētu pastrīdēties.
– Filmā nebija ne vārda par jūsu tēvu?
– Tēva līniju es nefilmēju, bet varbūt tā ir tēma citai filma, tur ir dramatisks stāsts, kas saistīts ar ebreju jautājumu un antisemītismu Padomju Savienībā. Tas joprojām ir aktuāli, jo īpaši tāpēc, ka tagad dzīvoju Latvijā, un arī Latvijai šajā jautājumā ir savi skeleti skapī.
– Ar ko nodarbojās jūsu tēvs?
– Sarežģīti saprast, jo ir dažādas versijas. Tēvs nebija sevišķi atklāts cilvēks. Viens no maniem minējumiem bija, ka tēvs darbojās kādās drošības iestādēs.
– Jūs domājat, ka joprojām spētu aizrakties līdz patiesībai? Droši vien nav saldi ko tādu uzzināt par savu tēvu?
– Jā, jo pašlaik arī Ukrainā ir atvērti padomju drošības iestāžu arhīvi. Man par to nav kompleksu, es taču nekautrējos, ka vecmāmiņa bija staļiniste. Es kautrētos, ja es pats būtu staļinists! Latvijā daži mani draugi pārdzīvo, ka viņu tuvinieki atrodas čekas maisos, bet man tuvāka ir Alvja Hermaņa nostāja, kurš par to brīvi runā un neuzņemas atbildību par savu vecāku pagātni. Vai nu tu esi brīvs cilvēks, vai neesi. Es esmu pilnīgi brīvs.
– Mamma ar jums lepojas, bet kādas jums bija emocionālās attiecības ar tēvu?
– Viņš no ģimenes aizgāja, kad man bija septiņi gadi. Attiecības es atjaunoju, kad biju jau pieaudzis. Un tās bija diezgan distancētas. Tēvs agri nomira. Es domāju, ka īstā saruna mums vēl tikai notiks, bet tēvam atklāja vēzi, un četru mēnešu laikā viņš sadega. Mūsu saruna nepaguva notikt. Es, protams, būtu gribējis.
– Jūs tikko uzaicināja kļūt par ASV Kinoakadēmijas biedru. Ko jums tas nozīmē?
– No vienas puses, tas ir starptautiskās pasaules kinoindustrijas kompliments, un šis statuss man var palīdzēt. Bet no praktiskās puses – es savā datorā saņemu pieeju visām Oskaram nominētajām filmām. 120 dokumentālās filmas vien! Tas galīgi nav slikti. Un man arī būs daudz vieglāk, ja kā festivāla direktors gribēšu kādu filmu atvest uz Latviju.
– Šodienas realitāte ir kovids. Kā jūs to redzat ar savu profesionāļa aci?
– Artdocfest festivālam esam jau saņēmuši kādas 20 filmas par pandēmiju, bet programmā neiekļāvām nevienu, jo tajās pandēmijai pagaidām vēl formāls raksturs. Vienīgo filmu, kas mani ieinteresēja, redzēju Oskaram pieteiktajās filmās – tā ir emigrējuša ķīniešu režisora Ai Veivei filma par to, kā pandēmija noritēja Ķīnā. Tajā ir mēģinājums saprast to, kā mainās cilvēks un priekšstati par pasauli. Tas ir galvenais. Man liekas, īstais kino par mainīgo pasauli vēl tikai priekšā. Pandēmija vēl daudz atspoguļosies mākslā.
– Esat teicis, ka būtu interesanti uzņemt kino par Latvijas krieviem. Kāpēc?
– Neesmu vēl ieraudzījis konkrētu stāstu, bet man tiešām būtu interesanti uzņemt kino par cilvēkiem, kuri dzīvo vienā pasaulē, bet mentāli atrodas citā. Par šo paradoksu. Esmu saticis pat Latvijas pilsoņus, kas te strādā un audzina bērnus, bet jūtas, kā dzīvojot Krievijā, kur nekad nav bijuši. Krievija televizorā viņiem šķiet labāka nekā Latvija. Masu mediji cilvēkam aizvieto realitāti.
– Kādi jums tagad plāni? Filma par Gorbačovu pabeigta un dodas pasaulē…
– Pandēmijas dēļ burtiski sadega viens iecerēts projekts, kur bija jau sarunāti varoņi, taču man vienmēr ir vairāki darbam gatavi projekti. Ir domas par ko jaunu, to sākšu, tiklīdz atgriezīšos Latvijā. Tēma ir brīvība, es vienmēr tā vai citādi uzņemu filmas par brīvību.
