Man Santa asociējas ar diviem periodiem – pirms iepazīšanās ar Santu Anču un pēc tam. Pirms tam Santu novērtēju kā vienu no Latvijas uzņēmumiem, kas spējis gadiem noturēties topā. Tas nozīmē, ka uzņēmums spējis nepārtraukti mainīties, sekojot vai pat veidojot sabiedrības pulsu.
Tad es iepazinu pašu izdevēju Santu Anču, un tas ir kā dzīvē ieraudzīt ūdenskritumu.
Kad bija nepieciešams atbalsts filmai Dvēseļu putenis, Santa bija viens no tiem cilvēkiem, ar kuriem bija ļoti viegli runāt. Viņa neinteresējās, cik daudz skatījumu mēs dabūsim, bet gan par to, kādu sajūtu mēs Latvijai dosim. Man šķiet, ka cilvēki, kuriem ir šāds redzējums, ir Latvijas dārgakmeņi.
Tāpēc novēlu gan žurnālam, gan arī Santai nezaudēt kaislību rakt dziļumā! Tieši šai laikā, kad esam tik ļoti noguruši no informācijas, kas mūs kairina, vairojot dusmas un aizkaitinātību, Santai saredzu milzīgu nākotni, jo cilvēki arvien skaidrāk apjauš, kam ir vērts veltīt savu laiku un uzmanību.