Kinorežisore Laima Žurgina. Dzimusi laimes krekliņā

Laimas Žurginas pūrā ir aptuveni piecdesmit dokumentālās un zinātniskās kino un video filmas, plus vairāk nekā simts kinožurnāli un zināšanas. Filmu pasaulē dzīvojot, nācies daudz ceļot, viņa bijusi daudzās zemeslodes vietās, labi jūtas pasaules lielajās pilsētās. «Man ir tā laime, ka labi draugi, piemēram, Parīzē, man iedod vienistabas dzīvokļa atslēgu, un es jūtos kolosāli un brīvi – izdzeru savu rīta kafiju un ienirstu Parīzē. Tur es ļoti daudz staigāju kājām," saka Laima.

«Ceļojumi gan vienmēr saistīti ar darbu – filmēšanas, festivāli, simpoziji. Nemāku ceļot kā tūrists. Astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā daudz tiku aicināta uz kino festivāliem, arī uz Kannām. Man bija traka filma par ārpusreglamenta attiecībām padomju armijā Tie ir arī mani dēli. Tā aizgāja tālu pasaulē, dabūju balvas Japānā, Krievijā, Francijā, Vācijā. Balvas esmu piedāvājusi kino muzejam, bet tur neesot vietas, kur tās glabāt. Kad uzcels jauno muzeju krātuvi, varbūt būs citādi.»

Asinssaites

«Manā jaunākajā filmā Kaza kāpa debesīs Imants Lancmanis stāsta, ka atceras savu piedzimšanas brīdi. Es savu neatceros, taču mamma stāstīja, ka esmu dzimusi laimes krekliņā – 1943. gadā tieši pusnaktī no 23. uz 24. septembri, uz Jaunavas un Svaru zodiaku robežas. Mamma mani pierakstīja 24. septembrī, lai es «būtu jaunāka». Mans tēvs man izvēlējās trīs vārdus – Laima Lelde Līga. Laima – likteņa dieviete latviešu mitoloģijā, Lelde – Latvija vai Daile no Raiņa Spēlēju, dancoju, Līga – lai sabalsotu ar Jāni un sava uzvārda ī – Grīns. Tās arvien esmu uzskatījusi par īpašām zīmēm,» stāsta Laima Žurgina, atvijot atmiņu pavedienu. 

Kad satikās un iepazinās Laimas vecāki, rakstniekam, redaktoram un literatūrkritiķim Jānim Grīnam jau bija ģimene, kurā auga trīs bērni, un viņš par Lūciju bija astoņpadsmit gadus vecāks.

Kopš 1937. gada viņš bija Nacionālā teātra direktors. Pirms tam trīspadsmit gadus rediģējot literāro žurnālu Daugava un strādājot izdevniecībā Valters un Rapa, bija kļuvis par nacionālās kultūras ideologu un ļoti rūpējās par jaunajiem literātiem. Viņš bija uzrakstījis vairākas dzeju un stāstu grāmatas, Nacionālajā teātrī bija uzvesta viņa orģinālluga.

«Mana mamma tad mācījās Mākslas akadēmijā – Kārļa Zāles tēlniecības meistardarbnīcā, glezniecību pie Konrāda Ubāna, Augusta Annusa un Kārļa Miesnieka. Līdzīgi kā vēlākā paaudzē jaunie bohēmisti pulcējās Kazā un Putnu dārzā, arī trīsdesmito gadu beigās radošiem cilvēkiem bija divas īpašas pulcēšanās vietas – Otto Švarcs un Romas pagrabs. Man stāstīts, ka vecāki sapazinušies Otto Švarcā, kur vairāk pulcējās jaunie mākslinieki, un kompānijā bija Niklāvs Strunke, Francisks Varslavāns, Anšlavs Eglītis, Jānis Tīdemanis, kas gleznoja arī manu mammu. Viņa pabeidza akadēmiju ļoti nelaimīgā politiskā brīdī – 1940. gadā.

Mammas diplomdarbs bija trīsarpus metru augsta trīs figūru kompozīcija, kuru bija paredzēts uzstādīt Saules dārzā Mežaparkā. Tā gājusi bojā kara laikā kādā angārā VEF teritorijā.

Mammu uzskatīja par talantīgu un perspektīvu tēlnieci, bet sākās karš, ienāca krievu, tad vācu karaspēks, kas iespaidoja visus plānus. Taču arī tad bija kaut kāda mākslas dzīve – cik zinu no mammas nostāstiem, toreiz vācu okupācijas karaspēka virsnieki pirka mākslu, jo nekā cita ko pirkt nebija. Tāpēc vācu laikā mākslinieki varēja izdzīvot un mākslinieku sabiedrība turpināja eksistēt, bija arī izstādes. Zinu, ka tad mana mamma ir veidojusi arī Grīna skulpturālo portretu, zīmējusi viņu mājās.

Kad Jānis Grīns tikās ar Lūciju, viņa ģimene bija paspējusi aizbraukt uz Vāciju, 1925. gadā dzimušais dēls Ervīns bija iesaukts armijā. Pats Grīns bija palicis šeit. Es pieņemu, ka kara laikā cilvēku attiecības, tiekšanās pēc sirsnības un mīlestības bija sakāpinātas, un tieši tādas tās bija maniem vecākiem, zinu, ka viņus saistīja dziļš garīgs kontakts.»

Vēlāk mamma Laimai ir stāstījusi, ka tolaik Grīna mājās bija skaists interjers, baložzili klubkrēsli, kas sēžoties ilgi grima, un, protams, liela bibliotēka. Dzīvoklis atradās mājā blakus tagadējai Romas viesnīcai, ar skatu uz operas skvēru, un aiz logiem smaržojuši ceriņi.

1944. gada 25. septembrī, dienu pēc Laimas pirmās dzimšanas dienas, Lūcija izcepa pīrādziņus ceļam un Jānis Grīns aizbrauca uz Ventspili, kur tika organizēta pārbraukšana uz Zviedriju. Abi ar Lūciju norunāja – kad nāks angļi un Latvija atkal būs brīva, viņš brauks atpakaļ. Lūcija solīja viņu gaidīt. Vēlāk no Zviedrijas Grīns aizbrauca ciemos uz Vāciju, kur dzīvoja viņa ļoti labs draugs Jānis Jaunsudrabiņš, tur satikās ar oficiālo ģimeni un aizbrauca kopā ar to uz Zviedriju.

Tajā laikā visi tur nokļuvušie strādāja vienkāršus darbus – Mārtiņš Zīverts strādāja arhīvā, Mariss Vētra pārrakstīja notis, Jānis Veselis iznēsāja grāmatas.

«Bet viņiem vismaz iedalīja, kur dzīvot, un kā pret bēgļiem izturējās diezgan humāni. Zinu, ka Ervīns, kamēr iedzīvojās, tur strādāja restorānā par oficiantu, tad saldējuma fabrikā. Romāns Zelta motocikls, kuru viņš vēlāk uzrakstīja ar pseidonīmu Rihards Rīdzinieks un kurš izdots 1999. gadā Latvijā, ir autobiogrāfisks. Uz atvēršanas svētkiem toreiz uz Rīgu atbrauca Ervīna dēli – Jēkabs un Tots, un mēs tikāmies.»

Lūcijai pirmo atklātnīti Jānis Grīns atsūtīja no Vācijas 1946. gadā, un Laimai ļoti asprātīgs šķiet viņa paraksts – Pēteris Grīnbergs –, lai juridiski neviens nevar piesieties. Protams, Lūcija pazina viņa rokrakstu. To kartīti Laima glabā.

«Es domāju, ka asinssaites ir svarīgākas par juridiskajām, un tas, ka fakts par manu tēvu juridiski nebija noformēts, zināmā mērā mūs paglāba no čekas represijām. Gan Jāni Grīnu, gan viņa brāli Aleksandru Grīnu taču visu padomju laiku noklusēja. Kas to zina, kā būtu bijis, ja politiskā situācija būtu bijusi citāda,» vērtē Laima. «Bet mamma man neslēpa, kas ir tētis, un ar viņu visu laiku sarakstījās, viņš sūtīja slavenu izdevniecību mākslas grāmatas, kas pie mums nebija pieejamas.»

Satikties dzīvē viņiem vairs neizdevās, taču mamma atraidīja visus pielūdzējus, ieskaitot Jāni Sudrabkalnu, Ģirtu Vilku, slavenu mākslinieku no Lietuvas, un teica – esmu solījusies, es nevaru.

Par to, ka Jānis Grīns Stokholmā 1966. gada 25. februārī miris, Lūcija un Laima uzzināja no krustmātes Elfrīdas, kuru pēckara vēji bija aiznesuši līdz Austrālijai un kas atsūtīja emigrācijas avīzē publicētu nekrologu.

«Ar mana pusbrāļa Ervīna atraitni Ināru, dēliem Jēkabu un Totu pirmo reizi satikos 1989. gadā, kad Helsingborgā notika Eiropas latviešu Dziesmusvētki. Apmēram pusgadu pirms Dziesmusvētkiem uz Stokholmu brauca Dainis Īvāns, un es viņam iedevu līdzi vēstuli, lūdzot, lai mēģina to nodot Grīniem. Ervīns bija miris pirms desmit gadiem Ņujorkā, laikā, kad bija žurnāla Laiks redaktors. Tiekoties ar Ervīna atraitni, iepazinos ar viņas dzimtu – Eihēm. Runāja, ka Ervīns apprecējis skaistāko Zviedrijas emigrantu meiteni. Mana mamma man liekas skaista, un arī Ināra bija ļoti skaista. Grīni nav tik skaisti, un es esmu Grīnos. Pēc izskata redzams, ka Tots ir Eihēs, Jēkabs ir Grīnos. Viņi mani uzreiz pieņēma, caurām naktīm runājām, man uzdāvināja Jāņa Grīna medaljonu, kuru viņš glabājis no 1911. gada, kad četri rakstnieki Cēsīs bija noslēguši Bruņinieku līgumu, viņš bija viens no četrinieka. Viņi visi kļuva man ļoti mīļi.»

Palikt un dzīvot

Kāpēc Lūcija ar mazo Laimu neaizbrauca Jānim Grīnam līdzi? Viņa Pirmā pasaules kara laikā ar vecākiem, abiem brāļiem un māsu, bēgot no frontes, bija nokļuvuši līdz Altajam, Barnaulai. Kad 1920. gadā ģimene atgriezās Latvijā, karantīnas dēļ nācās diennakti pavadīt vilcienā uz Krievijas–Latvijas robežas. Divpadsmit gadu vecumā tik skaudri izjutusi Dzimtenes ilgas, Lūcija šīs izjūtas atcerējās visu mūžu. Un nekad nebija pierunājama dzīvot kur citur. Arī ar mazu bērnu rudens vētrās laivā doties pāri jūrai likās riskanti.

«Tā mēs palikām dzīvot Rīgā, bet ne Grīna dzīvoklī, kur uzreiz ienāca armijnieki. Vēlāk man stāstīja, ka tur bijušas pat paliektas kamīna restītes, lai uz oglēm var armijas katliņu uzlikt. Mēs palikām dzīvot Baznīcas ielā 24, koka mājā, mammas draudzenes dzīvoklī – viņa kara beigās atradās Vācijā, franču zonā. Francija bēgļus tolaik uzņēma nelabprāt, un daudzi latvieši pieņēma uzaicinājumu izceļot uz Austrāliju.

Ļoti ātri mums pielika kaimiņus, kā jau komunālajā dzīvoklī, kas man vienmēr likusies viena no padomju laika lielākajām nejēdzībām.

Baznīcas ielā nodzīvojām līdz pat atmodas laikam. Sākumā viens no kaimiņiem bija mūziķis Ādamsons ar sievu. Viņam pēc bērnu triekas bija kustību traucējumi, un sieva veda viņu pie Zilākalna Martas. Reiz viņi bija ar mieru paņemt mani līdzi, iesēdināja kravas mašīnas kulbā, mašīna jau sāka braukt, bet izrādījās, ka aizmirsām paņemt līdzi Lūcijas sataisītās sviestmaizes. Es skatos – mamma tik izmisīgi skrien pakaļ mašīnai, bet es arvien vairāk attālinos…

Arī citas manas pirmās atmiņas saistītas ar sajūtām – ar mammu ejam pa pļavu, bet esmu tik maza, ka man visu laiku acīs un degunā duras smilgas…

Vēl atceros, ka Zažēnos, kur dzīvoja slavenā dziedniece, čigānbērni nozaga manu mīļo lelli, ka ganu meitene man uzadīja skaistus pelēkus cimdiņus ar rozā zvaigznītēm un bumbulīšiem. Un vēl no bērnības es atceros nakts patruļas – kad pēkšņi trijos naktī pie durvīm klauvēja, ienāca trīs vīri formastērpos un ar kabatas lukturiem izskatīja visus skapjus un pagultes, meklējot, vai kāds neslēpjas…»

Laiks gāja, angļi neatnāca, un Laima sāka iet skolā. Turpat centrā pie Ģertrūdes baznīcas bija 49. skola, kas Ulmaņlaikā bija paraugskola, un tur joprojām strādāja tā laika skolotāji, jo ne jau visus izsūtīja uz Sibīriju un ne jau visi aizbrauca uz ārzemēm. «Tur es nomācījos pirmās septiņas klases. Skolā bija labas tradīcijas – sarīkojumi ar polonēzi un laimes aku, kopīgi galdi ar vecākiem, koncerti ar labiem māksliniekiem.

Atceros, mēs mazie sēžam un klausāmies, kā dzied Milda Brehmane-Štengele, tad paklanās, un saules pretgaismā redzams, kā no viņas deguna birst pūderis.

Štengele dzīvoja mums pretī Baznīcas ielā 35, pašā augšējā stāvā. Viņas audžumeita mācījās paralēlajā klasē. Reizēm, kad slavenās operas dīvas nebija mājās, mēs abas ar Baibu mēdzām ņemties pa viņas skapi – vilkām kleitas, likām krelles un staigājām pa dzīvokli augstpapēžu kurpēs. Neatceros, ka mēs būtu pieķertas nedarbos. 5. klasē sākām mācīties angļu valodu, un to mums pasniedza mākslinieka Sigismunda Vidberga māsa, pats viņš bija aizbraucis uz Ameriku. Septiņdesmitgadīgā Vidbergjaunkundze mums likās šausmīgi veca, un viņa mēdza palūgt noiet kādu no skolēniem uz stūra gaļas veikaliņu noskaidrot, cik maksā viens kiileu gaļas… Tādi kolorīti sīkumi palikuši prātā.

Un tad cēla jauno skolu, kas tagad Valdemāra un Sporta ielas stūrī. Projekta arhitekts bija manas klasesbiedres Vijas Švābes tēvs. No 8. klases mēs pārgājām uz jaunajām telpām. Lai veidotu vidusskolu kā paraugskolu, no dažādām skolām uzaicināja labus skolotājus. Vislabākās atmiņas palikušas no matemātikas skolotājiem.

Es līdz šim laikam nesaprotu, kā var ienākt prātā nemācīties matemātiku, kas ir vislabākais smadzeņu treniņš, abstraktā domāšana un analīze, kas vajadzīgas jebkurā dzīves jomā.

Es uzskatu, ka man no visām skolas mācībām tieši matemātika noderējusi vislabāk, jo palīdzējusi dzīves haosā izskaitļot to optimālo, uz ko orientēties. Bet es labi rakstīju arī sacerējumus un ieguvu godalgotas vietas konkursos. Spēlēju šahu. Visu vidusskolas laiku dejoju tautas dejas pie leģendārajiem pedagogiem Harija Sūnas, Imanta Magones, Zinaīdas Samas. Fizkultūras skolotājam likās, ka man ir dotības vieglatlētikā, tāpēc ar viņa ieteikumu trenējos barjerskriešanā pie sporta vēsturē zināmā Viestura Kumuškas.

Mammai tai laikā gāja visādi. Mākslinieki bija materiāli nenodrošināti. Jā, ja izstādē nopirka darbu, tā bija samērā liela summa, taču mākslinieks nezināja, vai ar to būs jādzīvo gads, divi vai vairāk. Mamma neaizgāja pedagoģiskajā darbā kā tolaik daudzi mākslinieki. Manās bērnības atmiņās ir arī šāds skats – naktī pamodusies, redzu, ka mamma strādā. Viņa tekstilfabrikai veidoja zīmējumus audumiem un lakatiem, veica dažādus noformēšanas darbus, ko tolaik māksliniekiem gādāja kombināts Māksla, bet ar visu to mammas pamatdarbs bija tēlniecība.

Viņa regulāri piedalījās lielajās izstādēs un vienmēr bija aktīvo mākslinieku skaitā. Protams, padomju laikā bija ierobežojošas ideoloģiskas prasības. Arī tā bija mākslinieka dvēseles laušana.

Mammai ir daudz labu portretu, tēlniecības darbs, ko visi zina, ir Čaka piemineklis Ziedoņdārzā.

Aleksandrs Čaks bija ģimenes draugs. Kad 1986. gadā vandāļi bija piemineklim nosituši degunu, mamma savos septiņdesmit sešos gados strādāja ar granītu un veidoja to no jauna. Tēlniecība ir skaista māksla, bet fiziski smaga. Daži mammas darbi ir Latvijas muzeju fondos, privātkolekcijās, daži – ārzemēs. To skulptūru kopumu, kas bija mājās, esmu atdevusi viņas dzimtās pilsētas Bauskas muzejam. Paturēju tikai dažus man pašus mīļākos darbus.»

Laima par vērtību uzskata arī to, ka viņai bija laime iepazīt Rīgā palikušos mammas laikabiedrus – Aleksandru Beļcovu, Hildu Vīku, Martu Skulmi. «Es gāju mammai līdzi uz izstādēm, uz mākslinieku savienību, uz sanāksmēm, pazinu gandrīz visus tā laika māksliniekus. Īpaši man patika Ojārs Ābols un Rūdolfs Heimrāts.

No Uga Skulmes un Jāņa Pauļuka man kā bērnam bija mazliet bail, viņos bija kaut kas dēmonisks.

Atceros, grafiķe Zelma Tālberga dzīvoja Lāčplēša un Tērbatas ielas stūra mājas trešajā stāvā – ļoti skaista dzīvokļa divās istabās. Tur ceturtdienās pulcējās tie latviešu inteliģenti, kas pēc kara bija palikuši šai pusē. Citās dienās māksliniece viesus nepieņēma, jo strādāja. Pie Tālbergas nāca populāra pirmskara vieglā repertuāra dziedātāja Vera Fricnoviča, maza auguma, vienmēr eleganti ģērbusies, Hilda Vīka rudzupuķu zilā samta mētelī… Tur ritēja interesantas runas par dzīvi un mākslu, tur dziedāja. Tālberga bija turīgu saimnieku meita, viņai bija ļoti skaistas gaišas Karēlijas bērza mēbeles, paša Anša Cīruļa projektētas, zili balta angļu servīze. Man tur ļoti patika, tur bija labs greznums un inteliģenta atmosfēra.»

Kino kā saldais ēdiens

Līdz 7. klasei Laimai ļoti interesēja ģeoloģija, un viņa lasīja grāmatas par mineraloģiju. Vasarās mamma bieži ar Laimu atpūtās un strādāja mākslinieku radošajā namā Dzintaros, pašā kūrortpilsētas centrā. Tur bieži bija mākslinieki un citi inteliģences pārstāvji no dažādām padomjzemes republikām. Kāds kalnu inženieris no Pēterburgas tomēr centās Laimai iestāstīt, ka ģeoloģija nav sieviešu profesija. Kad tas Laimu nav atbaidījis, viņš mainīja taktiku un pārliecināja, ka Latvijā nav to minerālu, kas meiteni interesē, tāpēc būs jābrauc ekspedīcijās uz Sibīriju.

«Un, protams, tai laikā visi skatījās kino. Piecdesmito gadu sākumā bija pieejamas trofeju filmas ar labiem aktieriem. Uz tām gan nelaida bērnus, taču, kad vasarā dzīvojām laukos un sestdienu vakaros visi sapucējušies gāja uz kino kluba zālē, bērniem ļāva sēdēt pirmajā rindā uz grīdas. Skatījāmies visu, ko rādīja, bija arī labas filmas. Tad man parādījās interese par kino. Kādā no šādām reizēm skatījos beļģu filmu, kas toreiz padomju izplatīšanas sistēmā saucās Kaijas mirst ostā. Filma mani ļoti iespaidoja, un trīspadsmit gados man to gadījās redzēt otrreiz – kad mamma 1956. gadā Vispasaules jaunatnes studentu festivāla laikā brauca uz Maskavu pie draugiem un paņēma mani līdzi.

Tas jau bija pēc Staļina nāves, un tā bija pirmā reize, kad Maskava bija pārpildīta ar ārzemniekiem. Bija rokenrols, koncerti, interesanti cilvēki.

Mēs ciemojāmies pie māksliniekiem pilsētas centrā pretī franču vēstniecībai. Tajā ģimenē vecākais dēls Jurijs bija students, un viņš ar saviem draugiem, kā par brīnumu, visur ņēma mani līdzi. Tajā laikā noskatījos to filmu otrreiz un pēkšņi ieraudzīju, no kā sastāv kino – ka ir kopplāni, tuvplāni, ir detaļas, ka montāža var būt ātrāka vai stieptāka. Man likās, ka sajutu, no kā sastāv kino, un man radās interese. Tā kā Jurijs zināja itāļu valodu, viņš veda mani arī uz itāļu filmām un tulkoja.»

Atgriežoties Rīgā, Laima vispirms aizgāja uz fotopulciņu Mazajā ģildē. To vadīja foto žurnāliste Vanda Poļakova. «Toreiz tur gāja mācīties Gvido Skulte, Skilla Pinne-Rikarde – daudzi no turienes vēlāk apguvām kino profesijas. Turpat blakus bija arī amatieru kino studija, un foto pulciņu nomainīju pret amatieru kino. Noskaidroju, ka vienīgā iespēja studēt ir Maskavā, jo tas ir vienīgais institūts uz visu lielo impēriju. Dabūju iestāšanās noteikumus, noskaidroju, ka vispirms ir pirmseksāmenu radošais konkurss, bet sākumā obligāts bija divu gadu darba stāžs. Man paveicās to laiku nostrādāt burvīgā vietā – Rīgas Galvenajā arhitektu pārvaldē. Tur bija fantastiska sabiedrība, kurā labi jutos.

Strādāju par rasētāju un gatavojos slavenajam kino institūtam. Sapratu, ka konkurss ir milzīgs, un biju pārliecināta, ka ar pirmo reizi netikšu. Katru vakaru gāju uz lielo Valsts bibliotēku un līdz desmitiem vakarā sistemātiski lasīju visas mākslas vēstures grāmatas, skatījos aktuālos ārzemju žurnālus, turpināju darboties amatieru studijā. 1963. gada vasarā biju gatava braukt uz Maskavu, tur togad notika arī kinofestivāls. Dzīvoju armēņu mākslinieku ģimenē, kurā bija arī mani vienaudži. Viņi gādāja biļetes uz festivāla filmām, es noliku eksāmenu, ņēmu taksi un – uz kino, daudz ko redzēju. Kad pirmajos eksāmenos dabūju augstāko atzīmi, sapratu, ka lieta kļūst nopietna… Un es tiku!»

Brīvība domāt

«Studiju gadi bija brīnišķīgi, jo augstskola bija brīvdomīga, un studenti bija no visas pasaules – no Čīles līdz Japānai, no Islandes līdz Gvinejai. Arī visa Maskavas intelektuālā dzīve bija bagāta ar iespējām un notikumiem. Dzīvoju vienā istabā ar savu labāko studiju laika draudzeni no Islandes Ingeborgu Haraldsdotiru. Pie viņas nāca ciemos tie septiņi islandieši, kas tai laikā mācījās dažādās Maskavas augstskolās, bija vijolnieks, bija agronoms, bija ārsts. Jau toreiz mēģināju caur islandiešiem un vienu zviedrieti, kas mācījās Maskavā, atrast kontaktus ar Grīniem Zviedrijā.

Toreiz sistēma bija strukturēta, un pēc 2. kursa mani nosūtīja praksē uz Rīgas Kinostudiju, nozīmēja par asistenti pie Gunāra Pieša. Mēs ļoti labi sapratāmies! Viņš bija beidzis koktēlniecību lietišķajos, orientējās visās mākslas nozarēs, zināja arī manu mammu.

Piesim bija īpašība, kas tagad reti sastopama, – viņš strādāja arhīvos, un par iecerētās filmas tēmu vienmēr savāca visu iespējamo materiālu.

Viņš necieta virspusību, inteliģences un izglītības trūkumu, paviršību. Tovasar Piesis veidoja filmu Zemes atmiņa par latviešu kapu kultūru un kapu pieminekļiem. Paralēli bija savos pētījumos atklājis arī stāstu par itāļu rakstnieku Džuzepi Tomazi di Lampedūzu, senas sicīliešu aristokrātu dzimtas pēdējo pārstāvi. Viņš Latvijā, Stāmerienes pilī, bija dzīvojis pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados un bija precējies ar tās īpašnieci baronesi Aleksandru fon Volfu. Mēs paguvām kinožurnālam Māksla uzfilmēt paplašinātu sižetu par šo vēsturisko faktu, kas veido interesantu saikni starp Latviju un Itāliju.

Prakses laikā mani bija noskatījis Uldis Brauns, latviešu poētiskā dokumentālā kino pamatlicējs. Viņš nākamajā gadā sāka darbu pie lielas, monumentālas filmas 235 miljoni un uzaicināja mani, tolaik vēl studenti, vadīt vienu no trim patstāvīgi filmējošām grupām. Augstskolā paņēmu akadēmisko atvaļinājumu, un mūsu kompaktā grupa – operators Valdis Kroģis, asistents Dmitrijs Verhoustinskis, izpildproducente Vija Millere un es, režisore, – devās tālās un interesantās ekspedīcijās.

Bijām Rietumsibīrijas ziemeļos, Baškīrijā, Ukrainas reģionos, Krievijas tālajos plašumos. Visur bija jāorientējas vietējos apstākļos, jāpieņem atbildīgi lēmumi, jāizvēlas filmēšanas vietas un cilvēki. Īpaši mīļa man kļuva Gruzija, šo skaisto zemi izjutu kā īpaši tuvu un esmu vēlākajos gados ar filmēšanu tur atgriezusies vairākkārt. Darbs Brauna komandā bija milzīga pieredze un praktiskā skola. Viņu un Piesi uzskatu par saviem skolotājiem.»

Atbildība uzrunāt

«Pašā studiju sākumā mūsu meistardarbnīcas vadītājs režisors Leonīds Kristi teica nozīmīgu runu, kas man liekas būtisks profesijas goda kodekss līdz šai dienai. Domāju, ka to der ievērot maniem amata brāļiem visos vecumos. Viņš teica, ka esam izturējuši milzīgu konkurenci, ja esam uzņemti vienā no senākajām un prestižākajām kino augstskolām pasaulē – starp citu, VGIK šoruden svinēs simtgadi! Un mēs no studentiem kļūsim par patstāvīgiem režisoriem, kuriem būs dota iespēja un privilēģija uzrunāt miljonu auditoriju.

Viņš uzsvēra, ka svarīgs ir vēstījums, ko vēlēsimies paust. Ja nav, ko teikt, labāk klusēt. «Jums tiks uzticēti lieli finanšu resursi, mācieties tos izlietot maksimāli lietderīgi.

Jums jābūt augsti un vispusīgi izglītotiem, lai jūsu filma būtu interesanta un vajadzīga ne tikai mājsaimniecei, bet arī akadēmiķim un augstskolas profesoram!

Jums jāprot izveidot darba grupu, kas tic jūsu idejai un papildina to ar savu talantu. Jums jābūt labam psihologam un diplomātam, nelokāmam un elastīgam vienlaicīgi. Jums jāuztur laba veselība, jo darbs kino prasa ne tikai lielu garīgo spēku, bet arī teicamu fizisko formu. Dzīvē visam ir savs laiks – neizniekojiet to!» Manuprāt, zelta vārdi.

Šīs atziņas esmu centusies nodot tālāk saviem skolniekiem, jo zinu, ka kino – tā ir liela atbildība. Jūtu, ka pasaulē un arī Latvijā šie jēdzieni pēdējā laikā ir stipri devalvējušies. Cilvēce saražo vairāk atkritumu nekā noderīgo.

Pat lielais Fellīni kādā intervijā atzinis, ka pēc katras savas filmas ilgi domā, vai nav papildinājis atkritumu daudzumu.

Gadā, kad stājos kino augstskolā, bija uzņemšana tikai dokumentālā kino un televīzijas filmu režisoriem. Es toreiz sapņoju par aktieru kino. Taču ar laiku sapratu, ka dokumentālajam kino ir cits šarms, ka saskare ar reālo dzīvi ir vērtīgāka par to, ja es savas fantāzijas īstenotu dekorācijās un liktu izspēlēt aktieriem. Bet mācību process maz atšķīrās. Arī mums trīs gadus bija aktieru meistarības nodarbības, ko vadīja pazīstami Maskavas Dailes teātra aktieri.

Bija daudz brīvdomīgu pasniedzēju, kas paši radījuši nozīmīgas filmas, apguvām kino vēsturi un filozofiju, pasaules literatūru un mūzikas teoriju, mākslas vēsturi un praktisko filmēšanu mācību studijā un brīvā dabā. Uzskatu, ka augstskola devusi patiesi labu izglītību. Regulāri trešdienās lielajā zālē visu specialitāšu studentiem bija iespēja redzēt visjaunākās un profesionāli interesantākās filmas no visas pasaules.

Draugi un studiju biedri man ir daudzās valstīs visā pasaulē. Un visu dzīvi pārliecinos, ka dokumentālajā kino strādāt ir ļoti aizraujoši. Tā ir nepārtraukta mācīšanās, saskare ar dzīves realitāti, parādību un raksturu analīze, māksliniecisko tēlu meklēšana. Ar kādiem tik interesantiem cilvēkiem bijusi iespēja iepazīties! Mana pirmā patstāvīgā filma un arī diplomdarbs bija par baleta premjeru Māri Liepu. Centos izprast viņa cilvēcisko būtību, talanta īpatnības, rīcības motīvus. Uzturējām kontaktus ilgus gadus arī pēc filmas.

Maskavas Lielajā teātrī diendienā toreiz nodzīvojām divus mēnešus. Reiz bija kārtējā baleta stunda. Arī Maija Pļisecka arvien nāca uz vīriešu stundu, domāju – viņai vajadzēja adrenalīnu. Tai reizē savilka vadus, saskrūvēja fotolampas, lai varētu filmēt. Ruta Urbaste un Andris Seleckis bija operatori, viņi sāka filmēt, bet neizturēja Maskavas centra vecā instalācija. Spuldzes sprāga, un pār baleta zāli nolija sīku stiklu lietus. Mēs visi sastingām šokā, bet pienāca Pļisecka: «Laimočka, vi toļko ņe volnuiķes! Pozvoņim, vizovim uborščicu. Ona piļesosom vsjo uberjot.» (Laimiņ, jūs tikai neuztraucieties! Piezvanīsim, izsauksim apkopēju. Viņa visu uzkops ar putekļu sūcēju! – krievu val.)

Vēl interesanti, ka dokumentālā kino vērtība ar laiku pieaug, filmētajiem notikumiem aizejot pagātnē.

Daudz esmu strādājusi ar filmu arhīviem un zinu, kāda vērtība ir zūdošā laika fiksācijai.»

Toreiz ar sadali tika nodrošināts darbs, un Laima atgriezās Rīgas Kinostudijā. «Atceros, ka brīnījos, kāpēc nefilmē izcilas personības spēka gados. Man likās, ka māksla un kultūra ir mans lauciņš, ko labi pazīstu, izjūtu un zinu. Veidoju filmas par Vācieti, Paulu, Ziedoni, Džemmu… Man patīk portretfilmas. Ir interesanti pētīt, kā attīstās liktenis, kā laiks un pārdzīvojumi atstāj pēdas sejā, un es piekrītu Birutai Dellei, kas manā jaunajā filmā Kaza kāpa debesīs saka – tas ir absurds, ka mākslu pielīdzina izklaidei, jo māksla ir ļoti nopietns dzīves izziņas veids. Jā, izklaide arī vajadzīga, es arī labprāt braucu ar karuseli un skatos labas komēdijas, bet izklaide nav galvenais mākslas uzdevums.»

Mammu Laima pati tomēr nav filmējusi, tikai televīzijas kolēģi – sakarā ar Kārļa Zāles jubileju. «Tagad apzinos, kādu jēgu ar laiku iegūst filmētie kadri un fotogrāfijas. Es pati nevienu nevaru saplēst un izmest. Bet ir, kas var.»

Kad kino paputēja, meklēju ceļu sabiedriskajā dzīvē, jo arvien esmu aktīvi iesaistījusies notiekošajā. Ilgi tas nebija, bet pietiekami, lai saprastu, kā darbojas cilvēki politikā. Un vēl es reizēm domāju, redz, kā tiem Grīniem nelaimējās. Viņus noklusēja padomju laikā, un tagad viņus arī noklusē… Bet Grīnu asinis manī rosās, un man visu laiku gribas radoši izpausties. Memuārus es arī parakstu, un grāmatu esmu izdomājusi – sāku ar laiku, kad braucu vilcienā uz festivālu Manheimā Vācijā un notika Berlīnes mūra krišana. Pirmā grāmatas puse tad stāstīs par dzīvi līdz tam un otra puse – pēc tam. Un kā redaktora meita esmu pārliecināta, ka nekas tā neliecina par autoru kā viņa radošais darbs.»

Mīlestība

«Studiju gadi kino institūtā sakrita ar vecumu, kad rodas simpātijas. Atgriežoties pēc akadēmiskā atvaļinājuma, nokļuvu citā kursā. Kad novembrī bija studentu filmu festivāls, skatos un redzu – viena filma tik fantastiski skaisti uzfilmēta! Tādā itāļu stilā. Viss uz baltiem foniem, ar pretgaismām. Titros lasu – operators Ivans Samardžijevs, uzvārds likās austrumniecisks. Nodomāju – nu gan tas uzbeks ir labi un moderni uzņēmis.

Izrādījās, ka Ivans ir bulgārs. Sapazināmies un saskatījāmies. Reiz Ivans kā operators Maskavas pievārtē filmēja kursa darbu mūsu gruzīnu studiju biedram Soso Čhaidzem. Tur bija sirreāla vieta – ar kokiem apaugusi bijusī baznīca, ģipša pionieris bez galvas, bet ar bungām, pieskrūvētas šūpoles – padomju absurda koncentrāts. Puiši aicināja mani līdzi, un es arī aizbraucu.

Pēc filmēšanas Ivans pienāca man klāt, un aiz auss viņam bija aizsprausta puķe – izrādījās, ka pēc bulgāru tradīcijas tā notiek bildinājums.

Tas bija pārsteigums, neko tādu nebiju domājusi. Tad visa grupa atgriezāmies Maskavā, aizgājām uz restorānu, atzīmējām. Mūsu dēls Ikars piedzima 1969. gadā. Pamīšus Bulgārijā un Latvijā nodzīvojām septiņus gadus. Uzfilmēju četras filmas. Viena bija par Armēnijas astrofiziķiem Fizici. Es biju režisore, Ivans operators. Varnas nacionālajā kinofestivālā filma dabūja balvu. Man diemžēl nav filmas kopijas.

Tad kopā uztaisījām vēl trīs filmas par Baltijas valstīm, kas kopā saucās Baltija nav tālu (Pribaltika nee daleče). Bulgārijā labi iedzīvojos, man ļoti patika daba un cilvēki, ar kuriem iznāca strādāt, iepazinu tuvāk kultūras dzīvi. Tomēr, tā kā pa pusei esmu Svari un brīžiem ļoti svārstos, nesaņēmos pavisam pārcelties uz Bulgāriju. Mamma bija viena, viņa man līdzi braukt nebija ar mieru un kā iepriekš turējās pie Latvijas. Es taču nevarēju pamest savu mammu!

Tā es svārstījos, līdz mūsu dēlam Ikaram bija jāsāk iet skolā. Domāju, jā, es bulgāru valodu zinu, bet tik dziļi, lai viņam palīdzētu skolā, nezinu ne vēsturi, ne literatūru. Tā uz šī mana svārstību viļņa Ivans izlēma, ka mēs šķiramies. Tas bija ļoti sāpīgi.  Ivans brauca arī pie mums, par dēlu arvien interesējās, kad Ikaram bija jau 12 gadi, mēs nodzīvojām vasaru Bulgārijā, viņa vasarnīcā pie Melnās jūras. Tā nu mana personiskā dzīve arī izveidojās sarežģīta. Ivans filmēja aktierkino, pasniedza operatora meistarību ārzemju studentiem Sofijas teātra institūtā. Viņš nomira 2009. gada augustā, viņa mamma pārdzīvoja dēlu par veselu gadu. Es viņu toreiz apmeklēju. Bulgārija palikusi manā sirdī.  

Mans dēls Ikars ir tenors Operā, vokālistos mācījās Itālijā. Man ir divi mazdēli – Ernests un Aleksandrs – un mazmeita Anna. Viņa mācās sagatavošanas klasē un baleta studijā. Aleksandrs mācās 5. klasē un gūst godalgotas vietas balles deju konkursos savā vecuma grupā. Ernests beidzis politologus, ir aizrāvies ar fotogrāfiju.»