Kino redaktore Austra Zīle: mēs, Šmerļa dinozauri, vairāk izdarījām padomju laikam par spīti, nevis tam kalpodami

Austra Zīle ilgus gadus strādājusi Rīgas Kinostudijā. Viņa ir redaktore tādām skatītāju mīlētām filmām kā Motociklu vasara, Tāpēc, ka esmu Aivars Līdaks, Šīs bīstamās balkona durvis, Īsa pamācība mīlēšanā, Tās dullās Paulīnes dēļ un vēl daudzām citām, kopumā divdesmit piecām.

Bet filmas redaktors ir kā tāds neredzamās frontes cīnītājs, kurš nereti paliek nomaļus. Gan tad, kad dala laurus, gan tad, kad pērienus. Filmas scenārija autors jau ir labāk redzams. Pēc Zīles scenārijiem tapušas divas filmas – Dunduriņš un Ģimenes albums.

Bet vislabākais notika, kad Austras kundzei jau bija septiņdesmit gadi un daudzas viņas vecuma kundzes tikai skumst un pūš. Iznāca viņas pirmā grāmata, un divpadsmit gados, kas kopš tā laika pagājuši, sekojušas vēl septiņas, un top arī nākamās. 

Ugunīgā Austra

«Pirms izgāju pie vīra, nebiju Zīle, bet gan Rasiņa. Patiesībā gan mans tēvs ir igaunis, turklāt cēlies no Sāremā. Un īstie igauņi ar stipru mugurkaulu esot salinieki, bet sauszemnieki – tikai tādi pusigauņi. Tēva dzimtais uzvārds ir Ristamecs. Tulkojot latviski, tas nozīmē Krustamežs: rist igauniski ir krusts, un mets – mežs.

Mans tēvs Voldemārs – vienīgais no trim brāļiem – pārlatviskojās, viņa brāļi Augusts un Jānis palika Ristameci. Tēvs bija brīvības cīņu dalībnieks, ļoti latviski un patriotiski noskaņots.

Uzvārdu nomainīja uz latvisku, taču raudzījās, lai tas sākas ar to pašu R burtu un nav jāmaina monogrammas uz palagiem un karotēm.

Tā mūsu ģimene kļuva par Rasiņiem. Lai gan mūsu ģimene nebija diži turīga, tomēr centās ieguldīt, piemēram, galda sudrabā. Gan man, gan māsiņai bija tējkarotes ar monogrammām. Lai gan precējos padomju laikā, arī kāzās vīra krustmāte dāvināja no senākiem laikiem saglabātus galda piederumus ar monogrammām. 

Precoties tiku pie uzvārda Zīle, un kāzinieki jau apsveicot pieminēja, ka nu esmu Austra Zīle – gluži kā Pāvila Rozīša slavenajā romānā Ceplis. Viņš gan to uzrakstīja 1928. gadā, kad no manis vēl nebija ne vēsts. Bet īsti pekstiņi sākās septiņdesmito gadu sākumā, kad sāka filmēt Cepli ar Regīnu Razumu Austras Zīles lomā. Toreiz strādāju Kinostudijā.

«Sveika, Zīles jaunkundz!» – filmas scenārija autors Viktors Lorencs mani sveicināja arī tad, kad jau biju kļuvusi par vecmāmiņu.

Gaitenī vai ēdnīcā, rindā stāvot, kāds vienmēr iesaucās: «Velns ar ārā, tu taču esi ugunīgā Austra!» – atgādinot ainu, kur Aivars Siliņš lokāla istabā ierauga Razumu.»

No pilsētas bērnības

«Mana bērnība līdz karam pagāja Rīgā. Tēvs bija karojis pret bermontiešiem, 1919. gadā ievainots, un kā brīvības cīņu dalībniekam viņam bija piešķirta zeme Kurzemē, Īvandē. Bija izveidota ģimene, piedzimuši bērni – mans brālis Rolands un māsa Dzidra –, kad 1932. gadā valdība tēvam kā kara invalīdam piešķīra kiosku Marijas un Merķeļa ielas stūrī ar skatu uz staciju.

Kad 1934. gadā piedzimu es, kiosks jau bija, ja drīkst tā teikt, labi iesēdēts. Tēvs un mamma strādāja uz maiņām. Mamma gāja no rītiem, tēvs pagulēja un strādāja no trijiem pēcpusdienā līdz divpadsmitiem naktī, stundas garām nelaida, jo vieta skaitījās laba – tuvu stacijai, kur cilvēki nāca un gāja, laucinieki veselām stangām pirka papirosus.

Arī romānā Ieva dārza dziļumā ir atmiņas no manas bērnības, kad vecākiem bija «nemitīgi jālauza galva, pētot, kurus preses izdevumus izpērk, kuri ieguļas plauktos, kurus papirosus ciena pilsētnieki, kurus vairumā izpērk laucinieki. Jāzina, kurās stundās ir pircēju pieplūdums, kurās tukšums. Bez trim valodām arī tālu netikt. Cilvēkam – vienalga, latvietim, vācietim, krievam vai ebrejam – patīk iepirkties pie pārdevēja, kurš pazīst savu preci un bez jautāšanas zina, ko katram piedāvāt».

Sestdienās bija norēķināšanās – pie mums uz mājām nāca fotogrāfs, kura uzņēmumus vecāki arī pārdeva kioskā, un, pateicoties viņam, man ir diezgan daudz bērnības bilžu. Svētdienās nestrādāja, un tad bieži vien mājās muzicējām. Tēvs spēlēja ermoņikas, viņa brālis Augusts – vijoli, kāds strinkšķināja mandolīnu.

Dzīvojām Ģertrūdes ielā starp Barona un tagadējo Aleksandra Čaka ielu, sētas mājā.

Vēl pirms dažiem gadiem māja tur stāvēja – neapdzīvota, pussabrukusi. Līdz kādu dienu tās vairs nebija, tajā vietā ierīkota autostāvvieta, tikai milzīgi bērzi sētas dziļumā zaļo. 

Kad kiosku nacionalizēja, balto emaljēto izkārtni ar melnu uzrakstu Kara invalīda kiosks un sakrustotiem Latvijas karodziņiem vecāki noskrūvēja un noslēpa, mest ārā roka necēlās. Vecāki varēja tur palikt strādāt, bet kāda vairs strādāšana, ja pārdot varēja tikai to, ko lika, un tik, cik deva, un nopelnīt – grašus? 

Baidoties no kara – laukos tomēr būs drošāk un badā nenomirsi – 1941. gadā pārcēlāmies uz Mores Kronīšiem. Kartupeļus stādījām ar nelielu kavēšanos, jūnijā, kad krievi vēl nebija aizgājuši. Vēsturē vēlāk mācīja, ka vācieši negaidīti naktī iebrukuši…

Datumu, protams, neviens nezināja, bet, ka būs karš, zināja visi.

Atceros, ka pa radio ieteica pirkt silto veļu, tā ka brīdinājumi bija diezgan neslēpti, publiski.

Abi vecāki bija auguši laukos un prata lauku darbus. 1937. gadā tēvs bija pārdevis zemi Īvandē un vietā nopircis 20 hektārus ar māju Morē. Pamazām tika pirkts un gādāts viss saimniecībai vajadzīgais, beigās tikām līdz diviem zirgiem, trim govīm un aitu bariņam. 

Zemi, protams, pēc kara nacionalizēja, bet gan mamma, gan tēvs Mores mājās nodzīvoja līdz mūža galam. Mamma aizgāja agri – pārāk daudz viņai bijis jāpārcieš, arī divu vecāko bērnu – mana brāļa un māsas – nāve. Kad pārcēlāmies uz laukiem, brālis Rolands palika Rīgā, jo bija iemīlējies, un sešpadsmit gadu vecumā viņam piedzima meitiņa. 1943. gadā, kad apritēja astoņpadsmit, apprecējās ar meitiņas mammu. Drīz pēc tam viņu iesauca vācu armijā, un viņš pazuda bez vēsts. Ja nebūtu meitiņas, no brāļa šai pasaulē nepaliktu nekas. Bet tagad man ir radiniece Anna, nu jau arī viņai ir septiņdesmit pieci gadi, un arī viņai ir meita. 

Brāļa liktenis vēl nebija pārsāpēts, kad nomira māsiņa.

Dzidrai bija tikai divdesmit gadi. Sastrutoja apendicīts, antibiotikas nebija pieejamas, un viņa aizgāja bojā. Tas taču bija 1948. gads, kad bija grūti ar slimnīcām un medicīnu vispār. 

Mammu tas viss bija smagi sitis, viņa jau ilgāku laiku bija slimojusi ar sirdi, un galu galā tā neizturēja. Trīs mēnešus pēc manām kāzām mamma nomira. 1955. gada jūlijā mēs apprecējāmies, un oktobrī viņa aizgāja. Tēvs mammu pārdzīvoja par pieciem gadiem. Viņam vēl nebija sešdesmit, kad pēc plaušu karsoņa sākās sarežģījumi, un viņš aizgāja.

Kad tēvs nomira, mūsu lauku mājas es pārdevu. Labai paziņai, kaimiņienei, kura mūs aicināja ciemos un vienmēr mīļi sagaidīja. Bet ieejot atdzīvojās bijušais – ka mēs tur vēl esam visi kopā, sestdienās kurinām pirtiņu, nomazgājušies, sārti, vēl slapjiem matiem, nojumītē sasēduši, spēlējam un uzdziedam. Tāpēc tai mājā man vienmēr bija ārkārtīgi skumji. Kad tuvojās mūsu zelta kāzas, iedomājām, ka varētu tās nosvinēt turpat, kur kāzas. Tomēr galu galā sameklējām citu vietu.»

Ģimenes radošais gars

«Kas to lai zina, no kurienes tas mans radošais dzinulis. Tēvs bija viscaur radošs cilvēks. Kur viņš parādījās, visur ap sevi pulcēja muzikantus. Gan Rīgā, gan laukos. Mūsu māja vienmēr bija piespēlēta un piedziedāta. 

Rīgā tolaik bija divi ermoņiku meistari – Ieviņš un Saulītis –, kuri pēc pasūtījuma darināja instrumentus, un divi instrumenti vienādi neskanēja.

Tēvam bija Saulīša instruments, un tam bija jābūt pirmklasīgam. Viņš to sauca par dūkām: «Panes man dūkas!» 

Ja jau tēvs spēlēja, tad man arī jāmāk. Deviņu gadu vecumā arī es paņēmu rokās ermoņikas. Tēvam bija sašauta kreisā roka, vidējais pirksts stīvs, tāpēc viņš to turēja gaisā un basus spēlēja ar pārējiem. Un es arī tā iemācījos. Spēlējusi gan esmu tikai mājās ģimenei. Toties dziedājusi esmu folkloras kopā un Rīgas Latviešu biedrības jauktajā korī. 

Mores kauju muzejā glabājas atmiņas, kurās kāds cilvēks stāsta, kā iepazinies ar manu tēvu. Gājis pa meža ceļu viens pats un dzirdējis, ka kaut kur spēlē ermoņikas. Nekur nevienu neredz, māju tuvumā nav – kur var skanēt ermoņikas? Iziet klajumiņā un skatās: iet zirgs, pa grāvmalu zāli plūkādams, bet saimnieks guļ ratos augšpēdus un spēlē. Arī mājās viņš tā spēlēja – gultā uz muguras gulēdams ar instrumentu uz vēdera. Tas vīrs piegājis klāt, jo pats arī spēlējis kādu no stīgu instrumentiem, laikam čellu. Tā viņi sapazinušies un vēlāk kopā nedaudz paspēlējuši.

Atmiņu pēdējais teikums skanēja: «Rasiņš spēlēja lieliski, diemžēl par agru nomira, un mūsu saspēle ātri beidzās.» Lasīju un ļoti labi pazinu, ka tas mans tēvs un neviens cits, par kuru ir runa. Arī manas kāzas tēvs gribēja kārtīgi nospēlēt un es – nodancot, jo tas man arī vienmēr ļoti paticis. Bet vedējmāte un vīramāte gadījās tādas, kas jauno pāri nolika gulēt klētiņā, bet viesus aicināja pie galda, lai gan visi tikko bija no tā piecēlušies. Tad nu tēvs iespītējās un visu nakti nospēlēja uz klēts lievenīša.

Bet es visās kāzu bildēs, ko uzņēma otrajā dienā, izskatos dusmīga, jo uzskatīju, ka manas kāzas ir sabojātas – neesmu dabūjusi izdancoties.

Pēc mammas nāves gan tēvs solījās vairs ermoņikas rokās neņemt un instrumentu pārdeva. Bet pagāja pāris gadu, un viņš bija sameklējis jaunas ermoņikas, lai bēdu tomēr aizspēlētu. 

Turpretī mamma raksturā bija vairāk melanholiska. Mīlēja skumjas dziesmas un zināja no galvas Poruka dzeju. Protams, tas viss bija tikai brīviem brītiņiem, jo darba bija daudz un dzīve smaga. Tēvs mammai tika solījis: «Es tevi uz rokām nēsāšu, tu man stikla skapī sēdēsi, un es ar krūtīm dubļus dzīšu.» Un mamma, kad sapukojusies, vienmēr viņam atgādināja: «Ak, tad tagad es esmu tajā stikla skapī?! Tagad tu ar krūtīm tos dubļus dzen?» Bet varbūt viņam drusciņ gribējās ar vārda spēku paspēlēties. Tēvam arī patika visādus dzīves notikumus ar garšu izstāstīt. Rakstīt gan viņš necentās.

Toties brālis rakstīja. Kad viņš jau bija gājis bojā, sieva atdeva čemodānu ar viņa lietām, un starp tām es atradu arī stāstus. Ļoti skaisti ar roku pārrakstītus. Viņš arī bija rakstījis iz dzīves – par neuzticīgu sievu… Viņam bija dotības, un viņš noteikti varētu rakstīt. Varētu arī zīmēt: dziesmu kladē bija arī daži viņa paša dzejoļi, un tiem klāt zīmējumi. Zirgs tur bija un skauts ar duncīti, meksikāņi ar bārkstīm gar bikšu malām.»

Aritmometrs nenobeidza

«Morē sāku iet skolā un arī pamatskolu pabeidzu. Dzīvoju internātā septiņus kilometrus no mājām. Pirmdienā tēvs ar zirgu aizveda, līdzi bija produktu groziņš nedēļai. Pusdienu kopgaldam, kam pēc grafika bija jāved produkti no mājām, sākot ar pienu un kāpostiem, un kartupeļiem. Bet pašu cepta rupjmaizīte un kāds aizdariņš – cūkgaļas dradzīši, sviestiņš – katram savā skapītī.

Ja prātīgi ēda, pietika līdz sestdienai, ja kaut kas bija ļoti garšojis, tad sestdienu sagaidīt bija pagrūti.

Cukura nebija, no cukurbietēm vārīja sīrupu, trīs dienas ņēmās, kamēr dabūja līdz biezai konsistencei, bet tik un tā garšoja pēc bietēm. To likām pie tējas un kafijas un dzērām viebdamies. 

Lai gan bija kara laiks, mēs to īsti nejutām. Plosījāmies un dauzījāmies. Elektrības nebija, tāpēc muļķības darījām svecītes gaismā. Lielas meitenes, piektajā, sestajā klasē, spēlējāmies kā mazi bērni – kāzās un kristībās, brūti ietinām palagā, brūtgānam uzsmērējām melnas ūsas, mācītājs laulāja, pakāpies uz ķeblīša pie krāsns, tas bija altāris. Kad kļuva par skaļu, skolotāja ar lampu rokā nāca skatīties. Bet guļamistabas sienai bija spraugas. Redzējām, ka lampa nāk, un sasprukām gultās. 

Šķīlāmies ar spilveniem, ka spalvas vien pa gaisu gāja. Māsa bija sešus gadus vecāka, godīga meitene, bet es tas palaidnis.

Kaktā mūs lika sestdienā, kad tēvs vai mamma atbraucis ar zirgu sagaidīt, tad skaidrs, ka dabūsi divreiz – kaktā stāvēšanu un vēl bārienu no vecākiem.

Man arī diezgan bieži bija jāstāv, turklāt koridorā, kāpņu galā, kur visi staigā garām. Bet īpašas sirdssāpes tas nesagādāja. Varbūt tāpēc, ka parasti pakaļ brauca tēvs, un viņš arī bija mazliet vieglprātīgs. Tik noteica: «Es arī tāds pats biju un visādas muļķības izdomāju.» Kamēr tēvs izpīpēja papirosu, arī es savu stāvamo biju atstāvējusi.

Protams, ka mums garām nepagāja arī sīvās Mores kaujas, kad slēpāmies purvā, bet tas ir cits stāsts, muzejā iepazīstams.

Kad beidzu pamatskolu, vecāki gribēja man palīdzēt pēc iespējas drīzāk nostāties uz savām kājām, apgūt kādu praktisku profesiju, kas ļautu izdzīvot. Šī vēlme mani aizveda uz finanšu un kredīta tehnikumu. Krustmāte mani pavadīja. Es biju sarāvusies, galvu plecos ierāvusi, un mācību daļas vadītājs prasīja: «Nu, vai tad pati arī grib?» Es neteicu neko, tā bija krustmāte, kas apgalvoja: «Nu, dikti jau grib.» Trīs gadus nomācījos, beidzu ar izcilību, bet studēt varēju turpināt vienīgi tajā pašā nozarē – Ekonomikas fakultātē, jo īstas vidējās izglītības man nebija. 

Ar vīru iepazināmies universitātē. Es biju pirmajā, Hilmārs – trešajā kursā, kad sākām draudzēties. Kad viņš augstskolu pabeidza, apprecējāmies. Esam kopā jau sešdesmit otro gadu. Sākumā vienoja profesija, un vīrs to arī nav mainījis. Mazliet ir strādājis praktiskā darbā statistikas pārvaldē, bet lielāko daļu par pedagogu: gan tajā pašā fakultātē, kur mācījāmies, gan vēlāk citās augstskolās visā Latvijā – Rēzeknē, Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī, Valmierā – lasīja savu kursu. Nostrādāja līdz 78 gadu vecumam.

Ja ir darbs, nav laika strīdēties.

Šo to pārrunājam. Es daudzmaz saprotu ekonomiskās likumsakarības. Lai gan mums mācīja padomju plānveida ekonomiku, loģiski domāt un līdzi spriest varu, un arī viņš ir dzīvojis līdzi manam darbam.

Mūsu meita Aija piedzima 1959. gadā. Pēc viņas piedzimšanas es aizgāju strādāt uz Kinostudiju. Sākumā arī plānu daļā par ekonomisti. Līdz tam strādāju tirdzniecības pārvaldē pie aritmometra. No rīta līdz vakaram – pieci cilvēki vienā kabinetā. Domāju: ja tā man jānosēž mūžs, tad es esmu pagalam. To es neizturēšu. Pārgāju uz Kinostudiju. 

Māmiņu atvaļinājums toreiz gan bija tikai divi mēneši, bet es to pastiepu garāku un mājās nodzīvoju vairāk par gadu, mazliet palutināju meitu, nelaidu uz silīti. Kad meitai bija seši gadi, iestājos Kino institūtā Maskavā, scenāriju fakultātē. Mācījos neklātienē, – kad vajadzēja braukt uz augstskolu, Hilmārs meitai pina bizītes, veda uz bērnudārzu, pavadīja uz skolu. Galā tikām.

Tagad meita ir gleznotāja, dizainere, māca zīmēšanu un gleznošanu Amatniecības vidusskolā Pār­daugavā. Ļoti jauna apprecējās ar medicīnas studentu Armandu Bāliņu, bet nu jau ķirurgs ar mākslinieci būs kopā nodzīvojuši gandrīz četrdesmit gadu. Arī viņu bērni, mūsu mazbērni Lauris un Arta, jau lieli, un pirmajam mazmazdēliņam pieci gadi.»

Ar iekšējo ekrāniņu

«Rakstīt sāku, vēl strādādama tirdzniecības pārvaldē. 1962. gadā, būdama ekonomiste Kinostudijā, jau piedalījos jauno autoru seminārā. Abi mani recenzenti Zigmunds Skujiņš un Regīna Ezera atzina, ka rakstīt es varu. Pati gan biju uzdomājusi, ka esmu uzrakstījusi scenāriju.

Bet Zigmunds Skujiņš grozīja galvu – man tomēr liekas, ka jums jāraksta proza, jūs protat stāstīt.

Taču man tas pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Gribēju būt scenāriste, un viss! Kaut kāds dzenulis bija manī. Varbūt no filmu skatīšanās.

Atceros pirmskara Zvejnieka dēlu. Nebiju gan klāt pirmizrādē, kad skatītāji, laužoties iekšā, izgāza Splendid Palace durvis. Bet kaut kad vēlāk sēdēju klēpī tēvam, un man ļoti patika Lūcis – ādas jakā, stalts, ar vējā plandošiem matiem. Man arī vienmēr paticis vizualizēt domas uz sava mazā iekšējā ekrāniņa. 

Sešdesmito gadu sākumā bija nodibināta Jauno literātu apvienība, un katram jaunajam autoram – sava literārā krustmāte vai krusttēvs. Man tika Regīna Ezera, un sākumā mēs ļoti jauki satikām. Kad grasījos stāties Kino institūtā, tad gan rakstniece tā kā atsala. Pat vienā no tetraloģijas Pati ar savu vēju rindkopām vēlāk atradu sevi. Citēju aptuveni: bija talantīga ekonomiste, tā aizrāvusies ar savu ekonomiku, ka īsti nesaprata – scenārists mīca kotlešu gaļu, no kuras katrs cep, ko grib. Bet prozaiķis tomēr gatavo to, ko grib pats. 

Strādāju par redaktori, un man patika darbs redkolēģijā – lasīt, pētīt, analizēt, ko mums piedāvā scenāristi. Paši štata redaktori rakstīja maz, tikai paretam varēja realizēt kādu savu ideju. Pēc maniem scenārijiem uzņemtas tikai divas pilnmetrāžas filmas: Dunduriņš un Ģimenes albums.  

Šad tad braucu arī līdzi ekspedīcijās uz vairākām nedēļām, un tad jau notika visādi piedzīvojumi. Reiz Gruzijā filmējām Liekam būt pēc Andra Kolberga scenārija. Kalnu krodziņā bija jāsatiekas pārim, kuru spēlēja Astrīda Kairiša un lietuviešu aktieris ­Vītauts Tomkus. Vienam vajadzēja atlidot no Rīgas, otram no Viļņas, taču uznāca pamatīgs lietus, lidmašīnas kavējās, un neatlidoja ne viens, ne otrs. Bet rekvizīts jau sagatavots – galdi noklāti ar īstu ēdienu gruzīnu gaumē, netrūkst ne salda, ne sāļa.

Administrators Amdurs saka, ka pastāvējušu ēdienu otrā dienā, kad ieradīsies aktieri, vairs filmēt nevarēs, un grupas kodols tiek aicināts to apēst un saviesīgi padzīvot, muzicējot gruzīnu ansamblim.

Gruzīni dzied dziesmas, ko arī mēs zinām, – Straujo Aragvu un Suļiko, un mēs dziedam līdzi, brāļojamies, dejojam, gandrīz bučojamies. Vakars beidzas, mūs aizved uz viesnīcu, katru pavada līdz numuriņa durvīm, skūpsta rokas.

Otrā dienā uz filmēšanas laukumu braucu kopā ar aktieriem, kas ierodas paši pēdējie, jau saposti lomām. Skatos: sēž Amdurs uz akmens, galīgi saplacis, sirmo galvu nodūris. Kas par vainu? Viņš rāda cipariem pilnu papīru: «Man tāmē ir 150 rubļu izejošam rekvizītam, bet te stāv rakstīts seši simti! Kur lai es ņemu tos četrsimt piecdesmit?!» Te nu bija izslavētā gruzīnu viesmīlība – par visu nācās samaksāt. Mūsu kino ļaudis tēriņu ziņā vispār bija neprātīgi godīgi. Citās studijās par valsts naudu ēda un dzēra uz nebēdu.

Godīgi sakot, es ļoti atdevīgi strādāju par mēnešalgu. Un, ja tu ar visu galvu esi iekšā algotajā darbā, ir vīrs, saimniecība, bērns, vēlāk – mazbērni, nav īpaši daudz laika daiļradei. Redaktors reizē strādā ar vairākām filmām. Viena ir scenārija fāzē, otra montāžā, trešo filmē, un visām jādomā līdzi, par visām no tevis gaida vērtējumu, ieteikumu, to nevar darīt pavirši.

Dažreiz esmu bijusi paskarba, līdz Gunārs Cilinskis man lika apstāties un padomāt: «Vai tad nekā laba nav tajā materiālā, ko tu redzēji?»

Līdz tam man šķita: nu ko tur daudz par labo runāt, runāsim par to, kas vēl jādara. Bet viņš teica: «Nē, runāsim par visu kopā, ne tikai par tumšajiem punktiņiem.» Tad es patiešām centos pateikt, kas ir jauks un oriģināls, un tikai pēc tam pārējo, un cilvēkam pavisam cita noskaņa.»

Beidzot brīvībā

«Kinostudijā nostrādāju gandrīz trīsdesmit gadus. Kad aizgāju pensijā, mazbērni bija paaugušies, vīrs arī pensijā un uzņēmās daļu no saimniecības darbiem, tikai tad pamazām sāku rakstīt stāstus un romānus. Tomēr sapņos šad un tad vēl arvien aizklīstu uz Kinostudiju. Tas nav kāds viens konkrēts sapnis. Reizēm man jāsameklē kāds cilvēks, lai viņam ko pateiktu, vai kādam jāpiezvana. Tādi it kā sīkumi, kas apliecina, ka vēl arvien esmu tur iekšā.

Lai gan pēc Atmodas mūs sauca par Šmerļa dinozauriem un vecās ideoloģijas kalvi, man tomēr šķiet, ka mēs vairāk izdarījām padomju laikam par spīti, nevis tam kalpodami.

Lai gan, protams, zinājām, ko var un ko nevar darīt un ka lauzt nost ragus nav vērts.

Tagad plauktā sakrājušās jau astoņas grāmatas. Viena no tām ir dokumentālā proza – Sarunas aiz kadra, atmiņas un atziņas par kino cilvēkiem. Centos tās kārtot pēc profesijām: dramaturgs, režisors, aktieris, kinooperators, krāsotājs, šoferis, tērpu māksliniece – cik visi viņi ir nepieciešami! Jābūt pamatīgai komandai, lai uztaisītu labu filmu.

Liels gandarījums man bija, kad vienā no Lielā Kristapa ceremonijām kino profesijas balvām pieteica ar citātiem no manas grāmatas. Tas mani sildīja. Lai gan nepiesauca, ka citē, es taču pazīstu savus tekstus!»

Jaunākā no iznākušajām Austras Zīles grāmatām ir Ieva dārza dziļumā – 2015. gadā Lata romānu sērijā. Tajā ir diezgan daudz arī no pašas Austras dzīves. Vispirms jau viņas bērnības māja ar tēva stādīto ievu dārza dziļumā. Lai gan tagad ciemos pie Austras kundzes jāiet uz citu Rīgas ielu, skatiens neviļus meklē ievu. Taču ievas tur nav, tikai balts bērzs un kastaņa – tā sniedzas tieši līdz Austras kundzes logam un balkonam: «Tik jauka, tik jauka… Kad zied pilnos ziedos, liekas, ka tikai roka jāpastiepj. Kopš ar iešanu grūti, sēžu uz balkona un skatos kastaņas ziedos…

Viens piegājiens ir rakstīt, izmantojot to, kas palicis atmiņā. Otrs – rakstīt iztēloto.

Un mēdz gadīties arī tā, ka iztēlē redzētais pēkšņi ņem un piepildās.

Ar dažiem maniem stāstiem jau tā gadījies. Tagad esmu uzrakstījusi romānu par pansionātu. Parasti cenšos par nopietno rakstīt ar vieglu smaidiņu, un arī šajā romānā kundzīte dimanta kāzās sastrīdas ar savu vecīti un viena pati aiziet uz pansionātu. Rakstīju, atceroties, ko vēroju, šad un tad pansionātā apciemojot tēvabrāli Augustu, kurš tur pavadīja mūža nogali. Attiecības, greizsirdību, strīdus – trakākus nekā maziem bērniem bērnudārzā. Rediģēju, un man drusku tā kā bail: ja nu mums pašiem sanāk iet uz to pansionātu?» 

Raksts publicēts 2017. gadā žurnālā IEVAS Stāsti Nr. 2.