“Es nevaru atļauties šausmās sēdēt. Man jāizaudzina bērni, jāparāda viņiem labākais no tēta, ko varu,” sarunā ar IR žurnālisti Andu Burvi-Rozīti atklāj Ilze Grase – Ķibilde, neslēpjot, ka vēl joprojām aptuveni katru ceturto stundu viņai ir jāraud, jo jebkurš muzikālais pavadījums, kas saistās ar Mārtiņu, jebkurš ģimeniskais vizuālais moments – kaut vai Ziemassvētki, jebkura dāvana veikalā – uzjunda sāpes. Tagad esot pat grūti uztaisīt ēst, jo kopš Ilze palikusi stāvoklī ar vecāko dēlu, Mārtiņš ģimenē pārņēmis ēst gatavošanu un tas ilgstoši bijis rituāls, kas saistīts ar Mārtiņu.
Viņa arī stāsta, ka pagājušas tikai pāris nedēļas kopš viņa beidzot gatava gulēt pa nakti mājās viena ar bērniem, jo līdz tam pie Ilzes nakšņojušas četras viņas draudzenes.
“Tagad mācos skatīties acīs bailēm. Izkāpt no komforta zonas – vienmēr biznesā to esmu mācējusi, bet nu, kad notikusi traģēdija, jāmācās pielietot to dzīvē. Tev jāsaka bērniem”: “ Tētis ir miris.” Nevari teikt “tēta nav” – ja nav, tad būs. Katru vakaru tev jāatbild uz dēla jautājumu, kur tētis ir, vai nebūs,” stāsta Ilze Grase-Ķibilde, atklājot, ka dēlam Paulam palīdzot arī terapeits, savukārt pusotru gadu vecā Jasmīna vēl neko īsti nesaprot, tikai pamazām pārstājusi teikt “tete”, kas bijis viņas pirmais apgūtais vārdiņš.
Ilze stāsta, ka arī Mārtiņa vecākie dēli, gan pirmā sieva ir milzīgs atbalsts. “Labās attiecības ir Mārtiņa nopelns – viņš ļoti mīlēja savus bērnus neatkarīgi no tā, ka bija šķīries. Tas ir mans novēlējums visiem šķirtajiem tēviem: neejiet prom no saviem bērniem! Viņi jau nav vainīgi. Ja nākamā dzīvesbiedre nesaprot tavu bērnu vērtību, diezin vai viņa ir pareizais cilvēks,” teic Ilze.
Ziemassvētkus viņa svinēs kopā ar Mārtiņa pirmo sievu un visiem bērniem. “Jūtamies kā viena ģimene, rūpējamies un uztraucamies cits par citu.
Daudz domāju par to, cik svarīgi ir dzīvot soli pa solim. Necensties kontrolēt dzīvi. Necensties iedomāties, ka spēsim izdarīt visu. Necensties apsteigt likteni," saka Ilze Grasmane-Ķibilde.
Visu interviju lasiet žurnālā IR.