Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Glābj dzīvību
Pie sava pirmā suņa Ingūna un Melisa gluži neplānoti tika sludinājumu portālā, kad pēc dzīves ASV pārcēlās uz Latviju. Nosaukušas par Ullu, un Ulla vienādi mīlot abas savas saimnieces – katru savu iemeslu dēļ. Ingunu – viņas beznosacījumu mīlestības dēļ, bet Melisu – drošības sajūtas dēļ, un viņai šķiet, ka abas ar Ullu spējot lasīt viena otras domas. Īpašas attiecības sunim bijušas ar Ingūnas mammu, kura nesen devusies mūžībā. Trīs gadus Ulla gulējusi mammas istabā un sargājusi viņu, reiz pat izglābusi dzīvību.
Melisa atceras: «Nokāpju lejā un ieraugu – Ingūnas mamma guļ ar muti vaļā un neelpo.
Manu acu priekšā suns pacēla ķepu un no visa spēka uzsita mammai pa krūtīm.
Citi lasa
Viņa, dziļi ievelkot elpu, turpināja gulēt. Sapratām, ka tā ir miega apnoja, kuras dēļ cilvēks var nomirt. Nezinām, cik reižu Ulla mammu tā jau bija izglābusi iepriekš.» Ulla divreiz glābusi arī Melisas un Ingūnas dzīvību –pamodinājusi no miega naktī, kad aizdedzies skurstenis un kad pārkarsis ūdens boilerā.
Nu jau Ulla ir ļoti cienījamā vecumā un diemžēl nopietni slima. Brīžos, kad sailgojas pēc saimniecēm, Ulla tās pasaucot ar īpašu dziesmu, un, kad tiek apraudzīta un paglaudīta, mierīgi aizmieg.
Divkrāsu Džava
Pirms desmit gadiem Ulla laida pasaulē deviņus kucēnus. «Vienu sunīti paturējām sev, un izvēlējāmies vienīgo divkrāsu kucēnu – visi pārējie bija trīskrāsu,» stāsta Ingūna. Kucītei dots vārds Džava, bet dažkārt viņa dēvēta par Melno gulbi – melnā muguras plankuma dēļ. Vēlāk izrādījies, ka tas ir ģenētisks defekts, un daļa suņu ar šādu plankumu saslimst ar audzēju. «Kad Džavai sataustījām bumbuli, tūlīt vedām pie ārsta. Diemžēl bija jau par vēlu…» Sunīte nodzīvoja septiņus gadus. Džavas mamma Ulla dienām ilgi gulējusi pie sava bērna kapa, un ikreiz, kad tikusi pie kauliņa, to nesusi turp. Tā viņa darot joprojām…
Mīlestība, kas izkausē sirdi
Pēc Džavas aiziešanas mūžībā abas nolēmušas – vajadzīgs vēl viens suns. Audzētavā izvēlējušās suni vārdā Lotoss, taču rudo plankumu un delverīgā rakstura drīz vien pārdēvējušas par Rūdi. «Viņš vēl ir pavisam jauniņš, tāpēc palaidnis, toties ļoti mīlošs. Suņu meitenes maigi pieglaudās, bet Rūdis liekas virsū ar visu savu ķermeni un ar ķepām it kā apkampj. Tā ir mīlestība, kas izkausē sirdi,» saka Ingūna.
«Interesanti, bet suņos saredzam zināmu līdzību ar sevi. Ullas raksturs ir kā Ingūnai, viņa ļoti rūpējas par visiem. Džava savukārt vairāk līdzinājās man. Bet Rūdis vēl tikai veidojas, redzēsim, kāds viņš izaugs,» stāsta Melisa. «Mūsu suņi mums dāvājuši piederības, māju sajūtu, ģimeniskumu. Un absolūtu mīlestību.»
