Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēc valsts neatkarības atgūšanas uz Latviju tika aicināti trimdas latvieši, kas bija eksperti dažādās jomās. Arī psiholoģijā. Atgriešanās Latvijā jums abiem ar sievu bija mūža sapnis, tomēr izdarījāt to tikai ar otro piegājienu. Kāpēc?
Latvietība man ir ielikta no vecākiem un latviešu sabiedrības, kurā augu. Esmu daudz darbojies trimdas latviešu organizācijās, apprecējos ar latvieti Lieni Dindoni, kura arī vēlējās latvietību mūsu kopdzīves pamatos. Ģimenē ar bērniem runājām tikai latviski. Kad padomju vara sabruka, nolēmām izmēģināt dzīvi Latvijā. Gribējām būt daļa no valsts izaugsmes un gribējām, lai mūsu dēli justu piederību Latvijai.
Gadu veidojām plānus un meklējām darba iespējas. Vadot 2 × 2 seminārus, ko savulaik uzsāka Baibas Rubesas tēvs Brunis, iepazinos ar psiholoģi Solveigu Miezīti. Viņa mani, Sandru Sebri un Edīti Ozolu mudināja braukt uz Latviju, lai palīdzētu attīstīt psiholoģijas nozari. Mēs ar lielu entuziasmu to arī gribējām darīt. 1993. gadā aizbrauca skolu psiholoģe Edīte Ozola no Kanādas, gadu vēlāk es no Mičiganas un Sandra Sebre, kura strādāja Ņujorkā.
Mūsu ģimene uz Latviju pārcēlās 1994. gadā, kopā ar manu sievu Lieni, kas pēc profesijas ir veterinārārste, atbrauca arī viņas māte Velta un abi dēli – desmit gadu vecais Matīss un sešus gadus vecais Kaldis. Kaut bijām iepriekš ciemojušies Latvijā, mūsu iztēlē Latvija vēl arvien bija kā sapņu zeme – skaista, kulturāla, ar mīļiem radiem, ar brīvības cīnītājiem un tautu, kas vēlējās celt jaunu valsti. Taču deviņdesmito gadu postpadomju Latvijas realitāte izrādījās daudz skarbāka.
Mums bija labs dzīvoklis Pulkveža Brieža ielā, taču joprojām atceros, ka sestajā stāvā bieži trūka ūdens, veļa bija jāmazgā ar rokām un pēc tam jākarina istabā, kur nekas nežuva, jo līdz pat vēlam rudenim aukstās telpas netika apsildītas. Kāpņu telpa vienmēr bija piečurāta un smirdēja. ASV bijām pieraduši pie vieglākas dzīves, tāpēc visi šie ikdienas darbi un problēmas šķita mokoši.
Kā labu skolu mums ieteica Zālīša pamatskolu, taču mans jaunākais dēls Kaldis, kurš līdz tam bija mācījies Montesori sistēmā – savā ritmā, brīvi un iedziļinoties –, pārnākot mājās no šīs labās skolas, raudāja. Viņš nevarēja saprast, kāpēc klasē viņam ir jāsēž kā zaldātiņam, kāpēc nevar brīvi telpā kustēties.
Esmu domājis – ja šādas grūtības ir bērnam ar pilnīgi normālām spējām, tad kā šādā klasē jūtas bērns, kam ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms? Bija arī citas bērnu izaugsmei nelabvēlīgas situācijas. Mana sieva gan negribēja tik ātri padoties, jo viņa ir cīnītāja, viņai bija arī bažas, ka Amerikā mūsu bērni varētu zaudēt piederību Latvijai. Vienlaikus mums bija svarīgi rūpēties arī par bērnu emocionālo labklājību. Mana pasniedzēja alga universitātē bija 100 latu – man teica, ka Latvijai tas ir ļoti labi, taču ar šo un sievas līdzīgo algu nevarēju uzturēt ģimeni. Kaut zinājām, ka dzīvosim daļēji no ASV iekrātām naudiņām, nemācējām tikt galā ar ikdienas ienākumiem. Pēc gada nolēmām atgriezties ASV, ar domu mēģināt atkal, kad bērni būs izskoloti. Taču arī tad abi ar sievu vairākas reizes gadā braucām uz Latviju un lasījām šeit lekcijas, lai turpinātu aizsāktos darbus katrs savā jomā.
Un tā nu 2012. gadā pārcēlāties šurp vēlreiz.
Bērni bija izauguši, uzsākuši katrs savu dzīvi. Vecākais dēls ar sievu un divām meitiņām tagad dzīvo Čikāgā, bet jaunākais ar sievu un dēliņu – Grandrepidsā, Mičiganā. Mēs jau neatstājām Latviju ar sajūtu, ka viss ir slikti un nav vērts te dzīvot. Mēs zinājām, ka gribam atgriezties.
Arī mani vecāki savulaik neaizbrauca no Latvijas tāpēc, ka meklētu labāku dzīvi citur. Manu tēvu 1941. gadā arestēja čeka, aizveda uz cietumu Krievijā, kur, visticamāk, viņu būtu nošāvuši, bet sākās karš un viņam izdevās izmukt no ieslodzījuma. Ar sievu paglābās Vācijā, kur es piedzimu bēgļu nometnē.
Tā nebija nekāda vieglā dzīve. Mani vecāki Latvijā bija ieguvuši izglītību, profesiju, bet Amerikā viss bija jāsāk no zemākā līmeņa. Tā kā viņiem nebija angļu valodas zināšanu, viņi visu mūžu strādāja vienkāršus darbus. Pirmajos gados mūsu ģimenei un citiem bēgļiem nebija daudz līdzekļu, bet strādīgie latvieši ar laiku kļuva turīgi, jo bija uzņēmīgi un cits citam palīdzēja.
Šeit diemžēl ir cita pieredze, jo padomju laikos ne vienmēr varēja zināt, vai otram var uzticēties.
Varu to saprast, taču esmu pārliecināts, ka laika gaitā tas mainīsies. Jau tagad jaunie domā citādi. Tomēr daudziem Latvijā patīk sūkstīties.
Psiholoģijā ir tāds termins kā iemācīta bezpalīdzība, to es te redzu bieži. Cilvēki ir iestrēguši bezpalīdzības izjūtā, ka viss ir grūti, un nespēj virzīt savu dzīvi uz priekšu.
Man ir 73 gadi, un, kad es salīdzinu savu domāšanu un uztveri ar vienaudžiem Latvijā, man parasti ir grūti atrast ar viņiem kaut ko kopīgu. Daudz vieglāk atrast kopīgu valodu ar tiem, kas uz pusi jaunāki. Izjūtu ar viņiem tuvību un sadarbību.
Dzīves uztveri esmu mācījies no saviem vecākiem, kā bērns vērojot, ko un kā viņi darīja. Cik atceros, tēvs nekad nekavēja darbu. Tā kā lasu sporta psiholoģijas lekcijas, varu runāt arī par sportistu psiholoģiju, un, piemēram, olimpiādes zelta medaļu ieguvējs Māris Štrombergs apgalvo, ka visa pamatā ir darba ētika un atbalstoša vide. To esmu piedzīvojis arī savā ģimenē, un tas ir svarīgākais, ko esmu gribējis ienest arī kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) mācībās, atvedot šo novirzienu uz Latviju, – lai cilvēki jūtas, pieņemti, atbalstīti un vērtīgi.
Vai jūs kā iebraucēji Amerikā jutāties pieņemti un atbalstīti?
Jā, mēs, eiropieši, bijām ne tikai pieņemti, bet pat vēlami. ASV pēc kara ļoti trūka darbaspēka, un bēgļi to aizvietoja. Es kā bērns neatceros, ka mani kāds būtu atstūmis vai izsmējis, jo biju citāds.
Kā jau teicu, mani vecāki Latvijā bija ieguvuši labus pamatus. Tēvs nāca no astoņu bērnu ģimenes un bija izvēlēts kā tas, kuram jāmācās un jāiegūst augstākā izglītība, bet Amerikā tēvs strādāja noliktavā. Mamma bija beigusi Kaucmindi; ja Amerikā kādi latvieši precējās, viņu vienmēr aicināja par saimnieci. Pirmo reizi ēdu restorānā tikai pusaudža gados, jo mājās mamma visu gatavoja pati, turklāt sestdienās cepa rupjmaizi un bulciņas, ko mēs visi gaidījām kā Pavlova suņi. Es uzaugu divās kultūrās – gan kā Jānis, gan kā Džons jeb mīļvārdiņā Džonijs. Tomēr atceros – pamatskolā man bija kauns, ka vecāki nerunāja angliski.
Visiem bērniem uz skolu līdzi bija baltmaize, bet man bija mammas ceptā rupjmaize, un, lai arī mana maize bija garšīgāka, man par to bija kauns, un es negribēju, lai citi to redz. Tikai ar laiku apjēdzu, ka būt atšķirīgam ir forši.
Man kā psihoterapeitam ir ļoti labi, ka ir arī šādas atmiņas, jo tā vieglāk identificēties ar to, kas notiek ar klientiem. Šobrīd vairs nestrādāju ar klientiem, tikai ar kolēģiem supervīzijā, taču savulaik terapijā nekautrējos klientiem atklāt, ka arī man var būt dažādas emocijas un uzkrājušās sāpes. Domāju, ir iedrošinoši zināt, ka viņi runā ar iejūtīgu cilvēku, nevis robotu.
Kāpēc tu izvēlējies tieši KBT?
Septiņdesmitie gadi Amerikā bija Cognitive Revolution – ļoti strauji attīstījās kognitīvā un kognitīvi biheiviorālā psiholoģija. Es tam sekoju, to apguvu. Pirms tam Amerikā psihodinamiskā pieeja bija viens no galvenajiem terapijas veidiem, un Ņujorkā analītiķi strādāja tieši tāpat kā savulaik Freids. Atceros, ka pacienti sākumā brīnījās, kāpēc manā kabinetā nav dīvāna. Es ātri ievēroju, ka ar KBT terapiju varēja veiksmīgāk risināt problēmas, ko nevarēja ar dinamisko pieeju.
Kognitīvais nozīmē – cilvēka domāšana un domāšanas spējas, bet biheiviorālais apzīmē uzvedību. Tas, kā mēs domājam, ļoti ietekmē mūsu uzvedību, emocijas un to, kā jūtamies. Ja man ir negatīvas domas, manas emocijas būs nospiestas un tas ietekmēs uzvedību. Terapijā mēs identificējam klienta kļūdaino domāšanas veidu, iemācām citu domāšanu un jaunus uzvedības modeļus.
No psihodinamiskā virziena pārstāvjiem dzirdēta kritika par to, ka KBT strādā tikai ar kļūdainām domām, ka tā ir virspusēja pieeja.
Man nav iebildumu pret dinamisko terapiju, bet, ja cilvēkam, piemēram, ir panikas lēkmes, to visefektīvāk var atrisināt KBT. Vai tas ir virspusēji? Dinamiskās terapijas pamatā ir daudz teoriju, kas ir diezgan attīstītas, bet zinātniski nav pierādīts, ka tās panāk vēlamo rezultātu. Savukārt KBT ir ļoti precīzi izstrādāti protokoli, kā ātri un efektīvi var palīdzēt konkrētās situācijās, turklāt to efektivitāti apliecina pētījumi.
Ir dažādas situācijas. Piemēram, ja cilvēkam ir smaga seksuāla vardarbība, par ko viņš nevienam nav teicis, bet kas viņam neļauj veidot veselīgas attiecības, es neredzu, kā var strādāt, neejot dziļāk.
Ja man ir veselīgs cilvēks bez šādām traumām, kam vienkārši gadījusies krīzes situācija, piemēram, atlaists no darba un ļoti saasināti to uztvēris, bet viņā pašā jau ir daudz resursu, tad KBT var palīdzēt ļoti ātri izkļūt no šī emocionālā stāvokļa. Varbūt kāds to uzskata par virspusēju, bet es tam nepiekritīšu.
Domāju, ka psihodinamiskās pieejas pamatlicējs Zigmunds Freids bija fenomenāls cilvēks un daudz kas no tā, ko viņš izveidoja, ir brīnišķīgi, bet tas notika vairāk nekā pirms simts gadiem. Tas ir pilnīgi cits laiks, vide un konteksts.
KBT efektivitāte visbiežāk tiek saistīta ar trauksmi un depresiju. Vai ir kādas diagnozes, traucējumi, kam šī pieeja nepalīdz?
Nav tā, ka nepalīdzētu nemaz, bet grūtāk, piemēram, ar tādiem personības traucējumiem kā narcisisms un robežstāvokļi. Tur efektīvāka ir shēmu terapija. Shēmu terapija vairāk fokusējas uz terapeitiskām attiecībām, klienta vājām pamatpārliecībām un emocijām. Šī terapija izmanto KBT principus, bet ilgst vairākus gadus. Šizofrēnijas un bipolāro traucējumu gadījumos KBT var būt kā atbalsts, tomēr pacientam ir nepieciešami medikamenti, jo KBT nevar mainīt fizioloģiskus traucējumus. Mēs varam tikai stabilizēt pacienta stāvokli, bet ne izārstēt.
Vai trauksme Amerikā un Latvijā atšķiras?
Man šķiet, ka Latvijā daudz cilvēku piedzīvo veģetatīvo distoniju, proti, klients piedzīvo fiziskus simptomus, kam pamats ir paaugstināta trauksme. Diemžēl klients ne vienmēr saista šos fizioloģiskos simptomus ar trauksmi, nemaz neapjēdzot, ka trauksmi var iemācīties kontrolēt. Bet kopumā, lai arī kultūrvides atšķiras, pati trauksme nav tik atšķirīga. Viens gan, ko es Latvijā redzu ļoti daudz, – māņticība, kas pastiprina nepamatotu raizēšanos un paaugstina stresu.
Es pats droši vien trauksmi piedzīvoju tikpat daudz kā jebkurš cits, taču svarīgi saprast, kā šādā situācijā rīkoties. Vai ļauj trauksmei sevi negatīvi ietekmēt?
Trauksmi un stresu var iemācīties identificēt un kontrolēt KBT terapijā. Mainīt ilgi iestrādātus ieradumus un uzvedību nav viegli, tomēr ir iespējams.
Vai savā privātajā dzīvē esi izmantojis KBT metodes?
Ilgi nevarēju atmest smēķēšanu, līdz kamēr, pateicoties KBT, man izdevās sasaistīt smēķēšanu ar brīžiem, kad izjutu stresu. Tas ir tik vienkārši, tomēr pats nebiju spējīgs to apjēgt. Bet svarīgākais, ko esmu pats savā dzīvē iemācījies, pateicoties KBT un psiholoģijai, ir pašmonitorēšana. Piemēram, es kļūstu nepacietīgs, kad mans stresa līmenis ir par augstu. Agrāk, kad vēl braucu ar auto uz darbu Amerikā un pamanīju, ka esmu viegli aizkaitināms pret citiem šoferiem, tas vienmēr bija kā signāls, ka stresa par daudz. Lai izvairītos no lielākas trauksmes, biju ieviesis pašterapijas gājienus un frāzes: slow down, chill out. Relaksējies, neforsē! Man ir šādi mazie teicieni, ko sev pateikt. Dodoties ar draugiem garākos velobraucienos, vienmēr kādā brīdī uznāk vājums, kad vairs negribas turpināt, un tas ir signāls sev pateikt: OK, tu tagad sāc nogurt, bet fokusējies uz mērķi! Tavs mērķis bija 150 kilometru, izdari to, un tad tu jutīsies labi!
Citkārt lekcijās sajūtu, ka man mute kļūst sausa, – tas man ir signāls, ka esmu sācis uztraukties. Tad sev saku – neļauj tam sevi negatīvi ietekmēt, jo, ja tam dosi vaļu, tas traucēs vēl vairāk, jo trauksme traucē sekmīgi domāt. Tāpat laika gaitā atbilstoši KBT principiem esmu iemācījies, ka ir svarīgi pamanīt kļūdas, bet tikpat svarīgi pie tām nepielipt un nemalt galvā ilgi, bet būt šeit un tagad, ar fokusu uz darāmo.
Vai tava psihoterapeitiskā bagāža palīdz pieņemt novecošanu?
Es cīnos pret novecošanu. Droši vien mani ietekmēja tas, ka redzēju, kā māsa Ilze mira septiņdesmit gadu vecumā ar Alcheimera demenci. Kaut mana mamma mira 101 gada vecumā, viņai arī pēdējos 15 gadus bija demence. Arī profesionālā ziņā man daudz sanācis strādāt ar smadzeņu traumām, un vēl pavisam nesen gatavoju materiālu par to, kā integrēt KBT principus, strādājot ar demenci un insultiem.
Man ir viedpulkstenis, kurā man ir uzlikti katras dienas mērķi – 13 000 soļu un noteikts skaits pakāpienu. Sasniedzot šo mērķus, jūtu, ka esmu veselīgs, spējīgs, un vēl ilgi ceru būt dzīvespriecīgs. Esmu pārliecināts un to pierāda arī pētījumi – jo vairāk fizisku kustību, jo labāk tas palīdz arī garīgajai veselībai. Mans tēvs mira 88 gadu vecumā, un viņš bija ļoti sakarīgs līdz beigām. Viņam nebija nekādu kognitīvo ierobežojumu, iespējams, tieši tāpēc, ka viņš visu laiku kustējās, savukārt māte daudz atpūtās, un, kaut viņa nodzīvoja ilgāk, kā jau teicu, pēdējos 15 gadus viņai bija demence.
Es negribu dzīvot ļoti ilgi, bet es gribu dzīvot veselīgi un kvalitatīvi, tāpēc man katru dienu ir mērķis, un tad es jūtos labi.
Sports manā dzīvē bijis svarīgs jau kopš skolas gadiem. Starp citu, sports, precīzāk, sporta traumas, mani izglāba no Vjetnamas kara. Kad beidzu augstskolu, man jau bija veiktas divas smagas ceļa operācijas, kas izrādījās labs iemesls, lai mani neiesauktu armijā. Saprotu, ka valstij ir sevi jāaizsargā, bet tas, ko Amerika darīja Vjetnamā, nebija mūsu karš. Tāpat kā tas, ko darīja Irākā. Esmu kategoriski pret tādiem kariem – tā ir mana ideālista puse. Mani ļoti ir ietekmējis tas, kā Amerika mainījās sešdesmitajos gados, kad 1964. gadā tika noslēgts Civil Rights Act, kas nosaka to, ka visiem cilvēkiem pienākas vienādas privilēģijas. Vēl piecdesmitajos gados attieksme pret afroamerikāņiem bija diezgn aizspriedumaina, bet sešdesmitajos tas sāka mainīties, īpaši starp jauniešiem. Es vienmēr esmu bijis liberālis un cenšos akceptēt citus. Gribu, lai visiem cilvēkiem ir līdzīgas iespējas. Piemēram, Latvijā traucē dalījums krievos un latviešos, jo labi un slikti cilvēki ir katrā tautībā. Es gribētu, lai cilvēki būtu iecietīgāki un pieņemošāki, bet arī saprotu, ka realitāte ir pavisam citāda. Kaut pasaulē ir daudz nevienlīdzības, es cenšos būt kā paraugs, lai palīdzētu iespaidot citus, kuriem grūti pieņemt atšķirīgus cilvēkus.
Tava pirmā darbavieta bija cietums.
Tur nostrādāju trīs gadus un ļoti labi iemācījos visu, kas saistīts ar kriminālām personībām. Tas bija perfekts ievads turpmākam darbam, bet es negribēju to turpināt, jo zināju, ka ar laiku tas var mani iespaidot. Es negribēju kļūt negatīvs, nejauks kā daži cilvēki, kas strādā ar cietumniekiem. Vairākumam, kuri ir ieslodzīti, tiešām vajadzētu būt ieslodzījumā, bet starp viņiem ir arī labi cilvēki, kuri ir kļūdījušies. Es gribētu šiem cilvēkiem palīdzēt, bet ar tiem līdzekļiem, kas mums šobrīd psiholoģijā ir, mēs nevaram viņiem palīdzēt. Daudzi no ieslodzītajiem ir narcistiski cilvēki, kuriem raksturīgi dominēt un panākt savu. Mūsdienu psiholoģijas metodes ar viņiem īsti nestrādā.
Pēc pārcelšanās esmu bijis visos Latvijas cietumos, un domāju, ka Latvijas probācijas dienests ir ļoti progresīvs. Viņi ļoti mēģina izmantot nākotnes virzienus, ko visvairāk attīsta Kanāda un Austrālija. Šīs pieejas pamatā ir rehabilitācijas programmas, jo tikai sodīšana vien neko nedod. Ir jāizgudro, kā palīdzēt cilvēkam pēc tam, jo parasti pēc ieslodzījuma visi no viņiem izvairās, viņi nevar dabūt darbu, viņiem nav resursu un viņi nav pietiekami labi sagatavoti dzīvei brīvībā. Līdz ar to viņi klaiņo, satiek līdzīgus cilvēkus, lieto alkoholu un narkotikas. Tāpēc nākotne ir tādām rehabilitācijas programmām, kas palīdz viņiem izveidot veselīgāku vidi, iznākot no ieslodzījuma.
Strādājot ar grūtiem klientiem, palīdzot citiem, ļoti viegli izdegt arī pašam.
Man reti ir šī problēma. Ar pirmajiem kolēģiem cietumā bijām ļoti saliedēta grupa, un jau toreiz iemācījos, ka lielāka iespēja neizdegt ir tad, ja ir kolēģi, ar kuriem dalīties. Un tā ir mana atbildība – izveidot ar kolēģiem tādas atiecības, lai varu uzticēties, dalīties un prasīt to, ko man vajag. Es arī ļoti daudz līdzsvaroju savas emocijas ar fizisko darbu – tas labi palīdz. Esmu iemācījies rūpēties par to, ko savā dzīvē varu konrolēt, un nepārdzīvot par to, ko nevaru. Varu kontrolēt, ko un kā dodu klientam konsultācijā, bet nevaru ietekmēt, kā viņš uz to reaģē un ko dara pēc tam. Kad esmu kopā ar klientu, daru visu, ko spēju, lai viņu stiprinātu un lai palīdzētu, bet pēc tam nevaru sēdēt mājās un raizēties, jo klienta uzvedība ir ārpus manas kontroles. Ja klients ir par smagu, tad man ir jāapjēdz, ka nevaru iesaistīties, jānovelk robežas un jādod viņš citam kolēģim. Es nekad neesmu mocījies ar to, ka nevaru aizmigt, raizējoties par kādu klientu.
