Mēs, no laukiem, varam
Daļēji pa jokam, daļēji nopietni citi Ingai ir teikuši – ja tu strādātu Anglijā, sen jau būtu miljonāre: «Tas, protams, smejoties, bet skaidrs, ka ārzemēs varētu nopelnīt stipri vairāk. Bet es negribu aizbraukt, jo visu varu izdarīt no Latvijas, no šīs mazās istabas. Man patīk manas mājas, un es gribu būt Latvijā.»
Precīzāk sakot, Inga grib darboties un dzīvot savā dzimtajā Laidzē, taču tas nenozīmē, ka, strādājot tur, viņa nevar tēmēt uz ārzemju līgavām.
«Gribu parādīt, ka mēs no laukiem varam stipri vairāk, nekā tie tur, Rīgā, kas jau ceļ degunu gaisā,» viņa smejas.
Kopš Inga sāka ar saviem tērpiem piedalīties modes skatēs, viņa ir ķērusies arī pie savas kolekcijas izveides. Tā būs no kleitām, ko viņa nav šuvusi kā pasūtījumu, bet gan izsapņojusi un uzbūrusi pati pēc savas gaumes. Kad kolekcija būs gatava, viņai ir sapnis par mājaslapu, kur kleitas būs kā paraugi, un līgavas konkrētos modeļus varētu pasūtīt tieši savām aprisēm.
Tas jau nozīmētu citu vērienu, jo līdz šim Inga ir strādājusi ar katru līgavu pilnīgi individuāli – pati klātienē tiekas un noņem mērus, pati meklē audumus, vairāku mēnešu garumā sarakstās ar katru klienti, lai izzinātu vēlmes, pēc tam ar rokām šuj sīkākās detaļas un reizēm kāzu rītā pat aizbrauc līgavu sapucēt. Ja pasūtījumu apjoms augtu, Ingai nāktos meklēt palīgus – galvenokārt organizatoriskajos jautājumos, jo šūšana ir sirdslieta, un to viņa joprojām vēlas darīt pati.
Līdz šim liels atbalsts bija vecākā meita Rebeka, kura vairākkārt bijusi arī modele mammas kleitām, taču rudenī viņa sāks studēt augstskolā un būs prom no mājām. «Meita ir liela palīdze, labi pārzina sociālos tīklus, prot angļu valodu, kas arī ir vajadzīga. Viens cilvēks visu nevar paspēt. Vidējie bērni, Jānītis ar Miku, var palīdzēt tikai ārā zāli pļaut, bet divi mazākie, Martins un Eleonora, vispār tikai blēņas darīt.»
Intervijas turpinājums: