Bārmenes rūdījums
Doma par šūšanu radās, kad Inga mājās auklēja bērnus. Nu jau trīs bērnu māmiņai bārmenes darbu apvienot ar mājas dzīvi būtu ļoti grūti. Taču Inga joprojām priecājas, ka viņai ir šāds rūdījums. «Man patika laiks, kad strādāju kafejnīcā. Tas iemācīja, ka jāspēj smaidīt neatkarīgi no tā, kā pati jūties tai dienā.»
Pirms Ķīvīškroga viņa strādāja Talsu kafejnīcā Velves, kur bijis īpaši dzelžains grafiks. «Tā bija ļoti apmeklēta kafejnīca, tāpēc mums bija liela slodze. Oficiantam bija arī jātīra telpas. Darbs sākās astoņos no rīta, jāstrādā līdz diviem naktī, pēc tam vēl stundu kājām gāju mājās. No rīta atkal cēlos septiņos. Nedēļu strādāju, nedēļa – brīva. Pirmais priekšnieks bija ļoti stingrs, bieži staigāju nopinkšķējusies, bet labi, ka tā, – iedzina atbildību. Ja kaut kas ir jādara, tad nevar nedarīt!»
Ideja par kāzu kleitām uzvirmoja, kad trešajam bērnam, dēlam Jānītim, bija apmēram pusgads. Iepriekš Inga bija šo to šuvusi sev un bērniem, mēģinājusi arī tirgū pārdot pašas šūtus bērnu sarafānus, bet diez ko nav veicies. «Ātri atmetu tam ar roku, jo tas bija ziemā, ārā ļoti auksts. Laikam tas nebija īstais virziens. Kad Jānītim bija seši septiņi mēneši, izdomāju, ka jāsapērk audums un jāšuj gatavas kleitas. Uzreiz sāku ar kāzu kleitām, nav ko ākstīties ar sīkumiem!» Inga smejas.
Šūšanu viņa nekad nav mācījusies.
Pēc pamatskolas gribēja braukt uz Rīgu mācīties par šuvēju, bet mamma nepalaida – uzskatīja, ka meita ir vēl par mazu patstāvīgai dzīvei. Taču zināšanu trūkums nebija šķērslis, lai īstenotu savu sapni. Kā paraugu Inga izpētīja pašas kāzu kleitu un ķērās pie darba. Interneta laikmets vēl īsti nebija sācies, tāpēc līgavas pirmajām kleitām tika meklētas caur sludinājumu sadaļu vietējā avīzē Talsu Vēstis.
Pircējas uzradās, bet pirmos septiņus astoņus gadus kāzu kleitu pieprasījums vēl nebija pietiekami liels, tādēļ paralēli Inga ņēma pasūtījumus arī krāsainajām kleitām dažādiem citiem pasākumiem. «Uz izlaidumiem un Ziemassvētku ballēm bija daudz pasūtījumu. Vasarā brīžiem šķita, ka sajukšu prātā, jo kleitu bija pasūtījusi gan līgava, gan mamma, gan vedējmāte.
Līgavas kleita tomēr ir svarīgāka, tāpēc pārējām kleitām varēju veltīt tikai tik daudz laika, cik atlika. Vienā brīdī sapratu, ka man ļoti nepatīk apziņa, ka varētu izdarīt vēl labāk, bet nav laika. Tad bija jāizšķiras, ko darīšu turpmāk. Paliku pie kāzu kleitām.»