Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
3
-
1
-
0
-
0
-
– Pēdējo reizi, kad tikāmies, Aija atzinās – lai gan dēls Marts ļoti gribot suni, ar tādu dzīves ritumu, kāds esot jums, viņš tikai mocītos. Tagad esat suņa saimnieki. Vai dzīves ritms ir mainījies?
Juris: Nē, tagad mēs mokām suni (smejas). Ja nopietni, mēs vienkārši sapratām, ka dzīves ritms beidzot jāmaina, un suns bija tas, kurš palīdzēja to izdarīt. Aija jau ļoti sen gribēja baltu suni. Biju ievērojis, ka viņa bieži skatās dažādas bildes un video, kuros skrien baltais Šveices aitusuns. Sapratu, ka tas ir tikai laika jautājums, kad arī mūsu mājās kaut kas tāds uzradīsies. Tā sanāca, ka draugu haskija kucīte bija neplānoti sadraudzējusies ar kādu balto Šveices aitusuni. Un Baldurs bija viens no viņu mīlas augļiem.
Citi lasa
Aija: Puse kucēnu bija balti, puse izskatījās kā haskiji. Baldurs pie mums nonāca divu mēnešu vecumā un bija vismazākais kucēns metienā. Tagad gan viņš sen jau pāraudzis savu mammu, kas ir vidēja auguma kucīte.
– Zinājāt, ka Baldurs izaugs tik liels?
Juris: Nē, jo no sākuma neinteresējāmies, kāds izskatās Baldura tēvs. Redzot māti, likās, ka Baldurs būs tāds pats – neliels. Arī viņa ķepas, esot kucēnam, bija mazas. Šķita, ka dienās viņš būs sīciņš. Taču tad vienā brīdī viņam izstiepās kājās. Ķepas un galva kļuva aizvien lielākas, pacēlās ausis.
Ja dodamies pastaigā lielākā kompānijā, Baldurs mūs visus mēģina noganīt vienā barā.
Aija: Auguma ziņā Baldurs pārspējis visas mūsu cerības (smejas). Vienā brīdī mēs jau sākām raudzīties uz viņu ar nelielām bažām – ka tik viņš neizaug vēl lielāks. Baldurs pats gan joprojām domā, ka ir maziņš. Par spīti tam, ka viņš ir pusotra gada vecs un sver aptuveni tikpat, cik mūsu dēls – ap 40 kilogramiem –, Baldurs tik un tā mēģina ieritināties mums klēpī.
Juris: Baldura tētis ir augumā liels. No viņa Baldurs mantojis ne tikai savu balto kažoku, bet arī ganīšanas gēnu. Ja kāds atpaliek, viņš pieskrien pie viņa un draudzīgi uzrej, it kā gribētu teikt – hei, neatpaliec no bara!
– No kurienes nāk sapnis par baltu suni?
Aija: Es pati uz šo jautājumu vēl neesmu radusi atbildi. Varbūt savu lomu nospēlēja tas, ka balta krāsa asociējas ar kaut ko īpašu un svinīgu.
Tā kā mēdzam staigāt melnās drēbēs, visi redz, ka mums ir balts suns.
– Vai pēc pastaigām slapjdraņķī Baldurs nekļūst melns?
Aija: Tad viņš ir kakao krāsā. Lielākā daļa netīrumu nobirst nost. Lai gan Gaujā spēj iepeldēt līdz vidum, vannā iet viņam nepatīk. Baldurs baidās no dušas.
Juris: Mēs ar tām necīnāmies. Tās ir, un ar laiku pie tā vienkārši pierod. Ir brīži, kad spalvas krīt mazāk, bet ir periodi, kad suns pastiprināti met apmatojumu. Tad gan visur mētājas spalvu kumšķi. Viņš paiet tev garām, un jau esi balts.
– Kam par godu dots Baldura vārds?
Aija: Tas viņam jau bija ierakstīts dokumentos. Tas ir no skandināvu mitoloģijas nācis vārds un apzīmē Odina dēlu – tādu labu un mīlīgu dieviņu. Baldurs pilnībā attaisno sev doto vārdu, jo pēc rakstura ir bezgala mīļš. Viņš nekad nevienam nav parādījis atņirgtus zobus.
– Mēs teikt – kāds suns, tāds saimnieks.
Aija: Es Baldurā saskatu lielu līdzību ar Juri – viņi abi ir ar ārkārtīgi labvēlīgu skatu uz dzīvi. Viņi nekad nekļūst īsti dusmīgi. Es reizēm par kaut ko sacepos, bet Juris nekad nepiktojas. Viņš dzīvi uztver viegli. Pēc Jura domām, nav vērts stresot par lietām, ko tāpat nevar izmainīt un kas reizēm jau sen pagājušas. Un Baldurs ir tieši tāds pats – milzīgs mieramika un absolūti dzīvespriecīgs dzīvnieks.
Juris: Baldura īstā saimniece ir Aija. Ja mēs abi esam mājās, galvenais cilvēks, ap kuru norit Baldura kustība, ir tieši Aija. Kad viņa strādā pie datora, Baldurs guļ viņai uz kājām.
Balduram ļoti patīk iet pie Jura, kad viņš mājās kaut ko spēlē. Viņš uzmanīgi klausās un ik pa brīdim iedziedas.
Aija: Baldurs, man šķiet, ir bara dzīvnieks, tādēļ tāda viena saimnieka, kuram būtu izteikti pieķēries un akli sekotu, viņam nav. Viņš seko līdzi visam mūsu ģimenes bariņam, katram pievēršot savu daļu uzmanības. Personīgi man šķiet, ka viņš vairāk respektē Juri. Balduram arī ļoti patīk iet pie Jura, kad viņš mājās kaut ko spēlē. Viņš uzmanīgi klausās un ik pa brīdim iedziedas.
– Kuri ir viņa mīļākie skaņdarbi?
Juris: Viņam patīk visas augšējās frekvences, kas dzirdamas vijoles, stabules, flautas vai mandolīnas spēlē. Pie ģitāras skaņām viņš aizmieg, bet, tiklīdz atskan vijole, tā uzreiz dzied. Marts iemācījies nospēlēt uz vijoles vairākas melodijas, kurām Baldurs sirsnīgi dzied līdzi.
Aija: Starp citu, Baldurs palīdzēja Martam sagatavoties stīgu instrumentu spēles konkursam. Viens skaņdarbs Bolero sunim īpaši labi patika. Marts konkursā ieguva trešo vietu. Baldurs bija patiešām labs repetitors.
– Varbūt mazliet treniņa, un dienās jums būs suns, kas prot dziedāt?
Juris: Tas būtu lieliski! Jau iztēlojos skaisto pieteikumu: Londonas Karaliskā Alberthola. Dziedošais Baldurs izpilda La Traviata (smiekli).
Mēs vēl neesam sapratuši, vai Balduram ir absolūtā dzirde vai nav. Jo dažkārt ir sajūta, ka viņš dzied precīzi pēc notīm.
– Kā suņa ienākšanu ģimenē uztvēra jūsu šinšillas puika Jānis?
Juris: Viņam bija vienalga. Jānim kā nekā ir jau 11 gadu. Viņš savā dzīvē ļoti daudz ko piedzīvojis – dzīvojis kopā gan ar trusi, gan maziem bērniem.
Aija: Kad ģimenē ienāca Baldurs, mēs visus trīs zvēriņus – suni, šinšillu un trusi – palaidām kopā izskraidīties pa viesistabu. No sākuma viņi visi bija apmēram viena izmēra un cits ar citu draudzīgi spēlējās.
Juris: Pašā sākumā trusis dzenāja pa māju mazo kucēnu, taču tad Baldurs paaugās. Kad ieraudzījām, kā suns trusi paņem aiz čupra, abu dauzīšanos pārtraucām. Šinšilla bija veiklāka un ilgu laiku no suņa vienkārši mācēja aizmukt, taču, redzot, ka Baldurs, dzenājot pa māju Jāni, ir pārāk aktīvs un viņa zobi daudz par asu, arī viņus nošķīrām. Piecu gadu vecumā trusis infekcijas dēļ devās viņsaulē. Savukārt Jānis savu ikdienu pavada būrī.
Aija: Baldurs ar Jānīti tagad sadzīvo labi – katru vakaru pieiet pie viņa būra un kārtīgi viņu nolaiza. Ir reizes, kad Baldurs ir uz Jāni mazliet greizsirdīgs. Piemēram, brīžos, kad Jānim tiek nests ēdiens, arī Baldurs to sev pieprasa. Jā, viņš ir gatavs ēst šinšillu barību!
Juris: Ja kāds šinšillu paijā, Baldurs stāv viņam blakām un grūsta, it kā teikdams: kas tad te notiek? Mani paijā! Es esmu skaistāks! Tas ir pelēks, bet es esmu balts! Ja nebūtu mājās Jāņa, man šķiet, ka brīžos, kad mēs kaut kur uz pāris stundām izbrauktu, Baldurs justos daudz skumīgāk.
– Kas ir bijuši lielākie pārsteigumi, ar kādiem suns jūs vakarā ir sagaidījis mājās?
Aija: Reiz, pārrodoties mājās, atradām Balduru absolūti laimīgu sēžam pilnīgi baltas istabas vidū. Mājās notika remonts, un Baldurs bija ticis klāt cementa pakai, kas bija iznēsāta pa visu māju. Cementam viņš bija pamanījies piejaukt klāt arī dziju un ēdienu. Skats bija patiešām neaizmirstams. Lai gan sākumā Baldurs par notikušo bija ļoti priecīgs, mēs paskaidrojām, ka viņš nav rīkojies labi. Baldurs kādu brīdi pakaunējās, mēs sarīkojām mājās ģenerālo tīrīšanu, un ar to arī viss beidzās.
Juris: Balduram patīk uzdarboties arī dārzā. Viņš tajā ir izracis divas vairākus gadus rūpīgi koptas eglītes. Viņš sistemātiski tās izkasīja ārā, savukārt Aija tās atkal atstādīja atpakaļ. Un tā trīs reizes pēc kārtas, līdz Aija padevās.
– Suns izspruka cauri sveikā bez bāriena?
Aija: Kliegt uz suni šādā brīdī ir bezjēdzīgi, jo ne jau suns pieļauj kļūdas, bet viņa saimnieki. Galvenais nav audzināt suni, galvenais ir audzināt pašiem sevi. Saņemties un uzturēt mājās kārtību.
Juris: Reiz Baldurs bija apēdis uz galda maisiņā atstātas bulciņas. Mēs pārrodamies mājās, un Baldurs, kas parasti skrien pretī, priecīgi griežoties uz riņķi, nav nekur atrodams. Beigās ieraugam viņu, paslēpušos viesistabas stūrī aiz galda. Jautāju viņam: Baldur, kur bulciņas? Savukārt viņš raugās pretī ar vainīgu skatienu – nu jā, tā gadījās… Suns ļoti labi saprot, ja ir izdarījis kaut ko ne pārāk labu.
Baldurs notiesā arī visu, kas nejauši atstāts uz viesistabas vai virtuves galda. Piemēram, dzimšanas dienas kliņģeri.
– Kas viņam vislabāk garšo?
Juris: Meža dzīvnieku kauli. Dodoties pastaigās pa mežu, viņš vienmēr kaut kur pazūd un atnāk ar kārtīgu ribu zobos. Pirms kāda laika viņš atnesa uz mājām ezi. Nevis nokostu, bet dzīvu.
Aija: Ikdienā Baldurs pārsvarā ēd profesionālo barību. Kad gribam viņam iemācīt kādu komandu, vienmēr jāpaņem kabatā līdzi mazos gabaliņos sagriezta desa. To mums iemācīja suņu skolā. Vislabāk viņam garšo Tirgus desa un tā, ar siera gabaliņiem iekšā. Esam viņam piedāvājuši arī ļoti veselīgās bioloģiskās desas – diemžēl tās viņš īsti nenovērtēja.
Juris: Baldurs notiesā arī visu, kas nejauši atstāts uz viesistabas vai virtuves galda. Piemēram, manu dzimšanas dienas kliņģeri. Viņš nesmādē arī pankūkas un pīrāgus.
Aija: Baldurs ēdiena ziņā nav izvēlīgs. Ir tikai pāris lietu, ko viņš neēd. Piemēram, svaigas zivis un gurķus.
– Ko viņš dara, kad ģimene ietur vakariņas?
Aija: Baldurs labprāt sēdētu uz krēsla pie galda kopā ar visiem, taču parasti viņa vieta ir zem galda. Lai gan mēs cenšamies uzturēt disciplīnu, ir reizes, kad viņam izdodas arī kaut ko izdiņģēt.
Juris: Kā nekā viņš ir liels palīgs mājas darbos. Kad trauku mašīnā liek traukus, viņš vienmēr ir klāt un tos nolaiza.
Aija: Viņš ir arī putekļusūcēja operators. Kad tiek tīrīta māja, viņš aizrautīgi palīdz stumdīt putekļusūcēju.
– Jānis savos trakajos jaunības gados ir apgrauzis gan klavieru stūrus, gan labākās ģitāras un demontējis teju visus elektrības vadus mājās. Ko vērtīgu ir apskādējis Baldurs?
Juris: Tā kā viņam pašam patīk muzicēt, manus mūzikas instrumentus viņš neaiztiek.
Aija: Taču mēs esam nomainījuši viesistabas dīvānu. Iepriekšējā Baldurs izurbināja caurumu un sistemātiski to skrubināja.
– Kas Balduram mājās ir aizliegts?
Juris: Ēst fotoaparātus un austiņas. Reiz viņš sagrauza Aijas fotoaparātu. Ar galiem pazuda arī divas labas austiņas. Vēl es saku, ka viņš nedrīkst gulēt mūsu gultā. Savukārt Aija saka, ka drīkst.
Aija: Interesanti, ka Baldurs Jura aizliegumu patiešām ievēro. Viņš zina, ka mūsu guļamistabas gulta ir Jura teritorija, kurā nekāpj iekšā arī tad, kad Jura nav mājās. Pat ja viņu aicina. Esmu mēģinājusi. Baldurs stāv un skatās, bet gultā iekšā nekāpj. Dažkārt viņam ļauju ierausties viesistabas dīvānā. Ja pa dienu bijuši kādi kreņķi, arī bērniem atļauts Balduru uzaicināt pie sevis gultā. Viņi paguļ apskāvušies, un viss negatīvais pazūd.
Citi saka, ka kaķītis ir stresa noņēmējs, bet mēs varam apliecināt – to lieliski noņem arī suns.
– Kuras ir Baldura iemīļotākās pastaigu vietas?
Aija: Ja gribat satikt Balduru, mēs bieži dodamies pastaigās netālu no Velna alas. Kopš mums ir suns, spējam novērtēt pirms 12 gadiem pieņemto lēmumu – pārcelties uz dzīvi Siguldā. Šī izvēle sevi ir pilnībā attaisnojusi. Esam atklājuši daudzas skaistas vietas, kas nav atrodamas pat tūristu bukletos.
Juris: Tie ir kādi trīs kilometri, kurus viņš vienā šādā pastaigā noskrien. Ja viņš katru dienu nedabūtu kārtīgi izskrieties, jau sen būtu apvēlies resns.
Aija: Viens no mūsu pastaigu maršrutiem ved augšā kalnā. Tas arī mums ir kārtīgs kardiotreniņš. Kopš mums ir Baldurs, mēs daudz vairāk laika pavadām ārā. Katra pastaiga ir brīdis miera, kurā vari izvedināt savu galvu un atpūsties.
– Vai Baludram ir kāda īpaši mīļa vieta mājās?
Aija: Tā ir palodze, no kuras paveras skats uz mājas ieeju. Guļot uz tās, viņš var kontrolēt situāciju gan iekšā, gan ārā. Ja no viņa puses atskan varens lauvas rēciens, zinām – mājai garām iet kāds ļoti maziņš sunītis vai kaķis. Turpretī, ja garām iet kāds liela izmēra suns, Baldurs žēli iesmilkstas.
Juris: Viena kāja viņam karājas pāri palodzei. Viņš tā var nogulēt stundām ilgi. Un vakarā, pārrodoties mājās, tev pa logu pretī raugās divas melnas acis.
