Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Aizvadītajā nedēļas nogalē Balvu pilsētas estrādē notika līdz šim vēl nebijis lielkoncerts «Leijerkastnieku dziesmas» – veltījums populārajam mūziķim un grupas «Leijerkastnieki» dibinātājam Ainim Šaicānam. Uz skatuves kopā ar slaveniem latviešu estrādes māksliniekiem spēlēja grupas leģendārais sastāvs. Tikai Ainis, kurš radījis teju 60 lieliskas melodijas – jau 13 gadus uz savējiem noraugās no mākoņa maliņas. Un varbūt tā kļūs par skaistu tradīciju – vasaras viducī satikties Balvu estrādē, dziedāt visiem zināmas un mīļas dziesmas un pieminēt «leijerkastnieku» Aini.
Pirms trijiem gadiem savu un Aiņa stāstu žurnālam Ievas Stāsti un žurnālistei Lolitai Lūsei uzticēja viņa atraitne Irēna Šaicāne, kura vēl aizvien par savu mīļo vīru nespēj runāt bez asarām…
XXX
Vispirms maza manis pašas, šī raksta autores, atkāpe. Esmu no Balvu puses, tāpēc Ainis un Leijerkastnieki ir mana jaunība. Viņa dziesmās koncertos un ballēs jau tolaik dzirdēju netveramu smeldzi par sarkanu ābolu zarā – tu pastiep roku, un pietrūkst pavisam maz, lai noplūktu. Kad Ainis nomira, man bija 35 gadi. Tolaik nodomāju: arī manī kaut kas ir pagājis. Joprojām ik pa laikam paklausos Aiņa dziesmas un atkal redzu sevi Rugāju klubā, ballē klusi dziedot līdzi Leijerkastniekiem un domājot, kā aizsniegt to ābolu zarā…
«Dzimšanas dienas Ainim nosacīti vairs nav, tādēļ katru gadu Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā piesakām dievkalpojumu datumā, kad Ainis nomira. Arī šogad tieši 25. oktobrī astoņos no rīta tur Svētajā misē aizlūgs par Aini. Tas ir arī brīdis, kad ar Aini domās īpaši parunāties, un man tas dod sirdsmieru,» saka Irēna. «Mēdz teikt, ka cilvēks ir dzīvs, kamēr viņu atceras. Balvu Valsts ģimnāzijā, mācot vēsturi un sociālās zinības, skolēniem vienmēr atgādinu: jādzīvo tā, lai pēc tevis paliek kas vairāk nekā tikai svītriņa kapa piemineklī starp dzimšanas un aiziešanas gadu. Vēlējumā Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi! ir liela patiesība. Dzīvot ar jēgu. Tā, lai par cilvēku paliek atmiņas bērniem, mazbērniem, kolēģiem, sabiedrībai.»
Ainis Šaicāns dzimis 1950. gada 12. aprīlī Viļakas pusē – Susāju pagasta Birzniekos, bērnību pavadīja Žīguros. Jau skolas gados Viļakā viņš sāka spēlēt futbolu, bija Balvu rajona jaunatnes un pieaugušo izlašu sastāvā. Spēlēja arī skolas pūtēju orķestrī, estrādes grupā, dziedāja korī. Strādāja par sporta skolotāju Viļakā un Balvos, bija iemīļots bērnu un jauniešu futbola treneris.
1990. gadā Aini ievēlēja par Balvu rajona padomes deputātu, divus gadus viņš bija Balvu rajona pašvaldības priekšsēdētājs. 1988. gadā Ainis nodibināja ansambli Leijerkastnieki, ir autors daudzu dziesmu vārdiem un melodijām. 1993. gada Mikrofona aptaujā Aiņa komponētā Meža dziesma (Dzīve, mana dzīvīte) ieguva 6. vietu, Leijerkastnieku izpildītās dziesmas joprojām Latvijas radio programmās.
Viņš negāja pie ārsta
«Ainis aizgāja pēkšņi, kad viņam bija 61 gads. Man joprojām nav atbildes, kā tā varēja notikt.
Tikai pēc tam sapratu, cik ilgi Ainim izdevās noslēpt, ka viņam bija slikti.
Ainis nekad ne ar vienu nerunāja par veselības problēmām, nevarēja ciest kompānijā cilvēkus, sevišķi vīriešus, kas vaimanāja par savām slimībām. Ainis vienmēr bija vesels, viņam vienmēr viss bija kārtībā. Kad autovadītāja medicīniskajā pārbaudē analīzēs atklājās paaugstināts cukura līmenis, Ainis turpināja teikt, ka viņam viss ir labi. Izrakstītās zāles dzēra nelabprāt, man bija nepārtraukti jāuzmana. Kā mazs bērns – nekā nebija piedabūjams iet pie ārsta! Droši vien baidījās, jo pats saprata, ka nav labi. Esmu sev pārmetusi: varbūt man vajadzēja vēl vairāk uzstāt, varbūt viņš tomēr būtu paklausījis, bet… nav iespējams dzīvot otra dzīvi.
Ainis atvaļinājumu vienmēr ņēma oktobrī, kad beidzās futbola sezona, un jau vairākus gadus pēc kārtas tieši rudenī viņš saaukstējās. Tā arī togad, 2011. gadā. Kā jau skolotājam, skolas futbola pulciņa vadītājam, viņam bija jāiet uz veselības pārbaudi, bet Ainis negribēja iet. Sarunāju laiku un aizvedu, jo zināju – ja būs desmit minūtes jāpagaida, aizies prom. Iegāju līdzi kabinetā. Ainis smaidīja – viss viņam labi! Bet nebija labi!
Biju pamanījusi, ka Ainis var strādāt tikai priekšpusdienās, jo ap divpadsmitiem ir jau noguris, negulēja, neēda. Kad palika pavisam slikti, svētdienā izsaucu ātro palīdzību. Pirmdien, kad pie viņa aizgāju uz intensīvās terapijas palātu, Ainis prasīja, lai piezvanu pamatskolas direktorei un pabrīdinu, ka šodien bērniem futbola treniņš nenotiks. Lūk, kas viņam bija prātā! Vēl Ainis palūdza, lai viņam noskuju bārdu. Viss izskatījās tik cerīgi!
Pēkšņi pamodos piecos no rīta, paskatījos pulkstenī un atkal aizmigu. Septiņos zvanīja no slimnīcas –
Ainis piecos bija nomiris. No tā laika jau desmit gadus es katru, pilnīgi katru nakti pamostos piecos.»
Medaļa uz pieminekļa
Ainim ir dziesma Mārtiņrožu sveikas: Raud aiz loga žēli atkal rudens;/ Viņš pēc saules smaida ļoti skumst,/ Rudens vējos lido koku lapas,/ Izgaist diena, vakars ātri tumst. Irēna atceras: «Lai cik man bija grūti, tieši šo dziesmu izvēlējos arī bēru dienā 29. oktobrī, kad Balvu pilsētas stadionā atvadījās no Aiņa. Viļakas kapos ceļš no galvenajiem vārtiem līdz viņa atdusas vietai bija tieši mārtiņrozēm kaisīts – par to parūpējās krustmeita Arta.
Tā bija skolēnu brīvlaika nedēļa, vēl teicu: redz, kā viņš izkārtoja savu aiziešanu tā, lai man nevajag kavēt stundas. Sestdienā, kad Ainim bija bēres, Viļakas kapos notika svecīšu vakars. Pirmdien bija jāsāk strādāt. Man jautāja: varbūt vēl nenākšu, bet negribēju palikt mājās. Vecākā meita divas pirmās nedēļas palika pie manis, bet es tik un tā gāju uz darbu.
To pirmdienu atceros joprojām. Pirmo reizi savā skolotājas mūžā klasēs piedzīvoju tādu kapa klusumu,» atceras Irēna.
Ainis ir apglabāts Viļakas Mateuša kapos. Uz pieminekļa – viņš ar akordeonu rokās un vārdi no dziesmas Dzīve, mana dzīvīte, ko lai es tev saku… «Mēs nekad netikām runājuši, kur es vai viņš gribētu atdusēties. Viss notika tik pēkšņi,» saka Irēna. «Balvu kapos mums neviens tuvinieks nebija apglabāts, tāpēc izvēlējos Viļaku. Kad abi kopā savulaik braucām tur apkopt manus vecākus, Ainis vienmēr apstaigāja aizgājušos Viļakas muzikantus un skolotājus. Atradu viņam ļoti labu vietiņu kalniņā ar skatu uz baznīcu un uz mūsu lauku, uz Ezermalas pusi.
Visus šos desmit gadus man katrs rīts, izņemot vasaras pilnbriedu, sākas ar iedegtu svecīti Aiņa piemiņai. Kapos vienmēr brīnos, cik daudzi viņu atceras – vienmēr kāds ir bijis, ziedi nolikti. Pavisam nesen atradu uz pieminekļa atstātu futbola sacensību medaļu – nezinu, kas un ar kādu domu to nolicis, droši vien kāds audzēknis. Arī es esmu Ainim uz kapa likusi viņa savulaik sacensībās nopelnītos kausus – māla futbolbumbas, jo zinu, cik ļoti viņš dega par futbolu.»
Ainis mani novērtēja
«Ainī bija ļoti daudz enerģijas: ģimene, sports, dziedāšana. Savus labākos gadus viņš veltīja sabiedrībai: politiskā dzīve, koncerti un futbols. Kad tiešām vajadzēja, Ainis mani, protams, atbalstīja, tomēr ikdienā mājas solis gūlās uz maniem pleciem. Ainim patika laukos pļaut zāli. Arī futbola stadiona zālienu viņš ar traktoriņu vienmēr pļāva pats – nevienam citam neuzticēja. Tomēr sadzīviskie ikdienas darbi Ainim nederēja, viņam nepatika kaut ko pacietīgi remontēt, bet es to sapratu un pieņēmu. Cik varēju, darīju pati, bērni paaugās, Ainis meklēja meistarus, teica – katram jādara tas, ko viņš vislabāk prot.
Ainis mani ļoti, ļoti novērtēja. Viņš atklāti teica: es varu tik daudz izdarīt tikai tāpēc, ka esmu drošs un zinu, ka mājās viss būs kārtībā. Viņš man ļoti pateicās par to, ko es daru. Kad sāku pētīt Balvu vēsturi, rakstīt un vākt materiālus, Ainis mani atbalstīja, aizveda visur, kur vajag. Vēsture viņam patika, tāpēc tik daudzas reizes varēju tikt uz arhīviem Rīgā un Alūksnē, pie daudziem cilvēkiem.
Ainis bieži bija prom naktīs, spēlējot ballēs, bet mēs uzticējāmies viens otram.
Muzicējot varēja nopelnīt, un tas bija liels atbalsts ģimenei. Kad palika vecāks, naktīs vairs spēlēt negribēja un nevarēja. Bet gadu gadiem izjauktais miega ritms bija krietni pabojājis miega režīmu – Ainis nevarēja aizmigt.
Mēs ar Aini uzaudzinājām četrus bērnus. Dažreiz smejos – es vēl jauna, bet bērni paliek arvien vecāki. Vecākajam dēlam Aivim ir 43 gadi, strādā Nacionālajos bruņotajos spēkos, ir bijis misijās gan Afganistānā, gan Irākā, viņam ir trīs bērni. Meitai Aijai ir 39 gadi, viņa vienīgā ir ārzemēs – Dānijā studē loģistiku. Abas jaunākās meitas Liene un Ieva dzīvo Balvos, Liene ir datordizainere, strādā arī Balvu Mākslas skolā, viņai ir trīsgadīga meitiņa – man ir, ar ko gudri parunāt. Ieva ir strādājusi robežsardzē, laiciņu padzīvo Īrijā, tagad aizraujas ar floristiku.»
Nēsāju viņa pulksteni
«Esmu par Aini jaunāka, bet mēs viens otru zinājām ļoti sen, jo Viļakā mācījāmies vienā skolā. Man ir trīs vecāki brāļi, Ainis ar viņiem draudzējās, ciemojās mūsu lauku mākās Ezermalā. Kad mācījos vidusskolā, Ainis atnāca uz skolu strādāt – viņš man bija fizkultūras skolotājs. Nē, nē, tad mēs vēl nebijām pāris! Tad Ainis aizgāja armijā, bet atgriezies manas klases izlaidumā spēlēja balli. Un arī tad mēs vēl nebijām pāris – varbūt vienīgi kā jaunais skolotājs viņš arī mani uzlūdza uz kādu deju, tāpat kā citas absolventes. Viens otrā ieskatījāmies nākamā gada skolas Žetonu vakarā, kad biju atbraukusi uz skolu ciemos. Šā vakara dejas gan es jau atceros. Ainis bija ļoti straujš, atvērts un dzīvespriecīgs.
Togad, 2011. gada novembrī, mēs būtu varējuši svinēt kāzu 35 gadu jubileju. Ainis man vienmēr šajā dienā kaut ko dāvināja. Iepriekšējā gadā saņēmu neapaļai jubilejai – 34 gadiem – neraksturīgi lielu dāvanu: zelta auskarus. Apaļajā jubilejā viņš plānoja nopirkt man pulksteni, bet nepaspēja. Zinot šo Aiņa nodomu, es līdz pat šai dienai nēsāju viņa pulksteni, ko Balvu rajona padome 2007. gadā Ainim pasniedza kopā ar Atzinības rakstu par ieguldījumu Balvu rajona kultūras dzīves attīstībā un tautas mūzikas popularizēšanā.»
Viņš dzīvo dziesmās
«Pirmos gadus pēc Aiņa aiziešanas izvairījos no dziesmām un dziedāšanas. Togad Valsts svētkos no svinību zāles skolā izgāju, arī kolēģu kopīgajos pasākumos, kuros skanēja mūzika, nespēju noturēties. Tikko sāka skanēt jebkāda melodija, ne tikai Aiņa komponēta vai izpildīta, man sirds lūza. Tagad jau varu runāt daudz mierīgāk, varu klausīties pat Aiņa dziesmas. Izmantoju tās, mācību stundās, bet, vedot cilvēkus ekskursijās pa Balviem, atskaņoju vismaz trīs četras viņa melodijas. Ainis joprojām dzīvo – tikai tagad savās dziesmās.
Šad tad, kad Ainim nenāca miegs un viņš rakstīja, es biju klāt. Kad dziesma atnāca, viņš to pierakstīja, tomēr tā nopietnāk strādāt devās uz stadionu – tur viņam bija sava telpa, akordeons, vēl citi mūzikas instrumenti.
Parasti tieši es biju pirmā, kas dzirdēja Aiņa dziesmas. Viņš teica: tu man patīc tieši ar to, ka neesi mūzikas cilvēks.
Tā arī ir. Es tiešām no mūzikas nesaprotu neko – mani pat masu korī neņemtu, tāpēc varēju pateikt tikai vienu: vai nu patīk, vai nepatīk.
Katra Aiņa dziesma ir stāsts, tajā katrā ir ielikta sirds un mīlestība. Viņš vairākkārt mēģināja uzrakstīt vārdus man veltītai dziesmai. Atceros, cik ļoti man nepatika, ja viņš to darīja, kad bija iedzēris. Lai kā Ainis mēģināja, man veltītus dziesmas vārdus viņš tomēr neuzrakstīja, tāpēc izvēlējās Veltas Tomas Roze un mākonis, papildinot tos ar piedziedājumu. Šo dziesmu esmu izvēlējusies sava mobilā telefona ienākošā zvana signālam. Kad Ainis aizgāja, nespēju klausīties – nomainīju, bet tad atkal atgriezos pie šīs melodijas. Kad tagad man kāds zvana, skan Aiņa balss: Ziedam slāpt nav labi – roze lūdzās tam. /Vai lai šonakt abi alkās sadegam? Un tad piedziedājums: Irēna, Irēna…»
Kad iedzēra, bija vieglāk
«Ainis mēdza iedzert un mēģināja sevi kontrolēt, lai nepārkāptu robežu. Šī problēma saasinājās, kas viņš kļuva par Balvu rajona padomes priekšsēdētāju: izbraukumi, tikšanās, visur pacienāja.
Tolaik pat iekārtoju kalendāru, kurā atzīmēju dienas, kad Ainis bija iedzēris. Izrādījās, ka šādu dienu ir samērā daudz.
Nākamajā gadā saskaitīju, ka iedzeršanas dienu tomēr ir mazāk. Ainim nekad šo kalendāru neparādīju – tas bija tikai manai zināšanai.
Vēlākos gados Ainis nevarēja iedzer pa drusciņai: vai nu nedzēra, vai dzēra. Melošu, ja teikšu, ka man bija viegli reizēs, kad robeža tika pārkāpta. Manīju, ka pēdējā oktobrī Ainis šad tad nopirka vienu 200 gramu alkohola pudelīti un teica – kad iedzeru, man ir vieglāk aizmigt. Visticamāk, ar alkoholu viņš ārstēja sāpes, par kurām negribēja runāt ar ārstu. Pēdējās dzīves nedēļās no alkohola bija pilnībā atteicies. Teica, ka negrib, ka negaršo.
Viņam bija liela pašdisciplīna. Kad bija jāuzstājas, jāspēlē kāzās, ballēs vai kādā pasākumā, Ainis nekad nedzēra, jo varēja muzicēt tikai skaidrā, un bija ļoti neiecietīgs pret tiem leijerkastniekiem, kam patika iedzert. Arī savos pieaugušajos futbolistos viņš nevarēja ciest bezatbildību – šodien jāpiedalās sacensībās, bet vakar aizgājis uz balli un iedzēris! Ainis teica: tā nekad nevar cerēt uz labu rezultātu! Bet par futbolā zaudētu spēli Ainis gan varēja iedzert.»
Neesmu viena
«Ainim ļoti patika Ezermala – manas dzimtās mājas Viļakas pusē. Ainim ir arī dziesma Mūsu Ezermala, un tajā – viss, kā patiešām bija: ezera ūdeņi, laipas, ozols vecais, pirts, ābeļdārzs, kur gāja mani satikt, teica, ka mīl mani, un dziesmā to pasaka vēlreiz. Cik nu mums bija līdzekļu, uzcēlām tur mazu koka mājiņu. Ainis bija izdomājis, ka mājai jābūt ar trejām(i) duravām, kā dziesmā Ziedi, ziedi, rudzu vārpa. Viņš teica: sēdēšot te, skatīšoties uz Viļakas ezeru un komponēšot dziesmas. Tā arī viss notika – mājas trešās durvis ir ar skatu uz ezeru. Pēdējā vasarā mēs tā arī dzīvojāmies: es rušinājos pa dārziņu, bet Ainis sēdēja un skatījās uz ezeru. Arī uz Aiņa kapa pieminekļa ir iekalts Ezermalas skats. Pa šiem gadiem gan skats ir aizaudzis, jo iestādījām lazdas, pīlādžus.
Pēdējos gados, kad dzīvojām Viļakā, Ainis rītos vienmēr gāja ezerā peldēties un aicināja mani līdzi. Es mēģināju, bet teicu – nē, man ir par aukstu. Kad bija jāsāk laukos dzīvot vienai, es sevi uzrunāju: Irēna, vai tad tu nevari saņemties un sākt rītos peldēties tāpat kā Ainis? Pirmajā reizē no ezera uz mājām gāju raudādama, bet tagad, lai kāds laiks, es, kā maijā sāku, tā katru rītu peldu līdz pat vēlam, vēlam rudenim. Un tad saku: redzi, Aini, kā es varu!
Man ir tik žēl, ka Ainis nesagaidīja savu 65 gadu jubileju, kuru jau tik sen plānoja: viņš spēlēs, bet es runāšu.
2015. gadā saņēmos un Aiņa piemiņai šo pasākumu sarīkoju – es runāju, tikai… viņš nedziedāja. 2016. gadā uzrakstīju grāmatu par sportu Ziemeļlatgalē. Tas ir veltījums gan Ainim, gan man pašai – lai varu atvadīties un turpināt dzīvot.
Gadi ir gājuši un pagājuši, un arī mana dzīve ir mainījusies. Atceros, kā domāju: vai tiešām man būs mūžīgi jāpaliek vienai? Tā īsti neticēju, ka es varētu kādu satikt, bet teicu: ja satiktu, galvenais, lai nav mūziķis. Man nevajag, lai kāds par mani uzraksta dziesmu, jo Ainis to jau izdarīja.
Tā nu sagadījās, ka tomēr esmu satikusi cilvēku – man ir draugs, ar kuru aprunāties. Kopā nedzīvojam, mūs šķir attālums, bet brīvdienās un vasarās esam kopā. Caur sapņiem esmu nolasījusi un sapratusi, ka Ainis manas attiecības atbalsta: viņš uz mani skatās bez pārmetumiem, dziļdomīgi un klusi. Un saka – viņam viss esot labi.»
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
