Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
1
-
3
-
0
-
1
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2015. gada 41. numurā.
– Seriālā Māja pie ezera tu atveido māti, Sandra Zvīgule – tavu meitu Madaru. Jūsu attiecības veido vienu no seriāla galvenajām līnijām. Vai seriāls arī tev pašai lika domāt par mātes un meitas attiecībām?
– Jā, ļoti daudz par tām domāju. Filmā esmu māte, kas pametusi savu meitu. Iemesls? Mīlestība, apstākļu sakritība, bet mazliet arī vieglprātīga attieksme.
Kad uzzināju, kāda sieviete man jāspēlē, sacīju: nesaprotu viņu. Taču, kad apsēdāmies ar režisoru Armandu Zvirbuli parunāties, patinu savu dzīvi atpakaļ un domāju: vai dieniņ, bet mēs katrs esam reiz ko neprātīgu iedomājušies! Izmisuma brīžos mūsos ir tik svešas, nepazīstamas emocijas, domas un jūtas, ka mēs varam sastrādāt visādas muļķības. Godīgi varu pateikt: ikdienā es pat peli nevarētu nosist. Bet, ja atceros to laiku, kad nogalināja manu tēti… (Aktrises tēvs bija Mākslas fonda direktors Jāzeps Pasternaks. 1975. gadā, kad tēvs devās mājās no darba, kāpņutelpā viņu nodūra. Oficiālā versija bija, ka to izdarījis kāds nelīdzsvarots jauneklis. Neoficiālā – politiski iemesli, – red.)
Es taču biju gatava nogalināt to cilvēku, kas to izdarīja!
Bet jau pusgadu pēc tam man pat prātā neienāktu tāda doma. Laikam jau nedrīkstam būt ļoti strikti un nosodoši, jo apstākļi un situācijas ir tik daudzveidīgi…
Man ir citāda situācija nekā seriālā – mana meita Dārta dzīvo Austrālijā. Un jāteic – daudzi kadri kopā ar Sandru bija tādi, ka pirms to filmēšanas plīsa visas manas emocijas. Pēc pirmā mēģinājuma režisors pienāca man klāt un sacīja: «Katīt, ne tik stipri… Tā ne…» Taču manām emocijām vienkārši bija jāizsprāgst. Sandrā atradu ļoti daudz kopēja ar Dārtu. Pat to, ka viņām abām ir tāda maiga, balta, skaista āda. Vienā kadrā samīļoju Sandru, un man šķita – tā ir Dārta…
– Seriāla iespaidā gribējās meitai pateikt ko līdz šim nepasacītu?
– Vienīgi kārtējo reizi, ka viņu mīlu, jo pašas galvenās lietas dzīvē esam izrunājušas. Man jāpasakās Dievam par to, ka mums ar Dārtu ir ļoti labas attiecības un tās arī vienmēr tādas bijušas. Meita gan nemaz nav līdzīga man, viņa daudz vairāk līdzinās savam tētim (aktieris Juris Kalniņš – red.), un tāpēc viņu mīlu vēl vairāk. Jo Dārtā redzu atspoguļojamies cilvēku, kuru es mīlu. Dārta ir stingrāka raksturā, mierīgāka, savaldīgāka par mani un cilvēciski mani audzinājusi daudz vairāk nekā es viņu. Iespējams, tāpēc manam dēlam, Dārtas brālim Kārlim, ir mazliet vieglāk dzīvot. (Smaida.)
Ar savu paraugu meita man mācījusi, ka man ir tiesības būt tādai, kāda es esmu, vienalga, vai kāds par to priecājas vai bēdājas. Vienīgais smagais brīdis starp mums bija tad, kad Dārta kopā ar vīru Metu pārcēlās uz dzīvi Austrālijā.
Man nebija drosmes viņai to pateikt, tāpēc uzrakstīju…
Vēstulē rakstīju: priecājos, ka viņai ir tāds vīrs un ka viņi ir kopā un brauc uz tik skaistu zemi. Bet, ja piemetu uz pirkstiem, visā mūžā mums atlikušas tikai kādas padsmit tikšanās reizes. Vienkārši ļoti labi sapratu, ka nepelnām tik daudz, lai abi ar vīru bieži varētu braukt pie viņiem ciemos. Atceros, ko viņa man atbildēja: «Saprotu, mammu, ka šai brīdī man būtu pilnīgi lieki tev teikt – tās ir pilnīgas muļķības, ko tu man raksti, taču dzīvē viss mainās!» Tagad, kad zinu, ka viņi ļoti drīz atgriezīsies Eiropā, saprotu, ka Dārtai atkal bija taisnība. Man patīk kapitulēt meitai!
Bet to – es tevi mīlu – saviem tuvajiem saku ik reiz, kad man gribas. Es to vienkārši nevaru nepateikt! Jaunībā vīrs Juris par mani smējās un katrreiz vaicāja, kāpēc es raudu, kad to saku. Ja tu mīli, tad taču esi laimīga! Bet tieši tāpēc jau raudu – no tās laimes un mīlestības izjūtas, kas rada to, ka tev iekšā viss plīst un burbuļo, un ir tik liels…
– Kad zvanīju, lai vienotos par intervijas laiku, tu biji pilnīgi sašauta – tava meita un mazdēls devās atpakaļ uz Austrāliju.
– Es neticēju, kad visi teica, ka mazbērnus mīl vēl vairāk nekā bērnus. Ītens piedzima tālu, tālu – Austrālijā, Brisbenā. Latvijā vēl bija 8. februāris, bet Austrālijā jau devītais, kad Mets atsūtīja smieklīgu ziņu: apsveicu, rīt tikos un tikos ir piedzimis jūsu mazdēls Ītens Džoss Plets. (Smejas.) Viņš atsūtīja arī bildīti, un, mazdēliņu ieraugot, es biju šokā. Tādu garu galviņu, saņurcīts… Bet tu taču sapņo, ka viņš piedzims tāds skaists, baltā mežģīņu jaciņā! Teicu savējiem: «Nekas, mēs mīlēsim viņu tik un tā!» Turpmākajās fotogrāfijās viņš, protams, jau izskatījās pavisam citāds – skaists, līdzīgs tam, kāds viņš ir tagad. Bet jau tad, kad ieraudzīju mazo olgalvīti, kaut kas iekšā notika tāds, ka kļuva mīksti žokļi, un sapratu – esmu absolūti kapitulējusi viņa priekšā. Atcerējos mammas sacīto: tu bērnus mīli tā, ka šķiet – vairāk mīlēt nav iespējams. Un tad tev piedzimst mazbērni… Es tev izstāstīt nevaru, kas tā ir par ārprātīgu mīlestību!
Jā, man bija skumji, kad Dārta brauca uz Austrāliju, bet tagad, kad viņa brauca prom kopā ar Ītenu, man šķita – mana dzīve beidzas. (Katrīna ieelsojas, bet tad atkal savaldās.) Tad sevi mierināju: tas taču nav tavējais.
Ak Dievs, kā es gribētu pamest visu un viņu auklēt…
Dažas dienas pirms mazā aizbraukšanas sapratu – varu pilnīgi visu: spēlēties ar viņu, dauzīties, jebko. Bet es nevaru vakarā, liekot mazdēliņu gulēt, papaijāt viņu, es kaucu kā suns. Vienkārši kaucu… Atvainojos, ka raudu, bet četrgadīgais Ītens man skaidrā angļu valodā sacīja: «It’s okay, oma.» Viņš mani saprata…
– Attiecības ar dēlu veidojas citādi nekā ar meitu?
– Jā. Mums nezin kāpēc šķiet, ka meitas mēs pazīstam caur to, cik pašas esam stipras vai kā pašas reaģējam uz lietām. Mums liekas – gan jau viņa izkārpīsies, gan jau ar viņu viss būs kārtībā, man taču tāpat ir bijis. Bet attiecībā uz puikām – ai, tas taču mazais brālītis, par kuru jāparūpējas īpaši. Un varbūt tādējādi mazliet nodarām pāri meitām. Nenoliegšu, domās mans Kaža, kam ir metru deviņdesmit garš augums, joprojām ir mazais brālītis. Bet izrādīt jau tādam pieaugušam vīrietim to tik ļoti vairs nedrīkst.
Spilgti atceros kādu rītu Radio Skonto kopā ar Valdi Melderi, kad sākām runāt par to, ka sievietēm tik ļoti patīk teikt – vīrieši ir tādi, vīrieši ir šādi. Uz ko Valdis atbildēja: nuja, bet jūs, sievietes, jau tos vīriešus tādus izaudzināt! Ah… Man nekas cits neatlika kā piekrist. Sīkumos – jo pamatlietas normāli vecāki saviem dēliem iemāca – bieži grēkojam. Nomestas zeķītes… Skaidri redzamais apģērbu ceļš, pa kuru viņš devies no ārdurvīm uz savu istabu… Un māmiņa, kura domā: ai, man taču nav grūti, es pacelšu to jaciņu, zeķītes. Sīkumos mēs izlaižam savus dēlus un pēc tam domājam: diezin kāpēc viņi tik nejauki izturas pret savām draudzenēm? Pēc sarunas ar Valdi ļoti daudz par to domāju.
Bet vispār vecākiem jābūt laimīgiem, redzot, ka pašos pamatos tavs bērns ir krietns cilvēks.
– Pirms tam runājām par mātēm un meitām, bet es tev nepaprasīju, kādas bija tavas attiecības ar mammu (Nacionālā teātra aktrise Lidija Freimane – red.)?
– Mums bija ļoti maz laika attiecībām, mammas praktiski nebija mājās, jo viņa visu laiku strādāja. Taču pamatlietas mēs abas ar māsu (tērpu māksliniece Kristīne Pasternaka – red.) zinājām – zinājām, ka mamma mūs ļoti mīl, ka viņa dara visu, lai mēs labi justos. Mamma man iemācīja visu, sākot no izjūtām, beidzot ar ēst gatavošanu.
Bet, ja man tagad būtu ļauts ko vēlēties, es gribētu kaut drusku vairāk laika attiecībām ar mammu un arī papu.
Kopējā gaisotne mājās bija brīnumjauka – abas ar māsu bijām laimīgas, mums bija ļoti skaista bērnība, taču man vienmēr pietrūcis vecāku. Vienmēr. Mamma bija ļoti stingra, nekad uķi-puķi. Viņai bija ļoti konkrētas, stingras prasības, piemēram, labi mācīties.
Zini, vislabākās attiecības mums bija jau tad, kad pati biju pieaugusi, man blakus bija Juris un mums dzima bērni. Mammai gan bija sava nostāja. Viņa, piemēram, uzskatīja, ka pilnīgi pietiktu ar vienu bērnu, bet pēc tam jāpastrādā. Toreiz laikam nepateicu viņai, ka bērni man vienmēr, vienmēr būs svarīgāki par karjeru. Taču esmu pārliecināta, ka mamma tagad to zina.
Vecāki tik ļoti viens otru papildināja… Mūžam atceros, kā mamma man, trīspadsmitgadniecei, noturēja seksuālās audzināšanas stundu. Viņa mani aizveda ezermalā un mīļa, taču arī ļoti gudra cilvēka balsī teica: «Mīļo meitiņ, tev jābūt pacietīgai un jāsagaida tas brīdis, kad nāks tavs īstais!» Tai brīdī man kļuva gandrīz vai slikta dūša. Domāju; ak Dievs, par ko viņa tagad runā… Es negribu, mani tas neinteresē! Bet pēc kāda brīža garām nāca mans paps – skaistulis un meitu mīlētājs jaunībā, kā vēlāk uzzināju, – un pateica vienu teikumu: «Katukiņ, vīriešiem drausmīgi patīk smukas un stulbas meitenes. Viņi viņas izmanto.» Viss! Pēc tā teikuma manī ieslēdzās tā-ā-āda paškontrole… Es nevaru teikt, ka tai vecumā apzinājos – esmu smuka vai nesmuka –, bet stulba es tiešām negribēju būt. Rezultātā paps ar vienu teikumu izdarīja daudz vairāk nekā mamma, cenzdamās runāt caur puķēm. Vidusskolas gados man pat sāka šķist, ka lēnām pārvēršos par mūķeni, – ļoti kritizēju puišus, vērtēju viņus. Visi pielūdzēji man šķita nepietiekami smuki, nepietiekami gudri. Līdz piepildījās mammas novēlējums…
– Saka – tēvs meitai iedod pašapziņu. Vai meitai svarīgi, lai tēvs saka komplimentus, uzsver, ka viņa ir skaista?
– Šķiet, ka tas ir svarīgi. Taču tiešā tekstā paps mums neko tādu neteica. Toties atceros kādu gājienu gar jūras malu Zvejniekciemā, kad abas ar māsu soļojām vecākiem pa priekšu. Paps mammai it kā starp citu sarunā iestarpināja: «Cik forši, ka mūsu skuķiem ir tik smukas kājas, vai ne?» Tas tika pateikts tik ļoti starp citu, bet acīmredzot īstajā brīdī, ka to joprojām atceros.
Vēl paps mūs mācīja justies kā mazām dāmiņām, piemēram, aicināja mūs uz restorānu, kas padomju laikos bija kaut kas neaptverams. Un vienmēr sarunāja ar mums randiņu uz ielas. Es ikreiz ierados mazliet par agru, un katrreiz viņš man sacīja vienus un tos pašus vārdus: «Inteliģents cilvēks ierodas tieši laikā, nevis agrāk vai vēlāk. Ja tu ierodies agrāk, tu man liec justies neērti par to, ka esmu nokavējis.» Visu mūžu to atceros… Un visur joprojām ierodos agrāk. (Smejas.)
Vai, cik man žēl, ka liktenis mūs tik ātri izšķīra…
Tēvs bija studējis arhitektūru Briseles Mākslas akadēmijā, zināja sešas svešvalodas, spēlēja klavieres. Pārtikušu vecāku puisēns, kas it kā viegli bija gājis pa dzīvi, bet daudz no tās paņēmis. Galu galā gan viņa dzīve bija ļoti smaga… Es ļoti būtu gribējusi, lai viņš ir blakus, kad mani puikas auga. Ļoti.
Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tur, augšā, mēs visi satiksimies. Juris man teica: ja tevi tas mierina, tad lai tā būtu. Bet kā es varu neticēt? Piemēram, Kažiņš reiz stāstīja notikumu, kur klāt bija nevis viņš, bet mūsu vecākais dēls Krišiņš. Bet Krišiņa jau tad vairs nebija (Katrīnes un Jura dēls pirms vairākiem gadiem noslīka ezerā – red.), kas man lika atcerēties Meterlinka Zilo putnu. Devāmies uz kristību pikniku zaļā pļavā, kad Kaža man pēkšņi saka: paskaties, izskatās kā Harijonkuļa māja! Es apjuku, jo Harijonkuls ir Harijs Liepiņš, pie kura Kaža nekad nebija bijis. Vaicāju: kāda Harijonkuļa māja? Dēls atbildēja: tā, kur Dārtai bija bail no zirga. Bet tas bija notikums, kur klāt bija Krišs, nevis Kaža! Tai brīdī domāju: viņi ir tikušies… Tikušies kādā citā realitātē. Vismaz man gribējās, lai tā būtu.
Par ko esmu pilnīgi pārliecināta pēc Kriša, mammas un papa nāves, ka viņi mūs bīda, kārto mūsu dzīvi. Tikai viņiem vajadzētu mums paprasīt, vai mēs to maz gribam… Daudz esmu domājusi par to, ka neesmu pat pirkstu kustinājusi, lai taisītu karjeru. Mans sapnis reiz bija ierunāt filmas.
– Zaudējums liek dzīvi saprast, uz to paskatīties citādi?
– Noteikti! Sevišķi tādam raksturam kā manējais – esmu mūždien par visiem nenormāli baidījusies. Bet attiecībā uz Kārli, savu mazo puiku, piespiedu sevi nebaidīties. Tieši pretēji, es darīju visu, lai viņā neizaug manas bailes, piemēram, no ūdens. Jo bērna aiziešana māca bērnos ieaudzināt nevis bailes, bet spēju domāt, reaģēt, rīkoties. Krišs, piemēram, lieliski peldēja. Nelaime notika cita iemesla dēļ – acīmredzot viņš vienkārši bija uzlēcis uz aukstā avota…
Ir vēl kas – mēs piebaidām sev nelaimi. Ļoti daudzas lietas ir piebaidāmas, un tā nav māņticība, bet programma, ko sevī ieprogrammējam. Senāk zvanīju savējiem, kad viņi brauca pie stūres, un, ja telefons bija izslēgts, man sākās šausmīga panika, līdz Juris man teica: pārtrauc! Kad piedzima bērni, esmu piedzīvojusi arī kancerofobiju. Man pēkšņi šķita – ārprāts, ārprāts, man taču jāpagūst izaudzināt viņus. Līdz vienā brīdī sapratu, ka šīs sliktās domas jāpārcērt, jo tā tiešām var sevi nospolēt līdz nelaimei. Pati sev sabojāt dzīvi.
– Kā bērna aiziešana ietekmē attiecības?
– Bija ļoti grūti, bet mēs viens otram bijām un joprojām esam blakus. Es ļoti mīlu Juri, viņš ir ārkārtīgi godīgs, krietns un stiprs cilvēks.
Reizēm man šķiet – es tik daudz varu izraudāt, bet viņš…
Juri pāris reižu esmu redzējusi nesavaldīgu, un tās abas reizes bija teātrī. Dzīvē – nekad. Mēs, protams, esam sastrīdējušies, tas ir normāli, bet mūsu lielie skandāli ilgst aptuveni piecpadsmit minūtes.
– Tomēr jaunībā tavs Juris, kā daudzi citi vīrieši, bija klusētājs.
– Jā, un es to asociēju ar sevi – man šķita, ka esmu izdarījusi kaut ko sliktu. Jo lielāka, dziļāka problēma, jo ilgāk viņš klusēja. Laikam jau beigās sāku krist viņam uz nerviem ar mūžīgo jautājumu – ko es esmu izdarījusi? Es uzmācos, vienkārši uzmācos ar to, ka jārunā, un viņš sāka to darīt. Pietiekami labi redzēju, kas notika ar manām draudzenēm un viņu vīriem, kas savā starpā nesarunājās. Deviņdesmit procenti šo laulību izjuka.
Jā, un lielu daļu mūsu kopdzīves Juri uzskatīju kā kaut ko pašsaprotamu, līdz bija kāds notikums, kas mani nolika uz kājām. Toreiz Kaža bija vēl maziņš, es kopā ar viņu biju mājās. Ap pulksten divpadsmitiem dienā zvanīja mājas telefons (mobilo toreiz nebija), un sievietes balss pēc zināmas klusuma pauzes, izdzirdējusi manu balsi, vaicāja Juri. Pēc tā, kā viņa to darīja, sapratu – labi nav… Atbildēju: «Nē, viņa nav. Kas, lūdzu, jautā?» Uz ko saņēmu atbildi: «Viņa bērnu māte.» Sacīju, ka viņš ir teātrī, uz ko saņēmu nicinošu sprauslājienu – teātrī, divpadsmitos dienā?! Sieviete nolika klausuli. Atceros kā tagad, kā es ar kartupeļu nazīti tur stāvēju pilnīgi trulā mierā un domāju: re, cik tas vienkārši dzīvē notiek… Tad zvanīju Dailes teātra dežurantam un lūdzu, lai nodod Jurim ziņu, ka jāpiezvana uz mājām. Tai brīdī līdz manai apziņai aizgāja – Jurim ir bērns, un kas to zina, cik liels… Kad Juris pārzvanīja, paziņoju: tev zvanīja tava bērna māte. Viņš pārprasīja: «Kas man zvanīja?!» Viņš to prasīja tādā balsī, ka tai pašā brīdī sapratu: tas ir pārpratums. Vai, un cik muļķīgi droši vien jutās tā sieviete…
Taču šis jocīgais zvans man lika pārdomāt, cik ļoti pašpārliecināta patiesībā es esmu. Jo man prātā nebija ienācis, ka ar mani kaut kas tāds var notikt. Bet šis notikums man lika domāt…
– Vai, tavuprāt, sievietei vajadzīgs arī kāds ārējs kairinājums, iemīlēšanās sajūta?
– Teātrī strādājot, sevī jākultivē spēja partnerī ieraudzīt ko īpašu, iemīlēties. Taču svarīga ir robeža, līdz kurai tas viss aiziet. No robežas pārkāpšanas diemžēl nav pasargāti pat vislaimīgākie pāri. Bet vispār ir lieliski, ja ir kāds vīrietis, kas uz tevi paskatās tā, ka liek elpot dziļāk, – tavam vīram tas ir pat lielāks ieguvums nekā tev pašai. Reizēm vīrieši (retāk sievietes) kļūst smieklīgi ar savu vēlmi nemitīgi uzspodrināt savas dziļo ieelpu sajūtas. Taču saglabāt šo sajūtu – spēt drusciņ dziļāk ieelpot – gan ir veselīgi un labi, un mēs nekādā ziņā šādi nenododam cilvēku, kuru mīlam.
Apzinoties, kāda es esmu, esmu skatījusies vīrieša acīm uz kādām sievietēm un domājusi: cik viņa ir skaista, Jurim viņa noteikti patiktu… Es, protams, nekādā ziņā vīru negribētu pagrūst uz šādu soli, tas būtu īsprātīgi, un lai Dievs mani no tā pasargā, bet es viņu droši vien saprastu…
Varbūt tieši tāpēc, ka Juri tik ļoti mīlu, es negribētu viņam aizliegt redzēt citas sievietes.
– Tu saki: «Apzinoties, kāda es esmu.» Tas nozīmē, ka neesi mierā ar sevi.
– Visu mūžu esmu gribējusi būt drusku citāda gan raksturā, gan vizuāli – perfekta. Bet man tas nekad nav izdevies ne ar dakteriem hazaniem, ne ūdeņiem, ne sabojāto kuņģi. Esmu gribējusi būt tieva, smalka, fiziski vāja, nevaroša. Bet es visu varu! Es varu pacelt, nolikt… Es esmu vāja tikai savās emocijās.
Esmu gribējusi būt mierīga, savaldīga, sakārtota. Šobrīd vienīgā vieta, kur man tā ir, ir virtuvē un šūšanas stūrītī.
Kas man patīk – tas ir mans vecums. Jo es vairs neesmu muļķe, kādas mēs, daudzas, esam jaunībā. Mēs nemitīgi kašājamies savās problēmās, meklējam sevī vainu, kāpēc mēs patīkam vai kāpēc mēs nepatīkam… Daudzu apstākļu rezultātā mēs sevī to vainu arī atrodam un bendējam sev dzīvi. Bet tagad… reižu pa reizei domāju: ja jums nepatīk, neskatieties uz mani, izslēdziet televizoru!
Esmu nomierinājusies. Man nav vēlmes ne sevi pierādīt, ne kādam parādīt. Beidzot esmu nonākusi savā dzīvē. Brīžam krāsainākā, brīžam pelēcīgākā, bet savā dzīvē, kas pieder man un manai ģimenei. Mans mazdēls kādu dienu teica: iedomājies, cik jauki – tu mīli manu tēti un mammu, es mīlu āpīti, mīlu tevi un onku Kažu, un tanti Ciku (tā ir mana māsa Kristīne). Mēs visi viens otru mīlam. Gribēdams pateikt, cik tas ir kolosāli, viņš iesaucās – mēs esam viena Dongdongu ģimene! Neko citu jau laimei nevajag – ģimeni un veselību. Un arī aiziet es gribētu vienā dienā ar vīru. Atceros, reiz kopā ar vīru ierunājām kādu aizkustinošu filmu. Ejot prom no televīzijas, Jurim teicu: «Es gribētu nomirt ar tevi vienā dienā…» Viņš laikam mazliet pārprata un atbildēja: «Lūdzu! Tu tikai man pasaki, kad.» (Smejas.)
