Saulainajā Albānijā pienākusi diena, kad grupas vadītāja pienākumus uzņēmies Mārtiņš Upenieks. Viņš ir norezervējis naktsmītni, par kuru viedoklis ir visiem grupas biedriem. Mārtiņš ir atradis numuriņu kādā hostelī, kur vienā istabā jāguļ visiem četriem, kā arī jādala vannas istaba ar pārējiem hosteļa iemītniekiem.
Mārtiņš atklāj: «Kad es piekritu šim braucienam, es rēķinājos, ka mēs varētu gulēt kaut vai siena gubā. Vajag ļauties. Uzticēties. Kad sāk to visu kontrolēt, tas ir diezgan kaitinoši…»
Taču Katrīna Dimanta neslēpj savu sašutumu: «Ak, Dievs! Man pat laukos ir labāka vannas istaba! Kāds sakars! Tur pietrūka tikai caurums grīdā!»
Vienīgais, kurš cenšas mazliet «kliedēt» nokaitēto gaisotni ir Horens, kurš paziņo, ka šajā vannas istabā taču viss ir ērti: «Viens var sēdēt uz poda, otrs mazgāties, bet trešais krāsoties vienlaicīgi. Mēs vairs nekavēsim vispār neko!»