Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Mācījos Latvijas Kultūras akadēmijā kopā ar režisoriem, tā sauktajā neatkarīgajā kursā, kas nebija piesaistīts nevienam teātrim – jau studiju laikā teica, ka neviens teātris mūs neņems. Man paveicās, ka ar izrādi Doktors Živago ierotēju Valmieras teātrī, kur mēneša laikā izveidoju titullomu,» savu aktiera karjeras sākumu sarunā ar žurnālu Ieva atceras Kaspars Zāle. Tieši pirms 10 gadiem par šo lomu viņš tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā Gada jaunais skatuves mākslinieks. «Toreiz pēkšņi bija piedāvājumi no visiem teātriem, turklāt
Dailes teātris piedāvāja spēlēt uzreiz trīs galvenās lomas. Likās, ka visi sapņi piepildās.
Vēl nominācija… Biju eiforijā!» atminas Kaspars. Tomēr cerības, kuras viņš lika uz šo savas dzīves pavērsienu, drīz vien sabrukušas.
«Nokļūstot Dailes teātrī, ātri vien sapratu, ka neesmu te gaidīts, un man kā ļoti jūtīgam un intuitīvam cilvēkam bija grūti atrasties vidē, kurā jutos nevēlams. Man bija jāspēlē galvenā loma izrādē Pusslepkava, izrādē Čuhņas jociņi un komēdijā Sliktie puiši, bet Džilindžers uzreiz pateica, ka negrib ar mani strādāt. Iedomājies, tu atnāc uz jaunu teātri un tev nevis palīdz iejusties kolektīvā, bet močī nost,» atceras Zāle.
«Nezināju, pie kā vērsties, kam to izstāstīt, bet jutu, ka mani ēd ārā, ar katru izrādi kļuva arvien grūtāk.
Iet atpakaļ uz Valmieras teātri nevarēju – tur biju nodevējs. Kādu dienu mani izsauca Džilindžers, apsēdās bufetē pretī un teica: «Ko tu atļaujies? Par tevi sūdzas!» Par ko sūdzas, kas sūdzas? Viņš neatklāja ne vārdus, ne nodarījumu. Vēl tagad atceros Džilindžera frāzi – domā, ar ko tu ej! Nākamajā sezonā mani nometa no visām izrādēm, arī no izrādes Frankenšteins, kur man bija paredzēta viena no galvenajām lomām,» stāsta aktieris.
Iemeslu, kādēļ tā noticis, Zāle tā arī neesot sapratis: «Neviens nepaskaidroja!
Man teica, ka atļaujos nepildīt režisora uzdevumu un izrādes laikā lieku klāt savu interpretāciju.
Varbūt minimāli to darīju, jo redzēju, ka citi aktieri atļāvās daudz vairāk… Iespējams, pārāk asi reaģēju. (..) Vienmēr esmu bijis autsaiders, domājis citādi, nekā vairums cilvēku. Turklāt esmu principiāls, nemāku melot, izdabāt, gūt sev labumu, citus čakarējot,» spriež aktieris.
Ja filmējoties kino Zālem ar kolēģiem vienmēr bijusi laba sadarbība, tad teātrī – gluži pretēji. «Varbūt es nemācēju pareizi noreaģēt un noslēdzos no kolektīva. Gruzdovs savulaik mani par bulli sauca –
kad man kāds nāca pretī, es devu virsū. Jā, ļoti jūtīgi uztveru.
Tas ir mans lielākais mīnuss. Aizvainojums, iekšējie pārdzīvojumi, malu to visu sevī… Centos atrast dialogu, tajā pašā laikā – ja pirms tam esi pieredzējis aprunāšanu, atstumšanu, grūti atkal uzticēties,» teic Kaspars.
Arī laikā, kad Zāle iestājās par savām tiesībām saglabāt darbavietu Dailes teātrī, atbalstu no kolēģiem viņš nesajutis. «Viņiem es biju tumšā avs, izstumtais.
No aktieriem faktiski neviens ar mani neuzturēja kontaktu,
taču es varēju parunāt ar vecā kaluma aktieriem – ar Olgu Dreģi, Ilzi Vazdiku, Lidiju Pupuri… Man jau patīk runāt! Tas arī ir lielākais paradokss, jo es vienmēr esmu bijis atvērts sarunai,» brīnās Zāle.
Atkailinoši atklātu sarunu ar Kasparu Zāli lasi žurnālā «Ieva» un digitālajā žurnālā «Santa+»!
