Kamēr Kaspars vāca emociju uzplūdā saplēstos traukus, Olga turpināja uzstāt uz to, ka abiem ir nepieciešams salīgt mieru. Kaspars gan tik viegli nevēlējās tam ļauties, atgādinot visus riebīgos vārdus, kas tika vērsti pret viņu.
Olga saņēmās un spēra pirmo soli, dodoties apskaut savu vīru, tikmēr Kaspars teica, ka viņam esot lepnums. «Šis ir drusku par vēlu pēc tā, ko tu pateici,» atgādinot visus emociju uzplūdā izteiktos vārdus, teica Kaspars.
Viņš savu lepnumu tik viegli atlaist nevar, viņš ir dusmīgs un aizvainots par visām publiski izteiktajām apsūdzībām – gan par krāpšanu, gan to, ka viņš, mēģinot iepriecināt sievu, saņēma tikai lamas.
Kaspars uzsver, ka nevēlas kameras priekšā aizstāvēties par to, kas nav bijis. Viņš arī uzskata, ka uzbrukums nav labākais veids, kā risināt konfliktus: «Zini, es arī esmu cilvēks, man arī ir jūtas!»