Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vienmēr esmu gribējis izdarīt to, kas citiem nav izdevies
«Smagākajos brīžos mēģinu atcerēties divas lietas: ka ārkārtīgi mīlu savu darbu – hokeju – un vienmēr esmu gribējis izdarīt to, kas citiem nav izdevies,» piedaloties žurnāla «Santa» īpašajā fotosesijā, sacīja hokejists Kaspars Daugaviņš. Ar šādu domu viņš dosies laukumā arī savā dzimšanas dienā. Pēc sāpīga zaudējuma Vācijas izlasei šodien mūsu hokejisti ar Kasparu priekšgalā stājas pretī ne mazāk nopietnam pretiniekam – Zviedrijas komandai.
«Astoņpadsmit gadus Latvijas izlasē jutos, ka vienmēr zaudēju.
Ar to nevar sadzīvot, to var tikai neizrādīt, bet sāp tik un tā. Lielu uzvaru dzīvē ir maz. Bet ar vienu uzvaru vari atspēlēties par zaudējumiem,» pēc bronzas medaļas izcīnīšanas pasaules čempionātā atzinās Kaspars. «Tāpēc ir svarīgs sestais spēlētājs – visas valsts mīlestība. Kad sāpēs un zaudējumos sajūti to, tad it kā ieej tunelī un tevi uz priekšu dzen buļļa spēks. Un vēl – agrāk uz krekliem bija tikai numuri, tagad ir arī uzvārdi. Arī tas motivē. Mani sasniegumi ir visas manas dzimtas sasniegumi,» uzskata šodienas jubilārs.
Ar sievu man ir ļoti viegli
Ģimene ir Kaspara prieks un spēks. Lai kādi laiki būtu, viņš zina – savējie sapratīs, pieņems un atbalstīs. Tāpēc Kaspars vienmēr ir tiecies būt mājās, ar savējiem, lai dāvātu un saņemtu uzmanību, kuras sezonas laikā tik ļoti pietrūkst. Šoreiz pirms lidojuma uz Čehiju Kaspars kopā ar sievu Santu devas uz izrādi Jaunajā Rīgas teātrī.
«Ar Santu iepazināmies 2010. gadā portālā draugiem.lv. Spēlēju hokeju Ziemeļamerikā, un mēs sākām sarakstīties. Vēlējos būt kopā ar latviešu meiteni,
man pat nebija domas iepazīties ar ārzemnieci,»
par to, kā saticis savas dzīves sievieti un bērnu mammu, stāsta Daugaviņš. «Togad pirms pasaules čempionāta Vācijā uzaicināju Santu uz restorānu un pēc pirmā randiņa aizbraucu uz Ķelni. Pēc tam sākām tikties biežāk. Apprecējāmies pēc trijiem gadiem,» atminas hokejists.
Jubilāra Kaspara ikdienas ainiņas
«Man ar sievu ir ļoti viegli,» priecājas Kaspars. «Mums kopā ir jautri, nav bijis neviens nopietns konflikts. Tā laikam ir liela laime, un to sauc par mīlestību. Mēs daudz runājam. Ja kaut kas nepatīk, cenšamies izrunāt, nolīdzināt nesaskaņas, lai dusmas pāriet un nepaliek aizvainojums. Kādreiz gan ir labāk nerunāt, nepratināt, kāpēc slikta oma. Varbūt viņa naktī slikti gulējusi. Ko es no tā iegūšu, ja uzzināšu, kas vainas? Ar vienu neapdomīgu soli var sabojāt visu, tāpēc piedomājam, lai ar savu rīcību otru nesāpinātu.
Man jau liekas, ka es esmu labs vīrs un tēvs. Bet vienmēr var labāk,» atklāts ir Daugaviņš.
Izlases cīņas spars un panākumi, un fanu mīlestība kapteinim čempionāta laikā, protams, ir visvērtīgākā dāvana. Taču pērnā gada nogalē vaicāts, kādu dāvanu visvairāk vēlētos saņemt, Kaspars atbildēja: «Ja es varētu ko izvēlēties, tas būtu miers pasaulē.»
