Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Baranku cepējs Fricis
Nepelnīti Laimonis Vāczemnieks iekļauts to dzejdaru un rakstnieku pulkā, par kuriem saka – viņi kalpoja padomju varai. «Pēdējā laikā parādās jauns skatījums uz tā laika dzejniekiem,» vairāk kā divdesmit gadus pēc dzejnieka nāves saka literatūrkritiķis Ilgonis Bērsons. «Daudzu darbos ir maz kas no padomju dzīves. Ja man vajadzētu sastādīt kārtīgu dzejas izlasi ar Laimoņa Vāczemnieka dzeju, tā būtu laba grāmata.»
Vislabāk par tēvu Laimoni Vāczemnieku zina stāstīt viņa meitas Alda Vāczemniece un Daina Randare. «Tēvs dzimis 1929. gada 5. aprīlī Rīgā, uzaudzis Sarkandaugavā vienkāršā strādnieku ģimenē,» stāsta jaunākā no trim Vāczemnieku meitām Alda. «Viņš ir mācījies Rīgas 28. vidusskolā, J. Raiņa strādnieku jaunatnes 8. vakarskolā un Pārtikas ministrijas Darba rezervju skolā ieguvis maizes cepēja diplomu. Viņš strādāja par baranku cepēju, bet 1951. gadā saslima ar tuberkulozi, un viņam nācās aiziet maiznīcas. Nesen dzimtas salidojumā uzzinājām, ka no tēva mammas puses mūsos rit lībiešu asinis. Vecmammas meitas uzvārds bija Tomsone, un viņa dzīvoja Salacgrīvā. Vectēvs nāk no Milzkalnes. Interesanti, ka vecmamma un tēva māsa ir nevis Vāczemnieces, bet Vadzemnieces. Acīmredzot pārmaiņu laikos dokumentos ieviesusies kļūda, un mans tēvs kļuvis par Vāczemnieku. Dokumentos ir vēl kāda interesanta nianse. Vectēvu sauca Mārtiņš Rūdolfs, un mans tēvs ir Laimonis Mārtiņa dēls, bet viņa māsa Ausma ir Rūdolfa meita. Tēva māsa Ausma ir septiņus gadus jaunāka, viņai bija dvīņubrālis Imants, kas dažu mēnešu vecumā nomira ar garo klepu. Kad tēvam bija deviņpadsmit gadi, vectēvs izdarīja pašnāvību. Mēs nezinām iemeslu, jo ģimenē par to nerunāja. Paps traģēdijas brīdī bija otrā istabā, un viņš bija tas, kas atrada savu tēvu pakārušos…
Mani no bērnības pavada stāsts, ka mani vecāki iepazinušies Cēsu tuberkulozes sanatorijā.
Citi lasa
Viņi bija ļoti jauni – mammai bija 16 gadi, papam – 21. Mammai bija plaušu, bet papam – limfmezglu tuberkuloze. Viņam bija piepampuši limfmezgli, un viņš nevarēja pagriezt galvu – griezās ar visu ķermeni. Tā viņš dabūja iesauku Jūras cūciņa. Arī citiem bija sadotas iesaukas – Slaidais resnītis, Klusais okeāns, Meksikānis, Kaziņa, Nelaimes čupa. Mana mamma bija Odziņa.
Mammai jaunībā bija gari, biezi mati, un viens no pirmajiem darbiem, ko viņa izdarīja sanatorijā, – nogrieza matus. Paps stāstīja, ka viņi gājuši uz kino un mamma viņam bija uzsitusi pa rokām. Bērns jau nepieļauj fizisku tuvību starp vecākiem, un es viņam sašutusi jautāju: «Kā tu viņai to atļāvi?!» Viņš atbildēja: «Bet ja meitene patīk…»
Sanatorijas galvenā ārste, rakstnieka Miervalda Birzes sieva Lilija esot bijusi skarba sieviete, un tēvs vēlējies iznest viņu cauri. Teicis, ka viņam sāp vēders. Viņa iedevusi zāles un pēc tam jautājusi – vai palīdzēja? «Es tās cītīgi smērēju uz vēdera, bet nepāriet,» tēvs atbildējis. Daktere izsaukusies: «Bet tās ir jālieto iekšķīgi!» Citu reizi viņš pārģērbies par sievieti, un daktere viņam aizrādījusi, ka sieviete vīriešu korpusā nedrīkst uzturēties.» – «Jaunībā tēvs bijis diezgan nerātns,» piebilst māsa Daina Randare, «viņam patikušas kompānijas, ballītes. Vienu vakaru, kad mēs jau bijām piedzimušas, tēvs braucis ar pēdējo trolejbusu mājās no kādas tikšanās un viņam piesējušies jaunieši. Viens, atpazinis jaunības dienu draugu, teicis – neaiztieciet, tas ir Fricis.
Mamma ar vecākiem dzīvoja Pārdaugavā, Eiženijas ielā, īrētā vienistabas dzīvoklī. Pēc ārstēšanās viņu apciemoja draugi, ar kuriem viņa bija iepazinusies sanatorijā. Viņu vidū bija arī tēvs. Kad gājuši prom, citi teikuši – sveiki, bet paps sacījis – uz redzēšanos! Vecāmamma bildusi – vai tad viņš domā vēl te nākt?! Sākumā viņai paps ne visai patika. Vecmamma turēja kazas, un paps tās gāja ganīt. Tā viņam bija iespēja pabūt vienatnē un rakstīt. Tēvs strādāja Iļģuciema ādas izstrādājumu fabrikā, bija ekspeditors Dinamo slēpju fabrikā, radinieki viņu bija iekārtojuši darbā Aldarī. Bija laiks, kad viņam neveicās ar darbu, toties dzejoļi bija tapuši. Vecāmamma viņam nepārmeta – ko tu ņemies ar dzejošanu, ej strādāt! Taču kāds kolēģis gan bija teicis – vai tev ģimene ļauj šitā ķēmoties?» – «Kad vecāki precējās, mammai bija 17 gadi, tēvam – 22,» turpina Alda. «Mammai bija jāprasa vecākiem atļauja, jo viņa vēl nebija pilngadīga. Viņi sareģistrējās 1952. gada 12. janvārī, pēc diviem gadiem piedzima vecākā māsa Velga, vēl pēc gada – Daina. Paps mammu kādreiz ķircināja – tev bija ar mani jāprecas spiestā kārtā, bet mamma atsmēja – jā, man bija ilgā grūtniecība divus gadus.
Dzīves apstākļi bija trūcīgi un spiedīgi vienistabas dzīvoklītī. Daina gulēja skārda vanniņā.
Pēc sešiem gadiem pasaulē ierados es. Vecāki gaidīja dēlu, bet piedzima meita. Paps mammai teica: «Nu, ko tu uztraucies, mums taču nevajag zirgu zagli.» Viņš visās situācijās atrada īstos vārdus. Bija labs mierinātājs.»
Un tad nāca Kindzulis
Laimonis Vāczemnieks pirmo dzejoli par galda spēli – muciņām – uzrakstīja jau skolas laikā, bet pirmais dzejolis presē tika publicēts 1953. gadā laikrakstā Padomju Jaunatne. Četrus gadus vēlāk iznāca pirmais dzejoļu krājums Dzintarlāse. Jauno autoru uzņēma Rakstnieku savienībā. «Honorārs par pirmo dzejoļu krājumu bija diezgan liela naudas summa vecajā naudā,» atceras Daina. «Viņš atnāk mājās ar portfeli, un no tā izņem lielu naudas žūksni. «Vai vēl vajag?» saka un pats tīksminās. Tad uzliek uz galda vēl vienu paciņu naudaszīmju un vēl.» – «Mums bērnībā likās, ka viss labais nāk no Rakstnieku savienības,» piebilst Alda. «Ar gaišām atmiņām atceramies Rakstnieku savienības Jaungada eglītes, kur deva paciņas un cienāja ar garšīgām biezpienmaizēm un dzērveņu morsu.
Rakstnieku savienība mums piešķīra pirmo dzīvokli Sarkandaugavā, Patversmes ielā, tad pārcēlāmies uz rakstnieku māju tagadējā Valdemāra ielā, bet vēlāk dzīvojām Vesetas ielā. Paps bija ģimenes galva un galvenais pelnītājs. 1958. gadā viņš sāka strādāt žurnālā Bērnība par atbildīgo sekretāru, bet kopš 1964. gada bija žurnālu Draugs un Zīlīte galvenā redaktora vietnieks.
Pa dienu viņš gāja uz darbu, bet vakaros un naktīs, ietinies cigarešu dūmos, rakstīja.
Rakstot viņš šausmīgi pīpēja. Mamma maz ir strādājusi algotu darbu. Vienu gadu viņa strādāja par vilciena pavadoni, bet, kad uzbūvēja Preses namu, astoņus gadus strādāja grāmatu galdā. Vasaras pavadījām vasarnīcā Ādažos, vēlāk vecāki nopirka vasaras māju Vecpiebalgā. Mammai patika strādāt dārzā. Kad tēvs bija pensijā, viņi līdz vēlam rudenim dzīvoja Vecpiebalgā.
Paps tikai piecdesmit gadu vecumā nolika autovadītāja tiesības un iegādājās zaporožecu, bet viņam bija mopēdi. Viņš nebija praktisks vīrietis. Ja vajadzēja pielikt dzīvoklī plauktiņu, mammas onkulis nāca palīgā. Šajā ziņā viņš bija dzejnieks. Taču pats izjauca mopēdu un salika kopā. Vienmēr kāda skrūvīte palika pāri, bet uz priekšu kustējās. Viņš ar mopēdu pazuda uz vairākām stundām dabā un dzejoja. Braucām sēnēs, es sēdēju uz bagāžnieka. Reiz Jāņos, braucot ar mopēdu pēc meijām, viņu bija notriecis motocikls, un tēvs bija lauzis ribas un sašķaidījis brilles – visa seja bija asinīs.»
Dabas mīlestība un humora izjūta – tā ir bagātība, ko māsas mantojušas no tēva. «Viņš visu mūžu alka pēc skaistā,» stāsta Daina. «Daba tēvu uzrunāja un ietekmēja. Viņa bērnība pagāja Sarkandaugavā, uz bruģa, starp mūriem, bet vasarās vecāki viņu sūtīja uz laukiem, viņš ir gājis ganu gaitās. Kārlis Ulmanis bija iedibinājis kustību – vasarās Rīgas bērni brauca uz laukiem strādāt pie saimniekiem. Kad braucām uz Vecpiebalgu, viņš rādīja Ļūdiņu mājas, kur pāris vasaru strādājis. Domāju, ka Vecpiebalgas pievilcība, kas atainota dzejolī Ūdensrozes, nākusi no bērnības iespaidiem.»
Bet par dzejnieka izslavēto humora izjūtu meita Alda Vāczemniece saka: «Mēs ģimenē normāli nesarunājāmies, visu laiku likām špiļkas cits citam. Viens pasaka vārdu, bet otrs tam piemeklē citu nozīmi, alegoriju.» – «Mēs joprojām savā starpā bumbojamies ar vārdiem,» piekrīt māsa. «Kāds pasaka kaut ko trāpīgu, kā tajā humorā – un tad pienāca Kindzulis un teica…» – «Paps ir populārās komēdijas Dāvana vientuļai sievietei scenārija autors,» turpina Alda. «Filma uzņemta 1973. gadā. Tajā gadā precējās vecākā māsa Velga, un jaunā pāra kāzu mašīna bija Kņopienes volga. Pirmo kinoscenāriju viņš rakstīja filmai Līvsalas zēni. Kad taisīja Līvsalas zēnus, Jānis Streičs un Ēriks Lācis katru dienu nāca pie mums uz mājām, un viņiem bija pilnas somas ar alus pudelēm. Man bija savākta liela kolekcija ar alus pudeļu etiķetēm.
Pie mums dzīvoja mammas mamma. Vecāmamma nākusi no Madonas puses, un viņas valodas pūrā bija dažādi apvidvārdi. Paps, spēlējoties ar vārdiem, viņu bieži pavilka uz zoba. Vecmamma teica – apēdīšu to pēčāk, bet paps viņu zoboja – ak, Pēčam tu to atstāj. Viņš mums izdomāja iesaukas. Es ilgus gadus biju Mausis. Kad biju maziņa, mani sauca par Buņģi, jo biju apaļa.» – «Man bija iesauka Frančmaizīte,» iestarpina Daina, «jo dibentiņš bija kā bulciņa. Mammu sauca par Mēmo. Viņa pēc dabas bija klusētāja. Neatceros, ka vecāki būtu pacēluši balsi vai strīdējušies, bet mamma, kad bija dusmīga, varēja ilgi nerunāt.» – «Reiz mamma ar papu bija sastrīdējušies, un viņš Mēmajam uzraksta zīmīti: «Pamodini mani septiņos!»» jaunākā meita Alda atceras kādu komisku situāciju. «Tēvs pamostas desmitos un pie gultas ierauga zīmīti: «Septiņi, celies.»
Blakus mūsu vasarnīcai Ādažos bija vasaras māja kinorežisoram Ērikam Lācim, un viņš mūsu sētā ienesa dzirnakmeni – lai nenozog.
Tēvs izdomāja stāstu, ka es esmu iebāzusi galvu dzirnakmenī un nevarējusi to dabūt laukā – galva aiz ausīm aizķērusies.
Viņš mani bieži nerroja: «Kā tev toreiz tā gadījās, ka nevarēji dabūt galvu laukā no dzirnakmens?» Nu jau par folkloru kļuvis nostāsts par mammas pielūdzēju no Sarkandaugavas. Viņš bijis smalkāks par tēvu, nēsājis hūti. Paps viņam teicis: «Es esmu burvju mākslinieks, varu saburzīt tavu hūti, sadurt ar adatām, bet pēc tam tā būs tāda, kā bijusi.» Viņš paņēmis hūti, samīcījis un pēc tam tādu saņurcītu atdevis sāncensim, teikdams: «Piedod, šoreiz nesanāca…»
Arnolds Auziņš grāmatā Ogles zīmējumi apraksta Rakstnieku savienības sēdi, kurā spriests par demogrāfisko jautājumu. Lektors saka – mums visiem ir jāpadomā, ko darīt, lai uzlabotu demogrāfisko situāciju. Paps esot izsaucies: «Es zinu, ko darīt!» Auziņš grāmatā bija pierakstījis klāt – jā, Laimonis zināja, jo viņam ir trīs meitas un 45 gados viņš bija kļuvis par vectētiņu.
Papam piemita aktiera meistarība. Tikšanās reizēs ar klausītājiem viņš prata izteiksmīgi nolasīt savus darbus. Viņam ir dzejoļu izlase Puika, valdies!, un tikšanās reizē ar skolēniem viņš pēkšņi izsaucās – puika rimsties, puika valdies! – un rādīja uz pirmajā rindā sēdošajiem zēniem. Skolotājas tramīgi skatījās apkārt, kurš ir tas, kas nemāk uzvesties… Viņam bija arī ļoti laba balss. Kad viņš ar Andri Vējānu kāpņu telpā dziedāja Brūnacīti, dziesma skanēja pa visiem sešiem stāviem. Tēvs mācēja svilpt, un, kad sanākšanās dziedāja Viens riktīgs nams, viens poļu nams, viņš izteiksmīgi dziesmas laikā iesvilpās.»
Pārpratums pārpratuma galā
Literātu aprindās runā, ka Laimoni Vāczemnieku karjerā balstījis draugs, šodien pretrunīgi vērtētais rakstnieks Arvīds Grigulis. Literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons saka: «Vāczemniekam nav augstākās izglītības, bet piemīt pašinteliģence, viņš bija vispusīgi attīstīta personība. Laimonis bija vienkāršs strādnieku puisis, tīrā biogrāfija viņam palīdzēja kļūt par dzejnieku. Laimonis bija ģimenes cilvēks, bet mēdza pasēdēt ar Arvīdu Griguli, Jāni Aneraudu, Bruno Saulīti. Kad apses tvīkst, tad iemest drīkst – Vāczemnieks rakstīja. Kopā ar Griguli labprāt restorānā pasēdēja arī citi dzejnieki – Plotnieks, Grenkovs, arī es. Grigulis visiem izmaksāja, savā ziņā mūs uzpirka. Gribēja parādīt, ka ir visvarens.
No Laimoņa strāvoja vienkāršība un dziļa sirsnība. Šīs īpašības izpaužas arī viņa dzejā. Pārlasot viņa dzeju, daudz kas paliek nākotnei, īpaši dabas un mīlestības lirika. Viņš par katru tematu varēja viegli, ar smīniņu uzrakstīt. Pats sevi sauca par Jautro Vāczemnieku, bet pseidonīmu Laimis Zemnieks izmantoja, rakstot pantus Jāņa Dreslera stilā.»
Daina Randare saka: «Tēvs teica, ka proletāriskā izcelsme bija priekšrocība, lai viņu publicētu. Mēs esam viena no retajām ģimenēm, kurā neviens nav izsūtīts uz Sibīriju.»
Izdoti divdesmit Laimoņa Vāczemnieka dzejas krājumi, prozā viņš rakstījis galvenokārt bērnu un jauniešu auditorijai, taču cilvēku sirdis iekarojis kā vairāku folklorizējušos dziesmu Vecpiebalgas ūdensrozes, Viss nāk un aiziet tālumā, Ziemas vakars (Visas upes ledū kaltas…), Kolosāli (Mēs ar brāli kolosāli…) tekstu autors. Par klasiku kļuvis viņa dzejolis Vecmāmuļa, bet dzejolis Sievai, kas publicēts 1956. gadā, bija viens no biežāk lasītajiem mīlas dzejoļiem dzimtsarakstu birojā, laulājot jauno pārus: Bij’ divas sirdis reiz/ Un līksmi tās pirms dažiem gadiem satikās/ Es toreiz tevī paraudzījos klusi/ Un sapratu, ka laime atnākusi.
«Tēvs vairāk ir liriķis, dzejoļos izteicis jūtas un emocijas,» vērtē meita Daina.
«Sentiments, vienkāršība, patiesums šodien nav modē, bet tieši tas aiziet līdz cilvēku sirdīm.»
Daina paņem dzejas krājumu Lirika. Laimonis Vāczemnieks, ko viņa sakārtojusi apgādā Zvaigzne, un dod māsai nolasīt dzejoli Dzeguzēns. Tas veltīts kādai internātskolai, un Daina bez asarām acīs to nevar nolasīt. Cik skumīgs tāds iestiklots dzeguzēns,/ kas ceļu vēl saskatīt lūko!… Alda lasa. Daina nolēmusi arī Vikipēdijā izveidot tēvam veltītu lappusi.
Alda Vāczemniece uzskata, ka tēvu var saukt par tautas dzejnieku kaut vai tāpēc vien, ka viņš ir sarakstījis vārdus vienai no tautā iemīļotākajām ziņģēm Vecpiebalgas ūdensrozes. «Dzejolis pirmo reizi publicēts 1970. gadā dzejoļu krājumā Atbalss, bet daudziem šķiet, ka šī dziesma ir mūžsena. Mana draudzens saka – to jau mana vecmāmiņa dziedāja! Mums kaimiņos dzīvoja dzejnieks Jānis Plotnieks. Mēs ar viņa meitu esam vienā vecumā, un vienu vakaru es ieeju pie viņas paciemoties. Draudzenes mammai ir dzimšanas diena, un viņa man saka: «Viņi baigi smuko dziesmu dabūjuši!» Viņa sāk dziedāt Ūdensrozes, bet es speru laukā: «Kā, to uzrakstīja mans paps!» Viņa tūlīt to izstāstīja vecākiem. Paps ar Jāni Plotnieku bija draugi, brauca kopā slēpot, iemeta pa graķītim, bet viņš nezināja, ka Ūdensrožu autors ir Vāczemnieks.»
Ziņģei Vecpiebalgas ūdensrozes ir neparasts liktenis. Savā laikā uzvirmoja strīds starp Eduardu Rozenštrauhu un Albertu Legzdiņu, jo abi uzdevās par mūzikas autoriem. Pirms dažiem gadiem Čikāgas piecīšu vadītājs Alberts Legzdiņš man intervijā stāstīja, ka Rozenštrauhs viņam to dziesmu nozadzis. Kad Rozenštrauhs uzstājies ar koncertiem Amerikā, Legzdiņš gribējis ar viņu aprunāties kā vīrs ar vīru par Ūdensrožu autorību, bet dziesminieks izvairījies no sarunas un veikli aizlavījies prom. Ilgonis Bērsons zina teikt, ka dziesmai ir divas mūzikas versijas. «Brīnums, ka Vecpiebalgas ūdensrozes nav iekļautas slavenākajā trimdas latviešu dziesmu grāmatā Mārtiņa dziesmu grāmata, ko izdeva 1972. gadā.»
Alda Vāczemniece šo dziesmu pirmo reizi izdzirdējusi četru vai piecu gadu vecumā. «Jānis Anerauds, kurš strādāja komitejā, kas atbildēja par rakstnieku kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, bija atvedis Čikāgas piecīšu plati. Tajā Janīna Ankipāne un Alberts Legzdiņš dziedāja Vecpiebalgas ūdensrozes. Alberts Legzdiņš stāstīja, ka trimdas avīzē bija izlasījis šo dzejoli.» Daina piebilst, ka arī Raimonds Pauls vēlējies komponēt dziesmu ar šiem vārdiem, taču, tā kā parādījusies Čikāgas piecīšu versija, no šīs domas atteicies.
Savukārt par neskaidrībām ar Raimonda Paula komponētās dziesmas Ziemas vakars teksta autoru raksta Latvijas Radio 2 ētera balss Daiga Mazvērsīte: «Es ilgus gadus uzskatīju, ka dziesmas Ziemas vakars dzejas autore ir Biruta Riemere, kā minēts Radio fonotēkas uzskaites kartiņā, taču, izrādās, dziesmu ar šādu pašu dzeju sacerējis arī Valters Kaminskis, un tai kā vārdu autors minēts Laimonis Vāczemnieks. Meklējot vecās avīzēs, atradu rindas, kas apliecina Vāczemnieka autorību. Bet stāstu par vienu no Raimonda Paula pirmajām dziesmām Ziemas vakars pierakstījis Reinis Ādmīdiņš: «Dziesmu dziedāja Operetes teātra solists Edgars Zveja. Raimonds Pauls toreiz vēl spēlēja krogos, un kādu vakaru Vāczemnieks iegriezās Mellužu restorānā, kur orķestrītis tobrīd spēlēja Visas upes ledū kaltas… Dzejnieks piegāja pie pianista Raimonda Paula un teica: «Es esmu teksta autors!» – «Ļoti patīkami. Jūs varbūt vēlaties pats arī nodziedāt?» piedāvāja topošais Maestro. Kāpēc ne, ja dūša jau ir uzpravīta, un dzejnieks piegāja pie mikrofona un rāva vaļā. Par godu komponista un teksta autora klātbūtnei orķestris visu vakaru spēlēja tikai Ziemas vakaru…»»
Pārpratums radies arī ar Vāczemnieka dzejoli Večiņai, kuru mūzikā ietērpis Jānis Jurkāns un ko izpilda aktrise Olga Dreģe. «Reiz radio dzirdu, ka Olga Dreģe dzied dziesmu Večiņai,» stāsta Alda. «Papam ir tāds dzejolis, kurā ir skaistas rindas – Pustraks puisis ienesa uz rokām,/ Seši vīri iznesīs uz pleciem. Ieklausos vārdos – tas tā kā ir viņa dzejolis, bet tā kā nav, jo vārdi ir nedaudz izmainīti. Man tas liekas nepieņemami, ka dziesmai netiek minēts vārdu autors, un es sameklēju telefonu un zvanu Olgai Dreģei. «Kur jūs dabūjāt to dziesmu?» viņai jautāju. Viņa stāsta, ka to sarakstījis Jānis Jurkāns, bet vārdi esot no tautas. Pēc manas uzstājības Elita Mīlgrāve pierakstīja vārdu autora vietā – pēc Vāczemnieka. Žēl, ka dzejolis aizgājis tautās nedaudz sagrozīts. Savā laikā tēvs pats bijis pasākumā, kur lasīti viņa dzejoļi, kas piedēvēti Kārlim Skalbem.»
Iedomu pasaulē
Māsas nezina, kam tēvs veltījis Ūdensrozes. «Ir bijuši mājieni, ka dzejolis veltīts kādai citai sievietei,» saka Alda, «taču mājās nebija skandālu, neviena arī nav pieteikusies, ka dzejolis būtu veltīts viņai. (Smejas.) Kādreiz Dzejas dienās valdīja bohēma, bet kolhozos, kur uzstājās mākslinieki, bija bagātīgi klāti galdi, alkohols.» – «Tēvam nepatika brilles, un mamma smējās – ja brilles ieliktas kabatiņā, tad sievietes arī bijušas kompānijā,» māsu papildina Daina. «Tēvs bija ļoti labestīgs, prata ar visiem sadzīvot. Ja vīri gribēja iedzert konjaciņu, sievas teica – ja kompānijā ir Vāczemnieks, viss noritēs gludi, visi tiks nogādāti mājās.» – «Bet sievām nepatika tās pasēdēšanas,» Alda papildina. «Rūmnieks sūtīja tēvu pie Sudrabkalna, lai viņš dzejnieku izvilina laukā no mājas un viņi var kopā pasēdēt. Kad Jānis Plotnieks, kas dzīvoja blakus dzīvoklī, gribēja ar tēvu ieraut graķīti, paņēma slēpi, izbāza laukā pa logu un sita pa mūsu rūti.
Mēs, visa ģimene, dzīvojām nedaudz iedomu pasaulē.
Daudz lasījām. Vecākās māsas sākumā strādāja bibliotēkā. Kādu vakaru viņas atnesa uz mājām Edgara Vollesa kriminālromānus, kas nākamajā rītā bija jāatdod. Mēs visi sēdējām un lasījām.» Daina piebilst: «Varētu domāt, ka mēs esam tādi plānā galdiņa urbēji, jo mūsu ģimenē atslēgas vārds ir grāmata. Tēvs rakstīja grāmatas, mēs ar vecāko māsu kādu laiku bijām bibliotekāres, es vēlāk rediģēju grāmatas, tagad strādāju apgādā Zvaigzne. Alda ir tulkotāja, mamma strādāja Preses nama grāmatu galdā, bet tēvamāsa – tipogrāfijā.» – «Vecākā māsa Velga rūpējās par Vāczemnieku dzimtas turpinājumu. Velgai ir trīs bērni, bet viņas vecākajai meitai ir četri bērni. Viņa ir audžumamma grūtībās nonākušiem bērniem. Otrai meitai ir divi bērni. Jaunākajam dēlam vēl nav ģimenes. Dainai ir meita un mazdēls. Diemžēl vecākā māsa pirms trim gadiem nomira. Viņa izstaigāja gripu, sākās komplikācijas, un parādījās nopietnas problēmas ar sirdi. Bija nepieciešama sirds pārstādīšana. Viņa nosvinēja sešdesmit gadu jubileju un pēkšņi aizgāja. Vecākā māsa ļoti garšīgi gatavoja. Paps mūža nogalē bija izvēlīgs, deva priekšroku ēdieniem, ko gatavoja Velga un mamma.»
Laimonis Vāczemnieks līdz pensijai bija redaktores vietnieks žurnālā Zīlīte. 1989. gada martā Zīlītē publicēja komiksu Mums būs bēbis. Lasītāji to uzņēma ar sajūsmu, tirāžu izpirka, bet veidotāji saņēma pārmetumus – bērnu žurnālā parādījies sekss! Redakcija pārmetumu krustugunīs nonāca arī par salokāmo bilžu ābeci, jo pie burta ž bija minēts vārds žīds.
«Pārmaiņu laikā tēvs nejutās labi,» par dzejnieka dzīves pēdējām lappusēm stāsta meita Alda Vāczemniece. «Viņš bija padomju laika dzejnieks, un viņam šķita, ka nevar atvēzēties, jo kādreiz runājis citādi. Mēs piedalījāmies Baltijas ceļā, Vecpiebalgā pārdzīvojām puču. Kā ģimene pamazām izšķīdām. Velga un Daina apprecējās, piecistabu dzīvokli Vesetas ielā pārdevām, jo nespējām samaksāt par apkuri. Vienu ziemu pārtikām no tā, ko mamma bija izaudzējusi Vecpiebalgas dārzā. Bijām spiesti to pārdot.
Paps nomira 1998. gadā ar vēzi. Viņš negāja pie ārsta. Daži viņa draugi bija aizgājuši ar vēzi, un varbūt bailes no diagnozes atturēja meklēt palīdzību. Kad es aizvedu viņu daktera, bija par vēlu. Kad viņš aizgāja, šķita, ka dzīve sadalījusies divās daļās – pirms viņa nāves un pēc tās. Ir pagājuši divdesmit gadi, un tikai tagad sāpes ir pierimušas. Mammai ir 83 gadi. Viņa mums vēl ir. Un tā ir laba sajūta.»
