Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Andrejs Reinis: Savulaik mums grupā bija pat trīs Kārļi, jo mūsu menedžeris bija Mārtiņa Matīsa brālis Kārlis Zemītis. Ir diezgan muļķīgi, kad pasauc vienu, bet atskrien uzreiz trīs Kārļi. Tā nu Kārlis Matīss Zitmanis grupā tiek saukts par Vudiju, bet Kārlis Vārtiņš – par Viketu.
Vudijs: Arī uzvārdus nevarējām lietot, jo mums ar brāli tie ir vienādi. Un vēl jau otrais vārds Matīss diviem no mums sakrīt. Vispār ideāla mīkla sanāk – kas tā par grupu, kur ir divi Kārļi, divi Matīsi un divi Zitmaņi? Un viņi kopā nav seši!
Andrejs Reinis: Man jau šķiet, ka iesaukas izveidojās gana organiski.
Vudijs: Es pie tās tiku ģitāras dēļ. Savulaik mums bija sarkana basģitāra. Nopirkām, jo patika tās cena un izskats. Ģitāras modelis bija nosaukts par godu nepamatoti aizmirstam basģitāristam Alenam Vudijam. Šo instrumentu pārsvarā spēlēju es, un nosaukums saauga ar mani. Ģitāra gan tagad nokļuvusi pie Mārtiņa Matīsa brāļa Kārļa Zemīša grupas «Pirmais kurss», bet Vudijs grupā ir palicis.
Vikets: Mans stāsts ir amizantāks. Augstskolā bija jāraksta zinātniski pētnieciskais darbs un anotācija, protams, jātulko angļu valodā. Pasniedzēji vienmēr saka, lai neliek to teksta blāķi tulkot «gūglē», bet es pēdējā vakarā pirms nodošanas ieliku. Teksts diezgan labs sanāca, taču mans vārds gan bija kļūdains – Karlis Wicket.
Kad pastāstīju šo atgadījumu grupā, uzreiz saņēmu iesauku Vikets.
Jums šobrīd laikam darba pilnas rokas?
Andrejs Reinis: Krietni vairāk laika pavadīsim intervijās, televīzijā. Būs mēģinājumi. Priekšnesums jāpārnes uz vismaz desmit reizes lielāku skatuvi. Jāmēģina saglabāt enerģiju, bet jāpalielina mērogs. Droši vien nebūs viegli. Pirmās sapulces jau notikušas gan ar televīzijas pārstāvjiem un Robertu Rubīnu. Viņš bija mūsu priekšnesuma režisors «Supernovā», brauks līdzi arī uz Liverpūli.
Satraukums ir?
Andrejs Reinis: Par uzstāšanos nav, bet par to pārējo nedaudz māc bažas. Tā ir liela iespēja, kuru gribas izmantot, kā nākas.
Vikets: Tīri emocionāli šobrīd ir nereāla sajūta par to, kas noticis.
Kā nosvinējāt triumfu «Supernovā»?
Mārtiņš Matīss: Kārtīgi…
Vikets: Mēs pat nezinājām par tādu tradīciju, ka «Supernovas» uzvarētājiem pienākas rīkot ballīti.
Andrejs Reinis: Ieradās ar citi dalībnieki, projekta veidotāji.
Vikets: Viss ātri saorganizējās Kalnciema kvartālā. Kad ieradāmies, ģimenes mūs jau sagaidīja ar tortīti, sveces bija jānopūš, un ballīte varēja sākties. Bija forši. Līdz rītam.
Andrejs Reinis: Norises vieta bija simboliska, jo vienmēr uzsveram, ka esam grupa no Āgenskalna.
Kad pērn braucāt koncertturnejā, dzimtās vietas bija mazliet citas – Alūksne, Valmiera.
Andrejs Reinis: Esam pieķerti… Ir tā, ka paši esam rīdzinieki, bet mūsu saknes nāk no visām Latvijas malām. Mans un Vudija tētis ir no Liepājas, mamma no Jelgavas.
Vikets: Mani senči nāk no Alūksnes.
Mārtiņš Matīss: Bet manējie – no Cēsīm, Valmieras, Rūjienas. Man ir tāds joks, ka ikreiz, kad Vidzemē ir koncerts, mana izcelsmes vieta mainās. Ja koncerts ir Cēsīs, es nāku no Cēsīm, ja Valmierā – esmu valmierietis. Un sava taisnība tur ir.
Jums ir tikai nedaudz pāri 20, bet vikipēdijā rakstīts, ka grupa izveidota 2012. gadā, un tas esot bijis Pāvula Jurjāna mūzikas skolā. Pamatīga noturība grupai!
Andrejs Reinis: Man ar brāli jau iepriekš vasarās laukos bija iecere veidot grupu – taisījām koncertus vecākiem. Bet tajā 2012. gadā kaut kā viss salikās. Mūzikas skolā bija izlaidums. Direktors, padzirdējis, ka mēs ar Mārtiņu Matīsu kopā kaut ko darām mūzikas lauciņā, palūdza, lai 31. maijā uzspēlējam. Uzstājāmies ar latviešu dziesmām, un tad jau vairs nebija variantu, nācās to grupu izveidot.
Mārtiņš Matīss: Pa vakariem palikām mūzikas skolā, bungu klasē mēģinājām.
Andrejs Reinis: Ne vienmēr ar atļauju, jo bungu klasītē ne kuru katru laida. Mums bija draudzīgs sargs, kurš pa kluso iedeva atslēgas.
Vikets: Es grupai pievienojos nedaudz vēlāk pēc Andreja Reiņa uzaicinājuma. Bijām labi draugi, kopā spēlējām orķestrī. Piedāvājums nomainīt klasisko mūziku pret vietu rokgrupā bija neatvairāms. Tobrīd grupa spēlēja dažādas «Prāta vētras», «Muse» un «Coldplay» dziesmas… Ar to mani paņēma, biju gatavs spēlēt ballēs.
Protams, vilinošs bija novērtējums no dāmu puses…
Andrejs Reinis: Pirmās balles bija mūsu skolās, jo katrs gājām citā mācību iestādē. Tur bijām topā, jo kurai meitenei tad nepatīk, ka džeki normāli spēlē. Sākumā sastāvs ik pa laikam mainījās. Vudijs tad bija, tad nebija. Viņš ir trīs gadus jaunāks, tolaik to dikti varēja just. Mums – 15, bet viņam tikai 12. Tāds sīkais. Un tad vecāki man teica: «Brālis tik labi spēlē ģitāru, varbūt viņu tomēr vajag paņemt grupā?» Teicu, ka mums tomēr savas lietas, ko puišelis tur darīs? Bet brāļa neatlaidība un muzikālais talants lika sevi manīt, un tā nu brīnumainā kārtā šādā sastāvā esam noturējušies.
Cik koncertu gadā tagad sanāk?
Andrejs Reinis: Pērn bija viens no ražīgākajiem gadiem – ap 50 sanāca.
Vikets: Vēl ejam uz 100, kas būtu labi.
Bet jums taču ir arī pastāvīgais darbs, nav tikai grupa?
Andrejs Reinis: Jā, katram ir sava lietiņa. Esmu ar vienu kāju palicis akadēmiskajā mūzikā – Liepājas Simfoniskajā orķestrī spēlēju klarneti.
Mārtiņš Matīss: 6. vidusskolā esmu sitamo instrumentu skolotājs. Nesen sāku strādāt. Ļoti patīk.
Vudijs: Es arī esmu skolotājs. Privātajā mākslas un kultūras skolā «Patnis» mācu klasisko ģitārspēli, arī elektrisko ģitāru. Un vēl privātstundas pasniedzu. Mēs ar Mārtiņu Matīsu studējam arī Mūzikas akadēmijā.
Vikets: Ja kas, mums grupā ir arī Mūzikas akadēmijas maģistrs. Es nē. Andrejs Reinis. Es pirms diviem gadiem pabeidzu RTU Transporta sistēmu inženieriju, bet nevienu dienu profesijā neesmu nostrādājis. Darbojos kā projektu vadītājs video un audio risinājumu lauciņā. Bet tagad arī tur paņēmu pauzīti, jo darbīgs laiks grupā.
Apzināti gājāt uz Eirovīziju?
Andrejs Reinis: Pirmo reizi startējām pirms pieciem gadiem. Gāja labi, bet «Supernovā» neuzvarējām. Mana iekšējā sajūta toreiz arī bija – neesam īsti Eirovīzijas formāts. «Supernovu» gribējām izmantot kā platformu, lai par mums Latvijā uzzina. Tobrīd likās – pietiek, tur nekad vairs neparādīsimies. Bet laiks gāja, domas ir mainījušās. Lai arī par Eirovīziju ir daudz negatīvā komentāros, ne pārāk glaimojošas atsauksmes no daļas mūziķu, tajā visā tomēr ir arī pietiekami daudz skaistā un pozitīvā. Kaut vai tas, ka var tā kopā sabraukt daudzas Eiropas valstis un sataisīt vienu konkursu.
Kur citur mēs vēl varēsim kaut uz dažām minūtēm sevi parādīt vairāk nekā 100 miljonu lielai auditorijai?
Vikets: Dzirdēju, ka šogad pat amerikāņi skatīšoties.
Mārtiņš Matīss: Viena no lietām, kas mums lika pārdomāt ir tas, ka Eirovīzija ir sasniegusi jaunu līmeni, muzikālā ziņā tur parādījušies jauni vaibsti.
Andrejs Reinis: «Måneskin» uzvara pirms diviem gadiem mūs iedvesmoja, jo redzējām, ka roks nav miris un arī grupa šajā konkursā var uzvarēt.
Vudijs: Saka jau, ka vienā upē divreiz iekāpt nevar. Bet pirmajā reizē mēs tikai apmērcējāmies. Sapratām, kas tā par upi. Tagad mums ir laiva un apņēmīgi iramies uz priekšu..
Šogad par tikšanu uz Eirovīziju cīņa bija starp jums un Patrishu. Pārējiem, izskatās, cerību nebija nekādu. Patrisha nav paudusi piktumu?
Andrejs Reinis: Mēs viņu atceramies jau no pagājušās «Supernovas», kad viņa vēl nebija Patrisha, bet piedziedāja Edgaram Kreilim. Kopš tā laika esam viņas attīstībai sekojuši līdzi ar lielu interesi.
Vikets: Starp citu, viņa arī ir no Āgenskalna. Kad uz skatuves stāvējām blakus un gaidījām, kurš brauks, viņa teica: «Forši, ka jebkurā gadījumā uz Eirovīziju dosies kāds no Āgenskalna.»
Kā tapa Eirovīzijas dziesma?
Andrejs Reinis: «Aijā» stāsts sākās pirms gada, īsi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Tikko biju atbraucis no studijām Itālijā, un uzreiz saslimu ar kovidu. Sēdēju mājās, mēģināju kaut ko uzrakstīt. Man ir brīnišķīgas ērģeles, kuras kāzās uzdāvināja Vikets un Mārtiņš Matīss. Un tad atnāca «bīts» ar to trauksmaino sajūtu. Droši vien no zemapziņas, jo apkārt bija bailes un nedrošība. Tik daudz jautājumu – kas vispār notiek, kas būs ar mums un ar Ukrainu? Vasarā mēs pulcējāmies radošajā nometnē. Kad puišiem nospēlēju ideju, tā tika atzīta par labu.
Mārtiņš Matīss: Es uzreiz teicu, ka tā ir lieliska ideja.
Andrejs Reinis: Nometnē katrs mēģinājām atrast, kā savu instrumentu tur iesaistīt. Rudenī jau bija pēdējais posms, kad vajadzēja iesniegt dziesmu konkursam. Naktī Vudijs man atsūtīja uz sintezatora iespēlētu kaut kādu melodiju. Sākumā paniknojos, ka sūta man naktī. Nākamajā dienā pieķēros tai klāt un sanāca tā, ka šai melodijai iedziedāju vārdus latviešu valodā, un Eirovīzijā tās nakts Vudija veikums izskanēs miljoniem.
Jūs mēdz salīdzināt ar jau ilgāku laiku zināmām grupām – «Prāta vētru», «Carnival Youth»…
Andrejs Reinis: Ar «The Sound Poets» un citām. Ja grib atrast līdzības, skaidrs, ka tādas ir. Daudzās grupās ir četri puiši, «karnevāļiem» – arī divi brāļi. Mums nav pretenziju, pat patīkami, ja salīdzina.
Vikets: Gadās, ka mūs pat jauc. Reiz man pienāca klāt smuka dāma un teica: «Man baigi patīk jūsu grupa – «The Sound Poets»!»
Vudijs: Man jau šķiet, ka tie angliskie nosaukumi, it īpaši vecākas paaudzes cilvēkiem, ne vienmēr pārāk dziļi iesēdušies. Tāpēc nereti gadās, ka sajauc.
Andrejs Reinis: It kā šķiet, ka angļu valoda mūsu vecuma jauniešiem ir kā otra dzimtā, taču arī tur bijuši dažādi kuriozi. Mums vairākkārt bijis, ka plakātos grupas nosaukumā ir kļūda. Raksta ar vienu «d», bieži arī bez «s» beigās, ir bijis arī «Student Lights». Variācijas ir dažādas. Tad mēs uz brīdi drusciņ apvainojamies, bet pēc tam grupas lokā pasmejamies.
Paši jau vainīgi. Nevarējāt kaut ko latviski izdomāt? Garumzīme uz «u» nav bijusi?
(Visi smejas) Andrejs Reinis: Tad gan laikam būtu pieprasījuši plakātu pārdrukāt.
Ko vispār nozīmē šis nosaukums?
Andrejs Reinis: Uz pirmo koncertu kaut kā mūs vajadzēja pieteikt. Bijām lieli savos sapņos, domājām, ka pēc dažiem gadiem spēlēsim Vemblija stadionā, tāpēc meklējām anglisku nosaukumu. Bija simtiem variantu, taču nekas nepatika.
Mārtiņš Matīss: Pat vārdnīcas šķirstījām.
Vudijs: «Gūglē» pēc tam pārbaudījām, lai no jauna neizdomātu esošas grupas, filmas vai grāmatas nosaukumu. Pāris labu variantu tā aizgāja nebūtībā.
Andrejs Reinis: Vispirms uzsēdāmies uz «lights» (gaisma). Tobrīd bija hipsteru laiks, gaišums bija modē. Un «sudden» (pēkšņa) atnāca kaut kā pēkšņi, pirms paša koncerta. Pirmajos gados man nosaukums nepatika, taču vienā brīdī saaugām. Tagad nevarētu iedomāties citādāku.
Varbūt tagad vajag latvisko nosaukumu?
Vikets: Ir jau iegājies arī latviski – sadenieši, sadenlaiti. Mammai gan sākumā bija smagāk. Kad viņa draudzenēm lielījās – dēls spēlē grupā –, draudzenes, protams, uzreiz prasīja: «Kādā?» Mamma vienmēr sauca mani: «Nu, fiksi saki, kādā grupā spēlē!» Bet nu jau arī viņa zina nosaukumu.
Kā jūs līdz mūzikai nonācāt? Vecākiem jāsaka paldies?
Mārtiņš Matīss: Mūsu ģimenes ir lielākais atbalsts, bez viņiem mēs nebūtu nekas. Mana ģimene ir ļoti muzikāla. No bērnības šajā lietā tiku ievirzīts. Jau piecu gadu vecumā braukāju tētim Kasparam Zemītim līdzi uz koncertiem. Dzīvojos pa aizskatuvi. Varētu teikt, ka tētis ir mūsu grupas krusttēvs.
Andrejs Reinis: Pilnībā piekrītam! Paldies viņam par konstruktīvo kritiku un iesaistīšanos.
Mums ar brāli mamma ir mācījusies mūzikas skolā. Tēvs ir melomāns, viņam ir milzīga kompaktdisku kolekcija, kasetes. Mūzika skanējusi vienmēr. Vecākiem ir daudz video, kur mēs ar brāli esam uzkāpuši uz galda kā uz skatuves un dziedam. Tāpēc mūs pa pusei piespiedu kārtā «aizvilka» uz mūzikas skolu.
Vikets: Man, protams, nav rados nav profesionālu mūziķu kā Mārtiņam Matīsam, bet muzikalitātes gan netrūkst – mamma mācījās mūzikas skolā, spēlēja akordeonu, vectēvs bija Alūksnes ansamblī solists, un vecvecmamma spēlēja akordeonu. Notis viņa nezināja, pēc dzirdes baigi labi laida. Visi mūsu brāļi un māsas ir gājuši mūzikas skolā. Visiem kopā simfoniskais orķestrītis sanāktu.
Vudijs: Un, kad man būs bērni, viņi arī ies mūzikas skolā. Tas jau tagad skaidrs.
Pagaidām gan precēts no četriem ir tikai viens.
Vudijs: Jā, priekšnieks ir apprecējies. Pārējiem pagaidām pietiek ar muzikālo ģimeni.
Vikets: Esam ceļā uz to. Vēl ir laiks, neesam jau tik veci.
