Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Eduards Johansons,
Valmieras Drāmas teātra aktieris, šogad vadījis ļoti piesātinātu profesionālo dzīvi, jo filmējies seriālā Nemīlētie, galvenajā lomā erotiskajā seriālā Ekstāze un filmā Nospiedumi.
«Nezinu, vai motivācija sasniegt mērķi man vispār ir svarīga, būtiskākais man liekas darbs pašam ar sevi. Visu laiku risinu attiecības ar sevi, un tāpēc rodas motivācija piekrist dulliem projektiem, gribu saprast savu spēju robežas un izzināt, kas īsti manī sēž. Man ir būtiski, lai dzīve būtu piepildīta ar interesantām lietām, kurās iepazīt sevi un cilvēkus. Tā ne vienmēr ir komfortabla dzīve. Jau no bērnības piedalos skautu nometnēs un esmu sapratis, ka vislielākā izaugsme ir iespējama grūtībās. Man patīk izprovocēt kompleksus sevī un tikt tiem pāri. Zemapziņas mērķis droši vien ir būt Latvijas aktieru topā, iespējams, studiju gados gribēju arī izaicināt uz sāncensību tēvu, kurš arī ir aktieris. Bet būt labākajam – tas tomēr nav mērķis, uz kuru strukturēti eju, vairāk izbaudu procesu. Reizē esmu pieņēmis savu profesiju kā zināmu krustu, kurā nav tikai skaistais vien. Mirkļos, kad nav motivācijas, svarīgs ir pirmais solis. Sarunāt ar sevi. Pirmais solis ir visgrūtākais, bet tad tas kļūst par rituālu. Kāds filozofs ir jautājis: kā varu doties ceļā, ja neredzu mērķi un ir migla? Un saņēmis atbildi: vienu soli taču redzi? Tad ej to un tad nākamo, nākamo…»
Kaspars Daugaviņš,
Latvijas hokeja izlases kapteinis, pasaules hokeja čempionāta bronzas medaļas ieguvējs.
«Smagākajos brīžos mēģinu atcerēties divas lietas: ka ārkārtīgi mīlu savu darbu – hokeju – un vienmēr esmu gribējis izdarīt to, kas citiem nav izdevies. Man ir bijuši divi mērķi – būt visjaunākajam hokejistam, kas iekļuvis pieaugušo izlasē, un spēlēt NHL. Abus esmu sasniedzis. Treniņos nemitīgi sevi fiziski izaicinu. Tas ne vienmēr ir patīkami, bet tad sev saku: tas tev palīdzēs sasniegt cerēto. Kopumā man ir mega laba dzīve. Tā ir prasījusi daudz veselības, man bijušas četrpadsmit operācijas, esmu redzējis, kā laukumā mirst cilvēks, esmu spēlējis ar lauztu roku un pēc spēles nonācis reanimācijā. Bet pats to esmu izvēlējies un esmu tam morāli sagatavots. Tā ir panākumu cena un darba daļa. Astoņpadsmit gadus Latvijas izlasē jutos, ka vienmēr zaudēju. Ar to nevar sadzīvot, to var tikai neizrādīt, bet sāp tik un tā. Lielu uzvaru dzīvē ir maz. Bet ar vienu uzvaru vari atspēlēties par zaudējumiem. Tāpēc ir svarīgs sestais spēlētājs – visas valsts mīlestība. Kad sāpēs un zaudējumos sajūti to, tad it kā ieej tunelī un tevi uz priekšu dzen buļļa spēks. Un vēl – agrāk uz krekliem bija tikai numuri, tagad ir arī uzvārdi. Arī tas motivē. Mani sasniegumi ir visas manas dzimtas sasniegumi.»
Iveta Dzērve,
žurnāla SANTA galvenā redaktore, grāmatas Tūlīt paliks labāk autore.
«Esmu pārliecināta, ka vēlme attīstīties, pašrealizēties, dzīvot interesanti, piepildīti un arī nodrošināti ir dotais, ar ko piedzimstam. Tāpat kā vesels mazulis no guļoša kunkulīša tiek līdz pirmajiem soļiem, arī garīgi augt ir cilvēka dabā. Tomēr ne vienmēr tā notiek, vai ne? Divdesmit gadu žurnālistes karjerā esmu sapratusi – pat sīvākie sliežu kodēji un atsaldētākie raksturi kādā dvēseles punktā ir viegli ievainojami. Intervijās bieži parādās, ka cilvēki ir aizlauzti bērnībā, un tad – kā nu kurš tiek galā. Kāda priede izaudzē trīs lepnas galotnes, kāda lodā pa sūnām, vainojot visu un visus, neticot, ka arī viņai pieder debesis. Man ir paveicies izaugt bez dziļām bērnības traumām, tāpēc mans stumbrs ir gana stingrs, bet, iespējams, manas lapas ir pārāk maigas un garšīgas. Skaidrs, ka visi no tevis labprāt paņems, bet iedot lielākoties sev vari tikai tu pati. Bet tas nekas. Tāda ir dzīve, un katra paša atbildība ir, kādu vidi izvēlos un kā sevi spēcinu. Ne burbuļvannas sveču gaismā, bet ikdienišķas rūpes – normālu ēdienu, nenolaupītu miegu, svaigu gaisu, kustības, atļauju nerunāt ar agresīviem cilvēkiem. Tāpat kā auto ripo, ja to uztur kārtībā un tajā ielej degvielu, mani interesē jaunais un izaicinošais, ja esmu parūpējusies par sevi. Un tas prasa gan iejūtību, gan disciplīnu.»
Kārlis Vārtiņš,
grupas Sudden Lights basģitārists. Grupa šogad saņēmusi piecas Zelta mikrofona nominācijas, uzvarējusi konkursā Supernova un piedalījusies Eirovīzijā. Spotify tai ir 89 tūkstoši klausītāju
katru mēnesi.
«Nav jau tā, ka man ar motivāciju iet ļoti viegli. Katru dienu to meklēju. Lielā dzīves uzvara ir atrast lietu, kas ļoti patīk. Man ir paveicies, ka spēlēju grupā, un dienās, kad motivācija krītas, mēs viens otram spējam pateikt īstos vārdus. Esmu ieguvis arī transporta sistēmu inženiera diplomu, jo man bija solījums sev, ka iestāšos universitātē un to pabeigšu. Bija grūti un daudz jāmācās. Apņēmība man nāk no ģimenes, mums ir stingrs tēvs, un esmu iemācījies, ka rezultāts vienmēr ir labāks, ja nāk grūtāk. Mūzikā viena no burvībām ir tā, ka uzreiz saņem novērtējumu. Dzīve ir vislabākā, ja darbs dod harmoniju pašam ar sevi un esi kopā ar cilvēkiem, kuri tev patīk. Mūsu zaudējums Eirovīzijā nav tikai zaudējums, tas deva plašāku apvārsni un lielāku spītību. Svarīgi savā darbā noteikt augstākus mērķus, nekā vari izdarīt. Mēs sākām ar mēģinājumiem bērnudārza grupiņas telpā, bet ar ticību maziem solīšiem tikām uz priekšu. Mūsu mērķis un pārbaudījums ir būt tikai mūziķiem. Bet ir labi, ka nekas nav garantēts, jo tā ir motivācija arvien būt radošam.»
Reinis Rubenis,
bijušais Swedbank Latvija, tad Kazahstānas ForteBank vadītājs, šobrīd iekļāvies medicīnas centra ARS valdē, bet baņķiera kompetences turpina jaundibinātajā ieguldījumu pārvaldes sabiedrībā Vairo.
«Mana motivācija, ja ar to saprotu enerģiju turpināt darīt un dzīvot, ir piedzīvojusi dinamiskas izmaiņas. Varu piekrist Kirkegoram, ka jaunībā cilvēka eksistenciālie jautājumi un atbildes uz tiem izriet no dabiskās vēlmes iepazīt pasauli, pierādīt un realizēt sevi. Savukārt, kad mītiskais pirmais Sīzifa akmens mūža Everestā uzvelts, jautājums, kā un kāpēc dzīvot tālāk, atgriežas. Mana darba pieredze Latvijā ir saistāma ar Swedbank; ko vēlos un ko nevēlos, sapratu atšķirīgajā, bet arī ļoti bagātajā Kazahstānā ForteBank. Atgriezies Latvijā, nenoliegšu – attapos brīvā kritienā. Atbraucot no Kazahstānas, biju pacilāts, tikos ar draugiem, dalījos pieredzētajā, bet pagāja daži mēneši un pienāca diena, kad aizvedu bērnu uz dārziņu, atgriezos mājās, uztaisīju kafiju, apsēdos dīvānā. Tā bija situācija, kurā nebiju bijis. No manis kaut ko gaida, bet ko? Jutos kā nonācis Dantes pusmūža mežā – atbilde par to, kur tālāk un, galvenais, kāpēc, bija manis paša ziņā. Tad atcerējos par Sokrata daimonu. Sargeņģelis, apziņa, sirdsapziņa, iekšējā balss – tam ir dažādas skaidrojuma versijas. Kas mani bija vadījis, liekot pieņemt lēmumus, kurus es atkārtotu? Tātad mans daimons – es varu uz saviem lēmumiem paļauties.»
Būū,
jaunā mūziķe, kura strauji iekaro skatuves un klausītāju sirdis. Pērn Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvā Būū saņēma pat divus Zelta mikrofonus, bet šovasar iesildīja Prāta vētru viņu koncertturnejā.
«Esmu tāda darbaholiķe, ka man daudz lielāks panākums par piecelšanos no gultas ir palikt tajā un paņemt brīvdienu. Tāda vienkārši esmu. Tomēr nesen pirmo reizi mūžā sastapos ar motivācijas trūkumu. Droši vien tās ir sekas tam, ka daudz esmu ieguldījusi darbu, enerģiju un daudz arī paveikusi, bet gandarījums, lai arī ir, nav tik liels, kā biju iedomājusies. Tas man bija lūzuma brīdis, bet nu jau esmu nostabilizējusies, ar abām kājām uz zemes un turos pie sajūtas, ka man ir jāseko savam aicinājumam. Iespējams, skan banāli, bet ne nauda, ne slava mani nestimulē. Mana motivācija ir iet savu ceļu. Augt, klausot iekšējai balsij.
Es neesmu sasniegusi Latvijas mūzikas biznesa griestus, bet esmu tos ieraudzījusi un mazliet tiem pieskārusies. Kopš tā brīža vairs nevaru tos neredzēt. Šie griesti mani biedē. Es neredzu sevi tādā rāmī. Tāpēc tagad esmu sava jaunā muzikālā paplašināšanās posma pirmajos soļos. Es gribu mainīt valodu, dziedāt angliski un plesties ārpus Latvijas. Arī tas mani biedē, bet, ja man jānosver, kas mani šausmina vairāk – mēģināt iet pasaulē vai palikt Latvijā –, tad palikšana mani biedē vairāk. Pilnīgi noteikti.»
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
