«Man neļāva piedalīties grāmatas sākuma stadijā, jo es dalos ar dažādām idejām, man tas ir automātiski. Bet es zināju virzienu, kurā sieva ies ar šo grāmatu. Taču beigās izskatījās, ka viņa to nekad nebeigs, tāpēc es izlasīju un pateicu, ka jāsāk beigt, un iedevu dažas idejas, kā to izdarīt. Sieva arī izdomāja grāmatas vāku, bet nosaukumu gan izdomāju es. Manuprāt, nav cita skaistāka grāmatas dizaina Latvijā.
Šo grāmatu kā izrādi gan nepārveidošu, jo tā neatbilst izrādes formātam, bet sievas pirmo grāmatu, visdrīzākais, ka nofilmēšu kā kino. Es domāju, ka viņa noteikti arī rakstīs trešo grāmatu. Ja viņa gribēs ar mani dzīvot, tad viņa rakstīs.
Man ir svarīgi, ka viņa piepilda un realizē savu talantu. Viņa ir ļoti jaudīga un šī ir sasodīti laba grāmata. Tā ir stabila grāmata, kurai jābūt rietumu literātu prēmiju sarakstos. [..] Tai ir nopietns liktenis,» tā Džilindžers.