Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2016. gada 5. numurā.
– Reiz sapņoji kļūt par klavierskolotāju. Kā tavs tēvs.
– Jā, bet šaubos, vai klavieres gribēju spēlēt tikai tēva dēļ. Man padevās un arī patika, pēc dzirdes varēju nospēlēt gandrīz visas dziesmas. Kad tika secināts – esmu muzikāls –, tapa arī skaidrs, ka turpināšu darboties mūzikā. To, ka pats sacerēšu mūziku, gan es nebiju domājis, drīzāk koncentrējos uz to, ka būšu pianists. Turklāt, mācoties koledžā, visi domājām, ka spēlēsim tikai džezu.
Divdesmit trīs vai divdesmit četru gadu vecumā gan jau sapņoju par to, ka pats varētu uzrakstīt kādu mūziku. Labi, ka toreiz man neviens tādu iespēju nedeva. (Smejas) Vēl nebiju izaudzis tiktāl, lai to spētu. Vispirms komponēju dziesmas, tad skaņdarbus. Bet strādāt ar tekstu, ar dramaturģiju – to apguvu tikai ar laiku. Divdesmit gadu vecumā mēs, grupa «Time after Time», spēlējām «funk», bijām baigi stilīgie čaļi. Kad mums prasīja, par ko dziedam, atbildējām: vai nav vienalga. Galvenais taču mūzika! Tas, ka saturs ir būtiskākais, pielēca kaut kad daudz vēlāk. Nujā, un pamatīgi jāstrādā, ja gribi uztaisīt kaut ko sakarīgu.
– Jābūt organizētam, lai kaut ko sasniegtu?
– Oi, citādi nevar! Ja skatāmies uz interesantiem, radošiem cilvēkiem, kas kaut ko dzīvē sasnieguši, kaut ko vērtīgu izdarījuši, viņi visi bijuši un ir diezgan lieli darbaholiķi. Pieļauju, ka arī ne īpaši laimīgi. Bet dzinulis viņos ir. Un disciplīna, apziņa, ka jāstrādā.
Jo nevar būt laimīgs, ja neko nedara. Kaut gan… ja ir laimīgs, tad arī neko nedara.
Es tā domāju.
– Tu nemitīgi kaut ko dari, bieži raksti četrus, pat piecus darbus vienlaikus. Vai tas nozīmē, ka neesi laimīgs?
– Kad es apskatos visas tās sastāvdaļas, kas man dzīvē ir, es it kā esmu laimīgs. Bet tu jau pierodi pie tā, kas tev ir. Gribas vēl un vēl – tāds ir tas cilvēks. Apetīte rodas ēdot – viens mūzikls tev bija, nākamo gribas kaut ko lielāku, grandiozāku. Tu īsti vairs nemāki papriecāties, izgaršot. Pats process it kā tevi aizrauj, bet, kad uztaisi gala rezultātu, kaut kā trūkst.
Atceros, kad man bija mazliet pāri divdesmit gadiem, biju tikko apprecējies, un visai drīz ierakstījām studijā vienu dziesmiņu. Kādu nedēļu rakstījām… (Smejas) Biju tik laimīgs… Visu nakti mājās klausījos to dziesmu, likās – tik forši! Tagad izdari darbu un domā: okei, kas tālāk? Gadās jau arī tādi veiksmīgāki brīži, kad šķiet – esmu atgājis pats no sevis, sanācis kaut kas interesants, bet tādu brīžu nav daudz.
– Cik tālu esi aizgājis no tā puikas, kas reiz ar prieku Kandavā spēlēja klavieres?
– Ļoti tālu. Tas puika nekad nevarēja iedomāties, ka būs šitā. Atceros, kad skatījos televizorā «Dzeguzītes» koncertu un domāju: ja es varētu tur dziedāt, es būtu laimīgs. Reiz biju uz kādu teātri Rīgā. Ieraudzīju, ka atnācis arī komponists Zigmars Liepiņš, un skrēju viņam prasīt autogrāfu.
Prātoju arī: ja es kādreiz iepazītu «Marhilu» (Uldis Marhilevičs – A. M.), nu tad vispār… Super! Tas viss ir, un atkal gribas kaut ko vairāk. Piemēram, aizbraucam ar Intaru (Busuli – A. M.) uz Pēterburgu un uzstājamies četru tūkstošu skatītāju priekšā. Forši! Tas, protams, ir Intara nopelns, bet arī es tajā esmu piedalījies.
– Ar gadiem esi ieguvis arī kādu mācību, zināšanas, ko nodot citiem?
– Ar to mācīšanu jābūt baigi prātīgam. Ar gadiem cilvēks noteikti nekļūst gudrāks. Senāk skaidri zināju, ko esmu sapratis, ko gribu pateikt citiem. Tagad vairs negribu nevienu pamācīt. Daudzkārt licies – es redzu visas tavas kļūdas… Bet tad, kad redzi kļūdas citā, savas jau vairs nemani. Esmu sapratis: cilvēki pa «lielām šaibām» ir tādi, kādi ir. Vai nu tu to pieņem, vai nepieņem. Nav viena pareiza veida, kā dzīvot.
Vienīgi bērnus var pamācīt – viņiem jāierāda elementāras lietas, piemēram, ka jāmācās. Ļoti priecājos par vecāko dēlu Franci, kam jau sešpadsmit gadu. Viņš spēlē basketbolu un, tikai pateicoties savam apzinīgumam, ir nonācis Latvijas U16 izlasē. Kad dēls sāka spēlēt, viņš bija tāds neglītais pīlēns – nekas viņam nesanāca, mums bija kauns iet uz viņa spēlēm. Zinu, ka citiem bērniem vecāki gāja līdzi gandrīz vai uz katru treniņu, pārdzīvoja par katru spēli, turnīru. Mēs vienkārši ļāvām dēlam darīt to, kas viņam patīk, un rezultāts mūs sevišķi neuztrauca. Un tad pēkšņi viņš tiek uzaicināts U16 Latvijas izlasē. Tad brīnies: kā tas notika? Pa kuru laiku? Daudzi ar varu virza bērnus, un nekas nesanāk, bet te rezultātu deva paša uzcītība un gribēšana. Es jau nesaku, ka viņš būs baigais sportists, sešpadsmit gadu vecumā tas tik un tā vēl nav zināms. Bet tas, ka viņš ar savu mērķtiecību panācis atzīstamu rezultātu, ir fakts. Man prieks, ka neapzināti esmu tādas īpašības ielicis dēlā.
– Un kādas īpašības esi ielicis jaunākajā dēlā Hugo?
– Viņā no sevis redzu nepacietību. Kopš brīža, kad pamostas, līdz brīdim, kad jāiet gulēt, viņš ir kā ūdenszāle. Viņam visu laiku vajag ar kaut ko aizpildīt laiku, viss viņu interesē. Es esmu tieši tāds pats, es nemāku apsēsties dīvānā un skatīties televizoru. Nu labi, varbūt kādā brīvdienā, kad esmu noskrējis desmit kilometru. Varbūt. Bet tik un tā labāk pļaušu zāli vai padarīšu ko citu.
– Kas tevi dzen?
Kaut kas tur iekšā… Visu laiku ir tāda neliela trauksmīte. Nu, tā man ir…
– Tā ir tā pati veģetatīvā distonija, kas tevi mocījusi gadiem?
– Jā. Es ar labsirdīgu vīpsnu noskatos, ja kāds «feisbukā» skaļi paziņo, kā viņš māk ar to tikt galā. Manuprāt, tās lietas agri vai vēlu atkārtojas, maina savas izpausmes un formu.
Ja tev ir panikas lēkmes, ar simptomiem droši vien var tikt galā. Bet tas, ka tev iekšā ir tāds šūpotājs, kas nemitīgi šūpo… tas nemainās.
Varbūt tad, ja sakārto dienas režīmu, visu saplāno pa stundām un minūtēm katrai dienai, izdodas dzīvot lielākā mierā. Bet tādi mākslinieki, ar kādiem ikdienā kopā strādāju, visi vienmērīgi šūpojas. (Smejas)
Tas jau arī ir iemesls, kāpēc daudz strādāju – tiklīdz apstājos, viss atkal aiziet šķērsām.
– Vai vismaz lidot lidmašīnā tagad vari? Agrāk tas nebija iespējams.
– Jā, it kā varu. Septiņus gadus es nelidoju, un gāja diezgan briesmīgi, līdz saņēmos to izdarīt. Nav jau gan arī tā, ka tagad izbaudu lidojumu. Tik un tā kaut kādas zāles vienmēr «ēdu». Kad esmu tur, augšā, un pārgājis stress, ir pat patīkami. Tāpat arī tad, kad izkāpju no lidmašīnas un apzinos, ka kārtējo reizi esmu savas bailes pārvarējis. Pagājušajā gadā jau lidoju kādas piecdesmit sešdesmit reizes.
Bet vispār distonija ir liela, ilga cīņa, ar ko jau ilgi cīnos un, šķiet, visu mūžu cīnīšos.
– Kas tev var iedot miera izjūtu?
– Es nemaz īsti nezinu. Kaut kad jau tas miers ir, bet, kas to rada, nezinu. Citreiz vienkārši ne no šā, ne no tā ir forši, bet citreiz sūdīgi, kaut arī tam nav nekāda pamata. Zināms miers iestājas pēc lieliem uztraukumiem.
Bet man vislabāk palīdz sports – parasti skrienu kādus desmit kilometrus. Tikai nu jau tas prasās gandrīz katru dienu. Tāda nākamā galējība…
– Tad jau nekam ārpus mūzikas un sporta laika vairs nav.
– Gandrīz vai. Taču nevaru atdalīt – te man ir darba, te mājas dzīve. Kad un kur vien varu, rakstu mūziku. Bet ir jau arī ikdienas lietas. Mums ir divas mājas – Rīgas dzīvoklis un lauku mājas, kur vienmēr ir darba pilnas rokas. Labi ir tas, ka man vienmēr blakus ir sieva. Viņa savu dzīvi lielākoties pakārtojusi Lāča grafikam. Vineta dzīvo līdzi visiem maniem notikumiem.
– Tas nav egoistiski?
Ir. Pats to zinu. Bet bez viņas ziņas jau tas arī nenotiktu. Nenoliegšu, sievai nav viegli. No malas izskatās – o, tāds komponists, kas sievai nekait! Bet Vineta jau savu dzīvi pilnībā pakārtojusi manai. Kad iepazināmies, viņa bija televīzijas dīva, es – pirmā kursa students. Tagad viss ir otrādi. Jā, viņa strādā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā par Mārketinga un komunikāciju departamenta direktori, bet ārpus darba laika viss pakārtots manām vajadzībām.
– Rainis un Aspazija, Maestro un Lana… Sieviete ģēnijam dod papildu spēku?
– Viņa ir kā mamma, kura savāc vīrieti, kas uz āru it kā ir realizējies, bet patiesībā ir nevarīgs kā bērns.
Sieva ir tā, kas nodrošina, lai mākslinieks uz skatuves būtu mierīgs, pārliecināts, varētu domāt tikai par savu lietu. Kaut vai tāds «sīkums», ka
man nekad nav jāgludina neviens krekls un visas drēbes skapī «pašas» nonāk tīras un izgludinātas.
Un tas uzvalks, kas vakarā jāvelk uz skatuves, kaut kā vienmēr atrodas pa rokai…
– Tu māki arī pateikt paldies?
– Es domāju, ka jā. Zinu, ka sievietei gribas, lai viņu visu laiku aplido. To es īsti nemāku. It kā cenšos, bet pašam tādi drūmāki posmi reizēm uznāk… Tad sieva, iespējams, ir pamesta novārtā. Kad jūtu – esmu par viņu aizmirsis, atkal cenšos saraut un izrādīt uzmanību.
– Lai nodzīvotu kopā septiņpadsmit gadu, jāievēro kādas formulas?
– Galvenais ir savstarpēja cieņa – tu otram nemelo, nekrāp viņu, rēķinies ar viņu. Ja to sāc ignorēt, viss ir cauri. Mēs nekad neesam skaļi skandalējuši, psihojuši. Protams, bijušas asaras, kaut kas tāds. Bet tas jau normāli.
– Saka – vīrieša attieksmi pret sievieti parāda tas, kā viņš izturas pret mammu.
– Nu nezinu… Pazīstu vīriešus, kas katru dienu zvana mammai un atstāsta katru sīkumu. Mums tā nekad nav bijis. Ne es meitenes vedu viņai mājās jaunībā atrādīt, ne tagad savus kreņķus uzkrauju. Tie visbiežāk paliek man pašam, arī sievai «biščiņ» tiek. Tomēr mamma man ir svarīga – mēs ik pa laikam sazvanāmies, cenšamies kopā svinēt svētkus. Abi ar brāli mammai ik pa laikam kaut ko palīdzam. Viņa, protams, nāk arī uz visiem maniem koncertiem, mūzikliem.
– Ar saviem bērniem nabassaiti centies cieši turēt?
– Nedomāju, ka arī ar viņiem man ir baigi ciešās attiecības. Viņi zina tēta telefona numuru tad, kad pēkšņi kaut ko vajag nopirkt. Nē, nu labi… Nav jau tik traki. Domāju, ka viņi visu laiku mani jūt kā savu aizmuguri. Manuprāt, viņiem vispār ir stabila izjūta attiecībā uz ģimeni, un tas ir labi.
Bērni diezgan strauji izaug. Lielākais ir jau divus metrus garš, kaut tikko bija vēl maziņš. Šovasar centos padomāt par to, ka jāatvēl viņam laiks, citādi tūlīt aizies kaut kur mācīties, un viss… Būs jau liels. Zināmu sentimentu jau tas rada, bet nekas.
Raudāju vecākā puikas bērnudārza izlaidumā, bet, kad to beidza mazais, tad gan vairs ne.
Ar laiku jau pie visa pierod. Vineta gan vienmēr nobimbājas visos pasākumos.
Mums ar bērniem paveicies – vecākais nav nekādus lielus mēslus vārījis, cerams, ka arī mazais nevārīs. Tādi kārtīgi, apzinīgi, arī biščiņ bailīgi. Lielākie mēsli, ko pirms gadiem izspēlēja Francis, – mūzikas skolā bija jākārto eksāmens, bet viņš nebija pietiekami mācījies un uz eksāmenu neaizgāja. Mājās viņš sastāstīja, ka eksāmenu nolicis, bet beigās viss atklājās, jo viņš mūzikas skolā nebija pat parādījies.
– Tavam dēlam tagad tikpat gadu, cik bija tev, kad aizgāja tētis.
– Apmēram. Tas ir vecums, kad tēvs un ģimene vispār ļoti vajadzīgi. Man šķiet, Francis cenšas, lai es būtu ar viņu apmierināts, lepns, lai viņu novērtēju. Tai ziņā viņš vēl ir mazs, un tas galīgi nav slikti. Viņš arī reizēm ielien mūsu gultā un grib tur «patusēties». Kaut gan pašam jau brūtes ir…
Man glaimo, ka Francis sarunās kā savu paraugu reizēm min mani. Kaut gan es pat uz viņa spēlēm neeju regulāri, labi ja reizi pusgadā… Man arī patīk, ka viņš rūpējas par mazo brāli. Abiem ir septiņu gadu starpība, bet vecākajam nav nekādu pretenziju – viņš mazo izņem no skolas, pieskata.
– Bieži esi jutis, ka pietrūkst tēva?
– Tai pirmajā laikā, protams, būtu gribējies, lai viņš ir blakus, lai redz manus pirmos panākumus mūzikā. Viņš jau bija vienīgais, kas muzikāli saprata mani. Mamma jau vairāk uztvēra – patīk vai nepatīk. Bet… kā ir, tā ir. Ko tad – žēlot sevi?
– Tagad daudzi runā par to, cik svarīga dzimta, saknes. Tev arī tas rūp?
– Nē. Man tas nav svarīgi. Man, protams, ir radinieki, bet pa «lielām šaibām» viņi man ir sveši cilvēki. Tikai tāpēc, ka mūs vieno dzimta? Mana tuvākā ģimene ir mamma, brālis, Vinetas māsa… Mēs sanākam kopā ik pa laikam, bet ar tālākiem radiem gan ne.
– Viņi nedomā, ka esi lecīgs?
Nezinu. Bet nevar pēkšņi uzsākt čupošanos, ja tas ģimenē no laika gala nav bijis pieņemts. Vienkārši nebija tādu tradīciju. Kad biju mazs, mūsu ģimenē nebija pieņemts tikties ar radiem, toties ģimenes draugu loks bija plašs.
Visiem jau nav tā kā Intaram: viņam puse Talsu ir radinieki, kas regulāri sanāk kopā – kopā svin svētkus un kopā atpūšas.
– Par tēvu runājot, tu tici dzīvei pēc dzīves?
– Es esmu kristietis. Tad jau ticu. Būt kristietim man pārsvarā nozīmē saprašanu par to, kas ir labi un kas slikti, ko vajag darīt un ko ne. Beidzamajā laikā gan neesmu bijis baznīcā gājējs. Bija posms, kad aktīvi gāju uz dievkalpojumiem. Kad dzīvojām tikai Rīgā, tā bija svētdienas sastāvdaļa – iet uz Torņakalna baznīcu. Taču uzcēlām laukos māju un svētdienās bijām tur, speciāli nebraucu uz dievkalpojumu Rīgā.
Tomēr baznīca – tas ir labi.
Tā ir sen iedibināta kārtība, kas cilvēkiem palīdz veidot zināmu režīmu. Ja cilvēks īsti nezina, kā lūgt vai kā attīrīties, viņam konkrēti tiek pateikts – tev jādzied tas un tas, jālūdz tas un tas, jāiet pie dievgalda… Man tas šķiet labi un pareizi, tas iedod zināmu mieru.
Par mieru runājot, to esmu meklējis arī jogā. Man nepatika. Pēc vienas reizes gan laikam nevar spriest. Bet tā viena reize man drīzāk bija nepatīkama, nevis patīkama. Man nebija vēlmes to atkārtot. It kā esmu sportisks, daudz skrienu, bet tur es jutos tik tizls… Katru uzdevumu varēju izpildīt aptuveni par divdesmit procentiem, un tas viss vilkās divas stundas. Palikt negribējās, bet iet prom arī bija kauns.
– Tev ir dzīvoklis, māja, mašīna… Ir kaut kas, pēc kā ilgojies?
– Zinu cilvēkus, kas pelna četrsimt eiro mēnesī un kam ar to pietiek, un zinu arī tādus, kas pelna trīsdesmit tūkstošus mēnesī, bet viņiem nav gana, vēl jāņem «krīts». Cenšos būt tādā vidusceļā – lai man veikalā nav jādomā, varu to nopirkt vai ne, bet es arī nepērku mantiņas pirkšanas pēc. Un man vienmēr ir buferītis – naudas rezerves. Tas iegājies jau kopš jaunības. Tā ir atbildības izjūta – man taču tomēr ir ģimene, nevaru paļauties uz to, ka būs jau labi. Vienīgi… ja tev ir buferītis, tu tik ļoti netiecies pēc nākamajiem darbiem. Tu ņem tikai to, kas tevi interesē. Bet varbūt tas nemaz nav slikti.
Esmu sapratis, ka man vajag zināmu komforta līmeni, es nevaru strādāt ūķī, dzīvot mazā būdiņā un braukt ar vecu miskasti.
Drēbes arī pērku normālas. Staigāju treniņbiksēs, bet tās ir «Calvin Klein» ražojuma. Gribas, lai ir smuki, ērti.
Bet emocionāli…To, ko tu visvairāk gribi, nekad nevari dabūt. Ja tu uz kaut ko ārkārtīgi koncentrējies, tas nedodas rokā. Tāpēc vajag mācīties negribēt un dabūt.
