Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ievas stāsti» 2014. gada 5.numurā.
No Kažas izaudzis
Kārļa radošā biogrāfija iesākās ļoti agri. Triju gadu vecumā viņu aizveda uz slaveno Latvijas Radio bērnu vokālo ansambli «Dzeguzīte» pie foršākās «učenītes», kā Kārlis saka, Dailas Martinsones. Tad atklājies arī Kārļa aktiera talants, un televīzijas režisore Ināra Čakste viņu paņēma Latvijas Televīzijas bērnu teātrī, kur viņam tika lomas vairākos bērnu raidījumos – mazais puisītis «Miedziņā», rūķītis Ansītis «Vakara pasaciņā», vēl citas. Dzeguzītes laiku, kurā Kārlis dziedāja līdz sešpadsmit gadu vecumam, viņš sauc par mākonīti ar zelta maliņu. «Dzeguzēni» kāpuši uz skatuves divdesmit sešās pasaules valstīs, un augstākais laimes brīdis, ko Kārlis uz skatuves piedzīvojis, bijis koncertā «Madison Square Garden» zālē Ņujorkā. Viņam bija desmit gadi, un viņš dziedāja uz skatuves, kur muzicējuši «bītli».
«Dzeguzīte» vienmēr ir mīlēta, bet tolaik uzlidoja slavas virsotnē, un Kaža bija ļoti populārs puika.
Pirmajā mēģinājumā Maestro Raimonds Pauls viņu nosauca par Kažu, un šis vārds pielipa laikam jau uz visu dzīvi.
Draugi un mūziķi viņu vēl arvien tā sauc, bet Kārlis no Kažas ir izaudzis. Lai arī tas pats draudzīgais un sakarīgais «džeks», viņš dara nopietnas un atbildīgas lietas. Kārlim ir maģistra grāds ekonomikā, ko ieguvis Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē, studējis arī Francijā – Biznesa un menedžmenta augstskolā «ESCEM», šobrīd, kā pats saka, darbojas mūzikas izklaides nozares aizkulisēs.
«Esmu Latvijas izpildītāju un producentu apvienības «LaIPA» valdes loceklis. Latvijas mūziķi mani ievēlēja pārstāvēt savas intereses. Organizācija ir izveidojusi biedrību «Latvijas mūzikas eksporta fonds», kura valdē arī esmu ievēlēts, un šobrīd mēs, mūziķi un mūzikas nozares komanda, cītīgi strādājam pie jauniem likuma grozījumiem. Tas paģēr tikšanos ar deputātiem frakcijās, piedalīšanos Saeimas komisiju sēdēs. Savā maizesdarbā pārvaldu latviešu un igauņu kopuzņēmumu, kas nodarbojas ar mūzikas industriju. Dzīvē turpinu savu maģistra darba tēmu, kas ir mūzikas ierakstu konkurētspēja tehnoloģiju laikmetā. Bija viens brīdis, kad domāju par doktorantūru, bet neesmu vēl iestājies. Man nav mērķis iegūt doktora grādu tikai nosaukuma dēļ. Es esmu ambiciozs, bet ne tādā mērā. Šobrīd man nav tēmas, ko gribētu pētīt. Kad atradīšu, ko vēlos padziļināti izstrādāt, pieļauju, ka tas notiks.»
Izvēlētos dzīvot sešdesmitajos
Studiju laikā Kārlis piecus gadus sestdienās vadīja raidījumu Latvijas Radio, bet pilnīgi citā veidolā skatītāji viņu ieraudzīja Latvijas Televīzijas raidījumā «Melu laboratorija». «Kad man piedāvāja pievienoties raidījuma komandai, tobrīd biju veiksmīgi pabeidzis savu soloalbumu, gribēju ieturēt pauzi un nebūt visur, kur aicina, bet piezvanīja Latvijas Televīzijas programmu direktore Iveta Lepeško, ar kuru mums izveidojušās draudzīgas attiecības jau kopš «Eirovīzijas» laikiem, un teica: «Kārli, es zinu, ka tu vairs negribi publicitāti, bet man tev ir piedāvājums.» Tas bija tik labi sagatavots siers peļu lamatās, ka es pat neieturēju pieklājīgo pauzi, kad saka: « «Okei, es padomāšu. Atzvanīšu pēc nedēļas,» bet tad noliec klausuli un priecīgi iesaucies: «Jess! Es to gribu!» Nemēģināju no sevis neko spēlēt un uzreiz Ivetai pateicu, ka izklausās baigi labi un par šo tēmu «paštukošu».
Tā es iekļuvu raidījuma komandā, un man ir prieks, ka mani joprojām dzīvē kaut kas var pārsteigt. Popkultūras pārstāvji vienai daļai izraisa daudz negāciju, tāpēc biju pārsteigts, ka par šo raidījumu un manu līdzdalību tajā nebija negatīvu komentāru. Tas man likās aizdomīgi, domāju – varbūt raidījumu neviens neskatās? Pašam bija prieks un aizrautība no pirmās epizodes, jo vēsture mani ļoti interesē. Sevišķi – padomju laiks. Arī skolā visvairāk interesējos par jaunāko laiku vēsturi – Otro pasaules karu, pēckaru, septiņdesmitajiem gadiem. Mums bija atmiņu klades, kurās uz jautājumu – Kurā laikmetā tu būtu gribējis dzīvot? – es atbildēju, ka gribētu dzīvot divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados Rīgā, un man kopš tā laika šī vēlme nav mainījusies. Sešdesmito beigas, septiņdesmito sākums ir gadi, kuros, ja būtu laika mašīna, es gribētu nokļūt un to visu piedzīvot. Zinu, ka tas bija melu un izlikšanās laiks, cilvēki dzīvoja ar dubultstandartiem – ģimenē vieniem, sabiedrībā citiem, kā to pieprasīja tā laika ideoloģija, bet bija cilvēki, kas tos neievēroja, tāpēc tika no pareizās vides izstumti. Mana mīļākā filma, ko esmu noskatījies neskaitāmas reizes, ir «Mans draugs – nenopietns cilvēks», tā laika dzīves un attiecību precīzs spogulis. «Melu laboratorijā» es varēju pētīt šos sabiedrības maldināšanas principus un mehānismus, un tas mani aizrāva. Raidījumam bija augsti reitingi.
Ar raidījuma režisori Daci Slavinsku runājām, ka kino arhīvā varētu mēģināt sameklēt materiālus, kas saglabājušies par pirmajām Saeimas sēdēm, tā laika sociāldemokrātu kongresiem. Man ir ļoti liela vēlēšanās tos paskatīties cerībā kādos kadros ieraudzīt arī savu vecvectēvu Kārli Būmeisteru. Fotogrāfijās esmu viņu redzējis, par viņa dzīvi zinu no mammas stāstiem. Kārlis Būmeisters bija manas mammas vectēvs, un man vārds dots par godu viņam.»
Trīs paaudžu Būmeisteri
«Mans vecvectēvs Kārlis Būmeisters bija pirmo trīs Latvijas Saeimu deputāts, sociāldemokrāts, vairākkārt dažādos laikos izsūtīts. Pirmo reizi – par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā. Vecopis bija tuvs Raiņa draugs, un man no mūsu ģimenes stāstiem palicis atmiņā, ka 1929. gadā, kad Rainis nomira, Kārlis Būmeisters viņu no Jūrmalas vedis uz Rīgu, kur Raiņa kapos bija paredzēta atvadu ceremonija. Braucot pa Akmens tiltu pāri Daugavai, vecajam Kārlim bijusi sajūta, ka viss ir beidzies un pašam jāmetas Daugavā. To zinot, Raiņa dzeju skolā lasīju ar dziļāku interesi un citu attieksmi.
Otrā pasaules kara laikā vecopis bija darbojies pretošanās kustībā, sociāldemokrātu pagrīdes organizācijā, par ko 1949. gadā izsūtīts uz soda nometni Taišetā. Tas bija viņa otrais izsūtījums uz Sibīriju. Mans opis Juris Būmeisters 1918. gadā piedzima Permā, tēvam esot izsūtījumā, kurā līdzi bija devusies arī mamma. Liktenīgi, ka opis piedzima kādus pāris kilometrus no vietas, uz kurieni pēc vairāk nekā sešdesmit gadiem pats tika izsūtīts – tā bija Kučikas sādža Permas apgabalā.
Zviedrijā opim dzīvoja krusttēvs, ievērojamais sociāldemokrātu vadītājs un Latvijas laika politiķis Bruno Kalniņš. Vectēvs viņam sūtīja ziņas par dzīvi padomju Latvijā, Rietumu presē parādījās raksti, kuros tās tika izmantotas, un čeka opi apsūdzēja dzimtenes nodevībā un spiegošanā. 1980. gada 18. novembrī opi apcietināja, notiesāja uz piecpadsmit gadiem. Es piedzimu, kad viņš atradās izsūtījumā. Pateicoties Eiroparlamenta un Rietumeiropas sociāldemokrātu protestiem, opi pēc astoņiem gadiem atbrīvoja. Viņa pārnākšanu es neatceros, jo man bija tikai gads, bet mamma stāstīja, ka tas noticis viņas vārdadienā. Neviens nav zinājis, ka opis atbrīvots. Pie durvīm atskanējis zvans. Mamma, domādama, ka nāk vēl kāds ciemiņš, vērusi durvis, un aiz tām stāvējis viņas tēvs.
Kad opis atgriezās, uz pilnu slodzi sāka manu ideoloģisko audzināšanu un man bija ļoti forša bērnība.
Opis veda mani uz «Dzeguzītes» mēģinājumiem, mēs kopā pavadījām daudz laika.
Vasarās dzīvojos pa Vecāķiem, kur opim un omei bija mājiņa. Varbūt biju pārāk mazs, bet opis par izsūtījumu nerunāja. Man bija divpadsmit gadi, kad viņš aizgāja un daudz kas palika neizrunāts, ko es tagad gribētu zināt. Cienījami cilvēki runājuši ar manu mammu un mani, lai mēs rakstām Būmeisteru dzimtas vēsturi, vairāki vēsturnieki piedāvājuši savu palīdzību. Tas būs jāizdara, nopietni jāpastrādā arhīvos, jāvāc dokumenti un atmiņas. Atzīstos, ka esmu «bišķi» paslinks, bet vecvectēva un opja piemiņas dēļ es to darīšu.
Man bijuši vairāki piedāvājumi iesaistīties politikā. Apzinos, ka vecopis un opis ceļu uz politiku man ir nobruģējuši, bet tieši viņu vārdi un biogrāfijas mani bremzē. Tikai tad, ja jutīšu, ka esmu spējīgs politiskajai sistēmai dot vairāk, nekā kāds cits no tā simta, kas ir Saeimā, tajā iešu. Man svarīgākais, lai opim nebūtu kauns par mani, ja viņš redzētu, ko es daru. Pieļauju, ka mana bijība un cieņa pret politiku un atbildība ir augstāka nekā daudziem citiem. Negribu lietot skaļu vārdu – svētāka, bet apzinos to augsto latiņu, kas man ir uzlikta.»
No palaidņiem – par krietniem puišiem
«Būmeisteri ir manas mammas dzimta, es piedzimu ar sava tēva uzvārdu kā Kārlis Golubovs. Opim bija tikai meita, dzimtā vairs nebija neviena Būmeistera, un tas bija mans tētis, kas pirms manas sešpadsmitās dzimšanas dienas pajautāja, vai es negribētu mainīt uzvārdu. Tētis ļoti cienīja manu opi, viņa tēvs ģimeni bija atstājis, bet tētis ģimeni uzskatīja par visdrošāko pamatu, uz kura veidot dzīvi.
Mana labākā bērnības drauga Dzintara Kalniņa ome Ārija Iklāva bija Dzimtsarakstu departamenta vadītāja, aizgāju ar vecākiem pie viņas un teicu, ka gribu mainīt uzvārdu, lai saglabātu Būmeisteru dzimtas turpinājumu. Dzintara ome uzspieda zīmogu, un es kļuvu Kārlis Būmeisters. Vienīgie, kas par šo manu svarīgo dzīves notikumu nepriecājās, bija Āgenskalna Valsts ģimnāzijas vadība. Tas bija devītās klases eksāmenu laiks, visi skolnieku personu dati jau bija nosūtīti centralizētajai eksāmenu komisijai, un skolā nebija sajūsmā, ka pēkšņi vienā dienā Golubova vietā parādījās cits puisis.
Dzintara ome Ārija Iklāva manā dzīvē vienmēr bijis bezgala mīļš un svarīgs cilvēks, viņa visu uztvēra ar humoru. Arī mūsu nedarbus, uz kuriem mēs ar Dzintaru bijām ļoti naski, un mūsu vecākiem vairākas reizes tāpēc kļuva sirmi mati. Mēs savā Vecāķu republikā gāzām lielus podus un varam pateikties liktenim, ka neesam pāris gadus atsēdējuši kolonijā.
Man bija pieci gadi, kad Dzintars, vienu gadu par mani vecāks, iemācīja mani pīpēt, un to mēs darījām ļoti nopietni.
Slēpām no vecākiem, bet man tas bija grūti, jo mamma strādā «Dzintarā» un viņai ir absolūtā oža. Šī viņas spēja man čakarēja visu bērnību, mamma uzreiz sajuta, kad biju pīpējis. Man bija vairākas metodes, kā to noslēpt – ēdu skujas, dzēru aukstu ūdeni, bet vienalga saoda. Man bija trīspadsmit gadi, kad abi ar Dzintaru vienā dienā izlēmām vairs nepīpēt un savu apņemšanos pildām.
Mans bērnības labākais draugs un viņa ome ir vieni no gaišākajiem cilvēkiem, kādus dzīvē esmu saticis. Dzintars studēja starptautiskās attiecības, šobrīd ir spožs auditors-konsultants vienā no lielā četrinieka audita firmām. Redz, kā no palaidņa puikām izaug nopietni vīri!
Dzintara ome ir teikusi, ka viņa ir mans lielākais fans, un to esmu izjutis. Viņa reiz uzdāvināja man biezu kladi, kurā daudzu gadu garumā bija krājusi publikācijas par mani, intervijas dažādos izdevumos. Tā man ir ļoti mīļa dāvana, ko glabāju, un esmu lepns, ka Āriju Iklāvu varu saukt par savu draugu. Biju pagodināts, kad viņa nesen mani uzaicināja uz savas grāmatas atvēršanu. Ārija Iklāva, tāpat kā mans opis un vecopis, vienmēr ir dzīvojusi ar Latviju sirdī.»
Dzīve mainās ik uz soļa
«Kopš bērnības, kad kopā ar vecākiem braucu ceļojumos, mani vēl arvien vilina tūrisms ar postpadomijas piegaršu. Esmu ar to saslimdinājis savus tuvākos draugus, un, kad vien varam, mazā, uzticamā kompānijā sametam mašīnās teltis, prīmusus, «tušonkas», makaronu un sauso zupu krājumus un dodamies ceļā. Ar draudzeni Lindu, ar kuru esmu kopā kopš divpadsmitās klases, mums ir tradīcija braukt uz Palangu, kur bijām savā pirmajā ceļojumā vēl skolas laikā. Braukšana ar mašīnu ir viena forša padarīšana. Aizlaist uz Karpatiem, Ukrainu man ir pavisam vienkārši, un tās ir vietas, kas vilina atkal un atkal. Lai gan daudzkārt ar «Dzeguzīti» esmu bijis Krievijā, gribētos šo valsti redzēt no citas puses. Esmu pārliecināts, ka noteikti kādu dienu došos uz opja izsūtījuma vietu. Visu cieņu Vīnei, Ņujorkai, Parīzei un visām skaistajām pilsētām, kurās esmu bijis, bet tas piedzīvojuma prieks, ko dod brauciens mašīnā, nakšņošana teltī, mazgāšanās kalnu upītē plus četrpadsmit grādos, ir skaistākais ceļojumu veids.
Linda mani šajā citas dzīves atklāšanā atbalsta. Viņa ir finansiste, kopā beidzām «ekonomistus», abi pamācījāmies Francijā. Šobrīd viņa strādā lielā auditu kompānijā, vēl arvien dejo tautas deju kolektīvā «Teiksma», ko darījusi kopš bērnības, bet es šobrīd ļoti labi jūtos studijā pie pults, ierakstot dažāda veida mūziku kādam citam. Tas man ir jauns izaicinājums, kas dod jaunas izjūtas.
Manā dzīvē vēl arvien ir «Putnu balle», kas reizi gadā sanāk kopā kādā projektā. «Putnu» meitenes ir izaugušas, un puiši jau sen esam ar bārdām, katram ir savas intereses un darbs, bet man ir prieks, ka «Putni» nav izmainījušies sīknaudā. Nesen ar draugiem, ar kuriem kopā veidojam mūzikas projektus, aizbraucām uz Bruknas muižu pie mana laba drauga mācītāja Andreja Mediņa. Dzīvojām tur vairākas dienas un uztaisījām dziesmu ierakstu sesiju, ieskaņojām dziesmas ar liepājnieces Maijas Kalniņas vārdiem. Ar viņu mani iepazīstināja Mārtiņš Freimanis. Maija bija viņa bērnības labākā draudzene.
«Ievas Stāstu» lasītājiem uzrakstīju, ka nemēdz būt pazaudēts laiks, un tā ir mana pārliecība, jo viss, kas dzīvē notiek, – arī neveiksmes, kādas neizdevušās attiecības, nenopelnītais «piķis», nav nekas pazaudēts. Tā ir pieredze, pavērsiens un sākums kaut kam jaunam.
Mana dzīve mainās ik uz soļa, un apzinos, ka jebkuras situācijas attīstībā svarīgākais esmu es pats.
Ja cilvēks ir koka gabals, viņš var satikt Mārtiņu Freimani, Raimondu Paulu, Polu Makartniju un palikt tāds pats koka gabals, kāds bijis. Jebkuras attiecības veido divi cilvēki. Man Mārtiņa, stulbā stulbeņa, kā viņš pats sevi dēvēja, ļoti pietrūkst. Mārtiņa dzimšanas dienā 7. februārī viņa draugi sanācām kopā. Satikāmies viņa iemīļotajā krodziņā «Pieci vilki», kas tagad ir arī mūsu krodziņš. Padziedājām, parunājāmies, atcerējāmies Mārtiņu. «Johaidī», kā man pietrūkst tā čaļa!
Mums ar Lindu mājās ir Rūdis, Mārtiņa sunenītes Pepes bērns. Man nekad nav bijis suns, vienmēr izjutu piesardzību, apzinājos, ka dzīvnieks mājās ir liela atbildība, bet Freibis parūpējās, lai man būtu suns. Freibis nomira, Pepe apbērnojās, viņas septiņus bērnus sadalīja Mārtiņa draugi, un es Rūdi paņēmu, ne mirkli nešauboties. Izrādījās, ka Rūdis ir negaidīti lādzīgs, jautrs un saprātīgs, un mums kopā ir baigi labi. Arī Pepei ir laba suņa dzīve. Viņa šiverējas pa laukiem, skrien ar savu traumēto kāju un visus citus suņus noliek pie vietas. Viena meitene no mūsu «kukū» kompānijas, kas ar Pepes saimniekiem uztur ciešāku saikni, nesen bija tur aizbraukusi, satikusi Pepi. Man liekas, ka Mārtiņš vēl arvien mūs visus tur kopā un ik pa brīdim sabīda kādas situācijas, lai mums nekļūtu garlaicīgi dzīvot.»
