Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Par tevi tik maz ko var uzzināt, ja iegūglē vārdu Kārlis Būmeisters.
– Vai, cik labi! Beidzot man tas izdevies! Tas bija mans apzinātais piecgades plāns. Pēc Eirovīzijas drudža un paša infantilās tieksmes piekrist visām intervijām, visur fotografēties… Sapratu, ka jāiet pretējā virzienā.
– Kāpēc tavs viedtālrunis nemitīgi pīkst? Darbs?
– Kerčas šaurumā noticis uzbrukums ukraiņu kuģiem. Izskatās, ka šonakt nāksies pastrādāt… Francijā tiek izskatīts likums, kas cilvēkam piešķir tiesības pēc darbalaika beigām atslēgt telefonu vai nereaģēt uz zvaniem, kas saistīti ar darbu. Ja viņi šo likumu pieņems, tas būs labs sasniegums. Jo daudzviet pat darba līgumā var būt punkti, kuros norādīts, ka tev vienmēr un jebkurā laikā jābūt pieejamam un gatavam, tā sakot, kalpot dzimtajam uzņēmumam.
– Tev bieži jāstrādā pēc darbalaika?
– Drīzāk ir tā, ka darbadiena paiet samērā mierīgi un organizēti, bet vakarā sākas neliela jezga, jo jāgatavojas nākamās dienas intervijām.
– Tu strādā Eiropas Parlamentā Briselē par deputāta Roberta Zīles preses sekretāru. Uz skatuves ar ģitāru esi redzams un dzirdams samērā reti.
– Apzinos, ka Latvijā cilvēki mani uztver kā mūziķi, un man par to ir prieks. Bet mūziku neesmu studējis akadēmiskā līmenī, neesmu profesionālis. Jau septītajā klasē, kad skolā parādījās izglītības novirzieni, tā nebija mūzika, bet ekonomika, ko izvēlējos. Mans bakalaura un maģistra grāds saistīts ar ekonomiku un starptautiskajām attiecībām. Ja šo savu CV parādītu kādam Briseles kolēģim, kurš nezina, ka esmu mūziķis, viņš ļoti brīnītos – ko tu vispār dari mūzikā?! Jo viņam mans darbs Eiropas Parlamentā šķistu absolūti likumsakarīgs profesionālās dzīves gājums. Kad kolēģi uzzina, ka esmu piedalījies Eirovīzijā, viņi ir gandrīz šokā.
– Tādēļ savulaik faktu, ka pārceļos uz Briseli, pārāk neafišēju ne sociālajos tīklos, ne kur citur. Jo sabiedrībai ir savi pilnīgi pamatoti negatīvi stereotipi par mūziķiem, futbolistiem un aktieriem, kas dodas politikā… Es gan neesmu nevienā partijā, man nav mērķa iegūt deputāta dižmandātu.
– Tomēr esi radošs cilvēks. Kas tev patīk tavā darbā, kas aizrauj?
– Interesanti, ka pirmās prātā nāk lietas, kas man politikā nepatīk… Bet mani ļoti interesē sabiedriskās un starptautiskās attiecības, kur mēs skatāmies uz valstīm kā uz cilvēkiem. Redzi, man tagad, ar tevi šeit sēžot un runājot, ir pilnīgi vienalga, kāda bijusi tava pagātne vai kas ir tavi vecāki. Bet, ja runājam par valstīm, – ai, ai, ai… Tās ir pavisam citas attiecības un noteikumi! Nebūs tā, ka Putins atnāks uz kādu sanāksmi, izturēsies ļoti jauki un pieklājīgi un visi nospriedīs, ka Krievija ir laipna valsts. Katrai valstij ir savs tēls un raksturojums, ar ko visi rēķinās. Ar Baltijas valstīm ir īpaši interesanti – kā mēs tikām uztverti divdesmitajos gados, tā uz mums lūkojas šodien. Latvijai nav trīssimt gadu sena valsts vēsture. Mums kā jaunai valstij vēl ir iespēja savu tēlu veidot. Tā ir liela atbildība.
– Tu īpaši interesējies un pēti divdesmito gadu vēsturi. Kā mūs tolaik, neilgi pēc valsts dibināšanas, pasaulē uztvēra?
– Domāju, mūs uztvēra kā ļoti laimīgu un savā ziņā pārpratuma pēc radušos valsti, kuras pilsoņi pirms vienas paaudzes būtībā bija dzimtcilvēki… Iedomājies, ka pasaulē aizvien ir pusmiljards ļoti lielu tautu, kam nav savas valsts! Piemēram, kurdi, baski, kataloņi. Vai vairākas daudzmiljonu tautas Indijā. Tā bija unikāla vēsturiskā situācija pēc Pirmā pasaules kara, kad šādas jaunas valstis kā Latvija varēja veidoties. Mums ļoti paveicās. Ukraina 1918. gadā arī ieguva neatkarību, bet jau pēc gada tika okupēta. Viņiem tagad pietrūkst tā sakņu spēka, kas ir mums. Mēs esam unikāli. Divas reizes spējuši izrauties brīvībā. Ja salīdzinām ar kokiem… Dzīvojam ziemeļu puslodē. Visi lapu koki un augi meklē sauli – no rīta pagriežas pret saullēktu un dienas gaitā griežas saulei līdzi. Tādēļ ziemeļos daudzi koki lēnītēm vērpjas uz riņķi. Kā mūziķis zinu, ka labākie koki, no kuriem var izgatavot mūzikas instrumentus, nāk no ekvatora valstīm, kur saule spīd pastāvīgi un kokam nav jāvērpjas, jo taisns koks rada labāku skaņas rezonansi. Latviešiem vienmēr bijis ļoti jāgrozās līdzi saulei un dažādiem politiskajiem apstākļiem. Bet skanam mēs labi. Pārkāpjam dabas likumu. Mans dēls ir piedzīvojis šo Latvijas simtgadi, un, ja viņš dzīvos veselīgi, viņam ir izredzes piedzīvot arī nākamo simtgadi. Šajā svētku novembra rītā es viņam nopietni teicu – večuk, tev šodien viss cītīgi jāskatās un jāiegaumē. Jo, kad būsi vecs opis, visi tev jautās, kādas bija Latvijas pirmās simtgades svinības. Un tev viņiem būs jāizstāsta! Jā, un visi mūsu bēdīgie mirušo un cietušo piemiņas svētki citām tautām var šķist nesaprotami – nu cik var sērot un kolektīvi bēdāties, cik var degt tās svecītes, tas ir destruktīvi! Bet tieši šī īpatnējā, destruktīvā skumju svinēšana ir mūsu spēks. Tas mūs kā tautu strukturē un sagrupē. 18. novembrī biju pilnīgi nesakarīgi apbimbājies par neskaitāmām lietām. Vedu puiku pie Mātes Latvijas pieminekļa, mācīju himnu, pats raudāju vien…
Labi, esam raudātāju tauta – skaisti! Pasaulē ir tik daudz tautu bez šādas kopības un identitātes sajūtas!
Mans opis lielāko daļu mūža nodzīvoja padomju okupācijā, bet viņš auklēja un glabāja sapni par Latviju, lai gan neviens viņam 1970. gadā neteica – pacieties vēl divdesmit gadu, tad viss būs! Mēs esam Antiņu tauta, kas jāj stikla kalnā. Un tikai šī neprāta un apņēmības dēļ mums ir sava valsts.
– Tavs vecvectēvs arī bija politiķis, pirmo Saeimas sasaukumu deputāts, piedalījies Satversmes veidošanā.
– Mans vecvectēvs trīs reizes tika apcietināts: cara laikā kā revolucionārs, ulmaņlaikos kā sociķis un padomju laikā kā tautas nodevējs. Kad 1908. gadā viņu pratināja, viņam bija nepilni divdesmit gadi, un jau tekoši runāja angļu un franču valodā. Un tolaik, johaidī, pat elektrības mājās vēl nebija! Bet viņiem bija tāda izglītība, kādas man nav ar 24 stundu interneta pieslēgumu! Arī politiķi Miķelis Valters un Zigfrīds Meierovics absolūti brīvi runāja un rakstīja gan angļu, gan franču valodā. Tas ir jautājums katram, kas iet politikā: vai tu vari stāvēt šiem vīriem līdzās kā līdzīgs? Pateicoties viņiem, man ir pietāte pret politiku. Bet es negribētu romantizēt pirmās Latvijas laiku, jo mēs runājam par sešiem septiņiem izciliem cilvēkiem. Arī mūsdienu politikā mēs tādus varam atrast vismaz piecpadsmit.
– Žēl, ka neuzskati sevi par cienīgu iet politikā. Tev ir piemērota izglītība, valodu zināšanas, darba pieredze – viss komplekts. Tikmēr kāds, kurš angliski nevar divus teikumus izveidot, apmierināts sēž valdībā.
– Iet politikā nozīmē uzņemties tautas deleģētu varu. Cilvēkam jābūt absolūti pārliecinātam par to, ko viņš var dot savai valstij. Nevis balotēties tādēļ, ka esi pazīstams un gan jau kāds par tevi novēlēs. Es negribētu, ka maniem priekštečiem vai pēctečiem par mani jākaunas. Bet politikā esmu iesaistījies no aizskatuves. Kā mēs visi. Kad ejam balsot, katrs iesaistāmies politikā. Mani uztrauc, ka Latvijā dzirdu sakām – lai tie deputāti un ministri strādā par minimālajām algām, lai pamēģina, kā tas ir! Ja pie valsts vadības pults gribam nosēdināt pašus gudrākos, asākos džekus, mums kaut kas viņiem ir jāpiedāvā bez minimālās algas vai iknedēļas nozākāšanas interneta komentāros. Pieņemu, ka ir daudz gaišu galvu un snaudošu patriotu, kuri nāktu valstij palīgā, ja būtu kritiska vai izšķiroša situācija. Situācija, kurā ir izrauta datora rozete, cietais disks uzsprādzis un viss jāsāk no jauna. Jā, tad droši vien daudzi strādātu valsts labā par minimālo algu un vienotos jaunā Baltijas ceļā. Bet es mums šādu situāciju nenovēlu.
– Nekad nebiju domājusi, ka ar mūziķi tik ilgi runāšu par vēsturi un valsti, ārprāts! Mainām tēmu! Kāda ir tava dzīve Briselē? Pēc mājām neskumsti?
– Sākumā biju pārliecināts, ka Briselē palikšu pusgadu, līdz piedzims puika. Tad domāju – kad puika sāks iet dārziņā, atriezīšos Latvijā. Sieviņa un puika dzīvoja Latvijā, es katru nedēļu lidoju pie viņiem. It kā nebija lielas vainas, bet sapratām, ka ģimenei labāk būt kopā. Sievai vienai bija par grūtu. Tagad Briselē esam visi trīs. Bērns iet franču dārziņā, brīvi runā latviski un franciski, viss nokārtojies. Noskaņa ir tāda, ka mēs neplānojam tur palikt uz dzīvi. Pie tā gan pieturēsimies. Daudzi Briseles latvieši nodibinājuši korus un deju kolektīvus, bet mēs tajos nepiedalāmies, jo visu laiku dzīvojam ar skatu uz Latviju. Tiklīdz ir brīvas dienas, skrienam uz mājām. Jānotiek kam ļoti īpašam, lai brīvdienā mēs izlemtu palikt Briselē vai doties kādā ceļojumā, nevis steigtos uz Rīgu. Sieva varbūt gribētu vairāk paceļot, bet man lidojumu bijis tik daudz, ka gribu tikai uz mājām.
Lielākā uzvara ir tad, ja izdotas atlidot vēlu vakarā un no rīta pamosties Rīgā.
– Tātad Brisele tev ir tikai viesnīca, kur uzturēties darbalaikā. Ja tev jautātu, kur Briselē ir foršākie krodziņi, labākie muzeji vai skaistākie parki, tu zinātu man pastāstīt?
– Laikam īsti nebūšu eksperts. Es nebaudu dzīvi Briselē, tikai atpakaļskata spogulī lūkojos uz mājām. Par Briseles muzejiem vēl varētu pastāstīt, bet krogiem un klubiņiem – nē. Jāsaka, pēc būtības Brisele diemžēl aizvien vairāk atgādina lielu viesnīcu. Ir tūkstošiem cilvēku, kuri tur uzturas tikai darbadienās. Piektdienās pēc pieciem pilsēta kļūst tukša un klusa. Šie brīži man patīk visvairāk. Ir tāds miers! No mājām izlien daži atlikušie vietējie, iedzimtie briselieši. Domāju, viņi jūtas diezgan čābīgi. Pilsētā vairs nav kādreizējās gaisotnes.
– Teici, ka viens no taviem simtgades mērķiem ir iestāties doktorantūrā. Par ko būs tavs doktora darbs?
– Par autortiesībām Eiropas digitālajā tirgū, kas šobrīd veidojas. Autortiesības man ir mīļa tēma, esmu lasījis par to lekcijas augstskolā. Bet reizēm no stūra uzglūn vēsture, varbūt gribētos tomēr doktora grādu vēsturē… Nevaru izšķirties. Šovasar nokavēju dokumentu iesniegšanu, nākamvasar būšu uzmanīgāks.
– Bet kam tev to tik ļoti vajag? Vai kāds ir teicis – Kārli, viss ar tevi kārtībā, esi labs draugs un darbinieks, bet to doktora grādu gan tev vajadzētu…
– Tā ir savstarpējā konkurence ar saviem ģimenes vīriešiem. Man aiz muguras stāv vecvectēvs, vectēvs un tēvs. Es noskrēju maratonu tikai tādēļ, ka man gribējās pierādīt sportiskajam tēvam, ka to varu. Tēvs bērnībā bija pārpeldējis Dagdas ezeru, es nopeldēju turp un atpakaļ – lai jau ir!
Mani ģimenes vīrieši bijuši zinātņu kandidāti, politiķi, Satversmes veidotāji, disidenti… Uz viņu fona jūtos kā zvirbulēns.
Nemitīgi sevi jāpierāda. Ar viņiem iekšēji sacenšos, mēģinu panākt.
– Nesen apkopoji un izdevi sava vectēva dzejoļu krājumu.
– Tā bija mana pirmā lielā simtgades apņemšanās, jo arī vectēvam apritēja simts gadu. Šovakar Čiekurkalna biedrībā būs grāmatas atvēršanas pasākums. Čiekurkalns ir mūsu dzimtas mājvieta.
– Klausījos tavas dziesmas, kurās esi ielicis vectēva dzeju. Un biju pārsteigta, cik tā ir laba dzeja.
– Jā. Kaut gan vectēvs nekad sevi neuzskatīja par profesionālu dzejnieku, viņam nebija šāda statusa. Viņš bija zinātnieks un pasniedzējs. Bet divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, kad viņš bija jauns, daudzi rakstīja dzeju – tā bija ierasta cilvēku pašizpausme, līdzīgi kā tagad virpināt ierakstus tviterī. Dzeja bija tālaika dzīvesstils, un vectēvam tas kļuva par dzīvesstilu visam mūžam.
– Pret saviem dzejas mēģinājumiem izturos ar lielu piesardzību. To, ko esmu uzrakstījis, pārsvarā neviens neierauga… Man ir pietāte pret lielajiem dzejniekiem. Jo vairāk pieaudz, jo vairāk saproti, cik dzeja ir svarīga. Arī populārajā mūzikā var just lielu atšķirību, vai dziesmā skan teksts vai dzeja. Vārdi ir mūzikas fundamentāla sastāvdaļa, kas dziesmas padara pārlaicīgas. Mūzikas stils var novecot, bet laba dzeja nenoveco nekad.
– Kas ir mūzika tavā šodienas dzīvē?
– Ap mūziku gravitē mani labākie draugi. Ap mūziku gravitē mana cilvēciskā tieksme pēc pašapliecināšanās, arī pēc pāris aplausiem – tas nu jāatzīst. Man patīk darbs ar dziesmu. Visu patīk darīt pašam: ierakstīt, miksēt, strādāt ar kompresoriem. Kad dziesma gatava, pogas sūtīt nospiešana, lai visi klausās, man vairs nav tik būtiska. Ir daudz dziesmu, kuras ir pabeigtas, divus albumus varētu uztaisīt, bet tās tā arī stāv pie manis…
– Bet kāpēc tu ar mums nedalies savā mūzikā? Cik pēdējā laikā esmu klausījusies dziesmas, kas tomēr izsprukušas no taviem nagiem, – tik skaisti! Bez sintētiskās datora pieskaņas, tikai īsti mūzikas instrumenti, dabiska akustiskā ģitāra. Tava balss, vectēva dzeja…
– Tas ir apņemšanās trūkums. Arī stimula trūkums, jo ar mūziku nepelnu maizi. Ja pelnītu, man katra dziesma būtu jāizdod un jāpadara populāra, citādi tevi neaicinās uz koncertiem, neņems uz haltūrām un korporatīvajiem pasākumiem. Bet man šīs vajadzības nav. Reti rodas patiesa vēlme dziesmu izlaist tautās. Negribu, lai mans puika izaug, klausās tēva dziesmas un jautā – vecīt, kas tas par mēslu? Un es taisnotos – saproti, bija divtūkstošie, tāds bija laiks! Vēl mums ar Valteru abiem bija tā viens pats mājās nelaime…
– Kas tā par parādību?
– Aktierim Makolijam Kalkinam ir 38 gadi, taču viņš visiem mūžīgi būs mazais puisītis no filmas Viens pats mājās. Lai ko viņš labu vai sliktu vēlāk dzīvē būtu darījis, viņš netiks laukā no šīs filmas. Es, protams, neesmu ne tuvu tik slavens, bet zinu šo sajūtu. Kad man bija trīs gadi, dziedāju Dzeguzītē un mani klausījās tie, kam arī bija trīs gadi. Vēlāk dziedāju Putnu ballē un mani atkal klausījās vienaudži. Tad mēs ar Valteru uzstājāmies Eirovīzijā, un cilvēki mūs asociēja ar šo divu zēnu tēlu. Tas ir izaicinājums – tikt no šiem tēliem ārā, prom no tā puisīša vai čalīša. Es kļūstu vecāks, mana mūzika ir citāda, bet vai es varu tikt laukā no savas filmas Viens pats mājās? Par mani aizvien raksta – bijušais dzeguzēns. Jā, tas ir mīļi un pat svēta lieta, bez tā es nebūtu mūzikā.
Bet kļūt par šodienas Kārli Būmeisteru ir ļoti izaicinoši. Mēs abi ar Valteru Viens pats mājās lamatās bijām iekrituši. Mēs varētu mūžīgi dziedāt Spārni un vējš…
Daudzi Latvijas mūziķi sadzīvo ar savu bērnības vai jaunības tēlu, pat apzināti uztur to. Es ne. Tādēļ mūzikā esmu paņēmis pauzi. Lai cilvēki par mani mazliet aizmirst. Lai dziesmas, ko pa brīdim laižu pasaulē, nesaistās ar zēnu, kurš vairs neesmu. Lai cik maz manām dziesmām būtu nospiesto patīk feisbukā, gribu būt sava ceļa gājējs.
– Par sevi jokoji, ka esi ierēdnis, birokrāts un garlaicīgs tips.
– Arī tāpēc man ir grūtāk kļūt par ļoti populāru mūziķi, jo no šodienas mārketinga viedokļa neesmu neko interesants. Nekādu narkotiku, rokenrola un cigarešu dūmu. Es taču pat nedzeru un nepīpēju. Man bija laimīga bērnība stiprā ģimenē, augu kā Dieva ausī. Man nav nekādu tumšu noslēpumu un satricinošu stāstu. Arī šobrīd pašam ģimenē viss kārtībā. Esmu pilnīgs mietpilsonis ar stabilu darbavietu, Briseles ierēdnis… Zini, tev jau arī nebūs, par ko šo rakstu uzrakstīt. Esmu garlaicīgs gadījums. Tāds pareizs tipiņš, kas raksta savas dziesmas. Vienmēr esmu uzskatījis sevi par čali, kas lēmumus pieņem ar prātu, nevis sirdi. Tas mūs ar Valteru atšķīra, viņš sekoja sirdij…
– Kad Valters jaunībā nosirmoja, viņš bija apglabājis savus mīļos vecvecākus un divus draugus – Kristapu Streiču un Mārtiņu Freimani. Tagad tu esi apglabājis arī Valteru. Un, kā pats teici, sācis sirmot.
– Jā. Bet par Valteru es negribētu daudz runāt… Zini, mēs Eirovīzijā bijām četratā: Valters, es, Kristaps Streičs un Mārtiņš Freimanis. Es biju vienā numuriņā ar Freimi. Kad viņš nomira, čaļi caur asarām jokoja, ka ar mani vairs nevienam nevajag numuriņā nakšņot. Kad nomira Streičs, par mums ar Valteru teica, ka abi nesam nelaimi. Nu, tagad ar mani pilnīgi noteikti nevajag pat runāt… Ai, labi, ko tur jokot. Muļķīgi tā mēģināt jokot. Kā ir, tā ir. Ar to visu nevar samierināties. To nevar ar prātu aptvert. Valčas vairs nav, un ko man tagad gudru pateikt, ko dižu saprast, kādas dzīves gudrības izlobīt? Traki sanācis. Tik nejēdzīgi… Esmu bijis kopā ar viņu kopš triju gadu vecuma, visi svarīgie notikumi piedzīvoti kopā. Un ir tik grūti un jocīgi aptvert, ka turpmāk visas svarīgās lietas savā dzīvē pieredzēšu bez viņa. Arī nesvarīgās lietas. Grūtākais ir ikdienā piefiksēt, ka grasies piezvanīt savam draugam. Piemēram,braucu uz pirti un domāju, ko uzaicināt līdzi. Piezvanīšu tam, šim un Valteram… Nē, nepiezvanīšu! Lūk, tas ir grūtākais! Arī visa koncertu dzīve ir mainījusies.
Dziesmas, ko līdz šim dziedājām kopā, turpmāk dziedāšu viens. Tas ļoti sāp.
Bet Valtera dēļ esmu labojies. Atbildīgāk izturos pret savām dziesmām un mūziku. Redz, arī piekritu šai intervijai – pirms gada noteikti būtu laipni atteicis. Biežāk tiekos ar saviem draugiem, arī ar Valtera draugiem un viņa mūziķiem, kuri palikuši bez sava solista. Saku – laižam, puiši, es to varu nodziedāt! Braucam uz kotlešu vakariem (tā sauc korporatīvās balles, kur visi ēd, kamēr mūziķi spēlē Stinga un Imanta Kalniņa hitus – aut.), kas daudziem mūziķiem nesagādā prieku. Bet man tā visa tik sen nav bijis, ka burtiski izbaudu katru minūti un ar prieku piekrītu aizvietot Valteru pasākumos, par kuriem viņš bija noslēdzis līgumus… Viņam bija lieliska grupa Coco Orchestra, viena no ņiprākajām latviešu blicēm, kam bija liels pieprasījums. Gribas tiem grupas puišiem uzsist pa plecu. Mēģināt kopā pārvārīt notikušo… Esmu apglabājis diezgan daudz tuvinieku, bet Valters no draugiem un vienaudžiem bija tuvākais. Bet ko man sūdzēties… Mana vecmāmiņa apglabāja tik daudzus! Arī savu dēlu un mazdēlu. Tāda ir dzīve.
– Nupat ilgi runāji ar sievu pa telefonu. Vienmēr abi tik ilgi pļāpājat?
– Neesmu sajūsmā par runāšanu pa telefonu pēc definīcijas, vienmēr saku: «Satiksimies un visu izrunāsim.» Runāšana pa telefonu mani nervozē tik ļoti, ka garāku sarunu laikā parasti staigāju – izstaigāju visus telpas stūrus un taisnstūrus, visus kaktus, aizņemos zīmuļus no citu cilvēku darba galdiem, nolieku uz cita galda… Tā bija problēma manā iepriekšējā darbavietā, kur bija atvērtais birojs un dienas beigās man nācās visas pārnēsātās lietas nolikt vietās. Esmu kā haizivs, kam visu laiku jābūt kustībā. Tāpēc cilvēki, kas mani nepazīst, jūtas aizvainoti, jo cenšos telefona sarunu pabeigt pēc iespējas ātrāk, it kā norauju to.
– Ir teorija, ka precētie pāri, kas ikdienā daudz un ilgi runā pa tālruni, ir stiprie varianti. Viņiem vienmēr gribas un patīk vienam ar otru parunāt.
– Jā, bet tai pašā laikā man liekas, ka kopā klusēšana arī ir liela vērtība, ko varbūt ne katrs pāris spēj. Ne visi saskata klusēšanas skaistumu. Cilvēkiem klusēšana saistās ar neērtības izjūtu vai spriedzi – ja klusē, tātad kaut kas nav labi. Bet tā ir baigi labā lieta!
– Ar sievu esat kopā divpadsmit gadu. Kāda pašam sajūta – tas ir ilgi vai maz?
– Tas jārēķina no personīgās matemātikas. Man ir mazliet pāri trīsdesmit, tātad ar savu sievu esmu pazīstams lielāko daļu pieauguša cilvēka dzīves. Faktiski visu pieaugušā dzīvi. Tādi mēs esam. Kopā pieauguši. Lūk, daudzi, nemaz tā nevarētu pateikt! Tas ir retums. Parasti jau mēs tā sakām par bērnības draugiem – ar šo vecīti uzaugām kopā! Bet, ja esi pieaudzis kopā ar sievu, tā ir baigā lieta. Satikties tīņu vecumā un augot sajust, ka vērtības un domāšana ir līdzīgas, nevis mēs augam katrs uz savu pusi. Ir arī veiksmes faktors. Negribu tagad sākt muldēt, ka mēs nez kā strādājam pie attiecībām, kopjam tās un nez cik dziļi izrunājamies… Tie gadalaiki un gadi kopā ir pagājuši tā, ka pat nemanījām.
– Varēsi ar vienu sievu nodzīvot mūžu? Tie, kas jauni apprecas, mēdz neizturēt laika pārbaudi.
– Jā, varēšu. Mans lielākais jautājums ir, vai viņa to varēs. Vai viņa gribētu mani tik ilgi paciest?
– Kas tevī ir tik neciešams?
– Varbūt raudzīšanās uz citiem pēc savas mērauklas. Es nedaru citiem to, ko negribētu pats. Bet tas nav tik labi, kā izklausās. Piemēram, neņemu sievu līdzi uz publiskiem pasākumiem, jo man arī negribētos tur būt aizvilktam – staigāt otram pie rokas, pieklājīgi sveicināties ar svešiniekiem, garlaikoties. Tāpēc viņai to nenodaru. Bet viņa jautā – kādēļ tu mani nekur neaicini līdzi? Vēl esmu nepanesams tādēļ, ka pārāk paļaujos un rēķinos ar otra cilvēka spēkiem. Zinu, ka Linda daudz ko var. Tēlaini sakot, ļauju viņai pašai celt divdesmit kilogramu smagu maisu, jo zinu, ka viņa var to pacelt. Linda ir ļoti stiprs cilvēks. To reizēm pārvērtēju vai pat izmantoju – eh, būs labi, viņa pati tiks galā! Runa, protams, nav par maisiem un to cilāšanu. Runa var būt arī par emocionālām lietām, kad man šķiet, ka viņa taču pati visu saprot un nav ko daudz runāt… Reizēm atstāju puiku Lindai un aizskrienu uz vienu, otru un trešo koncertu, līdz saprotu, ka esmu četrus koncertus pēc kārtas aizskrējis. Viņa tikmēr ir tikusi galā viena, bet tas nav īsti pareizi. Pārāk maz ar otru cilvēku auklējos.
– Jo tev pašam to auklēšanos nevajag.
– Jā, man nepatīk, ka mani kāds grib auklēt. Un pret sievu izturos tā, kā gribētu, lai izturas pret mani. Bet varbūt viņa gribētu citādi? Gan jau to ar gadiem vēl pievīlēsim.
– Tātad, būdams dziedošs vīrietis ar ģitāru, tu neesi nekāds romantiskais vīrs…
– Īsti romantiskie vīrieši ar savu romantiku neuzplijas. Bet manās un sievas attiecībās romantiskā ģitāra ir spēlējusi ļoti mazu lomu. Varbūt vienreiz mūsu attiecību pašā sākumposmā esmu viņai spēlējis un dziedājis, tā sakot, šo dziesmu es veltu tev. Aizrautība ar mūziku ir mana personiskā telpa, kaut kas tikai mans. Ar savu muzicēšanu sievu neko daudz neesmu lutinājis. Lai gan esmu tik sentimentāls, ka sentimenta jau ir par daudz. Linda mani bieži sauc par melanholiķi un sentimentālistu. Man ir svarīgi aizbraukt uz savu vecvectēva mežu pastaigāt pa tām sūnām. Svarīgi redzēt, cik lieli izauguši koki pie mūsu Vecāķu mājiņas, kam jau kuru gadu nespēju nomainīt ne dēli no apšuvuma, kaut mājiņa burtiski brūk. Bet šo būdiņu savām rokām būvēja mans opis. Jebkurš normāls cilvēks teiktu – jauc to nost un uzbūvē māju ģimenei! Bet es nevaru ne dēli noplēst. Mēdzu braukt uz ieliņām, kur kādreiz bērnībā staigāts, noiet gar dzīvokli, kur kādreiz dzīvots. Skatos uz tiem logiem. Atmiņas man ir ļoti svarīgas.
– Tas ir raksturīgi stipri vecākiem cilvēkiem.
– Vai, manu draugu sievas vienmēr smejas, ka visu viesību scenārijs zināms: puiši sāks atcerēties, kā viņiem Vecāķos bērnībā gājis, stāstīs savus zvejnieku stāstus. Kāzu runās un 18. novembra uzrunās mēs vienmēr nonākam līdz tiem pašiem stāstiem. Kā veci onkuļi, kas jau nodzīvojuši dzīvi.
– Tev skaists vecums – trīsdesmit ar astīti. Kāda tad ir tā dzīve?
– Kad man bija septiņi gadi, tētis kā filmā Cilvēka bērns teica, ka esmu no bērna kļuvis par puiku. Šobrīd ir laiks, kad beidzot sāku kaut ko saprast. No puikas kļūt par vīru. Viss jau ir – ģimene, darbs, mūzika. Bet, jo vairāk sasniegumu un atbildības, jo vairāk spriedzes. Un tas viss nenozīmē, ka esi laimīgs par savu dzīvi.
– Tu esi?
– Jā. Ar visām kļūdām, nepaveiktajām lietām un izaicinājumiem tomēr esmu laimīgs. Esmu paspējis atvadīties no sava opja. Un no sava Valčas atvadīties. Man ir ģimene. Un tā būdiņa Vecāķos, kurp vienmēr braucu, tiklīdz esmu Latvijā. Lai cik vēlu ielidoju, es turp dodos. Izkurinu pirtiņu, sasildos un naktī braucu uz Rīgu. Vasarā aizbraucu uz Dagdu, kas ir tēva dzimtā puse. Tur ir pirts ar laipu, dīķis un ūdensrozes. Tur mans sentiments šļakstās un līst uz visām pusēm. Tur es peldu starp ūdensrozēm.
