Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pats Kārlis sevi sauc par pusnīgru un labprāt kritizē sporta mārketingu, kurš rafinēti manipulē ar patērētāju prātu. Un paralēli tam paklusām trenējas izaicinājumam, ko pats sev metis – Ironman 70,3 distancei.
– Ja es jautātu – kas tu esi, kāda būtu tava pirmā atbilde?
Būšu poētisks. Esmu sava vectēva mazdēls un savu bērnu tēvs. Latvietis. Bišķiņ pusnīgrs, kurš pirms došanās pūlī vienmēr sev uzdod jautājumu – vai vajag iet iekšā? Pūlis var būt gan kultūras, gan kopējā haipa ziņā. Un vēl joprojām, bet labā ziņā savus sapņus piepildošs, pēc Eiropas standartiem – jaunietis.
– Tā jau domāju – vai tad Eiropu nepieminēsi. Bet kur palika tavs amats un mūzika? To tu nepieminēji.
(Smejas.) Mūzika man vienmēr bijis hobijs. Ejot pamatskolā, septītajā klasē izdarīju izvēli – aizgāju padziļināti mācīties ekonomikas klasē. Mūzikas skolu iesāku, bet nepabeidzu. Šis ir garš stāsts. Man jāatgriežas bērnībā un pie skatuves, kad bija laime spēlēt ar Maestro un Remixiem. Pārējās bērnu grupiņas, visu cieņu, bet bija apdalītas. Mēs varējām izaugt burbulī. Bija gan prožektoru gaismas, gan intervijas. Tajā pašā laikā biju gana manīgs un aizskatuvē bieži vien lielajos skatuves māksliniekos redzēju, kā spīdums viņu acīs izplēn. Tās bija atsevišķas reizes. Man muzicēšana ir pārāk mīļa, lai līdz kapa malai reizēm to darītu ar nepatiku.
– Ja tev sava dzīve būtu jāsalīdzina ar kādu no sporta veidiem – kurš tas būtu?
Man prātā nāk individuālā biatlona disciplīna, kurā ir auksts un snieg, tev ir svarīga ilgtspēja, bet ik pa brīdim svarīgi ir arī čekpointi, kuros nedrīkst nopūdelēt. Tāda tā dzīve arī varētu būt, kad pietaupi spēkus, lai varētu novilkt līdz beigām, bet ir arī dzīves brīži, kad jābūt gatavam izšaut.
– Intervijā žurnālā Santa reiz teici, ka esi kā haizivs, kas visu laiku ir kustībā. Manuprāt, ļoti precīzi. Mēs esam vienaudži, esmu redzējis, kā tu publiski izaudz, un tu tik tiešām radīji iespaidu, ka neapstājies.
Protams, vieglāk man būtu tev atbildēt – jā, es visur esmu iekšā, visu daru. Esmu agile. Bet drīzāk tas ir, kā skatīties uz vilcienu, kurā sēžu. Visi redz, kā vilciens nēsājas turpu šurpu, un rodas sajūta, ka arī Kaža nesājas, bet patiesībā es mierīgi sēžu – tikai vilciens kustas.
– Un tomēr tu esi kustīgs. Dzirdēju, ka tagad trenējies Ironman.
Tiesa, es šobrīd klusībā trenējos pusei Ironman distances. Diemžēl vīrusa dēļ sacensības tika pārceltas. Bija paredzēts, ka tās notiks vasaras vidū Igaunijā. Tagad tās pārceltas uz laiku, kurā darba dēļ netieku, tāpēc man ir klusais plāns distanci veikt pašam vai kopā ar kādu draugu. Galvenokārt es to daru, lai sajustu spēku un prieku no tā.
– No kurienes tev šāda vēlme – izaicināt sevi?
Mērķu izvirzīšana un sasniegšana man piemīt kopš bērnības. Man tā asociējas ar tēvu, kurš bija Padomju Latvijas biatlona izlasē gan sportists, gan vēlāk arī treneris. Tiesa, kad piedzimu, viņš savu sportisko karjeru jau bija beidzis. Bet joprojām dzīvi bija nostāsti par noskrietām distancēm no Nītaures līdz Gaiziņkalnam un arī nopeldētiem ezeriem. Tas viss manī uzkrājās. Brīdī, kad biju pusgatavs – vēlākajos tīņu gados –, klusītēm mēģināju savu senci pārspēt. Tēvs bija pārpeldējis Dagdas ezeru vienā virzienā. Es aizpeldēju līdz pretējam krastam un arī atpakaļ.
Es neesmu tas, kurš ik rītu ceļas sešos, sporto un jūtas bezgala laimīgs.
Es ik pa reizei kaut ko daru. Pirms pāris gadiem noskrēju maratonu. Man ir labs draugs Dzintars Kalniņš, kurš arī ir paķēries uz sportiskajām aktivitātēm. Tagad, kad gribu noskriet Ironman, skaidrs, ka man ir neliels fiziskais plāniņš, kurā iekļaujos, bet ikdienā labi jūtos arī neskrienot.
– Kāpēc tev bija svarīgi pārspēt tēvu?
Gan jau Jungs un Freids par to varētu uzrakstīt eseju. Bet, ja man jāatbild no sevis, – tā bez šaubām ir savu spēku pārbaudīšana, reflektējot pret stiprāko. Bet runa nav gluži par pārspēšanu. Drīzāk par veselīgu interesi – vai es varu.
– Tēvam pateici, ka ezeru pārpeldēji abos virzienos?
Kā tad! Uzreiz pēc tam viņam piezvanīju, lai to pavēstītu. Tēvs nekad mani nav audzinājis Spartas manierē, taču viņš vienmēr ir mācējis jau retrospektīvi – pēc mazākiem vai lielākiem fiziskiem panākumiem – pareizi uzsist pa plecu. Tā, ka tajā uzsitienā pa plecu ir vairāk informācijas nekā tekstā. Tas mani ir stimulējis.
– Arī maratonu skrēji ar atsauci uz tēvu?
Jā, mērce bija līdzīga. Bet, zini, man jāsaka, ka šādu mērķu izvirzīšana un sasniegšana ir daudz patīkamāka nekā, piemēram, mērķis – pabeigt doktorantūru.
– Paanalizējot tavu rīcību šodien – varbūt arī tava apņemšanās piedalīties Ironman ir vēstījums paša dēlam?
Tas nav apzināti, bet tagad, kad par to ieminējies, – domāju, tev taisnība. Ir forši, ja no mazotnes bērniem ieliec bumbu rokās. Ja dēlam pret mani izstrādāsies tāds pats sportisks respekts, kā man ir pret savu tēvu, tas būtu forši. Tagad, kad divatā izbraucam ar riteņiem, tad arī grib sportiskāku riteni un arī rokas uz stūres mēģina likt sportiskāk.
Var dzīvot aktīvu dzīvesveidu, nesarežģījot savu dzīvi. Mēs, piemēram, ar dēlu gājām uz jūru. Man ienāca prātā novilkt smiltīs līniju un sarīkot tāllēkšanas sacensības. Turpat uz vietas. Uzreiz. Dēls bija laimīgs. Viņš gribēja lēkt vēl un vēl, lai pārspētu sevi. Vienu reizi sanāca tālāk, citu tuvāk. Tā ir kvintesence, ka vienīgā finiša līnija ir tevis paša uzvilkta, bez dārgiem sporta apaviem un bez gaismiņām tajos.
Saprotu, par ko tu runā. Nesen ar ģimenes draugiem un bērniem gājām pārgājienā pa Siguldas senleju. Kopā sanāca kādi 12 kilometri ceļā. Diena bija karsta. Iešana nebija viegla. Kad bērniem uznāca sagurums, mēs sākām spēkoties, kurš ātrāk aizskries līdz tuvākajam kokam. Tā mēs no koka līdz kokam kādus divus kilometrus noskrējām…
Man līdzīgi bija ar dēlu. Gatavojoties Ironaman, pēc plāna, man vajadzēja noskriet 10 kilometru. Teicu dēlam: «Ja gribi, ņem riteni un brauc man līdzi. Tu brauksi, es tev no muguras skriešu.» Viņam tas bija notikums, pēc tam vēl nedēļu visiem stāstīja, cik daudz ar riteni nobraucis.
– Teici, ka tava tēva uzsitienā pa plecu bija vairāk informācijas nekā vārdos. Ko tu savam dēlam gribētu nodot bez vārdiem?
To, ka ar laipnību un iecietību bieži vien dzīve liks justies tā, it kā tā tevi atsēdina un tavu konkurētspēju samazina, taču ilgtermiņā tās ir īpašības, kas tevi padara tikai foršāku.
– Mani interesē, kurš no taviem senčiem vīriešiem tevi ir iniciējis?
Man šķiet, ka mani iniciēja mans vectēvs Juris Būmeisters. Man ar viņu izdevās nodzīvot līdz 13 gadu vecumam – tā ka gana jau varēju analizēt. Lai gan, protams, svarīgākos jautājumus viņam neuzdevu. Un, kas ir būtiski, viņš pats nekad necentās pateikt. Caur viņu esmu izjutis bezgala skaisto cilvēcisko manieri pateikt lietas, tās nepasakot.
– Vecaistēvs tevi mēdza atsēdināt?
Nē, bet es viņu esmu atsēdinājis, kad viņš mani – septiņus gadus vecu – ieraudzīja sētā aiz ozola pīpējam Elitu. Viņam tas bija liels pārsteigums, lai gan patiesībā kopā ar jau pieminēto Dzintaru to kopā darīju jau vismaz divus gadus.
Viņš paņēma mani aiz rokas, nosēdināja verandā, nolika priekšā Elitas paciņu un sacīja: «Nu tad, lūdzu, pīpē.» Un kā tu domā, ko es izdarīju? Paņēmu cigareti, atlaidos krēslā un, skatoties viņam acīs, aizpīpēju.
Mācība beidzās ar to, ka viņš piecēlās, atņēma man cigareti un aizsvieda prom. Manuprāt, tas bija šahs un mats.
– Ar to arī tava pīpmaņa karjera beidzās?
Nē, nē. Tā beidzās precīzi 12 gadu vecumā, kad kopā ar Dzintaru uzrakstījām paktu par to, ka apņemamies atmest smēķēšanu un dzeršanu.
– No kurienes tu tāds bandīts?
Mana bērnība aizritēja deviņdesmito sākumā. Es pieredzi ieguvu gan Ķengaragā, gan Vecāķos, tiesa, Vecāķos guvu tikai pozitīvo. Labāku bērnību neviens nevarētu vēlēties. Savukārt Ķengaragā bija jāpastāv par sevi. Tur bija arī lielāki puikas, kuri nebija gluži tādās domās par dzīvi kā tie, ar kuriem draudzējos Vecāķos.
– Pieminēji savu cīņubiedru Dzintaru Kalniņu. Ko jūs kopā darāt? Viens otru sportiski izaicināt?
Mēs kopā esam taisījuši lielākos dzīves sūdus no triju gadu vecuma līdz šim brīdim. Bet, runājot par sportu, – nē, mēs viens otru neizaicinām. Taču ir forši, ka sportiskās intereses ir gana vienojošas. Mēs nesen forši izbraucām pa Kurzemi. Palikām kempingā, un dāmas pieprasīja baltvīnu. Tad mēs abi uzvilkām skriešanas kediņas un aizskrējām līdz veikalam. Mēs arī kopā ar riteņiem mēdzam izbraukt, piemēram, 100 kilometru līdz robežai Grenctālē.
Es jau sarunas sākumā ieminējos par pūli. Mani nesajūsmina tas, ka šobrīd sporta mārketinga industrija ir tik rafinēta, proti, ja cilvēka sportiskais entuziasma līmenis sakrīt ar viņam pieejamām finanšu rezervēm – tad tik padodiet. Tad cilvēks iznāk no sporta veikala un ir sapircies nenormāli daudz tehnoloģiju.
Pēc tam viņš skrien vai brauc ar riteni un izskatās kā robokops. Ritenis ir apkrauts ar datoriem, kuri ir 100 reižu jaudīgāki nekā Apollo kosmosa kuģi.
Lai gan, ja tev ir sportisks mērķis, kurā simtdaļas ir svarīgas, es to pilnībā saprotu. Bet man šādos brīžos sportošanas romantika zūd.
Tāpēc, pērkot jaunu gadžetu, mēģinu baigi pārdomāt – vai tiešām vajag. Velobraukšana vispār ir padarīta par nu jau tik elitāru un dārgu sporta veidu, ar kuru no sporta burāšanas brīvajā laikā nodarbojas tikai baņķieri un viņu advokāti. Uzspļaut uz to! Ņem, minies, vēro stabus un mēģini nenokrist. Jā, veļļuks man ir labs, bet ikdienā man pat nav spidometra uz tā. pietiek ar vieglā gala fitnesa pulkstenīti, kurš reizi pa reizei pieslēdzas pie GPS, ja izdomā, un tad parāda, ka vēl joprojām nebraucu ar 60 kilometriem stundā. Pārējie sensori man ir deguns, acis un ausis.
Šī lietu nesarežģīšana man arī nāk no tēva – un par to esmu pateicīgs. To cenšos mācīt arī savam puikam peldot – noķert nevis pareizo pulsa zonu, bet gan ņurkojot gliemežvāku, ko uzdāvināt mammai.
– Izklausās, ka tev patīk iet pret straumi.
To man daudzi ir pārmetuši jau kopš bērnības. Kad visi fanoja par Mihaelu Šūmaheru, es fanoju par Deimonu Hilu (smejas). Bet es tā nedaru tikai tāpēc vien, ka tā ir grūtāk vai pamanāmāk. Vienkārši ir lietas, kuras man liekas OK, un ir lietas, bez kurām, manuprāt, var iztikt. Aktīvajā dzīvesveidā sabiedrība kopumā arī nedaudz zaudē, jo brīdī, kad izdomā – varētu pabraukt ar riteni, bet pēkšņi saproti, ka tev vajag veselu kaudzi ar gadžetiem, tu sāc prātot, kā vispār varēsi pabraukt, ja tev nebūs ierīces, kas mēra vatus, un ko par to visu teiks draugi.
– Starp citu, esmu ievērojis, ka šobrīd sievietēm ļoti populārs ir cīņas sports. Kāpēc? Un atkal izskatās, ka ar pūli ir pastrādāts. Arī aktīvs dzīvesveids ir joma, kurā noder kritiskā domāšana, jo bez tās mēs esam kā aitu bars – akli sekojam tam, kurš skrien pa priekšu.
Mārketinga piesātinātība un pareizā pieeja – attiecīgajā brīdī izmetot ēsmu – rada vēl papildu dimensiju. Līdzīgi kā nopērkot sporta zāles abonementu. Tu neej tāpēc, ka tev gribas iet, bet tāpēc, ka esi ieguldījis naudu.
Šā iemesla dēļ Eiropas sporta nedēļa man liekas jēdzīga un es savu balsi tai atdodu, jo tā ir iespēja saprast kustības jēgu, neizmainīties sīcenē un vienkārši būt aktīvam. Piecelties un panākt savu pulsu virs simts – jau tas vien ir forši. Pat staigāšana raitā solī no metabolisma vai kaloriju dedzināšanas viedokļa ir efektīva nodarbe.
– Kad sarunas sākumā jautāju, kas tu esi, kā pirmo minēji – sava vectēva mazdēls. Kāpēc?
Tā ir vēl viena lieta, ko gribētu pateikt savam dēlam – atceries, ka neesi tikai pats par sevi, atceries, ka esi arī kāda dēls, mazdēls un mazmazdēls. To ir vērts paturēt, šķetināt un no tā saņemt lielāku jaudu un enerģiju sevī pašā. Es to esmu kārtīgi izbaudījis. Esmu daudz izdarījis, savācot dažnedažādus materiālus. Gan vectēvs, gan vecvectēvs bijuši visām varām ienaidnieki – gan caram, gan Ulmanim, gan padomju varai.
Skanēs vienkāršoti, bet, zinot, kas ir tavi senči, tu saproti, kāds tu gribētu būt.
Vectēvs bija mans vismīļākais cilvēks uz zemes. Kad rakos viņa arhīvā, vēstulēs vai devos uz cietumu Permā, kurā viņš bija ieslodzīts, jutu viņa klātbūtni. Man pašam šajā procesā bija svarīgi saprast, ka Padomija nāca un gāja un ka visi te nebija sūdabrāļi un kolaboranti. Bija arī tādi, kas skurstenī ierakstīja – te vēl ir, kas spītē. Tādas rindas Uldis Bērziņš bija veltījis manam opim. Paanalizēsim dziļāk.
Es negribu moralizēt, vienkārši uzdodu jautājumu – kurā brīdī mēs šodien esam kolaboranti? Ja man nepatika bijusī Rīgas dome, vai bija forši, ja gāju uz viņu izremontēto bērnu laukumiņu? Vai arī – ja man nepatīk ātrie kredīti, vai ir OK, ja skatos sportu, kuru tie atbalsta? Ja man baigi patīk bobslejs, bet es redzu, ka ģenerālsponsors ir Gazprom, – vai tas ir labi? Vienmēr ir jautājums – kur līnija jānovelk? Un tas ir arī stāsts par vectēvu, kurš ir stāvējis pretī valdošajai varai.
– Pats sev esi jautājis – kur tu vilktu līniju, ja politiskā vara mainītos?
(Domā.) Protams, esmu. Visdrīzāk mēģinātu iziet no savu senču ceļa kartes. Velkot līniju atbildīgos brīžos, to darītu ar domu, ka man pār plecu skatās viens vai otrs Būmeisters.
Runājot par šo, varbūt tev ir atbilde – kas šobrīd notiek pasaulē? Kovids ir sašķobījis gan Trampa, gan Putina autoritāti. Par Vagner kaujiniekiem Baltkrievijā noteikti dzirdējuši visi. Un vēl viena nianse – aizsardzības ministrs sūta digitālus bukletus, kā rīkoties krīzes situācijā. Kas no tava Briseles skatpunkta šobrīd pasaulē notiek?
Es neesmu no tiem, kurš zīmē sazvērestības teorijas, bet tas ir fakts, ka nekad tik ilgi kā tagad neesam dzīvojuši miera apstākļos.
Matemātiski skatoties, katra nākamā diena ir kā izņēmums, nevis likumsakarība. Interešu aizstāvības līdzekļi ir kļuvuši krietni rafinētāki – nebūt vairs nevajag nākt ar automātiem. Globalizācijai tomēr ir arī pozitīvais – resursu, investīciju un biznesa atkarība 360 grādos ap Zemi ierobežo pārāk lielus un destruktīvus soļus. Kad esi relatīvi noslēgts, tad diemžēl redzi, ka automāti pārnestā nozīmē vēl joprojām ir silti – ja runājam par Baltkrieviju.
– Kāds noskaņojums šobrīd ir Briselē?
Vienkāršoti atbildot – Eiropa gaida novembri ar jaunu prezidentu. Bet, kā zināms, arī tas var ievilkties. Lielais jautājums ir turpmākā sadarbība ar Ameriku, jo Tramps to ir iedrebinājis līdz pamatiem gan ar krietni nopietnāku retoriku par NATO, gan ar pirmajā nedēļā pēc ievēlēšanas sarunu apturēšanu par ASV un Eiropas Savienības Brīvās tirdzniecības nolīgumu.
– Un kas notiek ar Savienību? Cik tā stipra? Kad sākās pandēmija, izplatījās arī šaubas par Savienības spēju izdzīvot.
Britu izstāšanās brīdī šie jautājumi bija krietni lielāki. Atšķirībā no britiem kovids bija simetriska krīze. Protams, pats sākums, pirmās nedēļas, kurās valstis cita citai nepalīdzēja, maigi izsakoties, bija jokainas, bet, kā mēs redzam, ar jauno daudzgadu budžetu un atkopšanās fondu viss ir ātri vien izlabots.
Runājot par atkopšanās fondu, gan jāpatur prātā, lai cik rožaina kādam šķistu tuvākā Latvijas nākotne, lielākie potenciālie ieguvēji būs lielās Rietumeiropas valstis, kam viens otrs nosacījums bija pievīlēts pēc nepieciešamības.
– Man nav ilūziju, ka tu visu mūžu būsi preses sekretārs. Diez vai arī tev pašam tādas ir. Kur tu saskati sevi tālākā nākotnē? Iesi politikā?
Atbildēšu kā Tramps. Amerikā prezidentam ir tāda tradīcija – varas nodošana mierīgā manierē. Ja vēlēšanās uzvar konkurents, tad esošais prezidents zvana uzvarētājam un apsveic. Trampam tagad žurnālisti šo jautājumu mēdz uzdot – ko viņš darīs, ja vēlēšanās zaudēs? Viņš atbild, ka nezina – tad jau redzēs. (Smejas.) Tad man jāatbild līdzīgi.
– Šķiet pirms laika lasīju kādu tavu interviju, kurā teici, ka politikā drīkst iet tikai tādi cilvēki, kuriem ir zināšanu bāze un spēja dot reālu labumu.
Tas gan. Politiķim ir jāapzinās savas spējas un zināšanas un jāsaprot, vai viņš valstij var ko dot vai arī tikai ņemt no tās. Man šķiet, ir riskanti, ja aug politiskā paaudze, kura ir spējīga sevi nodrošināt tikai apmaksāta politiķa statusā, pat ja esi labs. Tas nozīmē, ka tev pakausī vienmēr sēdēs doma par savas vietas saglabāšanu, vēl jo vairāk – kļūsti gana rezervēts pret jaunienācējiem. Turklāt politikā sabiedriski aktīvi var piedalīties arī bez partijas biļetes – tas pat būtu vēlams.
– Par tevi stāsta, ka bērnībā un jaunībā esi bijis tāds, kurš durvis vēris ar kāju.
Tā varētu būt… Un mugursomā pāris alus skārdeņu. (Smejas.) Tādēļ esmu bērnībai pateicīgs, jo no tās esmu daudz mācījies. Esmu izanalizējis pozitīvo, negatīvo.
– Dzīvē tevi vairāk uz priekšu virza pašpārliecinātība vai iekšējā enerģija?
Šie varētu būt tie divi motori, kas mani virza, bet tajā pašā laikā abās lietās redzu sevī nepilnības. Ja es būtu pašpārliecinātāks, iespējams, mūzikā būtu izpaudies daudz vairāk.
– Gribi teikt, ka tev trūkst pašpārliecinātības?
(Domīgi.) Jā, man nav pašpārliecinātības mugursomas plecos. Es pret sevi esmu kritisks. Daudzas publiskas potenciālas izpausmes ir palikušas nerealizētas tāpēc, ka kaut kādā brīdī gatavojoties saprotu – nē, šis tomēr nav forši. Bet, redz, es to varu arī atļauties, man nav obligāti jāizšauj, jo radošā darba rezultāts nav mans galvenais finansiālais avots.
– Mūzikā vienmēr esi darījis tikai to, ko gribi?
Nē, protams, nē. Kā teicis Mārtiņš Freimanis: «Veči, tagad 40 minūtes kauna, un braucam mājās!» Problēma ir tāda – ja sāc radīt mūziku nenobriedušā vecumā, kas bija arī manā gadījumā, tad vienmēr ir risks, ka pēc gada vai diviem tev daudz kas būs mainījies – gan frizūra, gan lietu izpratne. Bet, no otras puses, kauna par to, ko esi darījis 18 gadu vecumā, nav tikai tiem, kuri neko nav darījuši.
– Pirms laika parādījās ziņa, ka izsolē esi nopircis sava drauga Valtera motociklu. Tas ir foršs žests. Bet vai nav arī kaut kā grūti?
Jā, vecīt, kad saņēmu tehnisko pasi CSDD… Brīdi, kad biju tik skumji juties, neatceros. Kādu stundu ar biļeti rokās stāvēju rindā, gaidīju savu kārtu. Beidzot pienāca mans numurs, sāku iet un pa radio vienlaikus sāka skanēt Spārni un vējš – Valča sāk dziedāt. Var neticēt maģijai, bāc, bet šitā te! Tas ir interesanti, kā mēs dzelzs gabaliem mēģinām piemetināt vērtību. Lai gan tik un tā tas ir un paliek dzelzs gabals. Es to nekādi necenšos romantizēt.
– Nu bet tomēr motocikls ir ar stāstu.
Man būtu žēl, ja mocis nonāktu ss.lv un kāds cits to nopirktu. Tas bija Valčas vienīgais mocis – pirmais un vienīgais. Viņš bija traks uz močiem. Es tiesības ieguvu tikai tādēļ, lai ar to moci brauktu. Es arī ceru, ka dzīvē nepienāks tāds brīdis, kad moci vajadzēs pārdot. Gluži tāpat, kā man nekad negribētos pārdot vectēva gleznas.
– Tu kolekcionē mākslu?
Tas būtu ļoti skaļi teikts. Man ir mantojumā neliela vectēva un vecvectēva kolekcija. Liberts bija vectēva mīļākais gleznotājs. No ASV nesen arī savu pirmo izsolē pirkto Libertu atvedu. Vēl kolekcijā ir viens tāds ļoti aizdomīgs Konstantīna Korovina darbs. Gleznu padomju laikos, kad Korovins bija aizliegts, opis atrada garāžā, dzerot šņabi ar vīriem. Kā man mamma stāstīja, viņš gājis laukā no garāžas un ieraudzījis gleznas, kas saliktas kaudzē. Kaudzē viņš pamanījis arī šo – impresionisma Parīzi. Glezna nav bijusi parakstīta, bet tā viņam iepatikusies. Tas viss noticis piecdesmitajos gados.
Pēc trīsdesmit gadiem, pirms opi apcietināja, viņš ar speciālu šķīdumu virtuvē gleznu tīrījis no putekļiem. Vate kļuvusi melna. Tam tā nevajadzēja būt. Patīrot vairāk, atklājies paraksts – Korovins 1927. gads.
Kad zvanīju mākslas zinātniecei un teicu, ka man, iespējams, ir Korovins, viņa atbildēja: «Nu ja, nu ja. Nu atvediet. Mums jau te tie Korovini nākuši un gājuši.» Bet, kad atvedu, viņa teica, ka šo tomēr vajadzētu aizvest uz Krieviju pārbaudīt, jo Latvijā neviens nav tik ņiprs, lai pārbaudītu šāda līmeņa gleznu. Šobrīd romantiku cenšos vēl pieturēt, uz tālāku ekspertīzi gleznu neesmu vedis…
– Tu pēc garas darba dienas mēdz atnākt mājās, izņemt no ledusskapja aukstu aliņu un izdzert to, vienkārši blenžot sienā?
Redzi, tajā paktā ko parakstīju ar Dzintaru, mēs apliecinājām, ka nelietosim alkoholu. Pie tā arī palieku. Kopš 12 gadu vecuma alkoholu nelietoju. Nu labi, es aptuveni zinu, kā garšo viskijs. Bet, ja man būtu jāatšķir viskija garša no ruma, visticamāk, es to nevarētu. Grūtāk ar šo ieradumu man gāja Briselē, visi tie pieņemšanas vīni…
Bieži vien paņēmu glāzi un paturēju, lai neviens neuzdotu jautājumu: «Kāpēc nedzer, vai esi piesaistīts kādai reliģijai?»
Man tev jāsaka atklāti – nekad dzīvē neesmu bijis spiests atturēties no alkohola, jo vienkārši tā epoha ir pagājusi garām, un neviens no draugiem par to sen vairs nerunā. Parasti, ja man kāds jautā: «Kāpēc nelieto alkoholu?» – atbildu: «Kāpēc tu nebrauc ar 24. autobusu? Negribi aizbraukt uz Vecmīlgrāvi? Tas taču arī kaut kur brauc…»
– Vai, atskatoties uz savu līdzšinējo dzīvi, ir kāds liels pagrieziena punkts, par kuru tu varētu teikt – jā, šis mani ir padarījis par to, kas esmu.
Protams, tā ir nonākšana Dzeguzītē. Pat šī intervija savā ziņā notiek tā iemesla dēļ. Arī bērnu ienākšana manā dzīvē bija liels solis. Un vēl viens liels solis bija gatavošanās vectēva simtgadei, jo biju apņēmies izdot viņa dzejoļu krājumu, kas sakrita ar Latvijas simtgadi. Visu gadu pavadīju svētku un pacilātības sajūtā. Vēl jo vairāk – šos svētkus varēju svinēt kopā ar savu dēlu, kurš bija gana pieaudzis, lai kaut ko atcerētos.
Tāpēc arī novembrī, kad izstaigājām svarīgākās vietas un vakarā pa aleju gājām pie Mātes Latvijas, Edžum teicu: «Vecīt, mēģini šito atcerēties.» Pēc tam mēs dziedājām himnu, un es viņam atkal teicu: «Vecīt, tu tikai, lūdzu, šo mēģini atcerēties, lūdzu, lūdzu…» Esmu viņam tagad jautājis, vai viņš atceras, un ir brīži, ko viņš tiešām atceras. Gan jau ar mūsdienu iespējām viņš nodzīvos līdz simts gadiem un pie galda varēs teikt: «Bet es atceros, kā svinēja pirmo simtgadi!»
– Tu pats sev esi atbildējis uz jautājumu, kāpēc ik dienu celies un kusties? Kāpēc dari to, ko dari, ej tur, kur ej, un rīkojies tā, kā rīkojies?
Tam visam noteikti ir vēsturiskā dimensija. Es kustos, jo man negribētos būt švakākajam nācijas zobratam vai arī tam, kuru citi zobrati ar savu jaudu saberzīs, vai arī tam, kurš izkrīt un nonāk citā mehānismā. Domāju, mana dzīve lielā mērā ir par to senču skatienu un elpu pakausī, ko jau pieminēju, tas ir stāsts par viņiem, viņi skatās man pār plecu un saka: «Mēs rīkojāmies šādi, bet kā, vecīt, darīsi tu?»
