Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tāds drūms, kluss, šķietami gandrīz neapdzīvots – tāds vēl pirms dažiem gadiem izskatījās Kapseļu ielas bērnunams. Agrāk dzīvoju šajā rajonā, bieži gāju tam garām un domāju – kur gan ir bērni? Viņi te nekad nebija redzami – ziema vai vasara, bet ārā bērnu nav. Tagad kādu laiku Kapseļu ielā neesmu bijusi, bet pārmaiņas ir saskatāmas uzreiz. Pa teritoriju skraida maza, kustīga meitene rozā jakā, viņai līdzi spītīgi cenšas tikt puika ratiņkrēslā. Turpat netālu ir sieviete, kas bērnus pieskata – uz skrejriteņa! Pretī nāk Ilze. Esam norunājušas tikties ārā, jo iestāde šobrīd dzīvo ļoti noslēgtu dzīvi, lai pasargātu bērnus no kovida. Pāri medicīniskās maskas malai raugās izteiksmīgs acu pāris. «Man ir aizdomas, ka ārā nosalsim,» saka Ilze un atrod mums iekštelpu, kur tomēr drīkstam atrasties. Labi, ka tā, jo saruna izvēršas divtik garāka, nekā bija plānots.
Par jaunu dzīvesstāstam
«Šeit mīt bērni ar hroniskām slimībām, vairāki dienas lielāko daļu pavada guļus, ir pieslēgti pie dažādiem aparātiem. Jebkāda plaušu, bronhu slimība šiem bērniem būtu ļoti, ļoti bīstama,» Ilze paskaidro drošības pasākumus. Par sevi viņa cenšas runāt iespējami maz – šajā lomā viņa nejūtas ērti. Trīsdesmit astoņu gadu vecumā klāstīt savu dzīves un darba pieredzi esot jocīgi. Pieredze un atziņas vēl jākrāj, un tad – varbūt vēl pēc kādiem gadiem pieciem – būšot vairāk, ko teikt. Stāstīt par sevi viņa piekrīt vien tik, cik tādējādi varētu palīdzēt šejienes bērniem.
Pirms nepilniem trim gadiem Ilze pārņēma Kapseļu ielas bērnu nama vadību, un tas notika ļoti sarežģītā situācijā. LTV raidījums Aizliegtais paņēmiens slēptā operācijā bija izgaismojis dažādus pārkāpumus attiecībā uz bērniem šeit sniegto aprūpi.
Sabiedrībā arvien skaļāk sāka runāt par tā dēvētajiem sistēmas bērniem un to, cik šis modelis pašos pamatos ir greizs, jo bērniem nav jādzīvo bērnunamos. Viņiem ir jābūt ģimenēs. Ilze ilgi domājusi, vai pieteikties vadītājas amatam, jo ļoti labi pārzināja veco sistēmu, jo paralēli darbam tiesu sistēmā jau vairākus gadus bija nostrādājusi te par bērnu auklīti – līdz kaulam pazina šo vidi ar visām tās nepareizībām. Tomēr gaisā bija jaušamas pārmaiņas, un lēmums tika pieņemts.
Liktenīgie vārtiņi
Ilzes dzimtā puse ir Krustpils – tur joprojām dzīvo viņas vecāki, stiprā aizmugure. Pēc vidusskolas Ilze iestājusies Latvijas Universitātē. Kad vestibilā pie informatīvā ziņojumu dēļa ieraudzīju sludinājums, ka Kapseļu ielas bērnunamā meklē darbiniekus, nodomājusi – jāpaskatās.
«Gribējās ne tikai studēt un labi pavadīt brīvo laiku, bet arī darīt ko jēdzīgu. Aizbraucu uz Kapseļu ielu, taču ieiet pa vārtiem nespēju, kādu stundu riņķoju un riņķoju apkārt. Bija emocionāli smagi pieņemt domu, ka satikšu bērnus, kuriem nav vecāku. Galvā bija jautājums – vai man to vajag? Tomēr saņēmos un iegāju pa vārtiņiem, un kopš tā laika esmu šeit – jau gandrīz divdesmit gadu.»
Ilze studēja jurisprudenci un strādāja Rīgas apgabaltiesā Krimināllietu tiesu kolēģijā par tiesneša palīdzi, tad pārgāja darbā uz Augstāko tiesu, bija doma nākotnē kļūt par tiesnesi. Bet visus šos gadus viņa arī strādāja par auklīti Kapseļu ielas bērnunamā – nedēļas nogalēs aprūpēja bērnus un bija kopā ar viņiem. Apvienot visu bijis grūti, bet ne neiespējami.
«Protams, tā laika sistēma bērnunamā bija ļoti nepareiza, un tajā posmā es neredzēju uzlabojumus. Teicu to arī skaļi: nē, tā nav labi, kā mēs te darbojamies! Bērnunams jau pēc būtības bērniem ir degradējoša vide!»
Ilze pamāj uz otru bērnunama ēku pāri ielai – vēsturiski tas ir vecākais bērnu aprūpes centrs Latvijā, dibināts drīz pēc Pirmā pasaules kara kā Valsts zīdaiņu patversme. «2022. gadā šai vietai būs simts gadu – ļoti žēl, ka pagājis gandrīz gadsimts, un tas joprojām ir bērnunams. Protams, var nodēvēt par bērnu aprūpes centru, sociālās rehabilitācijas iestādi vai vēl kā citādi, bet būtība nemainās – tie ir bērnunami.
Pašlaik no divdesmit deviņiem bērniem, kas te mīt, tikai viens ir tiešām bārenis.
Pārējiem vecāki ir, taču viņiem ir pārtrauktas vai atņemtas aizgādības tiesības, vai arī otrs variants – vecāki ir lūguši, lai bērna aprūpi veic institūcijā, jo bērnam ir smagi funkcionēšanas traucējumi.»
Viena bērna spēks
Lēmumu pamest iepriekšējo darbu un auklītes pozīcijas pieteikties bērnunama vadītājas amatam Ilzei bijis vieglāk pieņemt viena konkrēta bērna dēļ. Vēl pirms dažiem gadiem bērnunama bērni skolojušies turpat uz vietas mājmācībā, nevis izglītības iestādēs – lielākoties veselības stāvokļa dēļ, bet tagad lielākā daļa bērnu apmeklē skolas.
Toreiz Ilze stingri iestājās par kādu bērnu, kuru bija nolemts sūtīt uz specializēto pirmsskolas iestādi, bet viņa uzskatīja – bērnam jāapgūst vispārējās izglītības programma: «Tā bija sarežģīta situācija. Vērtējot pēc individuālajām spējām, teicu: nē, šim bērnam ir jādodas uz parastu dārziņu. Svarīgi ir redzēt bērna personību, dot viņam iespējas attīstīt savas prasmes, nevis mērķtiecīgi viņu gatavot dzīvei kā cilvēku, kas pats neko nevarēs darīt, pieļaujot, ka viņš visu savu dzīvi pavadīs valsts aprūpes iestādē.
Atceros, tolaik vēl strādāju Augstākajā tiesā un pusdienas pārtraukumā mēģināju saprast, kuram dārziņam zvanīt. Skaidrs, ka parasts dārziņš ar trīsdesmit bērniem grupā te nederēja. Skatījos tuvākos privātos dārziņus, kurus līdzfinansē pašvaldība. Sazvanīju Montesori dārziņu. Vadītāja mani uzklausīja un teica: gaidām! Nebija tā, ka es redzētu – neviens cits šādu cīņu nevarētu uzņemties, bet sapratu, ka mans mērķis ir šiem bērniem atrast ģimeni, un viens no pirmajiem soļiem ir mēģināt bērnus iekļaut vispārējās izglītības sistēmā.
Tā šis viens bērns manā dzīvē neviļus palīdzēja izdarīt milzu pagriezienu! Milzīgu… Mana dzīve mainījās. Domāju – ja es nepieteikšos šim amatam, tas nozīmētu, ka neesmu bijusi pietiekami atbildīga. Var jau klaigāt, ka visa sistēma ir slikta, bet cik tu ilgi to atkārtosi! Tā es pieņēmu lēmumu iziet no komforta zonas citā zonā. 2018. gads kopumā bija tāds bērnunamu sistēmas lūzuma gads, un es sapratu – ir jādara.»
Gaidītās pārmaiņas
Galīgi nav gājis viegli, neslēpj Ilze. Šie gandrīz trīs gadi vadītājas amatā patiesībā ir bijuši ļoti smagi. «Bija šaubas – vai vispār spēšu, vai varēšu izveidot komandu no cilvēkiem, kas tobrīd bija publiski diezgan nonicināti. Protams, tā laika vadībai bija jāuzņemas atbildība, bet darbinieku rūpes par bērniem bija tādas, kādas tajos apstākļos šīs sistēmas ietvaros varēja sniegt.
Piemēram, nevarēja taču viens darbinieks izvest ārā svaigā gaisā vienlaikus vairāk nekā desmit zīdaiņu. Tie apstākļi bija tik skarbi, tik briesmīgi bērniem! Tagad ir uzlabojušies gan apstākļi, gan attīstības iespējas, bērni kļuvuši atvērtāki, drošāki, priecīgāki, apmeklē izglītības iestādes. Pirms pandēmijas bērni bieži devās uz dažādiem pasākumiem ārpusē. Atjaunota darbinieku komanda, tomēr darbinieku joprojām pietrūkst.»
Pa šo laiku trīspadsmit bērniem atrasta gādīga ģimene. Aprūpes centrā bērni tagad dzīvo dzīvokļos, kas maksimāli pietuvināti ģimeniskai videi, – ar kopīgu ēst gatavošanu, veļas mazgāšanu. Sadarbībā ar Labklājības ministriju izveidoti arī pirmie divi tādi dzīvokļi, kur par bērniem ikdienā rūpējas viens un tas pats cilvēks – sociālā audzinātāja, gandrīz kā īsta mamma.
Bērniem beidzot ir iespēja veidot emocionālu piesaisti, pieķeršanos, kas attīstībai tik svarīgi.
Nu jau gandrīz divus gadus katru mēnesi tiek organizēti Atvērtie pasākumi, lai uzrunātu potenciālās ģimenes un mazinātu aizspriedumus par šiem bērniem (tagad šie pasākumi notiek virtuāli, izmantojot ZOOM un Facebook). Apgriezienus uzņēmis arī Labklājības ministrijas savulaik aizsāktais brīvprātīgo palīgu projekts – palīgos pieteikušies visdažādāko profesiju pārstāvji: juristi, mākslinieki, politiķi, grāmatveži, medmāsas, skolotāji, arī cilvēki, kas uz kādu laiku palikuši bez darba.
«Sākotnēji sociālās aprūpes centrs bija ļoti noslēgta vide, nepieejams kā cietoksnis. Te neviens cilvēks no malas nevarēja iekļūt. Tagad, pateicoties brīvprātīgo palīgu projektam, valsts aprūpes institūciju durvis ir atvērušās,» saka Ilze.
Laimīgi beidzies arī stāsts par bērnu, kuram Ilzes dzīvē bija tik svarīga loma, – viņu savā ģimenē uzņēmusi kāda no brīvprātīgajām palīdzēm. «Tā bija kaut kāds maģija! Šejienes bērni mēdz būt arī ļoti atturīgi un nemaz tā nepieņem cilvēkus, jo pamesti vēl pavisam maziņi, vairākkārt piedzīvojuši vilšanos. Arī šis bērns bija ļoti noraidošs pret gandrīz visiem bērnunama darbiniekiem, tomēr sievietē, kura viņu pieņēma savā ģimenē, saskatīja sev tuvu cilvēku. Protams, ne uzreiz, bet sieviete bija ļoti mērķtiecīga, nenobijās arī no tā, ka bērns dažreiz kļuva histērisks. Un tā nu bērns ir atradis sev ģimeni.»
Vilina kalni
Ilze uzskata – lai varētu daudz strādāt un daudz izdarīt, vienmēr jābūt motivācijai, ieinteresētībai un jāspēj līdzsvarot darbu ar dzīvi ārpus tā. Un Ilze ir pārliecināta, ka viņai tas izdodas: «Nav tā, ka man vienmēr ir tikai darbs – šajos gados esmu spējusi dzīvē apvienot visu, ko sirds kārojusi: studijas, darbus, ciemošanos pie vecākiem, randiņus, ceļojumus.» Jau gadiem viņas aizraušanās un kaislība ir būšana dabā un sportiskas aktivitātes – pārgājieni, haikings un trekings kalnos, klintīs kāpšana.
«Tāpat kā daudziem šobrīd, man ļoti pietrūkst ceļojumu,» saka Ilze. «Augstākie kalni, kuros esmu kāpusi, bija Elbruss Lielajā Kaukāzā. Tur kāpām ar alpīnistu aprīkojumu, tostarp cirtņiem, dzelkšņiem, sasaistē divatā vai trijatā. Tikām līdz 4800 metru augstumam, kad sākās vētra, – viss apledojis, neko neredz, katrs solis bija īsts pārbaudījums. Tad nācās pieņemt lēmumu pagriezties atpakaļ un doties lejup. Bet man patīk dažādi maršruti – arī trekings ar saulainām taciņām, pa kurām var iet šortiņos. Patīk arī pludmales volejbols. Daba un sportošana rada iekšēju līdzsvaru, un varbūt tāpēc nav nācies piedzīvot izdegšanu.»
Mežs un siltumnīca
Kaut ko no savas mīlestības uz dabu un pārgājieniem Ilzei pat izdevies iedzīvināt Kapseļu ielas namā. Kalnos viņa iepazinusies ar piedzīvojumu pārgājienu rīkotāju Mārtiņu Kalnbērziņu, un viņš noorganizējis bērnunama bērniem īstu meža piedzīvojumu – pārgājienu ar zupu, kas vārīta uz ugunskura.
«Neticami, bet mums izdevās deviņpadsmit bērnus aizvest uz īstu mežu Baldones pusē. Kurš vilka ratus, kurš tos stūma, bet pārgājiens bija riktīgi foršs! Pērn ar šo pašu cilvēku palīdzību bijām Jūrmalas brīvdabas parkā – tas bija atvērtais pasākums, un rezultātā viens bērns atrada ģimeni. Tas ir vienkārši lieliski!» priecājas Ilze.
Šovasar gan tādi kopīgi prieki izpalikuši kovida dēļ, toties kopā ar kolēģiem un atbalstītājiem viņai izdevies īstenot citu vēl nebijušu projektu – bērnunama teritorijā ierīkot īstu siltumnīcu. «Gribēju, lai bērni redz, kā aug tomāti un gurķi. Problēma bija sagādāt stādus, jo budžets mūsu iestādē ir ļoti ierobežots. Uzrakstīju aicinājumu brīvprātīgo čatiņā – varbūt kādam ir lieki stādi? To vajadzēja redzēt, kas notika!
Mēs būt varējuši piestādīt piecas siltumnīcas – tika piedāvāti garšaugu, dārzeņu, zemeņu un dažādi citi stādi.
Beigās tomēr palikām pie klasikas – iestādījām tomātus, gurķus, salātus. Iesaistījās arī bērni paši – ravēt viņi īsti nevar, bet laistīja ūdeni ar tik milzīgu prieku! Man bija svarīgi, lai piedalās ne tikai tie bērni, kas var paši aiziet uz siltumnīcu, pasmaržot un noraut tomātu, – atvedam arī tos, kas ir ratiņkrēslā vai gultiņā. Bieži sabiedrībai ir maldīgs uzskats, ka šie bērni neko nesaprot, bet viņi saprot ļoti daudz!»
Reiz noteikti pienāks tā diena…
Ilze atzīstas, ka reizēm tomēr motivācija strādāt nedaudz zūd – sastopoties ar birokrātisku spiedienu un pretestību: «Bieži esmu dzirdējusi – tā esot utopija, ka mēs katram bērnunama bērnam atradīsim ģimeni. Bet tā nav utopija! Reiz pienāks diena, kad Kapseļu ielas namā nebūs neviena bērna, bet, lai to panāktu, ne tikai man un kolēģiem jādarbojas ar simtprocentīgu atdevi, bet arī politikai kopumā ir jābūt ļoti vienotai.
No valsts politikas veidotāju puses vienkārši nedrīkst izskanēt tik bieži dzirdētie bezcerīgie vārdi: vienmēr būs bērni, kas būs bērnunamos un aprūpējami. Neredzu vispār tādus aprūpes centrus nākotnē! Varbūt reiz šī māja varētu kalpot kā dienas centrs vai rehabilitācijas vieta, varbūt te varētu sniegt atelpas brīža pakalpojumus ģimenēm, kas audzina bērnu ar smagiem funkcionēšanas traucējumiem. Bet, ja kāds man saka utopija – nu nē! Jau tagad daudzi bērni ir nonākuši ļoti brīnišķīgās ģimenēs – tā ir realitāte.»
Savu bērnu Ilzei vēl nav – viņas enerģija pilnībā tiek veltīta darbam. Tāpēc viņa sev godīgi noteikusi laika limitu – vadīt bērnu namu noteiktu laiku. Bet tikmēr, lai kādu tēmu sarunā mēs aizsāktu, Ilze ātri pievēršas bērnunama bērniem un viņu iespējām nokļūt ģimenēs. «Te piedzīvoti skaisti mirkļi – kad vismaz daži bērni ar asterēm 1. septembrī dodas uz savām skoliņām, kad sabiedrība ir atsaucīga un iesaistās, kad atkal kāds bērns atvadās no bērnunama darbiniekiem, jo turpmāk dzīvos ģimenē. Tomēr tam visam cauri mijas tāds skaudrums. Ir skaudri, ka bērnam jādzīvo vietā, kur darbinieki tik bieži mainās un tik reti veidojas uzticības pilnas attiecības.»
Ilze stāsta, ka naktīs viņa ļoti cieši guļ, un sapņi par darbu piemeklē reti. Taču reiz viņa pamodusies no spilgta sapņa: «Redzēju, ka bērnunams tiek aizslēgts un vairs nepastāv. Visi bērni ir ģimenēs, un bērnunams vairs nav vajadzīgs, visi kopā esam to panākuši. Tas sapnis mani ilgi nelaida vaļā…»
