Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
4
-
0
-
1
-
0
-
Todien Balvu novada Kubula pagasta Tutinavā ir malkas talka – žvīgā zāģis, no dēļu kaudzes nikni izlido iztraucētas lapsenes, ķerrai nolūst ritenis, bet viss tiek rimti atrisināts un malka turpina ripot uz šķūni. «Paiesim nostāk, lai nav tik skaļš,» saka Ingrīda, ejot garām pogas lieluma ūdensrožu dīķim. Sēžam zālē pie upītes malā augoša milzu oša, kuram savulaik nolūzis liels zars. Ingrīda saka: «Jau sen biju domājusi – gribu, lai šī vieta ir ne tikai man, bet arī citiem. Šogad, kad te notika pirmā nometne bērniem, atcerējos, ka par to sapņoju jau pirms divdesmit gadiem.»
Stiprie ir īpaši jāatbalsta
«Man jau noteikti sejā rakstīts, ka pēc profesijas esmu skolotāja,» smejas Ingrīda. Viņas pamatprofesija tiešām ir pedagoģe, vēlāk iegūts bibliotekāres diploms, un vairākus gadus Ingrīdas sirdsdarbs ir kanisterapija. Kopā ar saviem baltajiem samojedu šķirnes suņiem Doru un Sani viņa palīdz bērniem ar dažādām problēmām: autiskā spektra traucējumiem, emocionālu uzbudināmību, valodas traucējumiem, kompleksiem, nedrošību u. c. «Pret katru bērnu, lai cik viņš liels vai mazs, izturos cieņpilni un runāju tāpat kā ar jebkuru cilvēku – nekādas saldās balstiņas, čivināšanas vai ucināšanās,» saka Ingrīda.
«Man patīk mazās uzvaras. Atceros zēnu, kas no suņa turējās pa gabalu. Izskatījās, ka sadraudzēties tā arī neizdosies. Nodarbības beigās ir iespēja sunīti pacienāt ar gardumu, bet puika baidījās. Iedevu karotīti – lai dod no tās. Cik ieliku cepumu karotītē, tik zēnam tā sašķiebās, un gardums atkal un atkal izkrita – suns pie tā netika. Pēkšņi puika pats pacēla cepumu, ātri ielika karotē un veikli iedeva sunim. Ko citi izdara jau pirmajā nodarbībā, viņš desmitajā, bet izdarīja! Šādi brīži mani ļoti aizkustina. Kanisterpija ir kopdarbs – es, suņi, bērns un vecāki.
Citi lasa
Vienmēr atgādinu vecākiem: rūpējoties par bērnu, neaizmirstiet paši par savu dzīvi. Tas ir grūti.
Un nevaru pat iedomāties, kādas cīņas ar sevi jāizcīna vecākiem, kam jāizšķiras bērnu ievietot īpašās aprūpes iestādē. Neviens, kas nav bijis šajā situācijā, pat iedomāties nevar, ko nozīmē pieņemt šādu lēmumu.
Ar milzīgu cieņu un apbrīnu skatos, kā vecāki atrod spēku, lai palīdzētu saviem bērniem, un priecājos par viņiem. Katram savu reizi nolaižas rokas, tāpēc stiprie ir īpaši jāatbalsta! Lai mammas nepadodas, no sirds cenšos dot to, ko zinu – dalos savā pieredzē un padomos.»
Septiņi sapņošanas gadi
«Savulaik nebiju ne suņu, ne kaķu cilvēks. Mani pat mazliet kaitināja pārlieku liela jūsmināšanās par saviem suņiem: uci, puci! Bet tad kādā TV šovā ieraudzīju samojedus un nodomāju: ja kādreiz dzīvē man būs suns, tad tikai šāds. Izlasīju par samojediem visu informāciju un sapratu – šķirne man der, patīk, un… es gribu. Uzskatu, ka suns nedrīkst būt tikai spēļmantiņa. Izvēloties suni, ir jāpadomā, ko viņš darīs, – kopā iesiet medībās, skriesiet, orientēsieties vai trenēsieties un piedalīsieties sacensībās. Es izvēlējos kanisterapiju, lai kopā ar suni palīdzētu citiem.
Septiņus gadus sapņojusi par suni, beidzot nopirku Doru. Tagad tas tik vienkārši skan: nopirku suni… Patiesībā šis bija viens no mana mūža grūtākajiem lēmumiem caur milzīgām šaubām un negulētām naktīm. Teicu sev jā un tad atkal nē, domādama, kur lai ņemu naudu samojedam. Tūkstoš eiro!
Toreiz domās daudz runāju ar savu mirušo vecmammu jeb vacīti, kā es viņu saucu, prasīju viņa atļauju, piedošanu – visu kopā. Lai nopirktu Doru, izgriezu vacītes mežu, ko biju saņēmusi mantojumā. Pat no saviem tuvākajiem cilvēkiem ilgi slēpu, kas tā par naudu.
Doras iegāde man bija arī atbrīvošanās no nevajadzīgām bremzēm.
Kad jāpieņem kāds lēmums, mēs uz sevi bieži skatāmies citu acīm: ko domās, ko teiks, ko runās? Baidāmies vērtēt sevi pašas, baidāmies no savām izjūtām. Arī tagad runāju un ik pa brīdim ienāk prātā doma: ko teiks citi, kad šo lasīs? Patiesībā vispirms jāieklausās sevī. Ja cilvēki rīkotos tā, kā jūtas, un darītu to, ko grib, visi būtu daudz laimīgāki. Ja gribu dejot, tad eju un dejoju, lai ko par to domā citi – vai to, ka esmu dzērusi vai sagājusi sviestā. Es pārliecināju sevi, ka jādara tā, kā jūtu, un mana dzīve kļuva vieglāka.
Otru samojedu Sani nopirku, kad Dorai jau bija divi gadi un mēs abas bijām čakli strādājušas kanisterapijā. Dora un Sani ir ļoti atšķirīgas, katra ar savu raksturu, bet abas man ļoti, ļoti labas. Manas dāmas, manas antidepresantu tabletītes! Mēs kāpjam mašīnā un braucam, kur vien esam vajadzīgas: es pie stūres, manas baltās dāmas draudzīgi un mīļi golfiņā uz aizmugurējā sēdekļa, un – aiziet. Bet vacītes mežs ir rūpīgi atjaunots un turpina augt. Viss notiek!
Savukārt septiņi sapņošanas gadi man tagad ir kā mēraukla lieliem lēmumiem. Kad meita Līva runā par kādiem saviem sapņiem, saku: «Pasapņo septiņus gadus, un tad!» Jo pēc septiņiem gadiem viss ir pa īstam.»
Sani, Sani, ko tu sadarīji!
«Šogad janvārī suns man iemācīja kaut ko ļoti, ļoti vērtīgu,» saka Ingrīda. «Doru un Sani vedu pastaigās uz Sitas mežu – palaižu abas vaļā, ik pa brīdim pasaucu atpakaļ. Samojedi nav sargātāji, viņi ir brīvdomātāji, un Sani brīvdomātājas gars izpaudās, pazūdot mežā. Likās, ka tepat ir, bet – nav, pārgājis pāri kalnam un nenāk atpakaļ! Biju izsaukusies uz visām pusēm, situsi plaukstas, uz ko parasti suņi atsaucas, signalizējusi ar mašīnas skaņas signālu, un – nekā… Ziemas diena ir īsa, jau sāka tumst, bet Sani nav. Meita ziņu par pazudušo Sani ielika sociālajos tīklos.
Tas, kas notika, mani patiešām pārsteidza un aizkustināja. Bija jau tumšs, bet mežā saradās mašīnas – cilvēki meklēja manu suni.
Satikās uz ceļiem, stāstīja, kur kurš jau bijis, kurš meža posms ir izķemmēts. Nezinu, cik ilgi es būtu palikusi mežā, bet draugi teica – pietiek, un mani aizveda mājās. Lielākās bažas bija par to, ka mežā ir vilki… Nākamajā dienā meklēšanu atsākām. Un es kārtējoreiz pārliecinājos, ka dzīvē nav nekā nejauša – mēs tiešām sastopamies ar tiem cilvēkiem, ar kuriem mums ir jāsatiekas. Tikai šim brīnumam ir jāļaujas. Sani mežā atrada vīrietis, kura meitiņa nāca pie manis un suņiem uz kanisterapiju. Pēc tam Sani diennakti gulēja, tik piekususi bija.
Kā cilvēki priecājās par to, ka suns atradās! Pat uz ielas ik pa brīdim kāds nāca klāt un mīļi rājās: ak tu, palaidne Sani, palaidne – ko tu sadarīji!
Man vienmēr bijis grūti lūgt kādam palīdzību. Sani pazušana un atrašana deva mācību: neviens nav viens. Cilvēki āva kājas un brauca uz mežu, zvanīja, interesējās, deva padomus. Es pat nepazīstu visus, kas meklēja manu suni! Bet viņiem visiem – gan pazīstamiem, gan pavisam svešiem – nebija vienalga, viņi gribēja palīdzēt!»
Mīts par nabadzību jāpārcērt
«Ik pa laikam, kad aizbraucu ar suņiem vadīt nodarbības kaut kur tālāk no Balviem, man saka: tev būtu jādzīvo tuvāk Rīgai, tur ir lielākas iespējas, vairāk klientu. Nē! Daudziem šķiet, ka tur, Rīgā, ir labāk, ka tur kaut kā ir vairāk. Nekad neesmu domājusi aiziet no šīs vietas, jo man viss ir tepat. Mani priecē, ka daudzas jaunas ģimenes meklē dzīvesvietu laukos. Pasaka: stop, tā, kā līdz šim, es vairs dzīvot negribu, un meklē vietu, kur sazemēties. Arī daudzi 12. klases absolventi aiziet no mazpilsētas jūsmot par Rīgas dzīvi, bet – sāk dzimt bērni, un viņi nāk atpakaļ. Laukos ir daudz drošāk un mierīgāk nekā pilsētā. Pat nevaru iedomāties, kā vispār Rīgā var izaudzināt bērnu! Te, laukos, ir tik vienkārši: bērns atver durvis, iziet pļavā un dzīvojas. Pilsētā, kur mammai bērnam visur jāiet līdzi, bērnam daudz biežāk tiek liegts darīt to, ko viņš pats jau sen var izdarīt. Laukos bērni daudz ātrāk dzīvo paši savu dzīvi.
Un nevajag domāt, ka Latgalē nav turīgu cilvēku! Ja kāds domā, ka Latgalē ir ļoti liela nabadzība, lai atbrauc un paskatās. Nezinu, kurš pirmais – vista vai ola, latgalieši paši sevi pārāk noniecina, nemitīgi stāstot, kādi mēs te nabadziņi, vai arī citi par mums tā aplami domā? Šis nabadzīgās Latgales tēls būtu jāpārcērt! Man te ir, ko darīt.»
Mājas gars ir dzīvs
«Šī ir manu vecvecāku māja – ekspluatācijā nodota 1905. gadā. Te pie vecmammas jeb vacītes pavadīju visas bērnības vasaras, kopā ar māsām dziedādamas nācām gabaliņu no autobusa pieturas,» stāsta Ingrīda. «Kad mans tēvs aizgāja tai saulē, uzņēmos rūpes par vacīti – viņa te dzīvoja viena. Mums bija doti 15 gadi, kuros abas pieslīpējāmies un viena no otras mācījāmies. Es respektēju un cienīju viņas viedokli pat tad, kad tam nepiekritu, savukārt viņa redzēja, kā māja dzīvos manās rokās, jo sāku te palēnām kaut ko darīt.
Galvenā dažādu paaudžu sadzīvošanas atslēga ir – nebūvēt viedokļus uz emocijām, ir jāpagaida, kamēr tās norimst.
Es vacītei stāstīju savus plānus, un viņa tiem uzticējās. Vēl vacītes laikā jau nozāģējām vairākas ābeles, arī ošus gar ceļa malu, lai izraktu notekgrāvi. Kad izrakto augsni bēra uz zāliena un līdzināja, vacīte sēdēja un nozāģētā koka stumbra un priecīgi teica: «Tik laba zeme – stādi kaut kāpostus!» Viņai patika rosība, un viņai patiktu tas, kas te tagad notiek un notiks.
Redzēju, cik līdz asarām grūti vacītei bija samierināties ar to, ka vecuma dēļ viņa kaut ko vairs nevarēja izdarīt. Mums abām bija jāpieņem, ka štramā vacīte, kas pirms tam, rokas aiz mugura salikusi, pieskatīja visu, kas notiek, kļūst arvien vārgāka. Pienāca laiks, kad braucu pie vacītes trīsreiz dienā – brokastis, pusdienas, vakariņas, apkopu viņu. Vecums salauž, nevarība izmaina cilvēku. Gadu no gada vacīte kļuva arvien pazemīgāka un rimtāka. Ir cilvēki, kas, apzinādamies savu nevarēšanu, kļūst ļaunīgi. No manas vacītes var mācīties, kā pieņemt vecumu ar mīlestību, – viņa nebija kaprīza, bija ar visu mierā. Kapi, kuros apglabāta vacīte, ir tepat blakām mājām – aizstaigāšana ikdienā ir viegla.
Gan man, gan meitai ar vacīti bija ļoti spēcīga saikne. Domājot par mājas pārbūvi, ilgi nevarējām pieņemt – kā mēs te tagad kaut ko aiztiksim, kā kaut ko jauksim! Izjutu pat sava veida nodevību – ka, kaut ko mainot, mēs iznīcināsim šīs mājas pagātni. Dzimtas mājas pārbūve ir stāsts par izjūtām. Man bija bail pazaudēt vacītes mājas garu, un tas nav noticis – gars ir dzīvs. Māja ir cita, bet izjūta tā pati. Ķirmju caurumi baļķos joprojām ir, un mājas smarža nekur nav zudusi.
Cik pirms tam tiku ar vacīti domās runājusi! Un ne tikai ar viņu.
Esmu visai savai dzimtai pateikusies par to, ka viņi pirms manis bijuši un joprojām aiz manis stāv, esmu lūgusi viņus palīgā tikt te ar visu galā.
Man prātā kāds zīmīgs gadījums. Bija pirmā talka pirms mājas pārbūves – bēniņos ņēmām nost vecā siltinājuma kārtu. Visu dienu strādājuši, vakarā apsēdāmies pagalmā zem bērza paēst. Labs laiks, skaidras debesis, un te pēkšņi: brīkš brākš! Upītes malā aiz mājas aug liels, sens osis. Tam bija nolūzis milzīgs zars. Atnācu, nostājos un domāju: ko man ar to grib pateikt? Noteikti to, ka esmu pamanīta.»
Pulkstenis tikšķ lēnāk
«Vacīte aizgāja mūžībā pirms sešiem gadiem. Māja stāvēja tukša – te tikai vasarojām un skatījāmies, kā tā lēnām iet postā. Caura, auksta, ūdens un tualete ārā, ziemā te dzīvot vairs nevarēja. Man bija misijas apziņa šo māju saglabāt tā, lai tā tiek ne tikai man, bet citiem. Pirms diviem gadiem uzrakstīju LEADER projektu, ieguvu finansējumu, un tagad te ir Atbalsta māja Brīvupes. Centrs bērniem? Nepatīk! Atbalsta centrs? Nepatīk! Atbalsta māja Brīvupes! Lūk, īstais nosaukums – tāds, kādu jūtu šo vietu un tās misiju. Te jau sākta iekārtot vide Montesori nodarbībām – gan individuālām, gan grupās, un ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem. Te plānotas interešu izglītības grupas, kanisterapijas nodarbības, ir ieceres par logopēdijas nodarbībām. Šī būs laba vieta!
Kāds varbūt domā, ka māja atjaunota par projektu naudu, nē, tā nav – tā ir tikai ceturtā daļa no finansējuma. Esmu pateicīga visiem, kas ticēja, uzmundrināja, kas ziedoja, aizdeva naudiņu, saku paldies visai savai lielajai ģimenei par līdzās būšanu un palīdzīgu roku.
Par to, ka man ir kredīts, kuru maksāšu līdz pensijai, daudzi saka: drosmīgi! Nezinu, cik drosmīgi… Domāju un darīju kā apmātībā. Ja būtu jāsāk no jauna – nē, nekad! Šobrīd esmu ļoti nogurusi, bet vēl viss nav īsti gatavs…
Mani aizkustina brīži, kad Brīvupēs ienākušie saka: te tāda savāda sajūta… Es zinu, kas tā ir. Te ir vieta, kurā izmainās laika ritējums: te katram ir vairāk laika, nekā bijis pirms tam. Cilvēks ieskrien pagalmā: vai, vai, es tikai uz brīdi, man nav laika! Tad apsēstas pagalmā zem bērza, vairs nekur nesteidzas un neko arī nenokavē. Varbūt te pulkstenis tikšķ lēnāk, tikšķ vacītes ritmā?»
