Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ir vērts rokās paņemt un pašķirstīt grezno izdevumu divās grāmatās Dzimtu ģerboņi/Dzimta un ģerbonis – tajā redzami 104 ģerboņi, kas mūsu Valsts Heraldikas komisijā apstiprināti no 2000. gada, kad tika apstiprināts pirmais dzimtas ģerbonis, līdz 2020. gadam, kā arī lasāmi apraksti par dzimtām, kam tie pieder. Šo darbu triju gadu garumā izlolojusi Ramona Umblija.
«Kopš vasaras heraldikas komisija apstiprinājusi vēl 12 dzimtu ģerboņus, tātad pat kovida laiks nav apslāpējis dzimtu vēlmi veidot savus ģerboņus. Varbūt tāpēc, ka tagad ir vairāk laika padomāt, arī par visu, kas saistīts ar dzimtu,» saka Ramona Umblija. «Varbūt kādam šķiet, ka uz dzimtas ģerboni var pretendēt tikai augstdzimušu cilvēku pēcteči vai bagāti, ievērojami ļaudis, taču tā nebūt nav, un grāmata ir tam apliecinājums.»
Kāpēc tikai tagad?
«Ir augusi mūsu pašcieņa. Ļoti daudzos dzimtu stāstos atklājas, ka vecvecākiem bijušas iekoptas ļoti skaistas, bagātas saimniecības, kas tika izpostītas. Pēc neatkarības atgūšanas pagājuši vairāki gadu desmiti, un šo gadu laikā daudzi ir atguvuši savas dzimtas mājas, sakopuši tās un jūtas lepni par paveikto.
Citi lasa
Daudzos stāstos jaušams lepnums arī par to, ka bērni ieguvuši labu izglītību, vērtīgas prasmes. Tātad, no vienas puses, ir augusi mūsu pašcieņa, lepnums par savu dzimtu, no otras puses, – cilvēki arvien vairāk apzinās, kāds spēks ir dzimtai kā kopai, kopībai. Ka tu kā indivīds neesi viens šajā pasaulē, bet esi savējais kādā lielākā ietvarā.
Tagad, kad daudzi izklīst pasaulē, aizbraucot mācīties vai strādāt ārpus Latvijas, rodas nepieciešamība vairāk turēties kopā, būt arī psiholoģiski un morāli saistītiem.
Un tad palīdz ģerbonis. Tas ir simbols, kas piešķir dzimtai jēgu un nozīmīgumu. Dzimtas ģerbonis tiek izmantots dažādi – karogā, ko uzvelk pie mājas godu reizē, grāmatzīmē, rakstāmpapīrā, aproču pogās, piespraudēs utt.,» stāsta Ramona Umblija.
Kā tikt pie sava ģerboņa?
Vispirms, protams, ir jābūt gribai un vēlmei tādu radīt. Nākamais solis – svarīgi saprast, ko gribas dzimtas ģerbonī ietvert un attēlot. Vai tās ir kādas morāli ētiskās vērtības, tradīcijas, kas nodotas no paaudzes paaudzē, arods vai kas cits. Kad tas ir skaidrs, jāmeklē mākslinieks, ar kuru tad kopīgi domāt, meklēt un atrast heraldikas tradīcijai pieņemamus simbolus vai ģeometriskas figūras, kas šo ideju ģerbonī atspoguļos. Visbiežāk tiek darināti vairāki ģerboņa varianti, ko pēc tam skata heraldikas komisija.
«Ir cilvēki, kas ļoti labi zina savas dzimtas vēsturi pat piecu, sešu paaudžu dziļumā, bet ir arī tādi, kas sāk no nulles punkta. Pie mums uz heraldikas komisiju ir nākuši arī jauni cilvēki, kas saka: mums nav dzimtas koka, mēs esam tie, ar ko dzimta sākas, un ģerboni vēlamies veidot kā mantojumu, ko nodosim tālāk saviem bērniem un bērnu bērniem. Un tad tas ir vēstījums nākotnei. Tātad ir ģerboņi, kuros tiek nodots pagātnes mantojums, un ir arī tādi, ar kuru palīdzību tu pats kļūsti par morālo un garīgo vērtību veidotāju un vēstītāju saviem pēctečiem.»
Ko pieprasa heraldika?
Ir noteikts, ka ģerbonī var lietot tikai dažas krāsas – sarkanu, zaļu, zilu, purpura, melnu – un izmantot divus metālus – sudrabu un zeltu. Tāpat heraldikas tradīcija diezgan strikti nosaka arī stilizācijas pakāpi, un tā nāk no pirmskara Latvijas laika tradīcijām, kad to iezīmēja grafiķis Rihards Zariņš ar savu māksliniecisko rokrakstu. Izmantoti var būt gan augu un dzīvnieku motīvi, gan ģeometriskas figūras.
Ir tā sauktie stāstošie ģerboņi, piemēram, Bebru dzimtas ģerbonī vairogu tur divi bebri, Māra Gaiļa ģerbonī ir atainots gailis. Un ir ģerboņi, kuros iešifrēts kāds būtisks vēstījums no dzimtas vēstures. Tāds ir, piemēram, Bogdanu dzimtai, kuras ģerbonī ir trīs pogas. Šajā dzimtā vecaistēvs ir bijis skroderis, un arods viņu paglābis no ļoti smaga fiziska darba – tā viņš spējis izdzīvot un aizsākt dzimtu. Par godu vectēvam vairogā ir šīs trīs pogas. Tāpat ģerbonī var būt ietverta devīze, un tā var būt vai nu latīņu, vai latviešu valodā.
Ģerbonim noteikti līdzi nāk tā saucamais blazonējums – heraldiskais apraksts, kurā ģerbonis raksturots, izmantojot speciālus terminus, – katrai zīmei, katrai figūrai ir savs specifisks apzīmējums. Šī tradīcija nāk no viduslaikiem, kad katram bruņiniekam uz vairoga bija redzams viņa ģerbonis. Ja kaujas laikā vairogu iznīcināja, mākslinieks pēc apraksta to varēja uzzīmēt no jauna.
Piemēram, lūk, kā ir aprakstīts vienīgais no senčiem pārmantotais ģerbonis – Peniķu dzimtai piederošais: «Zaļā laukā sudraba jātnieks, bruņots un rotāts ar zeltu, tur tādu pašu karogu zelta zirgā pa kreisi. Tērauda smailķivere pārsegta ar zaļu-sudraba grīsti, kleinodā zelta dzirnakmens ar sudraba dzirnakmens serdeni. Lambrekeni: zaļš, sudrabs. Devīze ar melnu uz sudraba lentes: Kuršu ķoniņi cauri paaudzēm.»
«Kad pie mums uz heraldikas komisiju atnāk dzimtas pārstāvji ar jau gataviem zīmējumiem un skicēm, mēs vienmēr lūdzam pastāstīt, kāpēc izmantoti konkrētie simboli un krāsas un ko tie nozīmē,» stāsta Ramona Umblija. «Un tad ir ļoti interesanti dzirdēt, ka kādam, piemēram, zaļā krāsa asociējas ar cerību, bet citam tā iezīmē, ka senči vairākās paaudzēs bijuši laukkopji. Līdz ar to pat vienas un tās pašas krāsas atšifrējums ģerbonī ir ļoti individuāls. Taču heraldiskajā aprakstā mēs par to neuzzināsim, tur būs minēta tikai vairoga zaļā krāsa.»
Vai ir kas tāds, ko tomēr nedrīkst iekļaut ģerbonī? Heraldikas komisija neiesaka izmantot etnogrāfiskās un mājas zīmes vai objektus, kas konkretizē konkrētas lietas, piemēram, datoru. Tāpat nav iespējams atveidot lielu arhitektūras objektu.
Visām figūrām, kas ģerbonī ietvertas, jābūt atpazīstamām arī tad, ja ģerbonis tiek drukāts uz vizītkartes.
Tāpēc ir tā īpašā stilizācijas pakāpe, kas nepieciešama, lai arī pusotra, divos centimetros var saskatīt, ka ģerbonī ir, piemēram, lapsa, heraldiskā roze vai zirgs.
Zini!
Ir arī dzimtas sieviešu ģerboņi
Ģerboņi tradicionāli tiek mantoti pa vīriešu līniju, bet ir arī sieviešu ģerboņi – tos veido, ja vīriešu dzimtas pārstāvji gājuši zudībā vai dzimtā spēcīgākās personības ir izrādījušās sievietes. Ramonas Umblijas veidotajā grāmatā Dzimtu ģerboņi/Dzimta un ģerbonis ir divi dzimtas sieviešu ģerboņi, un tos var atpazīt pēc rombveida formas. Lūk, viens ieskatam – Evas Kauliņas dzimtas ģerbonis. Kāpēc tieši tāds?
«Pa mātes līniju esmu Inku dzimtas turpinātāja. Neraugoties uz daudz dažādām grūtībām, Inku dzimtā dominē sieviešu spēks (dzimtā aizvien meitas dzimušas vairāk nekā puiši) un vēlme attīstīties – šo gaitu ģerbonī ilustrē kāpņu motīvs. Apļveida spirāles forma – ģimene, jo tā ir visu mūsu gara kopā turētāja. Greznais lentes pušķis – uzvaras garša, kad sasniegts mērķis. Tāpēc pati par sevi runā mūsu devīze – darbs mērķim.»
Ja vēlies savu ģerboni
Ramonas Umblijas padoms
«Ģerbonis sākas ar domāšanu – vispirms vārdos jānoformulē, kas mums, mūsējiem, savējiem ir svarīgākais dzīvē. Vai tas, ko esam sasnieguši ar savu darbu, vai tas, ko esam mantojuši kā vērtības no saviem senčiem, vai tas, ko nepieciešams sasniegt? To vajadzētu vispirms vārdiski noformulēt un pēc tam kopā ar mākslinieku apspriest, kā to vizualizēt. Ja nevar atrast mākslinieku, palīdzību var lūgt heraldikas komisijā.
Cik tas maksā?
Veidojot dzimtas ģerboni, būs jāsamaksā māksliniekam par darbu. Kad skice ir apstiprināta heraldikas komisijā, tiek rakstīts iesniegums Kultūras ministrijai, kas uztur ģerboņu reģistru. Par to ir jāsamaksā valsts nodeva – 7 eiro. Tikai tad, kad dzimtas ģerboni ir apstiprinājusi heraldikas komisija un tas ir ieslēgts ģerboņa reģistrā, tas tiek valstiski aizsargāts.
Pieredzes stāsti
Dāvana Dimantiem dimanta kāzās
Džineta Dimante, leģendārā LTV Panorāmas žurnālista Jāņa Dimanta meita:
«2019. gada rudenī vecāki svinēja savas kopdzīves 60 gadu jubileju, un mēs vēlējāmies viņiem pasniegt dāvanu, kas būtu simboliska, paliekoša un dzimtas spēku raksturojoša. Sakritis tā, ka Dimantu pāra mazmeitas Daces dzīvesdraugs ir mākslinieks Edgars Sims, kas pārzina heraldiku. Tā nu nolēmām, ka brīnišķīga dāvana būtu ģerbonis kā mūsu dzimtas identitātes zīme.
Edgars izveidoja skici, mēs to visi kopā noslīpējām, iesniedzām heralidikas komisijā un dimanta kāzās pasniedzām vecākiem. Mūsu ģerbonis grafiski attēlo uzvārdu Dimants. Vertikāli novietotie dimanti simbolizē dzimtas saknes – augšupejošie ir mūsu vecāki, lejupejošie – viņu meitas, mazbērni, nākamie pēcnācēji. Savukārt horizontālie dimanti attēlo dzimtas citus radiniekus.
Četri dimanti kopumā veido stilizētu kompasu, kas norāda uz četrām debess pusēm un liecina par mūsu atvērtību pasaulei, jo daži mūsu dzimtas pārstāvji dzīvo un strādā ārpus Latvijas, – esam atvērti jaunām zināšanām, jaunām idejām, bet cieši turamies kopā plecu pie pleca un it visā cits citu atbalstām. Heraldikā svarīga ir ne tikai simbolu, bet arī krāsu valoda, tāpēc mūsu ģerbonī zilā nokrāsa ir skaidras debesis, Latgales ezeri, zelts simbolizē senās Jersikas bagātīgo vēsturi, jo tur, Dimantu ciemā, ir mūsu saknes.
Sudrabs godina gadskārtu svinēšanas tradīcijas – tās ir baltās naktis vasaras saulgriežos, kad mēs tiešām cenšamies visi sanākt kopā Dimantu mājās Daugavas krastā. Tur mums ģerbonis kā vitrāža pielikts pie šķūņa sienas, tas naktīs spīd arī tad, kad paši neesam mājās.
Mums visiem ir nozīmītes ar ģerboni, un šajā kovida laikā esam izgatavojoši arī sejas maskas ar Dimantu dzimtas ģerboni – ticam, ka tās ar savu enerģētiku mūs tiešām sargā.
Manuprāt, ģerbonis ir kaut kas vienojošs, tas vairo mūsu lepnumu, ka piederam šai dzimtai. Vēlme to radīt pamudināja arī vairāk izzināt dzimtas saknes – bijām sanākuši visi kopā un šķetinājām atmiņu stāstus. No idejas līdz realizācijai pagāja pusgads, bet tas bija tā vērts!»
Sējāniem – pārsteigums filmas beigās
Daiga Sējāne, mūziķa Leona Sējāna sieva, pārstāv četru brāļu Sējānu dzimtu:
«Viss aizsākās, kad sērijā Dzimtas detektīvs tika veidota televīzijas filma par Sējānu dzimtu. Klausoties mūsu stāstos, mākslinieki bija izvilkuši no tā visu tādu kā esenci un uzzīmējuši ko līdzīgu dzimtas ģerbonim – pārsteigti to ieraudzījām tikai filmas beigu kadros. Mums tas tik ļoti iepatikās, ka zibenīgi izgatavojām to kā dzimtas karogu, kuru joprojām izmantojam visos godos.
Jāņos, kad dodamies ciemos pie omītes, svinīgi noņemam karogu no sienas un visi kopā ejam uz svinību vietu.
Filmai zīmētajā ģerbonī tiešām bija viss tas, kas mūsu dzimtai svarīgs: zemenes, kas vēsturiski bijis Sējānu dzimtā nozīmīgs kultūraugs, tās ir četras, tā simbolizējot četrus dēlus Andri, Juri, Jāni un Leonu. Kokle apliecina mīlestību uz mūziku, bet Jāņu zāles parāda Sējānu dzimtas mīļākos un grandiozākos kopā pulcēšanās svētkus.
Kad mēģinājām šo ģerboni oficiāli apstiprināt, nekas mums, protams, nesanāca, jo tas nebija veidots atbilstoši heraldikas noteikumiem.
Aicinājām palīgā tos pašus māksliniekus, bija liela ņemšanās, skices vajadzēja vairākkārt pārtaisīt, bet nu kopš pērnā gada vasaras mums ir valstiski apstiprināts dzimtas ģerbonis. Visas dzimtas ģimenes to ieguvušas savā īpašumā.
Sējānu dzimta tiešām ir kupla un ar senām tradīcijām, kas mūs vieno, tāpēc šķita svarīgi to visu nostiprināt ģerbonī. Man prieks, ka arī pavisam jaunā paaudze zina dzimtas vēsturi, un tagad viņiem ir iezīmēts ceļš, pa kuru iet uz priekšu, – viņi zina, kādas vērtības saglabāt, cienīt un nest tālāk. Ramonas Umblijas grāmatā par mūsu ģerboni teikts, ka tas vienlaikus apraksta gan pasauli, gan dzimtu, gan cilvēku, kurš to tur.»
Peniķu dzimtai – vienīgais vēsturiskais ģerbonis
Inita Peniķe, saimnieko zemnieku saimniecībā Atālmauļas:
«1992. gadā vīrs atguva Peniķu dzimtas mājas un zemi Ķoniņciemā, un mēs sākām tur saimniekot no nulles. Septiņus gadus vēlāk vīrs, būdams pilnā pārliecībā, ka Koniņciema Peniķiem jāturpina lietot savu ģerboni, izveidoja mūsu saimniecībai zīmogu, un tajā brīdī atklājās, ka dzimtas ģerboni nemaz nevar apstiprināt, jo pagasts to paņēmis kā savējo. Rūgtums bija liels – dzimta, kurai ģerbonis pieder, nevar to apstiprināt, bet pagasts var. Taču neatkarīga Latvijas valsts mums visiem bija tik gaidīta un nozīmīga, ka cerējām uz taisnīgumu. Un tiešām tāds brīdis pienāca – kad likums atļāva reģistrēt dzimtas ģerboņus.
Vispirms lūdzām heraldikas komisijai atjaunot vai pārapstiprināt vēsturisko Peniķu ģerboni, bet saņēmām atbildi, ka Peniķiem nekad nav bijis ģerboņa, un tas mums atkal bija liels trieciens.
Nevarējām ne iedomāties, ka Peniķu ģerbonis neskaitās heraldiski apstiprināts, kaut gadsimtiem ticis lietots.
Sāku padziļināti interesēties, un patiešām atklājās, ka latviešiem ģerboņu nebija, bet ķoniņi bija augstāki par zemnieku kārtu, viņiem ļāva ģerboni lietot, taču neapstiprināja to. Beigās tomēr pierādīju, ka Peniķiem ir bijis savs ģerbonis, ka Peniķi nekad nav izceļojuši no sava ciema un mēs esam tie paši Peniķi, kas gadsimtiem atpakaļ, tāpēc mums ir uz šo ģerboni tiesības. Vienīgais, uz ko pastāvēja heraldikas komisija, – ģerbonim jābūt kvalitatīvāk izstrādātam, tas nevar izskatīties tāds pats kā 15. gadsimtā, līdz ar to ģerbonis tagad atbilst visiem heraldikas likumiem.
Kāpēc mums to vajadzēja? Ģerbonis ir tas, kas mūs sasaista ar iepriekšējām paaudzēm. Peniķi bija cienīti un godāti ļaudis, un arī mēs vēlamies, lai mūs cienītu. Tas uzliek rāmi, kādā vēlamies turēties, un tas ir: godīgums, sava vārda turēšana, darbs Latvijas labā jeb, kā senāk teica, savas zemes labā. Tieši ģerbonis un senā dzimtas vēsture mums deva spēku darboties un nepadoties, jo mēs taču zinām, ka no visiem zemniekiem, kas kādreiz par tādiem kļuva, pāri palikusi labi ja desmitā daļa. Cilvēkiem nepietika spēka. Bet tas, ka nāc no tādas dzimtas, apziņa, ka taviem senčiem šī zeme bijusi tik svarīga, dod spēku. Kad reizēm zūd spēks, kad liekas, ka tiešām vairs nevari izturēt tās grūtības, kas ir laukos, tu tomēr saņemies. Un man ir sajūta, ka ģerbonis neļauj padoties. Tam ir liels spēks.»
