Rihards uzskata, ka harmonija attiecībās veidojas pamazām: «Es gan pēc dabas esmu mierīgs un iecietīgs, ļoti pacietīgs. Ja man kaut kas nepatīk, es skaļi nebļauju.»
Sarmīte atzīst, ka viņa ir impulsīvāka: «Mēs jau arī uzmetam kašķi ne par ko. Taču mēs apgriežamies uz papēža un viss ir aizmirsts. Šie kašķi nekad nav bijuši ilgstoši. Par kaut kādu nieku esmu diezgan impulsīva, varu aizdegties. Bet mūsu princips ir tāds – labāk no sirds pastrīdēties, nekā bez sirds saskaņā dzīvot.»
Taču, kā izrādās, vienu no vērtīgākajiem padomiem savulaik Sarmītei devusi viņas pašas mamma, kura nu jau devusies aizsaulē.
«Viena no tām lietām, ko viņa teica, man likās toreiz galīgs absurds. Bet te vienu dienu braucām no kapiņiem un es Rihardam saku – paklausies, mamma mani tā mācīja un mēs pie tā esam pieturējušies. Mamma teica – jebkurā ģimenē ir altāris, un tas altāris ir jūsu gulta. Nekad neatstāj savu gultu nesaklātu, nemaz nerunājot par netīriem palagiem vai nenomainītu gultasveļu.
Gultai vienmēr ir jābūt ideālā kārtībā – ar smaržīgu veļu, bērni nedrīkst ar kājām dancot un sveši cilvēki ar dibeniem sēdēt. Es viņai varu tikai piekrist!»