Kā Uģis Roze iemīlējās Imanta Kalniņa skaistajā meitā Antuanetē. Kopā jau 40 gadus!

Ar savu Antuaneti Uģis Roze vienkārši sadejojās. Ieraudzīja viņu zālē grupas Inversija uzstāšanās laikā, un, daudz nedomādams, devās uzlūgt viņu uz deju. «Sauksim to par to klikšķi. Kaut kas tāds ar cilvēku notiek, un viss. Un paldies Dievam!» sarunā ar žurnālu Ievas Stāsti atzina Uģis.  

Taču tolaik Uģis jau bija precējies… «Tas viņai bija šoks,» par Antuanetes reakciju uz šo situāciju savulaik sacīja Uģis. Tomēr teikt nē savām jūtām, kas spēji uzvirmojušas, viņi nav spējuši. Tas bija liktenis.

Roze gan noliedz, ka ieprecēšanās Kalniņu ģimenē un dzīvošana ar komponistu kaimiņos viņam nodrošinājusi karjeru mūzikā. To, ka Uģis dzied, slavenais sievastēvs uzzinājis teju nejauši.

«Mēs jau bijām precējušies, kad Antuanete tēvam, kurš bija atnācis pie mums ciemos, ieminējas, ka es dziedu.

Viņš pabrīnījās un sacīja – jāpamēģina, ko tu vari. Noklausījies uzrakstīja man divas dziesmas, un tad es sāku dziedāt «Turaidas Rozē». Acīmredzot viņš manā balsī kaut ko saklausīja,»  savulaik žurnālam Ievas Stāsti atklāja mūziķis.

«Es neesmu baigi romantisks. Man liekas, ka mana romantika izpaužas mazliet citādi, nekā sievietes to iztēlojas,» teic viņš. «Es drīzāk padaru kādu darbiņu, kas var sagādāt prieku. Zinu, ka sieva pie pirts grib terasīti ar caurspīdīgu jumtu, – saņemos un uzbūvēju. Nevis, piemēram, nopērku kaudzi griezto puķu, kas pēc trim dienām jāizmet. Briljantus nopirkt es nevaru, bet kaut ko paliekošu varu izdarīt.

Ja noķeršu skaistu zandartu, tas viņai dos daudz vairāk prieka nekā briljanta gredzens,

kura pirkšanai es būtu ņēmis ātro kredītu. Ir jāzina, kas otram cilvēkam vajadzīgs,» pārliecinās ir Roze.

Laikam jau Uģis to zina, jo abi ar Antuaneti izgājuši cauri visām vētrām un nebūšanām. Pārdzīvoja arī laiku, kad Uģis deviņdesmitajos gados devās uz Vāciju, lai ar dziedāšanu restorānos pelnītu iztiku ģimenei.

«Pusgadu tur, pusgadu mājās pie ģimenes, un tā piecus gadus.

Tikmēr mana sieva Antuanete brida dziļus sniegus Dundagas mežos,

caur kupenām veda bērnus uz skolu. Arī tāpēc es vienā brīdī pateicu nē tādai dzīvei,» atminas viņš. Māju sajūta Uģim ir ļoti svarīga, un Antuanete par to allaž gādājusi. «Mums patīk viena un tā pati mūzika, mums abiem patīk pie dabas, abiem patīk ūdeņi. Antuanetei patīk rušināties pa dārzu, un mans uzdevums ir uzrakt dobes. Mums nav tādu lielu pretrunu,» gandarīts ir Uģis.